Nepublicētās mūzikas ziņas

CD: Korn - The Path of Totality

2012-01-13T14:26:00.000+02:00

Sen neesmu izteicies par muzikālajiem albumiem, tāpēc izmantošu iespēju saņemt komentārus iz sērijas "tu taču esi pilnīgi dumjš", jo būšu saraudinājis kādu no DūbStēpistiem... vai arī kādās citās vietās.

Sāksim ar to, ko visi jau zina. Sintētiskākais Korn albums viņu pastāvēšanas vēsturē, kas "true" Korn faniem liek atvemt žulti un "urrā" saucējus saukt nepieklājīgos vārdos. Let's face it, tad kad Korn parādījās, lomas bija mainītas, un jaunizceptie Korn fani ar visu savu modīgo Nu-Metal bija tie kājām mīdāmie tārpi. Tagad, izrādās, ka repojošie rokmūziķi ir pārkāpuši kaut kādus principus. Pats Deivis vēl pirms albuma izdošanas izteicās, ka elektronikas skatuve viņam patīk labāk, jo tanī "panku" skatuvē viņi bija kā baltās vārnas, un bija visu laiku jātaisnojas par kaut kādiem principiem. Tagadējais klausītājs ir atvērtāks un bez ideoloģiskām pretenzijām. Nu, un visbeidzot pēc kaut kādiem tur žurnāliem vai internetiem šis albums esot 2011. gada alfa un omega. Vai pat Rolling Stone nebija tas, kas kaut ko tādu apgalvoja?

Labi, štrunts ar visām modīgajām lietām, atgriezīsimies pie iemesla, kādēļ es vispār nolēmu izteikties par šo albumu? Lai gan nē, tieši par modīgajām lietām kā reiz arī ir runa. Tātad, paklausījos es albumu vienreiz - ir ok. Otro, trešo - nu jā, ja alerģiju neizraisa visi tie tirkšķi, piesieties nav kur. Galu galā, Reznors jau būs pieradinājis mūs pie tā, ko ar kabeļu un spuldzīšu palīdzību iesāka Emersons, Leiks un Palmers. Paklausoties šo visu vēlreiz pēc kādas pauzītes, šķiet jau pavisam labi, un teju gribās to visu ierindot kādā tradicionālākā žanrā, kā piemēram industrial rock. Piemēram, Way Too Far ar visiem bekiem vispār ir teju NIN. Deivisa īpatnēji melodiskā balss ir tik stabila vērtība, ka varētu apgrozīties biržā. Vienvārdsakot, Korn ir un paliek Korn, ar visām savām Korniskajām dziesmām, lai arī skanējums ir modernāks un nepierastāks. Un te nu tā daudziem hipsteriem briesmīgā atziņa: kāds nafig Dub-Metal? Tā vien gribās teikt, ka Dub Step nav nemaz mūzikas žanrs. Tas ir skaņas apstrādes vai sintēzes paņēmiens, ar kaut kādām pašiem vien zināmām raksturīgām īpašībām. Tā pat kā filma ar 3D efektu nepārstāj būt par filmu, tā pat piepičkājot Korn ar jocīgām skaņām, tas vēl nenozīmē, ka ir radies jauns žanrs. Same good old Korn.

Bottom line - par šedevru es šo albumu nesauktu, bet katrā ziņā kaut kas ievērības cienīgs tas ir, un nav nemaz slikti, ka tāds ir parādījies, nevis vēl viens albums ar visu to, kas jau ir zināms un dzirdēts. Tādiem pie datoriem piecos līkumos sakumpušiem, vadiem apkārušamies un cipariņus bīdošiem ofisa žurķiem kā es būs kā rezi, lai nebūt jābakstās pa jūtjubi, un apkārtējie ar savām telefonsarunām arī netraucētu.

Notikumu apskats: decembris

2011-12-30T17:42:00.000+02:00

9. decembris un slavenais klubs Melnā Piektdiena. Rīgā viesojās metālisti no Baltkrievijas. Uz pirmajiem iesildītājiem nepaspējām, bet pašmāju Heaven Grey gan izdevās redzēt. Verons (tas, kurš patiesībā ir Ervīns) iepriekš bija redzēts bez basa, kā arī čellu neatminos redzējis. Bet nu jā, tagad jāiet uz Intrumentu koncertiem un Palladium, tāpēc vietējā andergraunda jaunumiem un tenkām netiek aktīvi sekots, un starp koncertiem arī kāds brīdis paiet. Bet par grupu - šķiet, ka man laikam patīk vairāk tas, par ko Heaven Grey varētu kļūt. Verona grupa, kura, kā baumo, vairs nemaz nepastāv, šķita daudzsološa. Uz doto brīdi Heaven Grey man atgādina britu kāzas: "Something old, something new, something borrowed, something blue..."

Kas attiecas uz cienītajiem viesiem no Baltkrievijas, Gods Tower piemīt kaut kāds primitīvs šarms. Es, protams, nerunāju par grupas vokālistu. Spēlē viņi kaut kādu rokmetālpanka eklektiku, bet dara to ar tādu aizrautību, ka spēj iedvesmot arī publiku uz beznosacījuma jautrību. Man mīļākais personāžs - ģitārists mikimausis. Es gan cenšos likt bildes ierobežotā skaitā, lai nekļūtu pārāk apnicīgs, bet tās sejas izteiksmes plikpaurainajam duracell zaķītim diži neatpalika no Patona (Mike Patton) gorīšanās. Vienvārdsakot, ar vikingpankiem, kuriem līdz jūrai tā patālu, muzikāli viss bija kārtībā.

Nu, un jau nākamajā dienā, 10. decembrī, bija jāskatās tiešraides, jāklausās radio u.t.t., lai uzzinātu, ka visas biļetes uz Arēnu Rīga ir izpirktas, bet dažas biļetītes tomēr vēl varot dabūt. Bet pats galvenais, bija jāiet uz pašmāju jaunizcepto supergrāvēju Instrumenti lielkoncertu Rīgā. Forši, superīgi, oriģināli, krāšņi - to visu jau es esmu stāstījis, tas viss sāk jau mani garlaikot pašu, un nekas šinī jautājumā nav mainījies. Mainījies ir tas, ka grupai Instrumenti nu bija iespēja nozibsnīt ar vērienu, un bija nedaudz bažas, vai lielajam zibsnim pietiks lādiņa? Un te, redz, sajūtas bija mazliet dalītas. No vienas puses šķita, ka nu tik dzirksteles šķīdīs, bet beigās prasījās vēl. No otras puses, pieejot jautājumam racionāli, Instrumentiem priekšnesuma ziņā pagaidām neviens nespēj tuvoties. Joks tanī, ka Instrumenti latiņu ir pacēluši augstu jo augstu ne tikai citiem, bet arī sev, un tādēļ rodas ekspektācijas, ka katru mīļu minūti tevi pārņems tāds "wow", ka visu koncerta laiku tu stāvēsi vaļā pavērtu muti. Bet bija gan gaismiņas, gan burvju mētelis, gan milzu gliemezis, gan ērmīgs orķestris, tādēļ bez "wow" neiztika. Arī nodrillētās Instrumentu dziesmas skanēja mazliet savādāk. Īpaši jau interesants likās elektronikas un dzīvo pūšamo instrumentu apvienojums, kas parāva vaļā vienu dimensiju vairāk. Vienvārdsakot, bija smuks un trekns punkts uz "i", un uz brīdi vajadzētu ielikt Instrumentus plauktiņā, lai atpūšas, un tad jau ar jaunu sparu.

29. decembris atkal vilināt vilināja ar Arēnu Rīga. Šoreiz sanāca tā, ka tiku parauts agrā bērnībā, kad populāri bija Smokie, un kaut kur pa ausu galam bija dzirdēta arī Bonnijas Teileres balss. Vienvārdsakot, kaut kāds veco hitu radio, kur praktiski visas dziesmas ir zināmas, tikai dzīvajā. Sākumā Bonnija Tailere sērsirdīgi uzdziedāja savas dziesmas, no kurām lielākā daļa bija par romantisko. Skanēja arī Simply the Best, kas vairāk pazīstama Tīnas Tērneres izpildījumā. Bija, protams, arī Eclipse, un pilnīgu histēriju izraisīja fināls ar kinomotogrāfā iemīļoto I Need a Hero.

Pēc 30 minūšu pauzes, turpinājums bija vēl graujošāks. Singlus birdināt nāca Kriss Normans ar savu grupu. Pēc enerģiska ievada, sekoja melodisks iestarpinājums, lai nobeigumā nobērtu padzīvojušos klausītājus ar tādiem hītiem, ka viss sēdošais parters pārsteidza apsardzi nesagatavotu, un ar sparu cēlās kājās un devās pie skatuves. Atkal jau, dziesmas nemaz neuzskaitīšu, jo tad būtu jānosauc visas, kā arī daudzas no tām ir zināmas teju no galvas, nemaz nezinot šo dziesmu nosaukumus. Vienkārši ierakstam YouTube Smokie un lieta darīta. Tāds, lūk, gada noslēgums.

Gads gan vēl nav beidzies, tāpēc iespējams rīt būs jādodas uz korporatīvo ballīšu pieprasītāko vietu, Palladium, lai klausītos Austru, ja nemaldos. Bet, ja būs iekāriens bildēt, noteikti reportēšu.

Teju ir noslēdzies vēl viens gads, un varu paziņot, ka noslēdzas arī mana māžošanās ar nosaukumu "notikumu apskats", kas sen jau ir pārvērties par pasākumu, kas tiek vilkts no sevis kā ar knaiblēm. Emocijas jāgāž ārā kamēr karstas, nevis jātaupa rītdienai. No kā arī tik daudz ironijas par notiekošo. Fotoaparātu gan vēl neesmu aizmetis pret sienu, tādēļ gan jau kāda bildīte šeit turpinās parādīties.

FOTO: Heaven Grey un Gods Tower klubā Melnā Piektdiena

2011-12-11T14:28:00.001+02:00

Notikumu apskats: novembris / decembris

2011-12-08T15:52:00.001+02:00

Novembris

3. novembrī uz Rīgu bija atbraukušas kārtējās leģendas. Neesmu sevi jebkad uzskatījis par Amorphis fanu, taču tikko izraku no krājumiem 1993. gada albumu. Kaut kāda iemesla pēc man tomēr šī grupa ir likusies piefiksēšanas vērta, un jāteic šis ieraksts man laikam patīk labāk nekā pats koncerts. Ok, nav jau tā, ka nemaz nepatika. Mūzika kvalitatīva, skaņa bija kārtībā, vokālists atraktīvs, rūcamais iekšā viņam labs, bet to laumiņu un vienradžu tomēr varēja būt mazāk. Bet, hei, es kaut ko teicu par kvalitāti? Arī meitenēm kaut kas ir jāklausās, un neuzskatu, ka esmu nometis laiku zemē apmeklējot šo koncertu. Es vismaz nebiju uz Kiviča grāmatas prezentāciju, ar pretenzijām uz mūzikas pazinēju.

Skyforger albuma Kurbads
prezentācijas koncerts,
Sapņu Fabrija, 2010-MAI-08

11. novembra krastmala attiecīgajā datumā. SIA Radikal beidzamo dziesmu dzirdēju no Latvijas Okupācijas muzeja otras puses. Toties uzspēju kā reizi, lai sarokotos ar pazīstamiem cilvēkiem, nogaršot kaut ko garšīgu, un noklausītos Skyforger. Šoreiz daba pret skaņu bija saudzīgāka, bet galvenais jau bija atmosfēra. Nu, tā, pa sirsnīgo, ar vecām un jaunām dziesmām. Un vispār, kam es to stāstu? Vienvārdsakot, bija visi, kam tur bija jābūt. Vecajiem Skyforger faniem tā īsti nav biji iemesla vilties, un ar Kurbada iznākšanu to skaits tikai vairojies. Nu, es domāju jaunieši sākuši klausīties Skyforger, bet, ko tur liegties, arī daudzi no vecajiem neizbēgami ir vairojušies, ar to, kas nu bija sanācis, ņēma līdzi uz koncertu.

Dzelzs Vilks klubā Kabata,
Spīdolas vakars, 2009-NOV-11

21. novembrī Dzelzs Vilks prezentēja savu jauno albumu Dzīvnieks Pilsētā. Artelī. Spēlēja, dejoja. Nu, kad būs albums, redzēs. Dzīvajā izklausījās pēc tāda... Dzelzs Vilka. Pa rādžiņu, kā reizi, tiek kruķīts retoriskais jautājums, "kāpēc ar mani, kāpēc tu drāzies", bet vēl ir savdabīga dziesma par... sesku? (Ar otro piegājienu uzrakstīju pareizi). Bet disku intereses pēc noklausītos.

Decembris

Nu, par cik decembris nebūt nav iestājies vakar, garām ir palaisti, teiksim, Sanctimony ikgadējais pasākums, vai arī, piemēram, Iļģu 30 gadu jubilejas koncerts.Bet kas nav palaists garām?

Kilkim Žaibu 2010

9. decembrī klubā Melnā Piektdiena kārtējie Kilkim Žaibu ~~laureāti~~ mākslinieki brauc uz Rīgu uzdziedāt. Kur tad citur? Nevarētu teikt, ka esmu redzējis daudz baltkrievus šai pusēi spēlēdam. Parasti jau problēmas ar vīzām un tur esošo režīmu. Atgādināšu, kā ziņo prese, mēs jau kādu laiku esam Eiropas savienībā, mums ir saistošs Šengenas līgums, un Baltkrievijas demokrātija Eiropas Savienībā nav atzīta par gana demokrātisku. Kas zin, varbūt drīz tai sekos Krievija. Bet ne par politiku stāsts. Gods Tower, lai arī rada asociācijas ar Sargtorni, tomēr galīgi nav apgarotas večiņas, kas tirgo grāmatiņas. Kā rakstīts uz pagoniem - Pagan Folk Doom Metal. Nu, lai neizmežģītu smadzenes, es teiktu hevī metaļ, as visu Iron Man kaverversiju. Nu, tāda grupa - rokenrols, ar visām no tā izrietošajām, līdz ar ko ir piedzīvojusi neizbēgamas sastāva maiņas. Savdabīgs kolektīvs.

10. decembris būs kultūrpasākumiem bagāts. Vispirms krogā, bārā, vai vienkārši dzertuvē Aptieka grupa Malduguns prezentēs savu albumu Pēddzinis. Pirmo pēc kārtas. Sāksies pasākums 18.00.

Instrumenti albuma TRU prezentācijas
koncerts, Sapņu Fabrika, 2011-AUG-30

Tajā pašā 10. decembrī Arēnā Rīga pulksten 20.00 sāksies grupas Instrumenti Rīgas lielkoncerts. Nu, ko tur daudz lai saka? Drošvien būs uh, un eh!

Kas attiecas uz decembra otro pusi, drošvien, viss tā pat ir skaidrs. Visdrīzāk kaut kur varēs aiziet uz Olgas disenīti, paklausīties kādu garīgu muzīku, iedzert karstvīnu, apēst mandarīnu un nodziedāt džinglbelli. Izturību.

Amorphis klubā Melnā Piektdiena

2011-11-04T12:30:00.000+02:00

Atraktīvs jaunietis.

Notikumu apskats: oktobis / novembris

2011-10-31T16:10:00.006+02:00

Oktobris

Par koncertu 8. oktobrī Melnajā Piektdienā daudz nav ko teikt. Aizņemta sestdiena, un nebija vēlmes ļoti iedziļināties. Negura, protams, nospēlēja labi, lai arī performance līdz Kilkim Žaibu līmenim neaizvilka. Toties spranda stīva bija vēl nedēļu. Vienvārdsakot, vairāk tāds satikties, parunāt pasākums izvērtās, un iesildītāji ar dzirdēti tik ar vienu ausi.

15. septembra sestdienas viens no pieturpunktiem bija koncertzāle Palladium, lai paklausītos Annas Kalvi priekšnesumu Rīgas publikai. Šai pašā dienā, braucot uz Jūrmalu, bija mēģinājums iepazīties ar Kalvi daiļradi ierakstā. Secinājums - tik vienmuļi, ka meditēšanai mīkstos pēļos der, taču galīgi nepalīdz koncentrēties un saglabāt možumu, piemēram, pie stūres. Diezgan pamatoti bija gaidīt, ka dzīvais priekšnesums nebūs tik duļķaini vienmuļš. Cerības, protams, attaisnojās.

Šansons, drone, kantrī, Tarantino filmas saundtreks? No viskautkā pa kripitai. Pat padomju Brēmenes muzikantus varēja saklausīt. Spēcīga balss, viena ģitāra, daudz perkusiju, īpatnējas lirikas - tas viss uzprasījās uz to, lai tas tiktu nodēvēts par inteliģentu vai alternatīvu mūziku, lai gan pašas mūzikas, personīgi man, bija mazliet par maz. Drīzāk tāds dzejas deklamējums ar muzikālajām iestrādēm, kuras varētu pārtapt par dziesmām, ja piestrādātu pie muzikālā materiāla. Tas gan varētu laupīt mistisko auru. Vēl, nenoliedzami, mūzika bija ļoti sievišķīga, ko lielā mērā arī pierādīja atnākusī auditorija. Priekšnesuma beigās pietrūka vienīgi balta vienradža vai Pegaza parādīšanās uz skatuves, un pa brīdi piesauktais "devil" nespēja kliedēt šo uzburto margrietiņu smaržu. Ja es meklētu girly-rock, Garbage joprojām būtu mana izvēle.

Toties, vēl bez sarkanās bestijas uz skatuves, varēja pavērot otras daiļā dzimuma būtnes ņemšanos ar perkusijām un īpatnēju mūzikas instrumentu ar plēšām un taustiņiem. Nedz izlikšos, ka es zinu šī instrumenta nosaukumu, nedz arī papūlēšos to sagūglēt, bet īsumā gandrīz akordeons, tikai novietots uz galda guļus. Bet kopumā, koncerts un koncertzāle piestāvēja viens otram. Pirmais iespaids par par Palladium - cērtams kociņš. Ja vēl uz skatuves būs izdevība redzēt kaut ko enerģiskāku, ne tikai mirējus un raudātājus, tad jau varēs piedot arī Tuborg, kā vienīgo dzērienu, kas tuvināms alus nosaukumam.

21. oktobrī bijajādodas uz klubu Godvil, lai paklausītos baltkrievus Lyapis Trubeckoy (ЛяписТрубецкой). Grupas līderis jau kādu laiku ir atmetis kaitīgos ieradumus un pievērstiesveselīgam dzīvesveidam. To var novērot ne tikai pēc izmaiņām ārējā izskatā, betarī pašironiskajos dziesmu tekstos. Arī dziesmas kopumā ir mainījušassalīdzinot ar deviņdesmitajiem gadiem, un problēmas ar alkoholu ir nomainījušasproblēmas ar režīmu. Grupas koncerti Baltkrievijā ir aizliegti, dziesmas Grai (Грай) un Belarus Freedom ir aizliegts Baltkrievijā atskaņot, kā arīMihaloks (Сергей Михалок) ir saņēmis uzaicinājumu uz prokuratūru, visdrīzāk,sakarā ar izteikumiem intervijās beidzamā laikā. YouTube var sameklēt, ja irvēlme.

Lai vai kā, šīgrupa ar stāžu ir garā jauna un spirgta. Varbūt, vienīgi, viedāka par koncertavidējo apmeklētāju. Ska, regejs, panks, roks – tas viss bija enerģiski,sirsnīgi un, varbūt, arī nedaudz dusmīgi. Protests izskan ne tikai pretkonkrētām personālijām, konkrēto situāciju atsevišķā valstī, bet arī pretgarīgu degradāciju un notrulināšanos kā tādu. Dziesmas no „vecajiem, labajiemlaikiem” koncertā neizskanēja, un izskatās, ka grupa izvairās no šī perioda unpajoliņu imidža, kas gan ir izskanējis arī intervijās. Toties bija iespējaizglītoties postpadomju telpas alternatīvā skatuves vēsturē, jo grupas repertuārāir parādījušie vairāki dažādu žanru kaveri. Vienārdsakot, grupa dalījās ar svētodvēseles liesmu ar tiem, kas dvēselē palikuši jauni, un atsevišķiemdivdesmitgadīgajiem onkuļiem būtu ko pamācīties no šiem jauniešiem, kasiesoļojuši pusmūžā.

Novembris

2. novembris - 30 seconds to Mars Arēnā Rīga. Kā šodien pusaudži sāks Helovīnot, tā trešdien beigs Marsot. Cerams, ka slēgtās telpās šīs grupas priekšnesumi ir krāšņāki. Ja ne, laikam jau Eiropas provincēm tāds nepienākas.

3. novembrī ceļš atkal mērojams uz Melno Piektdienu. Tur uzstāsies grupa ar stāžu Amorphis. Šiem jūnijā jauns albums esot. Nemetīšos par lielu grupas fanu, bet vārds pats par sevi predefinē to, ka vajadzētu aiziet. Savulaik Skyforger, pēc koncertturnejas pa Somiju, ir spēlējuši Amorphis kaveru (kurai dziesmai, neatceros, neprasiet). Domājams, tas tomēr nav iemesls, kāpēc Amorphis iepriekšējais albums saucās Skyforger?

10. novembrī rokgrupa Laime Pilnīga ir nolēmusi uzstāties akustiski. Jeb MTV paaudzes terminoloģijā - unplugged. Koncerts „Laime Pilnīga unplugged under the parachute" notiks Artelī. Nav pati pazīstamākā grupa, bet galīgi par zaļiem gurķiem arī nenosauksi. Varētu būt vērts.

11. un 18. novembrī grupas Skyforger un SIA Radikal apvienos savus spēkus jaunatnes audzināšanā, un abos valsts svētkos sniegs koncertus. Lāčplēša dienā grupas koncertēs Rīgā, Strēlnieku laukumā. Pieredze rāda, ka vēja brāzmas spēj lauzt ne tikai kokus, bet arī skaņa ir visai materiāla lieta, un var tikt aiznesta projām, tāpēc manī ir zināmas bažas par to, kādi aparāti būs uzstādīti Ušakova priekšnamā koncertam, kurā tiks slavināti varonīgo latviešu vārdi? Taču, domājams, klubā Fontaine Palace valsts dzimšanas diena tiks nosvinēta pienācīgi, un pilnā sparā.

Un vēl simt un viens koncerts, bet dod dievs vismaz uz diviem no šiem aiziet.

Albumi

Slinkums liels, un kamēr uz galvas neuzkrīt, neesmu īpaši iesprindzis pat painteresēties, kur nu vēl noklausīties. Drillēju vecos gabalus. Bet šis tas ir dzirdēts.

Ляпис Трубецкой - Весёлые Картинки. Tā arī nesapratu, ir albums iznācis taustāmā formā, vai nav, bet lejupielādei grupa to jau izlikusi bija martā. Nu, pēc ziedojuma principa. Ja salīdzina ar dažiem iepriekšējiem, šis albums ir tāds liriskāks. Dziesmas ir ļoti dažādas. Tai skaitā šinī albumā ir Lukašenko nemīlētais Grai (Грай), kā arī kaverversija dziesmai Afrika no grupas Комитет Охраны Тепла. Kontrasti mulsina, bet dziesmas, jāatzīst, spēcīgas.

Red Hot Chili Peppers - I'm With You ir izraisījis vislielāko pārsteigumu. Pirmais singls, lai arī šķita dīvains, tomēr likās ok. Albums, lai cik gaidīts, kopumā šķita tik vienmuļš, ka vajadzēs saņemšanos, lai noklausītos līdz galam. Ok, ko tad es gaidīju, jo lai vai cik rock birkas kabinātu, popmūzika paliek popmūzika. Bet bija taču, kādreiz. Bija! Būtu tad labāk Navarro atpakaļ ņēmuši.

Nightwish - Imaginaerum būšot pieejams jau novembra sākumā. Kā jau minēju iepriekš, šis ir konceptalbums, un būšot arī filma. Pretendenti uz promo diskiem jau to ir nosaukuši teju pa gada albumu. Cik līdz šim ir sekots līdzi, grandiozumu just var uzreiz, bet ir nedaudz bail no pārlieka naivuma.

FOTO: Anna Kalvi klubā Palladium

2011-10-17T14:46:00.000+03:00

Bez plašākiem komentāriem - tāda mūzika dumpinieciski, romantiskām sievietēm. Diezgan statisks priekšnesums. Kontrastam divas bildes no Roskildes, kur priekšstats radās par kaut ko dzīvāku un roķīgāku.

Autortiesības: Godmaņa filmas

2011-10-07T11:43:00.000+03:00

Sakarā ar Guntara Rača izteikumiem savā kabatas portālā doremi.lv, kuriem mediji pievērsa pastiprinātu uzmanību, kurā Račs pauž savu sašutumu par, nu jau divreiz, bijušā premjerministra Godmaņa izteikumiem par filmu lejupielādi, ir vēlme Guntaram iebilst. Sāksim ar Guntara viedokli.

Ivars Godmanis nelegāli lejupielādē filmas

"Vakardienas LTV raidījumā -spēlē "Es varu būt premjerministrs" bijušais premjers Ivars Godmanis atzīstas, ka ir nelegāli lejupielādējis filmas.

Tad seko skaidrojums, ka lejupielādēt nelegāli filmas nav nekas krimināls, ja tās tiek lietotas tikai privātām vajadzībām. Visa zāle piekrīt, māj ar galvām un smejas un ar paceltām rokām apstiprina, ka dara tieši tāpat. Godmanis turpina '"Ja es tās filmas pavairotu un pārdotu tālāk, tad gan varētu runāt par kriminālām darbībām".
No tā mēs varam secināt, ka zagtas mantas iegūšana un bezmaksas lietošana nav nekas krimināls. Kā būtu, ja es paņemtu cienījamā Godmaņa automašīnu un izmantotu to personīgām vajadzībām un piedāvātu to bez maksas lietotot arī visiem citiem, kam rodas tāda personīga vajadzība? Vai es kādam būtu ko nodarījis pāri? Vai manas nesavtīgās darbības būtu kriminālas? Sekojot bijušā premjera loģikai, nē. Es taču to lietoju tikai savām personīgajām vajadzībām un tālāk nevienam nepārdevu.
Tas viss būtu komiski, ja vien to nesacītu kāda augsta , lai arī bijusī, valsts aumatpersona un šī brīža Eiropas parlamenta deputāts.
Tas, ka tas notiek, ir vispārzināms fakts. Taču apgalvot, ka tas ir normāli, nozīmē šādas darbības atbalstīt un teikt, ka neievērot likumus un citu cilvēku tiesības par savu darbu saņemt atlīdzību, tas ir normāli.
Varbūt arī " mazliet nemaksāt" nodokļus ir normāli? Varbūt "mazliet nozagt" no valsts ir ok?
Varbūt tieši tāpēc mēs esam tur, kur mēs esam?"

Guntars Račs

Autortiesību jautājums ir tāds, kur joprojām ir vieta spekulācijām un viedokļu sadursmēm. Iemesls tam ir banāls. Autortiesību likumdošana, par patērētāju prātiem nemaz nerunājot, nespēj tik līdzi straujajam tehnoloģiskajam progresam. Šeit pat piemērus minēt ir lieki. Tad nu šis ir brīdis izvēlēties, kurā frontes pusē nostāties. Tā ir tāda pati izvēle kā izvēle starp demokrātiem, vai republikāņiem, bioloģisko lauksaimniecību, vai rūpniecisko lauksaimniecību, lētu elektrību, vai efektīvu tās izmantošanu. Man viedoklis autortiesību jautājumā ir diezgan vienkāršs - upe pret kalnu netek. No tā arī turpmākie spriedumi.

Guntaram ir sāpīga auto zādzības tēma, tāpēc viņš nekautrējas to izmantot savā retorikā. Kā var izlasīt portālu komentāros, daudzi ir norādījuši uz acīmredzamu atšķirību starp auto un autoru darbu - auto nevar nokopēt. Vismaz ne tādā izpratnē, kā video failu. Tanī brīdī, kad Guntaram izdosies nokopēt Ivara auto, varu derēt, ka Ivaram nebūtu nekādu pretenziju pret to, ja Guntars lietotu šo kopiju. Cilvēki ir gājuši arī tālāk, un apgalvo, ka viņiem nebūtu iebildumu, ja no viņu auto tiktu pavairots arī desmitkārtīgi, un kopijas lietotu visi, kam nav slinkums. Kādēļ? Jo auto īpašniekam nebūtu nodarīta nekāda skāde, kamēr viņa brīvā lietošanā paliek auto oriģināls. Tādēļ salīdzināt auto īpašnieku ar autortiesību īpašnieku ir nevietā. Varam pafilozofēt arī tālāk. Neņemot vērā ekoloģijas un sastrēgumu jautājumus, vai tas, ka jebkurš cilvēks varētu pavairot auto to nokopējot, tas ir labi, vai slikti? Manuprāt, tas būtu fantastiski. Tomēr ir viena ieinteresētā puse, kas būtu ļoti apbēdināta par šādas iespējas parādīšanos. Tā ir auto industrija. Viņu traģēdija būtu tā, ka būtu jāver ciet rūpnīcas, jāatlaiž darbinieki, vai arī jāsāk ražot, piemēram, koka ķeblīši. Briesmīgs pārmaiņu un nestabilitātes periods, kas nestu lielus zaudējumus. Ciestu arī inženieri, dizaineri un citi cilvēki, kas ir iesaistīti jaunu auto izstrādē, jo arī viņi zaudētu stabilu peļņas avotu. Cik ilgi? Kamēr neparādītos kāds uzņēmīgs cilvēks, kas mācētu pārdot jaunu auto dizainus. Visiem gluži vienkārši būtu apnicis kopēt vienu un to pašu auto. Un ticiet man, apniktu jau pēc pus gada. Paskatieties kādas rindas veidojas pēc jaunāko modeļu telefoniem.

Liksim tagad mierā kopēšanas tehnisko pusi, un parunāsim par to, kāpēc Godmaņa auto tomēr netiek zagts. Vienā jautājumā Guntaram un citiem dedzīgiem autortiesību aizstāvjiem ir taisnība, un tā ir sabiedrības attieksme un audzināšana. Gan Godmaņa, gan mans auto nav nozagts nevis tādēļ, ka tā ir krimināla darbība, un par to var saņemt sodu, bet tādēļ, ka sabiedrībai nav šaubu, ka auto zādzība ir nosodāma. Krimināllikums un sods par zādzību ir tikai sekas šādai attieksmei. Ja sabiedrībai pret šo rīcību nebūtu nosodošas attieksmes, nekāds krimināllikums un sodi nespētu glābt manu vai kādu citu auto no zādzības. Šādā gadījumā gluži vienkārši nepietiktu policistu zagļu ķeršanai. Matemātiski varētu mēģināt pierādīt, ka rezultātā visiem būtu jākļūst par policistiem, un tik un tā likumpaklausīgo iedzīvotāju skaits tiektos nullei. Tādēļ varētu piekrist, ka Godmaņa izteikumi bija vismaz nepedagoģiski.

Ko no Godmaņa izteikumiem ir būtiski secināt, un ko Račs nav pamanījis, vai izliekas nemanām? Pieļauju, ka Godmanis nav nabags, vai ar noslieci uz kriminālām darbībām, tādēļ loģiski būtu pieņemt, ka Godmanim nebūtu pretenziju kādu konkrētu filmu noskatīties kinoteātrī, nopirkt DVD vai iznomāt. Kāpēc tad cilvēki izvēlas lejupielādēt filmas, kas bieži neatbilst kvalitātes standartiem, bieži tiek skatītas uz pavisam nelieliem ekrāniem, pat tad, kad tas nav naudas jautājums? Atbilde ir gaužām vienkārša. Tā ir ērtāk. Tehnoloģiskās iespējas nostāda cilvēku izvēles priekšā, vai pārvarēt visas neērtības un apgrūtinājumus, lai par naudu saglabātu tīru sirdsapziņu, vai, iespējams, pārkāpt likumu, par kuru visdrīzāk neseko sods, kamēr viņš pats nesāks ar to lielīties, un iegūt autortiesībām aizsargāto darbu bez sāpēm un piepūles. Sakiet, kuros kinoteātros jebkurā laikā ir brīvi pieejamas festivāla filmas, bez vajadzības laikus pieteikties ekskluzīvam seansam, kāds ir ātrākais veids iegūt jaunāko mūzikas albumu (šinī jautājumā gan ir panākts progress, un, kā ziņo mediji, tikai pirms dažām dienām Latvijā parādījusies iespēja legāli iegādāties mūziku iTunes), kur var iegādāties elektroniskās grāmatas latviešu valodā, lai nebūtu sava mājvieta jāpārvērš par bibliotēku? Latvijā tādu iespēju nav, vai tās ir ierobežotas. Latvijā no katra medija tev uzmācas reklāmas par platekrāna televizoriem, kas spēj atskaņot video no interneta, taču latvieši tanī pašā YouTube var apskatīties galvenokārt smieklīgus kaķīšu video, kamēr, piemēram, ASV ir iespēja YouTube iznomāt augstas izšķirtspējas filmas. Protams, situāciju nedaudz glābj tas, ka Latvijā beidzot ir digitālā televīzija, un kaut kādā formā vismaz tur ir filmu nomas iespēja, bet arī tā, tomēr, ir ļoti jauna lieta. Tikmēr svaigi atmiņā ir palicis AKKA/LAA kašķis ar YouTube, kura rezultātā Latvijā dzīvojošiem, atšķirībā no visas civilizētās pasaules, bija liegta iespēja redzēt daudzu mūzikas ierakstu kompāniju oficiālos mūzikas klipus.

Un visbeidzot, tomēr par to zagšanu. AKKA/LAA mājaslapā ir diezgan interesanti video, kur viens ir veltīts kopēšanai savām vajadzībām. Kā daudzi no mums zina, bet citu nojauš, gandrīz visi datu nesēji tiek aplikti ar datu nesēju autoru atlīdzību. Datu nesēju atlīdzība atkal ir viena smaga tēma, un par to vēl pasaulē strīdas, bet vienkāršotā veidā to var izskaidrot tā, ka nopērkot datu nesēju, vai kādu atskaņotāju, tu jau samaksā autora atlīdzību, kas tiek sadalīta autoriem. Faktiski mēs visi, gan tie, kas lejupieladē filmas, gan tie, kas savos cietajos diskos tur savu bērnu bērnudārza izlaiduma video, jau ir samaksājuši autoriem viņu atlīdzību, un par zagšanu tev vairs nevar būt runa. Autori drīkst man tagad mest ar puvušu tomātu, bet kopumā tāda tendence un diskusijas pasaulē risinās. Mēs pamazāk atsakāmies no autoru atlīdzības no katras pārdotās darba kopijas (diezgan loģiski, jo kopēšana ir tik vienkārša, ka ir neiespējami kopijas uzskaitīt), uz atlīdzību no datu nesējiem. Tāds neliels sociālisms šajos kapitālistiskajos džungļos. Tas arī ir mēģinājums nelikt upei tecēt pret kalnu, jo gandrīz visiem ir skaidrs - kopē visi. Un esmu pārliecināts, to dara ne tikai Godmanis, bet arī Guntars Račs.

Tā nu rezumējot Godmaņa filmu lietu, šis ir gadījums, kad autortiesību aizstāvji izsakās nepadomājuši. Un šāda izrunāšanās vien vairo sajūtu, ka šos bļāvējus satrauc nevis godīga autoru atalgošana, bet savu naudas nesošo shēmu izdzīvošanas jautājums. Un reizēm arī paši autortiesību aizstāvji mēdz apmaldīties pašu veidotos labirintos. Autoratlīdzību aizstāvjiem drīzāk būtu jāstrādā, lai autortiesību jautājumi kļūtu atklātāki, saprotamāki, un pievilcīgi šo autortiesībām aizsargāto darbu patērētājiem, nevis jāturpina taisīt nauda no gaisa. Bet skaidrs ir tas, ka pagaidām viņi tanī nav ieinteresēti, atšķirībā no pašiem autoriem. Jo nu kurš, bet Guntars Račs ir iemācījies, ka pieteikt autora tiesības uz jebkuru autortiesībām aizsargātu darbu par skādi nenāk, un tas viņu padara par Latvijā ražīgāko dziesmu tekstu autoru. Viņš nekautrējas likt klāt savu vārdu jebkuram vārdu virknējumam, ko izdodas palaist radio apritē, tā pat, kā ekspluatēt jau aizgājušo autoru svētu piemiņu peļņas vārdā.

Notikumu apskats: septembris / oktobris

2011-10-06T13:32:00.000+03:00

Septembris

Atzīšos, pirms došanās uz filmu Pearl Jam Twenty, 20. septembrī, neko daudz par grupas Pearl Jam dalībniekiem nezināju. Es pat ļoti ilgi nezināju, ka tas ir grunge, jo klausījos es vienkārši rokmūziku. Tādēļ filma deva iespēju man ielūkoties grupas vēsturē un mūziķu sejās. Toties es zināju dziesmas. Morāle? Drošvien morāles nav, vien tik daudz, ka man bija interesanti paskatīties, kas ir tie cilvēki, kas ir radījuši to mūziku. Tā teikt, saņēmu atbildes uz nekad neuzdotiem jautājumiem - kas, kad un kāpēc?

Bet vēl bez tā, ka filma man patika, filmu varētu raksturot kā sērīgi pozitīvu, un pavisam noteikti arī emocionālu. Filma par to, no kurienes tam visam aug kājas, par notikumu virkni, kas grupu ir novedusi līdz šodienai, par grupu, kas bija un ir savādāka, salīdzinājumā ar citām. Filmā nav seksa, narkotiku un tā rokenrola, kas ir aiz skatuves. Bet filmu noteikti jāredz, īpaši jauniešiem, kas sapņo tikt līdz zvaigznēm debesīs. Filma ir par patiesumu un mēģinājumiem nepazaudēties pēkšņās slavas priekšā. Slavas, kas nākusi tieši pateicoties patiesumam. Kā mēs zinām, ne visiem toreiz tas izdevās.

Oktobirs

Jau sestdien, 8. oktobrī, aizejot uz klubu Melnā Piektdiena, būs iespēja dzirdēt frāzi: "We are Negura Bunget from Transylvania". Kas gan nav gluži taisnība, bet Rumāņi viņi nudien ir. Tāda multiinstrumentāla atmosfēriska black metal grupa, ar mainīgu sastāvu, un tradicionāliem mūzikas instrumentiem. Kā stāsta zinātāji, no vairākiem dzirdēties koncertiem, tieši koncerts Melnajā piektdienā iepriekš ir bijis viens no labākajiem.

Tie, kas nav bijuši uz Palladium nobirdināt asaru Dēmiana Raisa mūzikas pavadījumā, var pretendēt uz Kaiser Chiefs 12. oktobrī. "Rubī, rubī, rubī" esot iekļuvusi kaut kādā tur lipīgāko popdziesmu topā. Laikam ar to pietiek. Pieņemu, ka vēl strēķītis dziesmu arī ir zināms, ja radio aparāts nav svešs. Nu, bet ja tu klausies radio LOL, tad jau, laikam, tev jau biļetes ir ķešā. Pārējām tumšajām dvēselēm es, laikam, nemēģināšu iestāstīt, ka tas ir kaut kas obligāti apmeklējams.

Vai esat bijis klubā Godvil? Nē? Tad to var mēģināt darīt 21. oktobrī. Rīgā viesosies baltkrievu ska-punk grupa Ляпис Трубецкой (Lyapis Trubeckoy). Ja jāmēģina raksturot žanrs, tad ska meets punk rock meets "mūzika iereibušiem cilvēkiem" (jebšu Labvēlīgais Tips). Bet vispār, grupa ir tik sena kā šī pasaule, vai vismaz postpadomju ēra noteikti, tāpēc ir jābūt vakar beidzot nolikušam malā trijdeksni, lai nezinātu vismaz par šādas grupas eksistenci. Kas attiecas uz ska, tad tas vairāk izpaužas grupas daiļrades 21. gadsimta daļā. Katrā ziņā mūzika cilvēkiem ar ironisku attieksmi, pancisku vienkāršību un vēlamas arī krievu valodas zināšanas. Baltkrievu? Nu, varēs kaut kā arī iztikt.

Lai jūs nepadomātu, ka grupa ir prasti krievu gopņiki, viņiem ir arī nopietnākas dziesmas, ne tikai visāda ālēšanās.

Ja nu gadījumā man atkal ir slinkums, vai rodas kāda kavēšanās, pieminēšu, ka pašā novembra sākumā būs arī gaudojošais 30 Seconds to Mars. Vienvārdsakot, nemanāmi ir atnācis rudens, un varu derēt, ka ir vēl miljons koncertu, par kurus es esmu gluži vienkārši aizmirsis pieminēt.

Albumi

Pavisam īsi. Sepultura - Kairos. Neredzu iemeslu slavas dziesmām, jo tāds godīgs old-school metāls vien ir. Lasīju viedokli, ka, salīdzinot ar Soulfly jauno plati, šis esot šedevrs. Nezinu gan. Soulfly, manuprāt, tomēr to visu thrash bīda uz priekšu, nezaudējot seju. Sepultura nu tik ļoti baidās pazaudēt seju, ka ekspluatē savu vārdu un klasisko death un thrash. Bet citādi nav slikti, un ņemot vērā, ka A-lex dēļ sava koncepta bija pirmais albums, pēc Maksa bonifācija brīvdienām, kuram es pievērsu uzmanību, tad šis pat neliek neizpratnē šķobīt ģīmi.

Opeth - Heritage. Grūts albums. Itkā jau Opeth, "uh" un "eh", un nevar noliegt, ka tur kaut kas ir, bet tāda aizgrābiena kā Blackwater Park nav. Labi, nevajag, protams, mušas jaukt ar kotletēm, bet ko tur padarīsi - ja ir viens labs albums, tad ir, un visu gribās mērīt pēc viņa. Bet... jāpaklausās vēl. Ir diezgan maz klausīts, un, drošvien, šim transgalaktiskajam lidojumam vajag ļauties kādos komfortablākos apstākļos bez stresa un ārējiem kairinātājiem.

FOTO: Instrumenti albuma prezentācija

2011-09-02T13:00:00.000+03:00

Notikumu apraksts: jūlijs, august / septembris

2011-09-01T17:51:00.003+03:00

Apsveicu visus ar reibušo pusaudžu dienu, kas uz vakarpusi kritīs kā lapas no koka. Tātad, festivālu sezona ir cauri pavisam galīgi un neatgriezeniski, un ir laiks rausties iekšā šauros un tumšos klubos baudīt subkultūras.

Vasaras otrā daļa

Salacgrīva, Positivus un daudz dīvainu grupu. Jūru šogad uz brīdi redzēju no kalniņa. Divās dienās nobraukti padaudz simti kilometru. Tā spilgti palicis atmiņā King Charles kāpiens skatuves konstrukcijās, un nez kādēļ asociācijas ar Kravicu jaunībā. Mūzika dzīvajā šķita interesanta. YouTube gan lika vilties, bet kopumā interesanta popkultūras parādība. Vēl viena ne mazāk dīvaina apvienība bija OK Go, kas esot slavena ar saviem videoklipiem. No videoklipiem esmu vien redzējis nesen iznākušo video ar Muppet Show, bet dzīvajā patika enerģija ar ko krāsainie vīriņi ņēmās uz skatuves. Šķiet vēl ko piebilst nav ko. Positivus kā Positivus. It kā solīju bildes, bet nu jau, drošvien, atstāšu nākamā gada festivāla ieskandināšanai.

Trāķos, savukārt, notika Roberta Plāna un Band of Joy koncerts. Nebija nekāds Led Zeppelin, protams, bet ko tādu gaidīt, manuprāt, bija arī lieki. Ļāvos pārsteigumam. Un, lai arī kantrī un blūzs nav manu mīļāko žanru sarakstā, tomēr tajā Amerikas dienvidnieku trinkšķināšanā kaut kas ir. Ban of Joy iedvesa jaunu dzīvi diezgan vecām un pazīstamām dziesmām, to skaitā arī dažām Led Zeppelin dziesmām. Plānts ar savu zvaigžņoto pavadošo grupu, protams, bija vakara zvaigzne, kas Trāķu pils salu uz laiku emocionāli pārcēla uz Amerikas dienvidiem, taču patīkami pārsteigumi sagaidīja jau tad, kad uz skatuves kāpa brāļi Dikinsoni. North Missisipi Allstars, šķiet, ir spējīgi mūziku izspiest no jebkā, kam ir stīgas. Arī no cigāru kārbas un kaut kāds bundžas. Un, jā, lieliskam skanējumam pietiek arī ar diviem cilvēkiem, un daudzskaitlīga grupa nav obligāta prasība.

Otrdien, 30. augustā, norisinājās uzreiz divi albumu prezentācijas koncerti. Lai piedod Red Hot Chili Peppers, bet dzīvā mūzika tomēr vilina vairāk, tāpēc devāmies uz Sapņu Fabriku, kur pašmāju Instumenti teica pateicība vārdus visiem, kas piedalījās jaunā albuma "Tru" tapšanā. Paši Instrumenti apgalvoja, ka "Tas nav koncerts", taču dziesmas tika spēlētas. Bez tam tika rādīti video, izziņots koncerts Arēnā Rīga, un celebrēt šo visu notikumu atnāca diezgan daudz cilvēki. Principā, kulturāls cilvēks noteikti nepalaidīs garām faktu, ka Instrumenti kaut ko ir paveikuši. Tāds priekšstats radās. Instrumenti, savukārt, atkal spēja izdomāt kaut ko jaunu, tādēļ dziesmas tika prezentētas pat uz veselām divām skatuvēm. Kas attiecas uz pašu albumu, par to vēlāk.

Septembris

Forum Cinemas atkal ķērušies klāt populārajai mūzikai. Red Hot Chili Peppers koncerts ir garām, taču 20. septembrī tiks rādīta dokumentāla filma Pearl Jam Twenty. Principā nosaukums izsaka visu.

Savukārt jau rīt, 2. septembrī, Melnā Piektdiena atklās koncertu sezonu. Spēlēs Diseim, Katalepsija, Opifex, Frailty un Relicseed. Būs arī Metal Karaoke.

Albumi

Instrumenti - True. Disks ar kvalitatīvu mūziku, kas satur daudziem jau zināmu dziesmu kompilāciju. Ja vien tas nebūtu pirmais albums, teju vai gribētos teikt, ka tas ir Instrumentu best-of. Bet par cik tas tomēr ir pirmais albums, tad jāteic - viss tas labais, kas ir Instumenti, ir šinī albumā. Vismaz no mūzikas ierakstu viedokļa.

Vēl viena pašmāju debija ir Grondh ar savu Necilvēks. Neesmu gan vēl dzirdējis, bet no tā ko esmu dzirdējis, interesē dzirdēt (jā, es to speciāli). Var jau smīkņāt, bet man tas lēnais un smagnējais black patīk. Un atzīsim, tādas tīra žanra pērles Latvijā... faktiski var teikt, ka nav nemaz. Visiem kaut kādi sānsoļi un ārlaulības bērni ar citiem žanriem.

Vēl viens black metal devums ir no zviedru Craft. Kopš iepriekšējā albuma ir pagājis krietns laiks, tāpēc Void iznākšana izraisīja lielu interesi.Vinilu, piemēram, nopirkt nevarēja jau tanī brīdī, kad viņš tikai iznāca. Izmisumā dauzu galvu pret ķieģeļu sienu. Ja patika Terror Propaganda, noteikti ir jādzird arī Void. Albums drūms kā kodolsprādziena sekas.

Protams, kā tad var nepieminēt nu jau iznākušo Red Hot Chili Peppers albumu I'm With You? Arī no šīs grupas ļoti ilgi nekas jauns nav bijis, tādēļ interese ir liela. Dzirdējis neesmu, tāpēc komentēt nevaru, tomēr trīsas šis albums rada tādēļ vien, ka tas ir RHCP.

Septembris nu tad ir tas mēnesis, kurā ir jāparādās Opeth jaunajam albumam Heritage. Visiem jau šīs ziņas virsū neskrien, bet viss tas "Opeth to, Opeth šito" jau ir apnicis. Albumu, lūdzu, tagad! Līdz šim dzirdētais ir daudzsološs.

Progresija ir sarosījusies, un pie tam vienas izdevniecības paspārnē. Arī Dream Theater jaunajam albumam A Dramatic Turn of Events vajadzētu nākt klajā septembrī. Iepazīties līdz šim bija iespējams teju ar visa albuma fragmentiem. Pagaidām izklausās pēc Ayreon. Slikti, labi - to mēs redzēsim. Jā, un, protams, jaunais bunģieris.

Nu, tā kopumā turam buru, dzeram alu, izbaudām beidzamās siltās dienas. Tekstu nepārlasīšu. Variet lamāties.

Kauņa, 25-JUL-2011.

FOTO: Žubo Positivus festuvālā

2011-07-19T10:42:00.002+03:00

Festivāla telšu pilsētiņā tiek slietas atskurbtuves.

Salacgrīva.

Galvenā ieeja uz notikumu epicentru.

Reportieri reportē no reportieru telts.

Lai kļūtu slavens, ir jātusē ar pareiziem cilvēkiem. Satiku arī slaveno
Jegoru Jerohomoviču. Dzene bildēties atteicās.

Satikt Ilārija Kungu - ček.

Viens no slavas kritērijiem - apkārt esošo fotogrāfu skaits.

Slavenībām piedienas atrasties aizkulisēs, kur var satikt Valteru un Kažu,
Tomu Grēviņu u.c. Šobrīd tiek intervēta grupa James.

Positivus '11

2011-07-18T09:00:00.000+03:00

Ja kādai parādībai parādās pretkustības, tad to var jau saukt par ievērojamu popkultūras zīmolu kā Coca Cola, McDonals vai Rolling Stones. "Positivus up my ass" vai "Negativus" lieliski demonstrē, ka vienaldzīgi pret Positivus festivālu nav arī tie, kas to neapmeklē. Kādam tas var būt aizvainojums, ka festivālā nav pārstāvēti viņa subkultūras pārstāvji, drošvien, netrūkst arī to, kas izbauda apspiesto un nesaprasto lomu. Cita festivāla popsīguma pazīme ir tā, ka daudzi publiski atpazīstami cilvēki - mūziķi, politiķi, aktieri -, uzskata par goda lietu apmeklēt Positivus festivālu, lai arī nav pārliecība, ka viņi kaut uz brīdi ir pametuši VIP bāru. Ir arī grūti ik pa brīdim nedzirdēt kādu pazīstamu skaņdarbu to grupu izpildījumā, kuras nosaukumu, kā tev šķiet, tu dzirdi pirmo reizi, ja vien tu neesi mucā dzimis, un pa spundi barots. Cilvēki klausās radio stacijas, sūta viens otram YouTube video, kas ir jaunā laikmeta popmūzikas tribīne, seko grupām Twitter, un, iespējams, tur pat apspriež jaunākos singlus un albumus. Kas attiecas uz mani, man pilnīgi pietiek ar dažām stundām Bē-Bē Brokastu no rīta kopā ar UFO un Fredi, lai regulāri piedzīvotu sajūtu: "Hei, es zinu šito dzismu". Apmeklētāji savos Android telefonos, vai vienkārši tā pat festivāla bukletā ar zīmuli, ir atzīmējuši grupas, kuras noteikti ir jāredz. Arī pēc festivāla tiks meklēti YouTube video un Facebook mūziķu lapas, lai pārliecinātos, vai festivālā iepatikusies grupa tik tiešām ir tik laba. Un kurš dinozaurs teica, ka internets nogalināšot mūzikas industriju?

Kādas pārdomas par Positivus raisījis šis gads? Jautājumu - un kas tālāk? Neskatoties uz ikgadējiem solījumiem paplašināt muzikālos horizontus, diezin vai Positivus organizatori metīsies vājprātīgos eksperimentos. Un arī kādēļ gan? Festivāli mainās, parādās, pazūd. Positivus pagaidām sper piesardzīgus un pārdomātus soļus, un pateicoties vairāku cilvēku pūlēm, pārliecinoši virzās statusam, kad pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, neskatoties uz pārmetumiem par skaļu vārdu trūkumu, muzikālo vienveidību vai intimitātes zaudēšanu. Ko mums no tā būs secināt? Tie, kam kārosies doties uz festivālu intimitātes un grupu dēļ, meklēs pēc specializētiem pasākumiem. Man, šķiet, pilnīgi pietiek ar Kilkim Žaibu un Hard Rock Laager, kurus tā pat ne vienmēr sanāk izbraukāt. Lielo vārdu tīkotājiem būs vien jādodas uz Eiropas lielajiem festivāliem, nevis cerēt, ka par 30 latiem Latvijā piedzīvosim zvaigžņu birumu dažiem tūkstošiem interesentu. Positivus, domāju, paliks kā pasākums festivāla atmosfēras kārotājiem, sekojot līdzi mūzikas modes vēsmām, strādājot pie tā, ko sauc par izklaides industriju, ciešā saiknē ar mūsu reģiona un laikmena informatīvo telpu. Kritizēt var, bet vai ir jēga? Ja salīdzina ar Eirovīziju vai Kora Kariem, Positivus ir liels pašmāju kultūras notikums, un spēj raisīt interesi masās. Vienkārši labas grupas vai pasaules mēroga notikumi ir kā "cūkām pērles", kas interesē vien šauru cilvēku loku. Un tas ir absolūtos ciparos izmērām fakts.

Bet gana ar filozofiju. Daudzus noteikti interesē, vai man patika festivāls? (suuuuure) Atbilde ir - protams! Neskatoties uz nogurumu, saspringumu un "vāvere ritenī" sajūtu, tā ir vieta kur satikt cilvēkus, viņus pavērot, parunāt par ekspektācijām par kādu grupu vai festivālu kopumā, parunāt par mūzikas tendencēm, vai galu galā, vienkārši par dzīvi. Tā ir iespēja padomāt, kas šos visu cilvēkus ir savedis vienkopus Salacgrīvā, kur daudzi izbauda telšu pilsētiņas burvību, loģistikas sarežģījumus un miega deficītu, lai varētu kopestiski iedzert alu. Par muzikālo daļu neizteikšos, jo būtu negodīgi uzskaitīt patikušās grupas, pēc dzirdētām divām, trijām dziesmām. Bet neskatoties uz to, ir vēlme nākošgad taisīt pauzi. Tomēr mēs zinām, uz kurieni ir bruģēts ceļš ar labiem nodomiem. Gan jau nākamgad krausim smagas somas, gatavosimies neērtībām un negulētām naktīm, lai atkal klātienē piedzīvotu Latvijas gada nozīmīgāko muzikālo piedzīvojumu.

FOTO: Positivus '11 - pirmā diena

2011-07-16T11:57:00.000+03:00

Positivus festivāla '11 pirmās dienas bildes. Bez komentāriem. Plašāki komentāri un vairāk mākslinieku bildes jau pēc festivāla.

FOTO: Žubo Roskildē

2011-07-11T14:51:00.001+03:00

Gaidot, kad uz lielās skatuves vienus māksliniekus nomaina citi,
sagurušās miesas varēja atpūtināt tur pat zālē. Protams, tur, kur
vēl nebija dubļi.

Kad iestājās nogurums no pūļiem, varēja doties uz Roskildes centru
paskatīties uz baznīcām, apmeklēt muzejus, un, protams, krogus.

Nu, kā tad krogā bez alus?

Sēžam oranžā teltī, gaidām, ka beigsies lietus. Dzeram alu.

Taciņa uz Rib House jau ir iestaigāta, un kā jau kārtīgi Vikingi, bez gaļas
kalna nekādi.

Nākamajā reizē vairs ar lāgeriem neķēpājāmies. Uzreiz tiek ņemts tumšais
Jacobsen. Dārgs, bet nu gards pēc vella.

Diezgan manāmi, ka festivāla galvenais sponsors ir Tuborg.

Citās alus ziņās - Tuborg Guld (jebšu zelta) bija gards.
Somersby sidrs ar ģeldēja.

Notikumu apskats: jūnijs / jūlijs

2011-07-07T16:11:00.000+03:00

Jūnijs

No viena grāvja, otrā - tā varētu raksturot pēdējā mēneša notikumus. Īpaši jau jūnija otro pusi. Ir sācies festivālu laiks, un tad nu par diviem no tiem.

Kilkim Žaibu šogad Lūkšta ezera krastā norisinājās jau otro reizi, un pilnīgi noteikti festivāls ir audzis. Varbūt ne dramatiski, taču pilnīgi noteikti izaugsme ir ievērojama. Neskatoties uz Līgo svētkiem, bet varbūt tieši pateicoties tiem, šogad letiņu skaits šinī Lietuvas festivālā bija tik pat ievērojams, kā festivāla iepriekšējā norises vietā Plūgo Broliai, kas pie Jonišķiem. Vēl ko piebilst ir diezgan grūti, un nevis tāpēc, ka pasākums būtu garlaicīgs, bet gan tāpēc, ka tas ir vecais, labais Kilkim Žaibu. Nebūšu nekāds ziņu portāls, lai katru gadu atkārtotu vienu to pašu, tāpēc piebildīšu vien to, ka es būšu pārsteigts, ja es sastapšu kādu, kam festivāla mākslinieku vārdi nebūtu sveši, bet viņš nebūtu pabijis Kilkim Žaibu.

Ja par šī gada muzikālajiem iespaidiem, tad, protams, nevar neatzīmēt Negura Bunget uzstāšanos. Transilvānijas aura un daudzie netipiskie muzikālie instrumenti radīja maģisku atmosfēru. Tie, kas nepalaida garām šīs grupas uzstāšanos Rīgā, gan apgalvo, ka performance varēja būt pat vēl labāka. Beidzot vaigā tika skatīta arī krievu grupa Temnozor, kas gan vairākiem klātesošiem radīja neargumentētas negācijas. Biju pārsteigts, cik ļoti metāla grupas skanējumu spēj pilnveidot viena flauta. Un, protams, Skyforger nospēlēja kārtējo lielisko koncertu. Beidzot arī es redzēju Egonu grupas sastāvā. Grūti ir vērtēt Skyforger izaugsmi, tā pat kā pamanīt, pa kuru laiku ir izauguši tavi bērni vai mājdzīvnieki, bet tas, ka Skyforger ir pasaules līmeņa grupa, tas ir fakts.

Tad jau nākamā rītā pēc festivāla atliek piekraut bagāžnieku ar leišu aliem, apēst cepelīnu, un doties mājās, lai gatavotos nākamajam pārbraucienam.

Rosklides festivāls nozīmēja tālu ceļu, četras pilnas festivāla dienas un telšu pilsētiņu. Jā, teltīs gulēšanas romantiku var atēsties uz visu dzīvi, tādēļ lieku reizi šī vienreizējā iespēja netiek izmantota, īpaši jau īsi pirms pasākuma, kur tev kādu laiku nebūs pieejama mīksta gulta, normāla duša un divvientulība. Taču, ja ir gana daudz alkohola, un ir kāre uz piedzīvojumiem, var dzīvot arī dāņu formāta telšu pilsētiņā, kas gan vairāk atgādina izgāztuvi, vai kādu bezpajumtnieku un dīvaiņu rezervātu.

Visu vasaras festivālu simbols, protams, ir telts. Taču izklaides, ko piedāvā to iemītniekiem dažādi festivāli, ir visai dažādas. Kā gadu iepriekš neizbēgama bija vēlme salīdzināt Glastonberiju ar pašmāju Positivus, tā tagad pašreizējā festivālu pieredze liek Roskildi salīdzināt ar Glastonberiju. Ja Glastonberijā vairāk valdīja zāle, māksla, un kaut kur fonā arī mūzika, tad Rosklide noteikti tika pavadīta zem alkohola, seksa un lielo grupu koncertu karoga. Ja Lielbritānijā cilvēki vairāk bija gatavi ar tevi parunāties, uzzināt no kurienes tu esi, apvaicāties, kā tev patīk festivāls, tad Dānijā tev drīzāk piedāvās iedzert, kaut ko uzpīpēt, vai ieelpot smieklu gāzi. Tādēļ tiem, kas nebija norāvušies no ķēdes, lai īsinātu laiku līdz brīdim, kad spēlēs grupas, bija iespēja iepazīt Roskildes vēsturisko centru, kurš par laimi bija diezgan tuvu festivāla norises vietai. Un jāatzīst, tur bija ko redzēt.

Ja par muzikālajiem iespaidiem, tad Roskilde, šķiet, bija pirmā reize, kad man bija iespēja redzēt metālu (un es domāju metālu) uz lielās skatuves (un es nedomāju pašas skatuves izmērus vien). 1349 sniedza pārliecinošu priekšnesumu, kas krietni kontrastēja ar publiku, kas nākamajās dienās sēdēja garās rindās, lai tiktu skatuves tuvumā vērot Kings of Leon, Strokes un Arctic Monkeys. Iron Maiden bija demokrātiskāks, un īpašus komentārus nemaz neprasa. Katrā ziņā pēc 1349 uzstāšanās radās vēlme tomēr apmeklēt kādu lielāku metāla festivālu, kur apmeklētāju skaits ir lielāks par pāris tūkstošiem. Ļoti izklaidēja Kaizers Orchestra uzstāšanās, gan muzikāli, gan ar neordināro izskatu un iznešanos. Kaut kāds balkānisks Die Toten Hosen, lai gan tur bija arī regejs, džezs u.c. Pilnīga koncerta grupa. Savukārt rokmūzikas izsalkumu pavisam negaidīti veldzēja Screaming Females, kas bija iekārtojušies uz salīdzinoši nelielas skatuvītes. Bass, ģitāra, bungas - tā ir visa roka esence, un nevajag nekādus skaņu tehniķus, un trīs ģitāras virtuozus uz skatuves. Vajag dziesmu, talantu un attieksmi, un rokenrols var notikt. Nevajag kautrēties arī no veco roka meistaru ietekmes. Arī pilnīga koncerta grupa.

Īsumā tas arī viss. Bildes... kaut kad.

Jūlijs

Lielākiem un plašākiem aprakstiem nav laika, jo priekšā ir vājprātīgais jūlijs, kas katru nedēļas nogali piedāvās iespēju uzcelt telti kādā no Latvijas nostūriem.

Jau šo piektdien jābrauc uz Saldus Sauli, lai vēlreiz apskatītos Skyforger, kā arī Latvijā jau par skandaloziem uzskatāmos Lordi, un SIA Radikal vienu no vairākām gaidāmajām performancēm. Ja kādam ir dūša, var apskatīt arī bērnības elkus H-Blockx. Uzreiz brīdinu, atmiņas atsvaidzināšana ar YouTube palīdzību bija traumējoša. Ir lietas, kam varbūt labāk ir palikt pagātnē.

Nākamajā nedēļas nogalē pēc Saldus Saules jau ir jābrauc uz Positivus. Skatīties ko? Nu, tie, kas klausās Radio 101, gan jau kaut ko sev atradīs. No galvas atceros Hurts, James, Dzelzs Vilks un Satellites LV. Bet nu, lielākais LV festivāls n'stuff.

Vēl nedēļu vēlāk nedēļas nogalē ir Summer Sound Liepāja, ja vēl būs iekšās kaut kur braukt. Guano Apes un R.A.P.? Kaut kādas balsis no aizkapu valstības. Gan jau vēl kaut kas tur būs, bet par to es domāšu rīt.

Tad vēl ir jāsaņemas aizbraukt uz Trāķiem paskatīties Robertu Plāntu. Vismaz tas nav festivāls, un teju vai gribās cerētu uz sēdošu pasākumu. Bet nu jā, arī līdz tam tiksim.

Vēl kas? Ir kādas ziņas par nesen iznākušiem vai topošiem albumiem? Protams! Kur atrast laiku, lai sekotu Red Hot Chili Peppers vai Dream Theater albumu tapšanas peripētijām? Tas lai paliek lietainiem rudens vakariem.

FOTO: Темнозорь, Rotting Christ, Kilkim Žaibu 2011

2011-06-30T09:00:00.002+03:00

FOTO: Negură Bunget, Kilkim Žaibu 2011

2011-06-29T09:00:00.000+03:00

FOTO: Līgo svinēšana Kilkim Žaibu

2011-06-28T09:00:00.000+03:00

FOTO: Skyforger Kilkim Žaibu

2011-06-27T09:00:00.000+03:00

Šī bija kārtējā lieliskā Skyforger uzstāšanās Kilkim Žaibu. Ir ļoti grūtu vērtēt Skyforger izaugsmi, tāpat, kā ir grūti vērtēt cik ātri aug tavi bērni vai mājdzīvnieki. Taču, ja salīdzina ar citiem festivāla dalībniekiem, tad droši var teikt, ka Skyforger neapšaubāmi ir pasaules līmeņa grupa. Pat Rotting Christ šinī festivālā dvakoja pēc amatierisma. Un, protams, latviešiem atbalstīt un dziedāt līdzi Skyforger svešā zemē ir goda lieta. Kā parasti, latvieši Kilkim Žaubu bija pārliecinoši. Vismaz tā gribētos domāt.

Šīs nav visas Kilkim Žaibu bildes. Pārējās sekos nākamajās dienās, kamēr es mērošu ceļu uz Dānijas karalistes krastiem. Būs gan Līgo, gan Temnozor, gan Drakulas pēcteči un līkdegunainie grieķi.

FOTO: Žubo festivālā Kilkim Žaibu

2011-06-26T20:51:00.000+03:00

Žubo ir piedzīvojis savu pirmo festivālu un piemos Līgo svētkus Lietuvā. Neliels bilžu pārskats par piedzīvoto.

Pēc vairākām stundām pavadītām ceļā, beidzot arī lielā Kilkim Žaibu skatuve.

Baumo, ka festivālu esot apmeklējis arī Čaks Noriss.

Līgo!

Vakars nedrīkst noslēgties bez leišu alus un jautras kompānijas.
Pagaidām prāts ir jautrs, ko nevar teikt par nākamo rītu.

Nākamā dienā kunģis ir jāpalutina ar kādu pikantu desu ceptu uz oglēm.
Prāts jau atkal jautrs, un mēģinām nekāpt uz tā paša grābekļa.

Tikšanās ar mūziķiem, autogrāfi un atzinības vārdi - tās ir neatņemamas
festivāla sastāvdaļas. Lielais Edgars a.k.a. Zirgs no Skyforger.

Nedrīkst aizbraukt no Lietuvas neapēdot cepelīnu kādā ceļmalas krogā,
noskalojot to ar atsvaidzinošo un viegli skābeno Švyturys Baltas.

Žubo

2011-06-20T10:27:00.000+03:00

Labdien! Vēlos jums stādīt priekšā ballīšu dzīvnieku Žubo. Žubo ir nolēmis kļūt atpazīstamāks par Uldi Rudaku, skandalozāks par Jegoru Jerohomoviču, bārdaināks par Dambi, un vispār lielu autoritāti ballīšu jautājumā. Žubo apņemas izdzert visus krogus sausus, apbraukāt pasauli, un iepazīties ar Ilārija kungu. Žubo vēl nav izlēmis, vai dibināt grupu, vai spēlēt diskotēkas, tāpēc pagaidām viņš koncentrēsies uz vasaras festivāliem, un gūs starptautisku pieredzi. Tādēļ vēl šomēnes Žubo plānos ir apmeklēt 30 Seconds to Mars koncertu Tallinā, nosvinēt Līgo svētkus Lietuvas festivālā Kilkim Žaibu, pēc tam kāpt vikingu laivā, un doties uz Dānijas krastiem iekarot Roskildes plašumus.Žubo nav nekāds hipsteris, tādēļ viņam nav iPhone, un fōrskvērā viņš nečekosies. Toties viņam ir Twitter konts.

Priekā!

Par tēmu: dīvāna reportieri

2011-06-10T13:45:00.001+03:00

Glastonberijas festivāls, Lielbritānija, 2010. gads.

Dzīvojam, tātad, laikmetā, kad visu var redzēt, dzirdēt un uzzināt sēžot kondicionētās telpās pie datora. Pietiek ieiet twiterī, lai uzzinātu cik draugi un paziņas ir devušies uz AB dambi "apbērēt oligarhus", vai apmeklēt Reuters lapu, lai uzzinātu, kādas zvērības izstrādā narkotiku tirgoņi Dienvidamerikā. Mainījusies pēdējā laikā, protams, ir arī valoda. Nekautrējamies rakstīt twiteris, nemulstam no vārda iečekoties, zinām ko nozīmē aiziet uz JūTjūbi. Bet ja tuvāk mūzikas tēmai, un tālāk no narkobaroniem un tehnoloģiskiem terminiem, arī klātesamības sajūtu kultūras pasākumos mēs varam nodrošināt ar tehnoloģiju palīdzību. Ziņu portālā apskatīties, kas Kailijai bijis mugurā uz Arēnas Rīga skatuves, uzzināt koncerta setlisti, no simtiem twitter čiepstu uzzināt, piemēram, ka kāds ir paklupis, vai viņam ir nokritušas bikses koncerta laikā, un pat apskatīties neskaitāmus video, kas ir uzņemti ar mazajiem izpalīgiem, mobilajiem telefoniem, kam gan šāds apzīmējums īsti vairs nepiestāv. Otra medaļas puse tam visam ir arī fakts, ka nereti "šovs tiek nozagts". Citiem vārdiem sakot, bieži vien par pasākumu tu jau visu zinu, vēl pirms mūziķis ir kāpis uz skatuves.

Taču ir mainījušies ne tikai ziņu patērētāju paradumi, bet arī to veidotāju paradumi. Digitālā fototehnika komplektā ar internetu ļauj ātri piegādāt fotoattēlus uz redakciju. Mobilais telefons dod iespēju uzzināt kāda cilvēku viedokli, iepriekš nenorunājot ar viņu tikšanos. Taču iespēja "neiet ielās" var tikt izmantota vēl plašāk. Kas notiktu, ja pie raksta par Kailijas koncertu Rīgā, parādītos bilde no Tallinas koncerta? Vai kāds pamanītu atšķirību? Nu, labi - neviens kaķītis no tā nenomirtu, un bērnības traumas tas neradītu. Varbūt vienīgi kāds honorārs mazāk būtu jāsamaksā, bet tikai šo vienu vienīgo reizīti. Bet ja mums ir blogs, portāls vai ziņu liste, kurai nav nedz štata fotogrāfu, nedz dārgas tehnikas, nedz laika un iespēju. Taču ir apņēmība un pilni interneti ar ziņu aģentūru bildēm, video intervijām, klipiem un publicitātes bildēm. Ņem, liec atsauces un lieto. Nu labi, dažreiz mēs par tām atsaucēm arī aizmirstam. Jā, mums nav iespēja uzdot māksliniekiem savus jautājumus, tikai iespēja noskatīties, kā kāds uzņēmīgs Dienvidamerikānis sarunājas ar šo mākslinieku. Jā, mēs nevaram paši pārliecināties par to, vai preses relīzē sniegtā informācija ir patiesa, vai aprakstīt savas izjūtas ko dod klātesamība. Jā, mēs nezinām, kā šī grupa izklausās dzīvajā, jo esam redzējuši tikai videoklipus YouTube. Bet toties mums ir ilūzija, ka mēs turam roku uz pulsa. Varbūt ne gluži ilūzija, bet tas ir apmēram tā, kā vērot koncertu caur kluba durvju spraugu. Kur ir oriģinālais materiāls, kur ir viedoklis, kur ir iespaidi, kur ir jaunās koncertzāles bildes? Ir tikai atsauces, retvīti un linki uz vikipēdiju.

Nav jau arī tā, ka jauns materiāls nevar tapt izmantojot jau esošus darbus, un noteikti arī šādas metodes ietilpst tanī, ko sauc par žurnālistiku. Taču reizēm ir ļoti viegli apjukt, kas ir ziņa, kas ir viedoklis, kas ir recenzija, kas ir fotoreportāža, kā tas viss top, un kādas ir kvalitātes prasības, jo gluži vienkārši visa uzkrātā pieredze un tradīcijas netiek mantotas, vai tas notiek ļoti šķidrā veidā. Bet ir ļoti liela vēlme apgalvot, ka mēs dzīvojam pilsoniskās žurnālistikas ērā. Un jā, šis ir mans viedoklis, šo visu es uzrakstīju sēžot pie datora, un šis ir mans blogs. Tāda publiska dienasgrāmata, kur es pieglabāju savas atmiņas un domas. Toties es esmu pārlasījis to, ko esmu uzrakstījis, un mēģinājis izķert kļūdas, cik tas ir bijis iespējams.

Notikumu apskats: aprīlis & maijs / jūnijs

2011-06-01T16:16:00.000+03:00

Aprīlis un Maijs

Atkal mani bija pievārējis slinkums un laika trūkums, tādēļ atkal apvienosim divus mēnešus. Godīgi sakot nesanāca arī neko daudz apmeklēt, jo bija Lieldienas, Muzeja Nakts, un kā kūlas ugunsgrēks plosījās Eirovīzija. Pat Melnās Piektdienas piecu gadu jubilejai enerģijas pietrūka. Un arī nav pilnīgi nevienas bildes.

Tomēr Lielajā Piekdienā, kas bija 22. aprīlī, sanāca tikt līdz Nabaklab, lai paklausītos SIA Radikal, un iegūtu viņu debijas albumu. Kādu laiku nav nācies redzēt tik daudz cilvēkus melnos t-kreklos ar kādas konkrētas grupas vārdu. Šķiet brends SIA Radikal ir uzņēmis apgriezienus, un ierasties uz šīs grupas albuma prezentāciju bija daudzu goda lieta. Lai mani te daži speciālisti neizlamā par to, ka t-krekls ar apdruku vēl nav brends, atzīmēšu, ka iespēja iegādāties t-kreklu ir tikai viena no lietām. Man SIA Radikal asociējas ar pilnīgu "old school" savā attieksmē un izpausmēs. Tādi kā no MTV laikiem izkāpuši, vien Beavis and Butt-head pietrūka. Kaut kā digitālajā telpā manas un grupas gaitas nav krustojušās, ja atskaita ziņu portālus. Tīri tehnisku problēmu dēļ, arī albumu pirmo reizi dzirdēju pēc tam, kad dabūju disku, nevis kā visi civilizēti cilvēki, to varēja izdarīt internetos.

Kas tad ir mainījies SIA Radikal dzīvē kopš konceta Andrejsalā, kad ļaudis iesildījās pirms pirmā Metallica konceta Rīgā? Protams, vairs jau netiek spēlētas tikai Metallica dziesmas, un grupas daiļradē ir ienākusi latviešu valoda. Tomēr dzīvā uzstāšanās ļoti uzskatāmi nodemonstrēja, kas ir iedvesmojis šīs grupas daiļradi un vēlmi darboties. Vēl Radikāļi gribēja publiku izspiest kā citronu. Nezinu, kā tur zāles aizmugurējā galā gāja, bet gluži katru dziesmu spēlēt kā beidzamo, tad jau visam koncertam atdeves no publikas var arī nepietikt. Bija tikai viens atelpas brīdis, kas nu ļoti uzjundīja atmiņas par Sanitarium. Tā vien gribējās koncertu nobeigt ar Seek and Destry, taču tā vietā bija Battery un Sho What. Kas arī nav slikti, jo beidzamā dziesma arī Metallica izpildījumā neizskan pārāk bieži. Nu, un tad jau ar dullu galvu un aizsmakušu balsi varēja doties uz mājām. Visu pārējo, šķiet, es jau esmu pateicis albuma recenzijā.

Un viss! Maijā, kā jau teicu, bija Eirovīzija.

Jūnijs

Bez šaubām pēdējais brīdis ir sameklēt teltis un guļammaisus, ja kāds to vēl nav izdarījis, jo festivālu sezona var sākties. 17. un 18. jūnijā Igaunijā norisināsies festivāls Rabarock. Neko neesmu dzirdējis par šo "vadošo rokmūzikas festivālu", bet Filter tiešām skan lepni. Protams, būs arī citas grupas, bet no tām man vien ir pazīstams Metsatöll vārds.

Savukārt, 21. jūnijā var doties uz Tallinu, lai paklausītos jenķus 30 Seconds To Mars. Lai arī ko nerakstītu relīzēs, un tur vienmēr būs "leģendārie", "spilgtākie" un "grandiozākie", bet tāds meiteņroks vien ir. Bet nevar jau katru dienu Metaļiku dragāt, un ko vien ir vērta Tallinas Dziesmusvētku estrāde? Laika pārbaudi grupa tomēr arī izturējusi, un nav akurāt tā, ka izdzirdot grupas nosaukumu, man būtu jāmetas pie JūTjūbes. Starp citu, to beidzot varētu arī izdarīt, jo cik te ir palicis? Trīs nedēļas?

Metālisti, šķiet, šogad Jāņus svinēs Lietuvā, jo Kilkim Žaibu šogad notiks 23. 24. un 25 jūnijā. Šoreiz pat nav skaidrs, saukt mākslinieku vārdus, vai pietiks ar valstīm? Tuvākos postpadomju reģionus, atskaitot Igauniju, kuras vārdu es dalībnieku sarakstā vispār neredzu, pārstāvēs ļoti ievērojamas black/pagan metal grupas. Alternatīvu trūkuma dēļ Latviju pārstāvēs Skyforger. Jāatzīst gan, ka jaunajā festivāla norises vietā pirmo reizi. Savukārt folkloras kopu saimē no Latvijas būs arī jau tradicionālie Vilki. Vēstures rekonstrukciju festivālā pārstāvēs vien lietuvieši. Nu, un svaram šim visādi citādi uz folkloru, vēsturi kā arī smagu mūziku tendētam festivālam tiks piemesti grieķi Rotting Christ un rumāņi Negură Bunget. Vai ir vajadzīgi vēl kādi komentāri par šo festivālu? Diezgan droši, ka nē.

Albumi

Pelikānu paspārnē (akdies, kāds kalambūrs) ir iznācis Solaris disks ar ļooooooti garu nosaukumu. Laikam žanra specifika. Kā apgalvo cilvēki (cerams), tad "Skaņa ir bieza, sāpīga un atkarību izraisoša". Kas attiecas uz mani, man tie visi "posti" un "dūcēji" neizraisa sajūsmu. Varētu jau teikt skarbāk, bet, ja jau tas eksistē, tad kādam to visu vajag, tāpēc ne man spriest par visa tā kvalitātēm. Nu, nespēju es uztvert mūziku, kurai nav dinamikas. Kas attiecas uz ziemeļnieciskumu un "dīvainumu"... atvainojiet, bet nu neliegsimies, tā visa mūzika un subkultūra ir dīvaina pat uz Gāgas un Bībera fona..., tad es dodu priekšroku tādiem troļļiem kā Lifelover, Silencer un citi dīvainīši, kuru nosaukumus nu nespēju es ne izrunāt ne atcerēties. Nu, ja ne tik eksotisku, tad vismaz Agalloch, kas gan ir jenķi.

Kādēļ es vispār kaut ko vispār rakstu, ja jau man tik ļoti nepatīk? Ja jau letiņi, vēl bez Reiņa Laurika, ir kaut ko izdarījuši mūzikā, bija interesanti paplašināt horizontus un atvērt prātu. Šoreiz gan nesanāca. Bija ļoti īss brīdis, kas man iestājās cerīgs "oooooo", tas bija beidzamās dziesmas sākums, un arī tādēļ, ka šausmīgi atsita Temnozor "Перуновым Зорям" ievadu.

SIA Radikal - Monokarš ir mūsu Metallica, sviests un maize. Kad puikas brauc ar mocīti, vai dodas uz Liepāju, vai vienkārši grib iztrakoties, viņi klausās SIA Radikal.

Savukārt jau mazliet vairāk izlepušiem rokmūzikas cienītājiem noteikti vajag Relicseed disku 60 minūtes sapņa. Laba debija, un ir vērts pasekot arī citām aktivitātēm, ja jau mēs esam tik digitāli sociāli.

Vienvārdsakot, slinkums atkārtoties, ja reiz par to esmu vienreiz izteicies.

Ļoti gaidīts tika Samael - Lux Mundi. Protams, kvalitatīvi. Tur nu būtu grūti šveiciešiem kaut ko pārmest. Kā vērtēt pārējo grūti pat teikt. Ir muļķīgi grupai pārmest to, ka viņi izklausās pēc sevis, taču pietrūka kaut kāda pārsteiguma, svaiguma. Pagaidām ir sajūta, ka albums ir kā amorfa masa ar daudzām sastāvdaļām, kas viena otru nomāc. Vienīgais patiešām garšīgais kumoss šķita "In The Deep". Varbūt Samael ir pārcenties, un varēja kaut ko izdarīt kripatiņu vienkāršāk?

Kā ziņo Roadrunner, Septembrī iznākšot Opeth jaunais albums Heritage. Pagaidām ir zināms dziesmu saraksts, un to, ka to producējis un miksējis ir Porcupine Tree līderis Stīvens Vilsons. Solīts arī tiek, ka albums tik izdots arī formātos, ko novērtēs arī kolekcionāri, kuru Opeth fanu rindās netrūkstot. Bet, tas viss vēl tikai rudenī.

Enslaved piedāvā EP ar nosaukumu The Sleeping Gods lejuplādēt par velti - http://preemtiv.com/emails/enslaved/. Enslaved jau nu nekādi nevar vērtēt pēc pirmās noklausīšanās, tādēļ nemaz nemēģināšu to darīt. Taču ir manāmi daži pārsteigumi - vokāls, panciski elementi u.c. Katrā ziņā jumtu rauj, tikai pagaidām nav skaidrs, vai tas būs paliekoši. Intrigai var palasīt aprakstus par EP iekļautajām dziesmām, apmeklējot augstāk minēto saiti.

Ok. Kaut ko atpazīstamāku? Kā būtu ar Sepultura? Jūnija otrajā pusē Nuclear Blast solās izlaist Sepultura albumu - Kairos. Pagaidām intervijās paustais "blā, blā" nepārliecina, un nekādu konceptuālismu es neredzu, bet kaverversijas būtu interesanti paklausīties. Sepultura ir atvēzējusies uz Ministry un Prodigy. Kāpēc Prodigy nespēju saprast. Tā ir tāda mode, ironija vai atmiņas par jaunību? Nu labi vēl, ka Firestarter, ne Voodoo People.

Ļoti, ļoti drīz būtu jāiznāk arī Anathema albumam We're Here Because We're Here. Vai tur maz vēl kas ir bilstams? Ja nu vienīgi, ka Anathema dosies primajā koncertturnejā pa ASV. Kāpēc visi metušies izdot savus albumus ASV?

CD: Relicseed - 60 minūtes sapņa / SIA Radikal - Monokarš

2011-05-11T13:43:00.001+03:00

Sen šeit nekas nav rakstīts, diezgan sen padziļināti nav iztirzāti muzikāli albumi, tādēļ ir laiks paspriedelēt par pašmāju mūziku, un mūziku plastmasas CD formātā. Lai visu sačakarētu galīgi, tad lai iet uzreiz divas grupas, divas plates, kas tiek dēvētas par thrash metal. New Latvian Thrash Metal, ja vēlaties.

Uzreiz pie kopīgā. Abas grupas skaļi un uzstājīgi tiek lamātas par latviešu Metallica. Abām ir īpatnēja dziesmu tematika. Ne tur nāves eņģeļu, ne karadarbības, ne elles bezdibeņu. Abām grupām šis ir debijas albums. Tas par tēmu - New Latvian Thrash Metal. Visbeidzot abu grupu sastāvs. Acīm redzot Latvijā ne tas izplatītākai mūzikas žanrs ir visai nabadzīgs ar spēlēt gribošiem un, galvenais, varošiem jauniešiem. Jāatzīst, abu grupu debijas albumi, no ieraksta kvalitātes viedokļa, ir labi padevušies, ko tur liegties. No tradicionālā debijas kasetes skanējuma grupas ir spējušas izvairīties. Iespējams pateicoties interneta laikmetam, jo nav vajadzības kaut ko izdot tikai tādēļ, lai sevi spētu promotēt un meklēt klausītāju ārpus koncertiem. Bet tad nu pie atšķirīgā.

Pirmais, pēc kā parasti var vērtēt pašu mūziķu attieksmi pret izdodamo ripuli, ir tā iepakojums. Relicseed ir mēģinājuši meklēt alternatīvas plastmasas kastītei. Ļoti askētiski, bez personīgā ekshibicionisma - galu galā, 3 CD foto albūmam ir arī par ātru. Ļoti sajūsmināja pateicības vārdi.

Kas attiecas uz muzikālo daļu, šausmīgi mulsina un galvu jauc fakts, ka vieni grupu dēvē par latviešu Metallica, citi par jauno Huskvarn. Tas laikam izriet no lielas vēlmes uzslavēt grupu, vai arī bēdīgajām zināšanām. Protams, nav iespējams spēlēt thrash un neizklausīties pēc kādas citas grupas, īpaši ja grupa ir jauna. Un kā būtu, piemēram, ar Slayer, kas man prātā nāk vispirms, visdrīzāk vokāla dēļ? Manuprāt Relicseed ir thrash eklektika, pie tam grupai jau ir sava seja un stāsts. Ļoti patīk dziesmu mainīgā daba, garās instrumentālās un melodiskās iespēles, un, protams, tradicionālie rifi, kas pārlīst kā medus pār dvēseli, kā pēcgarša kādam izsmalcinātam ēdienam vai dzērienam. Retumis ir iepīts arī kāds latviskāks motīvs, un, lai nebūtu jābūt pārāk nopietnam vai melanholiskam, arī deva pašironijas un smaida. Teksti, patiesībā, nav tik taisni, kā sākumā varēja šķist, lai gan šī panciski sociālā tematika man nav pārāk tuva. Akurāt līdz Rage Agains The Machine "sociālismam" vai NIN filosofiskumam nedavelk. Varbūt jāļauj nosēsties vēl vairāk, un domas mainīsies. Prologs un Epilogs ar vijoļu skaņām lieliski noslēdz riņķveida kompozīciju un piešķir albumam pabeigtības sajūtu.

SIA Radikal ir absolūts oldskūl ar visu ~~plastmasas~~ kartona* vāciņu, grupas t-krekliem, autogrāfiem, un ģīmetnēm bukletā. Grupa nāk un "močī" - vienkārši, taisni un agresīvi. Ļoti daudzi cilvēki ir dzirdējuši vai klausījušies Metallica, taču Metallica ir zvaigznes naksnīgajās debesīs, kurām nav lemts pieskarties. SIA Radikal - lūdzu, Gustavs parakstīs tev bukletu, aprunāsies, paspiedīs roku. Arī lieliem puikām šad un tad vajag nolaist tvaiku, atbrīvoties no agresijas, uzvilkt melnu t-kreklu, nolieties ar alu un pasūtīt visu pasauli dirst. Vismaz uz vienu vakaru. Ne visiem der, piemēram, sports, jo tas prasa laiku un atdošanos. SIA Radikal ir atbilde uz šo vajadzību.

Labi, štrunts ar mērķauditoriju. Pievēršamies daiļradei. Un te akurāt ir jāteic, ka SIA Radikal ir viscaur Metallica. Te pat ir grūti ko vairāk piebilst, jo pietiek iztēloties rēcošu Hetfīldu ar ģitāru rokās, un viss top skaidrs. "Hey", "yeh" un "riff" lielā koncentrācijā. Nojaušu, ka Rakovskis ir grupas Hamets, savukārt Dainis ar Gustavu mēģināja enkapsulēt Hetfīldu. Es teiktu, izdodas gana teicami. Kas attiecas uz dziesmu tematiku - teksti ir diezgan sadzīviski vienkārši un maskulīni. Tu esi tāds vienkāršs, atklāts un neizbēgami naivs cilvēks, un tev ar to visu jādzīvo šinī čūsku midzenī, kur tevi uz katra soļa mēģina izčakarēt, tādēļ laikam jau tas arī ir monokarš - viens pret visu pasauli. Nu, pilnīga proza. Lai šo rifu un solo mūziku papildinātu ar lielāku pievienoto vērtību, ieteiktu nākamajā albumā pievērsties Čakam vai Rainim. Tas tagad ir diezgan populāri, izskatās, un tas uzreiz albumu padarīs par konceptuālu, kas arī, starp citu, tagad ir diezgan populāri.

----------------------------------------------------------------------

Tātad, Relicseed vs. SIA Radikal? Pirmajā brīdī gribās teikt, ka Relicseed ir lielāks potenciāls, bet nupat es šaubos, ka šī spēlīte ir tik vienkārša. Tas ir kā vērtēt Retiarija vai Sekūtora izredzes uzvarēt gladiatoru cīņā. Izveicība pret pamatīgumu, radošie meklējumi pret brendu, Edgars pret Gustavu. Drošvien, izvēle izdarāma atkarībā no dvēseliskā stāvokļa konkrētajā brīdi. Un ja vēl viņi piestrādātu pie tiem tekstiem...

* Tas saucas digitālais laikmets. Disks tiek paņemts rokās vienu vienīgu reizi, lai izšķirstītu bukletu, un pārdzītu dziesmas mp3 formātā. Pēc tam pat aizmirsti, kā tas disks ir bijis iepakots, ja vien tas nav bijis kaut kas īpaši atšķirīgs.

Notikumu apskats: marts / aprīlis

2011-04-01T11:38:00.000+03:00

Joki mazi. 1. aprīlis ir klāt. Tādēļ ātri, kamēr vēl nav pienākušas aprīļa beigas, jāpastāsta par to kas bijis, un kas būs.

Marts

LU lielā aula 13. martā piedzīvoja ko nebijušu. Taisnības labad jāteic, ka nebijis notikums tas bija gan Rīgai, gan Latvijai kā tādai, jo pirmo reizi pie mums viesojās Laibach. Bija jocīgi doties uz ēku, kur kādreiz diendienā tevi mēģināja padarīt kripatiņu gudrāku un labāku, lai redzētu un dzirdētu kaut ko tik neviennozīmīgi vērtētu. Pie vēsturniekiem - tie kopā ar ģeogrāfiem vienmēr bijuši traki ļautiņi. Bet Raiņa bulvāra 19. ēkas lielajā aulā rādīt šitādas neķītras bildes un ļauties militāriem maršiem, tas ir kas neiedomājams. Bet visādi citādi lieliska vietas izvēle konkrētā žanra māksliniekiem. Pārsist šo varētu vienīgi Sapņu Fabrika, bet tikai ar norunu, ja paralēli ēka kalpotu saviem iepriekšējiem mērķiem, kad tai apkārt bija balts žogs, un pie ieejas dežūrēja zaldāts ar Kalašņikovu.

Bet tagad nopietni, par vienu svarīgu iniciatīvu, kas gan šogad norisinājās jau otro reizi. 18. martā tika sadalītas beidzamās mūzikas balvas, un šoreiz laureātu vidū bija ekskluzīvi metālmūzikas un rokmūzikas pārstāvji. Likumsakarīgi, ka pasākums norisinājās klubā Melnā Piektdiena. Pasākums pieticīgs, mājīgs, bez mēģinājumiem uzlēkt augstāk par savu pakaļu, un jāatzīst, nav jau arī tā, ka potenciālo laureātu būtu ārkārtīgi daudz. Līdzīgi kā populārās mūzikas skatuvei, arī šinī mūzikas lauciņā ir savas Dieviem pietuvinātās autoritātes, kuras pārējos pretendentos iedveš bezcerību saņemt kādu balvu. Taču bija arī daži pārsteigumi.

Taču pirms ķerties pie laureātu uzskaitīšana, neliela liriska atkāpe par šo iniciatīvu apbalvot tos mūziķus, ka akurāt nebrauc uz Eirovīzijām, nelien televizorā un dzeltenajā presē, un faktiski ir mūzikas entuziasti. Pirmkārt, ir patīkami, ka Latvijā parādās jaunas rokgrupas, un, kaut arī kūtri, tās palēnām tiek pieņemtas "mataino" saimē. Lai piedod "rokeris Kaža" un citi mūzikas ierakstu Gada balvas ieguvēji, bet man ir citāds priekštats par rokmūziku. Rebel Riot, Relicseed un citas Rock 'N' Riga izaugušās grupas krietni atsvaidzina ierasto kārtību, un ienes savādāku rokenrola garu. Tomēr enerģijas apmaiņa, kas koncerts pēc būtības arī ir, krietni atšķiras no metālistu pārlieku nopietnās, gaisā plūstošās violetās enerģijas. Un, lai arī cik jauka, nepiespiesta atmosfēra valdītu jau minētajās rokbārā, mūzika vairāk iegūst no Melnās Piektdienas skatuves. Protams, savi elki, zvaigznes, izpratne par lietu kārtību un iedibinājusies tradīcija metālistu vidū ir spēcīga, kuras pamatā vienmēr ir bijis jautājums "true"? Šī uzstādījuma sakarā puvuši tomāti un olas tiek arī lielajām zvaigznēm, tiklīdz deguns tiek apsildīts ārpus noslēgtā loka. Arī subkultūru dalījums ir krietni striktāks, atšķirībā, piemēram, no Lietuvas. Pie mums subkultūras ir krietni nošķirtas, katra ar saviem klubiem, krogiem, informatīvo telpu, lai arī mietpilsonim ir grūti atšķirt vienus "melnos" no citādiem "melnajiem". Viena no spilgtākām "true" jēdziena nozīmes ilustrācijām ir kaut vai interneta resurss truemetal.lv. (Название та какое!) Taču, lai arī kādas ideoloģiskas domstarpības rastos jauniešu maksimālisma nomāktajos prātos, tieši Melnā Piektdiena un ar to saistītie cilvēki ir nākuši ar iniciatīvu šādam pasākumam, kas pēc būtības ir vienīgā alternatīva Kora Karu, Eirovīzijas, Latvijas Radio 2 un Mikrafona ierakstu produkcijas patērētāju kultūrai. Es drīzāk ticu, ka tieši šinī pasākumā varētu tikt pārvarēts genocīds pret savādāko, citādo. Taisnības labad jāmin, ka metālisti šogad ir tikuši pie savas pirmās Mūzikas ierakstu Gada balvas, kas lielā mērā bija pārsteigums visiem.

Bet tad nu pie vārdiem un nosaukumiem. Pasākumā laureāti uzspēlēja katrs pa trim, četrām dziesmām - spēlēja Rebel Riot, Relicseed, Flying, Preternatural, pirmo reizi Melnajā Piektdienā spēlēja Sovvaļnīk u.c. Pauzēs starp grupu uzstāšanos tika sumināti mūziķi, dzērāji un citi labi cilvēki. Tad nu metālmūzikas Gada balvas laureāti par 2010. gadu ir sekojoši:

Gada labākā jaunā grupa: Rebel Riot (Nighttales, Malduguns)

Gada labākais vokālists: Jānis Umbraška - Flying (Elīna Gindra - Nighttales, Jānis Boļšaks - Sanctimony)

Gada labākais albums: Skyforger - Kurbads (Heaven Grey - Falling Mist, Sovvaļnīks - Bolts susātivs)

Gada labākā koncertgrupa: Preternatural (Frailty, Skyforger)

Gada labākais mūziķis: Guntars Endzelis - Rūsa, Moral Free, ģitāra (Edgars Rakovskis - Relicseed, SIA Radikal, DSM, ģitāra, Edmund Vizla - Frailty, ģitāra)

Labākā grupa: Skyforger (Frailty, Heaven Grey)

Bilžu paraksti redzami ejot uz Flickr.

Aprīlis

Tātad, jau šodien, 1. aprīlī, Nabaklab sāk trīsdiennieku. Šodien panku karogs plīvos, un spēlēs PND un Inokentijs Mārpls. Būs arī meitenes. Rīt vakars pretendē uz smagās mūzikas titulu, un spēlēs Sanctimony un Enhet. Meitenes nebūs, bet būs ārzemnieki un plašu meistari. Savukārt svētdien būs kaut kas, par ko man ir maza nojausma. Ir... bet nav. Vienvārdsakot citēju: "...savu pirmo koncertu piedzīvos Regnāra Vaivara un Kaspara Rolšteina projekts “Orchestral magnetophons in the dark...". Tad nu... daudz laimes klubam.

2. aprīlī, Miera ielā 12 tiks atklāta... Skaņu Meža vēstniecība. Neuzskaitīšu visu, kas tik šī vieta nebūs, jo tā būšot tik pat multifunkcionāla kā Arēna Rīga. Nu labi, sporta pasākumi laikam tur nenotiks, bet katrs interesents un idejas cienītājs, kas būs izvingrojies un, pieļauju domu, arī nebūs pārāk izsalcis, varēs jaunajā mītnē dabūt visu pārējo. Viesmīlīgās telpas vērs durvis vaļā pulksten 18.00, spēlēs arī daži mākslinieki.

8. aprīlī klubā Sapņu Fabrika uzstāsies YouTube zvaigzne Dub Fx. Savdabīgs jaunietis, kas neskatoties uz žanra robežām, varētu šķist interesants daudziem. Latvijā esot jau bijis. (Dobelē, vai?) Kas šo grupu iesildīs, man ir pat bailes teikt.

8. aprīlī klubā Melnā Piektdiena, kur gan citur, uzstāsies amerikāņi Obituary un zviedri Grave. Grupas PeR vietā būs cita pataloģija - amerikāņu grupa Pathology.

10. aprīlī, tur pat Melnajā Piektdienā, uzstāsies grupas Onslaught, Suidakra un Debauchery. Uz Suidakra apskatīties var vest arī meitenes.

Nu tā kaut kā. Ko jūs darīsiet aprīļa otrajā pusē, es nezinu. Drošvien, stādīsiet kartupeļus.

Citur

Jūs taču zināt, kas ir Guano Apes? Kāpēc es tā prasu? Nē, grupa jau it kā populāra... bija. Taču diskogrāfija šiem nav diez ko liela, un kopš 2000. gada albuma Don't Give Me Names nekā diži ievērības cienīga viņu aktivitātēs nav bijis, ja neskaita kaut kādus dīvainos ierakstus un kompilācijas die hard faniem.Tad nu lūk, aprīlī šie laiž laukā albumu Bel Air. Savukār jūlijā šie pat uzstāsies jaunizceptajā festivālā Summer Sound Liepāja. Pat nezinu ko piebilst, vai kādu emocionālo fonu piešķirt šim notikumam. Nu, varbūt arī Farmer Boys varētu izdomāt atsākt darbību. 2008. gadā šie kaut ko pat mēģināja.

Albumi

Dienas gaismu ir ieraudzījusi, tā it kā tai būtu acis, Burzum jaunā plate, tā it kā to varētu atskaņot uz vinila atskaņotāja, Fallen. Nu ko, Ērikam Stendziniekam būs ko klausīties, un par ko twitteror. Ar nepacietību gaidu, kad ieraudzīšu viņu Melnajā Piektdienā kratām pačku, nu kaut vai pie Rūsas. Par laimi Vikernesu vairs ne ar ko nepārsteigsi, pēc tam, kas notika tad, kad viņš savu pirmo albumu, pēc atgriešanas brīvībā, gribēja nosaukt White God. Bet par solīto Filosofem un Hvis Lyset Tar Oss, ir krietni vien labāk, par to šaubu nav. Un piesauktie par zelta klasiku kļuvušie albumi arī nav tukša muldēšana. Tomēr kaut kā tā ķīmija neveidojas. Kaut kāds Paranoid (Black Sabbath) skanējums, kurš Burzumiski vienmuļi caurtek albumu, ar tik pat vienmuļu vokālu. Bet kā jau teicu, salīdzinot ar Belus galīgi nav slikti, un Burzum var jau sāk uzskatīt par visai vērā ņemamu notikumu, ne tikai dzeltenās preses slejās.

Uz mēneša albuma titulu varētu pretendēt Amon Amarth albums Surtur Rising, kas izdots ar Metal Blade gādību. Neko diži tālāk par Death by Fire grupa nav tikusi, un būtu arī muļķīgi pazaudēt seju un pamatīgo fanu bāzi, bet ir arī pa kādai interesantākai kompozīcijai, no kurām man jau visvairāk patīk trešīgais Destroyer of the Universe. Kā nu bez kādas episkas balādes, un, protams, cilvēku prātus nespēj atstāt vienaldzīgi kaveri, tādēļ šī albuma sakarā Amon Amarth ir atvēzējies uzreiz uz trim skaņdarbiem. Limitētajā diska versijā tiek solīti kaveri Kiss un Accept, bet iTunes ir iegūstama System of a Down dziesmas kaverversija. Tā, sķiet, ir zviedru nodeva Amerikas tirgum.

Nupat esot iznācis meiteņu grupas Within Temptation albums The Unforgiving. Šis ir pirmais holandiešu konceptuālais albums ar speciāli tam radītu mūziku, komiksiem, īsfilmām u.c. interneta laikmeta parādībām. Dzirdējis, protams, neesmu, tāpēc jātic vien uz vārda tam, ko saka paši mūziķi, un saka viņi to, ka šis grupai būs jauns muzikāls virziens.

„Šķiet, ka, rakstot jaunā albuma dziesmas, esam atgriezušies pie mūsu 80.gadu elkiem – „Sisters Of Mercy” un „Marillion, „Europe” un „A-Ha”, „Depeche Mode” un „Metallica”,” stāsta grupas ģitārists Robert Westerholt.

Arī marta beigās vajadzētu būt iznākušam brāļu Maksa un Igora Kavalera projekta TheCavalera Conspiracy albumam Blunt Force Trauma. Solfly jaunākais veikums Omen bija visai iedvesmojošs, tādēļ ir interesanti, ko tad Makss ir sastrādājis kopā ar brāli. Vērtēt neņemos, bet pagaidām priekšstats ir radies, ka tas ir tīrs thrash Kavaleru ģimenes stilā - ejam uz studiju, un vienkārši rakstam iekšā to, kas mums tur sanāk.

Vēl viens konceptuālais albums top vēl vienas episki simfoniskas grupas izpildījumā. Nightwish albumu sola gan tikai 2012. gadā, taču darbs aktīvi notiek jau tagad. Somi, kas tagad saucoties somi / zviedri, ir atvēzējušies uz veselu orķestri un pat filmu. Par orķestri - YouTube var redzēt diezgan amizantu video, kā tiek rakstīti daži grupai mazāk raksturīgi instrumenti. Ieraksts notiek Londonā. Ir arī jau saplānoti pirmie pasaules tūres koncerti, kas sāksies ASV nākamā gada janvārī.

Vienvārdsakot, punķi un asaras, no kā būtu jātop kaut kam grandiozam. Tā vien šķiet, ka nopelniem bagātie mūziķi tuvāko gadu laikā no sevis grib izspiest vismaz vēl vienu The Wall.

Nu tā, mīlīši, šim mēnesim arī viss. Uzreiz saku, kļūdas labošu iespējas robežas. Neapbižojiet Stendžu, meklējiet vasaras riepas, bet neaizmirstiet par cīruļputeni, un tādā garā.

Par tēmu: mūzikas video

2011-03-25T19:29:00.002+02:00

Atlasīju es te dažādas raudzes un stilu videoklipus. Sarakstu varētu papildināt un papildināt, taču pirmais videoklips bija iemesls, lai beidzot to pateiktu skaļi. Bet vispirms - video studijā!

The Things - 364 Day Anniversary
Metallica - The Day That Never Comes
KOP - Acció Directa
Muse - Uprising
U2 - Vertigo
Satellites LV - Fetišists
Tā Tā Tā - Domino

Augstāk minētie video ir ļoti dažādi, taču tiem ir viena kopīga kaite. Tajos visos ir bijusi vēlme būt oriģinālam, un uzstutēt grupu ar visām bungām dažādos apstākļos. Mīlīši, ja jau jūs vēlaties saukties par radošiem cilvēkiem, tad vismaz video nerādiet to, ko cilvēki varēs ieraudzīt atnākot uz jūsu koncertu. Izstāstiet stāstu šīs dziesmas sakarā, izstāstiet stāstu, kas jums ir sasāpējis, nestāstiet stāstu, bet parādiet smukas bildes. Bet nebāziet grupu Everestā, tuksnesī, zem ūdens vai tramvajā, tādējādi piepildot savu vēlmi atrādīt savas sejas topošiem klausītājiem. Koncertus taisiet, bitīt matos!

Iz labiem piemēriem, laika trūkuma dēļ (piektdiena, zinies), ātri izskriešu cauri tam, kas man ir pieejams. Tātad vienkāršs stāsts un vienkāršs video, burtiski MTV klasika - Fun Lovin' Criminals - Scooby Snacks.

Ja jau ļoti gribās uzdziedāt kadrā, tad pēdējā laikā veiksmīgākais video manuprāt ir Edward Sharpe and The Magnetic Zeros - Kisses Over Babylon. Pirmajā brīdī pat nevar saprast, ka tas ir mūzikas video. Vismaz tādiem kā man, kam grupas nosaukums pirms tam neko neizteica.

Ja ļoti gribās to grupu atrādīt, labs veids ir kāda multenīte. Veiksmīgākie piemēri, kas nāk prātā vispirms, ir Marilyn Manson - Astonishing Panorama Of The End Times un Knorkator - Wir Werden.

Animēts video vispār ir mūzikas video klasika, un te var minēt pašmāju Soundarcade - Hunt Royal. Taču neaizmirsīsim MTV zelta laiku klasiku Green Jelly - Little Pig, Tool - Prison Sex un Sepultura - Ratamahatta.

Nav naudiņas dārgām multenēm? Daram to, ko metālisti dara jau desmitgadēm - izmantojam koncerta ierakstus. Gribam pasniegt vēstījumu, un joprojām nav naudas? Dokumentālie kadri. Tādējādi lielisks piemērs šādai sintēzei ir Sepultura - Refuse/Resist.

Kā jau minēju, piektdiena, un jau ir jāskrien, tāpēc arī viss. Ja kāds vēlas padalīties ar viņuprāt lieliskiem video, lūdzu. Taču galvenā doma, video galvenais ir ideja, un tikai pēc tam visādi citi kvalitātes lielumi, tāpēc nebaidāmies no pašironijas, koncertiem, budžeta kamerām u.c., bet lūdzu, nestiepjam bungas uz mežu.

Baznīca un mūzika

2011-03-18T12:56:00.001+02:00

Primordial festivālā Kilkim Žaibu,
Lietuva, 11-JUN-2010.

Kamēr klubā Melnā Piektdiena klāj sarkanos paklājus, un gatavojas apbalvot aizgājušā gada labākos no labākajiem Latvijas metālmūzikā, Saldus mācītājiem nakts mieru traucē monstri no Somijas, un cik var noprast no šobrīd pieejamās publiskās informācijas, principā Fēlikss Ķiģelis saprot mācītāju raizes.

Ar atklātās vēstules saturu var iepazīties arī publiski. Komentāri, manuprāt, ir lieki.

Taču kā Dieva kalpi atšķir, kura mūzikas grupa grauj Dieva iecelto kārtību, un kura ir vienkārši grēcīgu ļautiņu ālēšanās? Spriežot pēc atklātās vēstules, Lordi ir nogrēkojušies ar dziesmu Monster, Monster, kas manuprāt, ar manām pieticīgajām angļu valodas zināšanām, vairāk vai mazāk ir par cīņu ar monstriem. Protams, tekstā ir tādi ļauni vārdi kā, piemēram, "nogalināt" un "elle". Cita starpā Saldus novada mācītājiem nav iebildumu pret grupas Skyfroger uzstāšanos šinī pašā pasākumā. Atgādināšu, ka vēl pavisam nesen Skyforger ieguva Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu par albumu Kurbads, kurš stāsta par varoni Kurbadu, kurš cīnījās ar velniem, mošķiem un citiem "izdzimumiem" (kristietīgā terminaloģijā), kāpa pazemē, un milžu galvas ar zobenu šķēla. Grupas iepriekšējie albumi ir veltīti latviešu pagāniskajai mitoloģijai, kā arī vēsturiskiem notikumiem, kad galvas viens otram šķēla vācu krustneši, mēģinot iedzīvināt Dieva vārdu ar zobenu un uguni, un vietējo cilšu iedzīvotāji.

Lai tiktu pie skaidrības, ņemsim talkā arī citus piemērus no pasaules.

Sāksim ar kaimiņvalsti Lietuvu, un festivālu Devilston, kurš norisinās Lietuvas pilsētā Anikšķi, kur vietējie katoļu baznīcas dekāns bija sašutis par grupas Mayhem uzstāšanos. Grupas līderis valkājis ko līdzīgu sutanai, apgrieztu krustu, asiņainu masku un ap kaklu apmetis karātavu cilpu. Tas tika interpretēts kā vēršanās pret katoļu baznīcu, un dekāns ir vērsies pie Tieslietu ministrijas, kura lietu novirzījusi vietējai Anikšu prokuratūrai. Dekānam pret festivālu pretenzijas pastāv jau kopš tā dibināšanas, jo ir bijuši iebildumi gan pret festivāla nosaukumu, kurš gan ir balstīts uz vietēju leģendu par velnu, kurš ar milzu akmeni gribējis satriekt vietējo baznīcu, taču iedziedājies gailis, gan grupu Sepultura, kas kā izrādās ir "sātana banda". Acīm redzot šī grupa šo titulu ir izpelnījusies balstot savu agrīno albumu tekstus uz veco derību.

Devilstone gadījuma sakarā Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs portālam Diena.lv norādīja: “Saprotiet, māksla nav un nevar būt izolēta no dzīves. Jāskatās, kā tā ietekmē cilvēkus. Ja tā ir destruktīva, Baznīcai ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums izteikties. Baznīcai ir tiesības vērtēt arī mūziku – ja tā cilvēkus ietekmē negatīvi, tos ir jāaizsargā.”

Kas mani pārsteidz gadījumā ar pretenzijām pret grupu Mayhem, ir argumentācija. Periodiski kāds jūtas aizskarts sakarā ar mākslinieku skatuvisko tēlu, un, piemēram, pagājušajā nedēļas nogalē Rīgā koncertējušai grupai Laibach, šad un tad tiek pārmests par nacistiskās Vācijas formastērpu estētikas izmantošanu. Bez šaubām, atrodas arī tādi, kas mēģina saskatīt arī attiecīgās ideoloģijas sludināšanu. Arī grupa Rammstein mēdz izpelnīties līdzīgu kritiku. Arī Eliss Kūpers ir izraisījis dažādu sabiedrības pārstāvju pārmetumus pa to, ka ik pa brīdim uz skatuves inscenē pats savus nāves sodus dažādos izpildījumos. Savukārt Ozija Ozbonra izgājiens ar sikspārnim nokosto galvu, ko, kā viņš pats apgalvo, viņš ir izdarījis netīšām, ir radījis nepatiku pret šo mākslinieku pat dzīvnieku aizstāvju vidū. Vienvārdsakot, grupa Mayhem ir pilns komplekts ar zaimošanu, nāvi un vardarbību. Ko gan kristīgie līderi ir palaiduši garām, ir fakts, ka grupu Mayhem dibinājis cilvēks, kas Norvēģijā deviņdesmito gadu sākumā dedzinājis baznīcas. Tiesāts viņš par to gan nav, vismaz ne likuma priekšā, jo cits šīs grupas vēlāks dalībnieks Vargs Vikernes, šo cilvēku nodūra. Vikernes sodu gan par slepkavību, gan par trīs baznīcas dedzināšanas gadījumiem jau ir izcietis, un nu ir gādīgs tēvs un atkal aktīvs mūziķis.

Cita Norvēģu grupa Gorgoroth savu "slavas" mirkli piedzīvoja sakarā ar koncertu Jāņa Pāvila II dzimtajā pilsētā Krakovā, Polijā. Kaili, asiņaini ķermeņi uz krucifiksiem, aitu galvas uz mietiem, un to visu iemūžināja vietējā TV kanāla TVP darbinieki, kas arī vērsās policijā. Grupai draudēja divu gadu cietumsods par reliģisko jūtu aizskaršanu, kā arī tika izskatīta iespēja izmeklēt nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Es gan teiktu, ka ņemot vērā faktu, ka aitu galvas grupas dalībnieki diezin vai paši cirta, par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem varētu sodīt visus gaļēdājus. Šīs grupas sakarā vienīgais sodu izcietušais dalībnieks bija Gaahl, kas arīdzan to saņēma pavisam par citu nodarījumu.

Vēl viena grupa, kas regulāri izpelnās dažādu aizliegumus ir Cannibal Corpse. Aizliegumi pārdot albumus, uzstāties, iebraukt, tas viss ir šīs grupas kontā. Latvijā grupa ir uzstājusies vairākas reizes.

Dodamies tālāk vēsturē. 1966. gadā Džons Lenons intervijā kritiski izteicās par kristīgo baznīcu un par to, kā tā ir evolucionējusi no Jēzus idejām līdz mūsdienām. Lielbritānijā neviens tam nepievērsa uzmanību, taču intervijas pārpublicēšana ASV noveda pie Bītlu plašu dedzināšanas ugunskuros, un pat nāves draudiem pašam Džonam. The Rolling Stones albums Goat's Head Soup un dziemsa Dancin' with Mr. D. raisīja bažas par grupas dalībnieku dvēselēm. Dziesma Angie no šī paša albuma gan iekaroja cilvēku sirdis un dvēseles. Savukārt dziesma Sympathy for the Devil vispār tika nodēvēta par Alistera Kroulija Sātana baznīcas himnu.

Nu u.t.t.

Ko mēs no tā varam secināt? Nu, vispirms, arī baznīcas spēcīgākais ierocis ir vārds, tādēļ mediji ir galvenais gan propagandas, gan izziņas avots. Tādēļ uzvara Eirovīzijā, izaicinošs diska vāciņš vai skatuves tēls grupu noteikti tuvinās baznīcai, jo citādi tavi nopelni var tikt nepamanīti. Vēl varam secināt, ka Dieva iedibinātā kārtība ir apkopota vienā rakstītā avotā, tādēļ jebkas cits ārpus tā ir kaitīgs sabiedrībai, tādēļ vēsture, māksla, kino un mūzika, kas parāda dzīves dažādos aspektus, ir principā pretēja Dieva iedibinātai kārtībai, tādēļ metālisti, feministes, geji un citi bezdievīgi ļautiņi to vien dara, kā gatavo Sātana komandētu armiju, lai kādu dienu sagrautu šo iedibināto kārtību, kas kā tetris klucītis nācis pie mums no augšas, un cieti iezīmējis pieļaujamā robežas. Un vispār neiecietību un ļaunumu spēj provocēt tikai ārpus baznīcas notiekoši procesi, jo no baznīcas nāk tikai eņģeļu dziesmas un svētlaime, jo jau pēc definīcijas baznīca nevar vairot neiecietību, jo taisnība un Dievs taču nepārprotami ir viņu pusē. Un pat ja uzpeld kāds nesmukums pašā baznīcā, tad to ir provocējis sabiedrības spiediens, kā reiz izteicās viens, nu jau bijušais, kardināls.

FOTO: Laibach LU Lielajā Aulā

2011-03-15T10:40:00.001+02:00

Slovēņu konceptuālais mākslas projekts, dēvēts arī par grupu Laibach, svētdien uz Latvijas Universitātes lielo aulu atnākušajiem piedāvāja izbaudīt neparastu priekšnesumu. Tādu kā divu eksperimentālu mākslas novirzienu simbiozi.

Vispirms jau muzikālu eksperimentu, kam durvis plaši vaļā vēra sintezatora izgudrošana, un ar ko astoņdesmitajos gados īpaši aizrāvās šai pus Berlīnes mūrim dzīvojošie. Mūsdienās tas viss ir pārtapis industrijā, darkwave, EBM un vēl miljons grūti definējamos un atšķiramos žanros. Slovēņi Eiropas koncertturneju Laibach Revisited nolēma veltīt grupas 30. gadu pastāvēšanai, programmā iekļaujot skaņdarbus no 80 gada sākuma, un piedāvājot tos jaunās skaņās. Brīžiem šķita, bunģierim pilnīgi būtu pieticis ar pioniera bungām, lai piespēlētu trim elektronisko ierīču virtuoziem. Protams, tik maznozīmīga loma šim vienīgajam dzīvajam instrumentam nebija, un bunģierim bija iespēja arī pierādīt savu meistarību.

Neapšaubāmi cita būtiska Laibach estētikas sastāvdaļa ir vizuālā. Grupas vokālistam mugurā bija neiztrūkstošais improvizētais militārais formastērps, kā arī priekšnesumu pavadīja savdabīgās video projekcijas. Projekcijā varēja vērot gan industriālu mašīnu kustības, gan anatomiskus procesus, kā arī kadrus no Reifenštāles (Riefenstahl) filmas Olympia, kas ir redzami arī Laibach mīļākās grupas Rammstein klipā Stripped. Kino estētika no laikiem, kad ļaudis tērēja laiku un resursus video materiālu radīšanā, kas īpaši neiespringa par kinolentē iemūžināto kadru ētisko, vai saturisko nozīmi. Laikā, kad industriālā revolūcija bija jau notikusi, un bija laiks arī indivīda lomu sabiedrībā/kopienā/nācijā mēģināja nonivelēt līdz atsevišķam mehāniski funkcionējošam elementam milzīgā vienotā mehāniskā mašīnā. Kopumā viss šis audio vizuālais priekšnesums ļoti labi iederējās LU aula aukstajās sienās un kolonās, un noveda vairums skatītāju līdz hipnotiskam transam.

Taču Laibach neļāva klausītājiem kļūt pārāk nopietniem, lai pēc tam būtu jādodas uz Nabaklab parunāt par mākslu. Koncerta otrā daļa tika aizvadīta pozitīvisma gaisotnē, kas aizsākās ar Tanz Mit Laibach, un diezgan labi atpazīstamiem soļojošiem šņorzābakiem uz ekrāniem. Vēlāk izskanēja arī trīs dziesmas no Volk albuma, un noslēdzās koncerts ar God Is God. Kaverversijas izpalika, taču Life Is Life jau būtu bijis pārāk priecīgi, un galīgi neiederētos konceptuālās tūres konceptā. Jā, Laibach ironija var būt ļoti lipīga, ja nesāk kompleksot par neviennozīmīgās vēstures un simbolikas tēmu.

Notikumu apskats: februāris / marts

2011-03-03T10:00:00.003+02:00

Nu, tā - koncertu dzīvē ziemas miegs ir beidzies, un varam atsākt baudīt kultūras dzīvi. Cimdus, zeķes, zābaciņus gan pagaidām nav iemesls krāmēt nost, tomēr jau ir sanācis ar alu slacīt samocītās balss saites. Arī Arēnā Rīga jau ir noticis ūdens atrakciju šovs, un ko tur liegties, tās vīnogas ir mazliet skābas, taču pagaidām tika dota priekšroka subkultūru pasākumiem. Nu labi, gan jau krāšņos tērpu un vizuālos šovus arī var uzskatīt par zināmu subkultūru, kas ir diezgan nepretencioza, bet es par kaut ko skaļāku un nepieradinātāku. Pārsteigums vai ne?

Februāris

Vispirms 22. februārī Melnajā Piektdienā pulcējās lateksā un melnās drēbēs tērpti ļautiņi, ar savādām frizūrām un citām dīvainībām. Nē, tas nebija "sado pa mazo" pasākums, bet gan uz Rīgu bija atbraukuši Mortiis un Combichrist. Kā bija redzams, cilvēkiem, par jauniešiem, atvainojiet, visus nekādi nevarētu nosaukt, šāda veida pasākumi patīk un interesē, un organizatoriem nav akurāt jāplēš mati no galvas, jo uz pasākumu ierodas daži desmiti. Kā jau minēju, Mortiis darīja manu dienu, lai gan domas atnākušo vidū dalījās. Bet tai vajadzētu būt normālai parādībai, es domāju. Igauņu sniegumu neredzēju.

Arī 25. februārī iesildītāji piedzīvoja iesildītāju likteni, jebšu tika ignorēti. Taču Melechech priecēja ļoti. Ja jaunais šīs grupas ieraksts mani pārāk neaizkustināja, tad dzīvā uzstāšanās noteikti ir priecē sirdi un dvēseli. Kas attiecas uz Nile, dzīvajā pat likās savdabīgi interesanti. Neesmu liels žanra piekritējs, un, drošvien, tādēļ Nile ieraksti man šķiet pārāk tehniski un neinteresanti.Atskaitot Ēģiptes motīvu, protams, taču mūmijas es labprāt apskatos dokumentālajos raidījumos, un Ēģiptes skaņas es baudu pateicoties Karla Sandersa solo albumiem. Taču pasākums kopumā bija labs nedēļas nogales ievads.

Bet nu februāris ir garām, un gaidot uz pavasari, jācer, ka ar to būs beigusies vietējo dvēseļu izskaistinātāju sacensība par vietu zem augļiem bagātākā banānu koka, kā arī viens otram sišana uz pleca par labi padarītu darbu 2010. gadā.

Marts

Tātad, martā uz ātru roku nāk prātā tikai viens notikums - pirmo reizi Rīgā uzstāsies Laibach, slovēņi, kas nav izpelnījušies masu atzinību, taču vienmēr piesaista uzmanību, un spējuši ietekmēt daudzu citu mūziķu daiļradi. Rammstein, protams, ir populārākais piemērs, kas tiek minēts. Un, ja ar to ir par maz, kā būtu ar ar uzstāšanos Latvijas Universitātes Lielajā aulā? Būs ko prātā vājiem izbļaustīties par to, ka "fašisti" uzstājas Latvijas Valsts galvenajā mācību iestādē. Nu, ko? 13. martā tad uz Alma Mater, Universitatas Latvensis, vai kā nu kuram šī māja Raiņa bulvārī saucas.

Citur

Ziņas, protams, jūs visi lasiet, tāpēc, drošvien, ziniet, ka System of a Down šovasar koncertēs Eiropas festivālos. Nē, nekas nav mainījies - tas obligāti nenozīmē apvienošanos. Tāpat jūs zinat, ka Metallica pavasarī dodas studijā, lai rakstītu jauno albumu. Martā būs laukā arī Amon Amarth jaunais albums Surtur Rising. Tā pat arī tūlīt, tūlīt jābūt laukā arī Samael jaunajam albumam ~~Illumination~~ Lux Mundi.

No citām metālistu ziņām - Latvijā norisināsies konkurss, kurā viena latviešu grupa varēs iegūt iespēju kāpt uz Wacken Open Air 2011 skatuves. How cool is that? Skyforger uz W:O:A skatuves nav bijuši, un te pavisam zaļiem gurķiem dod tādu iespēju. Ja jaunieši pratīs izmantot, tad salīdzinājumam mūsu Reiniku uzstāšanās Eirovīzijā ir koncerts Kaltenes kultūras namā. Lai gan... Kaltenē varētu arī nebūt kultūras nama. Nu, bet jūs sapratāt.

Vienvārdsakot, še jums vēl Nile un Melechech koncerta bildes, un lieciet mani mierā... līdz nākamai reizei.

FOTO: Mortiis un Combichrist

2011-02-23T13:20:00.000+02:00

Kamēr Skyforger Nacionālajā teātrī saņēma mūzikas balvas tanī tur "kā nu viņu sauca" pasākumā, Melnā Piektdiena turpināja izklaidēt tautiešus ar Latvijas "mūzikas industrijā" mazāk izplatītiem mūzikas novirzieniem. Varētu jau šo infantilo pasākumu pat nepieminēt, bet tomēr Skyforger. Nepagāja ne... nu labi, pagāja gan.

Tad nu lūk, Melnās Piektdienas kluba grīda līgojās zem sintezatoru, bungu, gaismu un skaļas mūzikas mīļotāju kājām. Griezīšu visu kājām gaisā, un sākšu ar Combichrist, jo neizlikšos par šī žanra lietpratēju un mīļotāju, par ko negrasos kļūt arī nākotnē. Kas mani pārsteidza, ka uz Combichrist uzstāšanās brīdi klubs nebūt nekļuva tukšāks, pat drīzāk otrādi, taču kā jau minēju, sajēgas par spēka samēru šinī subkultūrā man ir maz. Taču amerikāņi novālēja tā, ka eņģeļi debesīs varētu sākt gaudot, kopā ar visu, nu jau bijušo, kardinālu Pujatu. Enerģija teju kā kodolsprādzienam.

Taču redz, par tiem amerikāņiem. Es tikko iegāju autoritatīvajā resursā Wikipedia, un redz - še tev, Anniņ, apsedzies! Grupas dibinātājs izrādās ir Mortiis līdera tautietis, jebšu norvēģis, pirmais albums ir izdots vācu leiblā, un Combichrist vispār Vācijā ir sasnieguši zināmu atzinību. Tad redz kur eiropeiskais skanējums, līdzība ar Rammstein un Laibach (atgādināšu, ka Laibach jau martā būs Rīgā) , un tūre kopā ar Mortiis.

Savukārt Mortiis, meža trollis, kas metis pie malas mākslīgo degunu un ausis, vēl vairāk apliecināja, ka varētu ierindoties grupu sarakstā, kuras gaitām es pat varētu sekot. Par cik man nav daudzu gadu pieredzes Mortiis fana statusā, mani griezīgās ģitāru skaņas spēja tikai priecēt, un izpalika alkas pēc viena cilvēka grupas sintētiskā perioda. Lai nebūtu sausa runa, šī brīža Mortiis gribas nodēvēt par Deine Lakaien pasniegtu Nine Inch Nails mērcē. Nevajag uztvert pārāk burtiski, taču tas ir labākais, ko es varēju no sevis izspiest. Jā, tiem, kas alka redzēt meža dīvaini ar ausīm un degunu, vajadzēja pirms gadiem doties uz Viļņu. Šis Mortiis posms, šķiet, ir garām.

Ja runājam par atmosfēru pasākumā, kādus man nenākas bieži piedzīvot, jāteic, ka sen neesmu izjutis fiziskas sāpes stāvot netālu no tumbas. Acīm redzot šo visu industriālo buķeti pasniedz "ļoti skaļi" gaumē. Un, protams, dūmi, un griezīgas un asas gaismas, kas atstāj iespēju koncentrēties uz mūziku un enerģiju, kas gāžas no skatuves puses.

Nu ko, piektdien tad atkal? Apskatīties uz Karlu Sandersu kopā ar Nile, kā arī Melechech, kas jau pabijuši Melnajā Piektdienā?

FOTO: 2010 gads bildēs

2010-12-29T09:00:00.001+02:00

Lai maz neliktos, vēl viens gada muzikālo notikumu pārskats, tikai šoreiz bilžu formā. Viss, ko šogad tvēra objektīvs. Pareizāk sakot mazliet no visa.

Janvāris

Pasākumā ar nosaukumu Baltic Bizarre Fest IV, 30. janvārī, klubā Melnā Piektdiena notika Nargaroth koncerts. Otro reizi savā mūžā prasīju autogrāfu.

Februāris

6. februāri, tanī pašā klubā Melnā Piektdiena, viesojās viens no grupas Anathema dibinātājiem, Daniel Cavanagh ar grupu Leafblade. Kā iesildītāji uzstājās pašmāju meiteņu kolektīvs Sus Dungo.

Marts

Ar vairākiem priekšnesumiem Kongresu Namā uzstājās Stomp.

Aprīlis

Plānoto divu koncertu vietā, Arēnā Rīga notika tikai viens Metallica koncerts, kas noritēja Death Magnetic tūres ietvaros. Grupa uz Rīgu atveda skatuvi, kurai varēja klāt pieiet no visām pusēm, kā arī iesildītājus ~~Ministry~~ Fear Factory.

Aprīlī Rīgā kļuva par vienu mūzikas klubu vairāk - tika atvērts klubs Nabaklab. Koncertus gan šinī klubā šogad nav nācies apmeklēt.

Maijs

Maijā Skyforger ar koncertu prezentēja savu jauno albumu Kurbads. Koncerts notika klubā Sapņu Fabrika. Pirms tam Skyforger parakstīja līgumu ar Metal Blade, un Kurbads ir pirmais albums, kas iznācis sadarbībā ar šo izdevēju.

Savu pirmo albumu klubā Nabaklab prezentēja arī Triānas Parks.

Jūnijs

Jūnija sākumā Valts Pūce aicināja Intaru Busuli un moldāvu grupu Trigon, lai atrādītu savu jauno projektu “Lidojošie latvieši un Besarābijas prinči”.

Vienpadsmito reizi notika festivāls Kilkim Žaibu, un pirmo reizi tas notika blakus mazpilsētai Varniai, Lūkštas ezera krastā. Kā jau ierasts uzstājās Nahash, Obtest un daudzas citas Lietuvas un Baltijas grupas, otro reizi uz šo festivālu bija atbaukuši Nokturnal Mortum, kā arī bija iespēja redzēt un dzirdēt Destroyer 666 un Primordial.

17. jūnijā Rīgā, Vērmanes dārzā, kā arī citur Rīgā un Latvijā, notika pasākumi par godu Jānim Grodumam, kurš nomira 15. jūnijā.

18. jūnijā Heaven Grey prezentēja savu jauno albumu Falling Mist klubā Melnā Piektdiena.

Jā jau parasti ap Jāņiem, Lielbritānijā norisinājās Glastonberijas festivāls, kas šogad svinēja četrdesmito dzimšanas dienu. Dažas no Glastonberijā redzētajām grupām klātienē varēja redzēt arī Salacgrīvā, Positivus festivālā.

Jūlijs

Jūlijā norisinājās pašmāju lielākais mūzikas festivāls Positivus.

Taču vēl pirms tam, pašā jūlija sākumā, te pat uz Rīgas bruģa norisinājās Metalshow.lv Open Air.

Augusts

2. augustā krāšņu priekšnesumu Arēnā Rīga piedāvāja Mika, kā iesildītājus pieaicinot pašmāju grupu no ārzemēm Instrumenti.

Septembris

Oktobris

Oktobrī pirmo reizi līdz Latvijai bija atbraukuši ukraiņi Nokturnal Mortum. Šogad viņus bija iespēja vērot jūnijā, Lietuvas festivālā Kilkim Žaibu.

Novembris

Novembrī, atkal jau klubā Melnā Piektdiena, varēja redzēt diezgan atraktīvos Sabaton.

Decembri

1. decembrī atkal jau tai pašā Melnajā Piektdienā kluba telpas pildīja Therion redzēt gribētāji. Klubs izdzīvoja, un pat teorētiski varēja uzņemt arī vairāk mūzikas cienītāju.

Biļetes Arēnā Rīga gan tika izpirktas uz abiem Prāta Vētras koncertiem. Liela skatuve, liels koris, pēdējo desmit gadu retrospekcija.

Arīdzan ar vienu koncertu bija par maz, lai tiktu apmierināti visi gribētāji redzēt grupu Instrumenti uz Sapņu Fabrikas skatuves. Nekādas retrospekcijas, ar skatu nākotnē un, drošvien, arī Eiropā.

P.S. Tā tik bija noņemšanās. Vēlams interpunkcijai nepiesieties, jo šito murgu pārlasīt pat pašam negribās.

Notikumu apskats: decembris / ar skatu nākotnē

2010-12-28T09:30:00.002+02:00

Lai gan decembris vēl ne tuvu nav galā, taču pēc visiem šiem piparkūksvētkiem nav nekādu plānu un vēlmes kaut kur doties, kā vien mājās veģetēt, un krāt veselību un spēkus jaungada svinībām. Tādēļ atliek vien savilkt galus, salikt punktus uz "i", rezumēt aizvadītā mēneša un gada notikumus.

Decembris

Traumatiskie "džinglbeļi", lai arī nopostīja savu daļu pelēko šūnu, tomēr nespēja gūt pārliecinošu nokautu, jo decembris bija pārsteidzoši bagāts uz koncertiem.

Publika Therion konceta laikā, Melnā Piektdiena.

Diezgan iespaidīgu koncertu, saviem izmēriem, 2. decembrī piedzīvoja klubs Melnā Piektdiena. Otro reizi Rīgā viesojās Therion, un piedāvāja reizēm saldsērīgu, reizēm episku un enerģisku muzikālu baudījumu. Vizuāli priekšnesums gan atstāja dalītas jūtas. Vai varēja būt mazāk teatrāli, vai tieši otrādi, vairāk šova elementu? Vai notikušais piestāvēja grupas muzikālajai daiļradei, un vai no tā necieta skanējums? Kā būtu, ja būtu? Lai vai kā, koncerts bija izdevies, baudījums gūts, un noteikti Therion dotos skatīties vēlreiz, ja vien rastos tāda iespēja.

Kaupers un Jubalts uz skatuves "mēles", Arēna Rīga.

Diezgan negaidīti sanāca apmeklēt Prāta Vētras pēdējo desmit gadu retrospekcijas koncertu. Abi koncerti, 10. un 11. decembrī, kā zināms bija izpārdoti, kas, protams, nav nekāds pārsteigums. Kas man bija pārsteigums, ir fakts, ka Prāta Vētras fani nenoveco. Savi divdesmit gadi uz skatuves it kā būtu, taču visas vecās anekdotes paliek spēkā. Kas mani nepārsteidza, ir fakts, ka Prāta Vētra tomēr ir meiteņu grupa. Feminā dominance bija nepārprotama. Tas, savukārt, daudziem līdzpaņemtajiem pavadoņiem lika pierādīt savu vīrišķību ar nevajadzīgiem komentāriem, izsaucieniem un fona troksni.Visādi citādi koncerts kā koncerts. Kvalitatīvs skanējums, kvalitatīvs apgaismojums un vizualizācijas, un tas viss uz milzīgas skatuves. Nekādu pārcilvēcisku izdarību vai nekad iepriekš neredzētu triku.

Arīdzan par grupas Instrumenti koncertu bija zināms sen, taču nebija skaidras vīzijas, ka tas tiks apmeklēts. Kad kļuva skaidrs, ka būs iespēja to redzēt, tas tika gaidīts ar interesi, taču bez ekspektācijām, un tādēļ tas patīkami pārsteidza. Neviens pirotehnikas brīnums nespēj tik ļoti sajūsmināt, lai cik grandiozs tas arī būtu, ja tas nepārsteidz un ir paredzams, tādēļ priekšnesums Sapņu Fabrikā šinī ziņā noteikti nelika vilties. Šovs bija veidots tā, ka vairākos brīžos nācās sajusties apmuļķotam, vai tikt pārsteigtam nesagatavotam. Arī ar grupas muzikālo sniegumu bija iespēja iepazīties vairāk, kā tikai ar radio atskaņotajiem singliem, un atklāt pavisam citādas izpausmes, kā varētu šķist pirms koncerta. Lai neturpinātu sapīties teikuma konstrukcijās, teikšu vienkārši, patīkams pārsteigums, un noteikti ir vērts atkārtot.

2010. gads

Nu ko, tad arī īsumā par iespaidīgāko šogad. Ne pašsaprotami, taču neapšaubāmi, ka Metallica Rīgai sagādāja pārsteidzošu šovu. It kā tā pati Metallica, tikai tuvāk, dzīvāk un tveramāk. Veiksmes atslēgas ir īpašā skatuve un salīdzinoši nelielais, šāda mēroga grupai, skatītāju daudzums. Otrs, personīgajā Arēnas koncertu topā, ir Rammstein koncerts, kas iezīmējās ar jaunu albumu, enerģisku koncertu, liesmojošu šovu, un, kas dīvaini, ar Rīgas ūdens apgādes problēmām.

Publika festivālā Kilkim Žaibu 2010

Turpinot ar mūzikas smagā gala notikumiem, noteikti jāpiemin šī gada Kilkim Žaibu. Jauna vieta, varenas grupas, un nepieredzēti kvalitatīvs skanējums. Šis festivāls lika no jauna sev atklāt ukraiņus Nokturnal Mortum, kas ir krietni mainījušies, taču joprojām spēj skart tās pašas dvēseles stīgas.

Šī gada "mājas" klubs noteikti ir Melnā Piektdiena, kas neskatoties uz grūtajiem laikiem koncertu organizētājiem, kas noveda pie atceltiem, pārnestiem un vispār nerīkotiem koncertiem, pat neskatoties uz mūziķu skaļajiem vārdiem, lika iegriezties savās viesmīlīgajās telpās vairākas reizes. Albumu prezentācijas, tūres koncerti un pat viens festivāls ir šī kluba kontā šogad.

Festivālu grupa numur viens šogad bija Muse. Šķiet, līdzīgu titulu par pagājušo gadu šogad viņiem piešķīra britu mūzikas žurnālisti. Neskatoties uz to, ka agrāk Muse nebiju nedz klausījies, nedz redzējis, šogad bija iespēja viņu uzstāšanos redzēt uzreiz divos festivālos. Lielā mērā tam, ka Muse beidzot tika atzīta par klausāmu, ir viņu jaunākais albums The Resistance, kas tika izdots vairāk kā pirms gada. Grupas dzīvais koncerts, protams, pārceļ klausītāju pavisam citā kvalitātē, un "seska kunga" smeldzīgā balstiņa vairs neliekas kaitinoša.

Pēc ļoti ilgas pauzes, vismaz dzimtenē, šogad aktivizējās Skyforger. Jauns albums, jauns līgums ar Metal Blade, un kronis visam albuma prezentācijas koncerts klubā Sapņu Fabrika. Pilna zāle, aicināti viesi, pateicības vārdi u.t.t. Grupa šovasar uzspēlēja vairākos festivālos Latvijā.

Par krāšņiem šoviem, vai drīzāk pat krāšņām izrādēm, parūpējās pavisam cita žanra mākslinieki. Ar krāšņu skatuves noformējumu un šovu Arēnā Rīga koncertēja britu mūziķis Mika. Pat neraugoties uz "nežanru", bija interesanti.

Otrs koncerts, jau pieminētie Instrumenti klubā Sapņu Fabrija. Līmenī gan mūzika, gan priekšnesums. Nesākšu atkārtoties.

Ar skatu nākotnē

Skatoties nākotnē, kalendāra pa rokai nav, un diezin vai tajā daudz kas būtu atzīmēts, taču gribētos cerēt uz mazāk problēmām ar komunālajiem pakalpojumiem un loģistiku, mazāk atceltu vai pārceltu koncertu, vairāk dzīvespriecīgu un atpūsties alkstošu cilvēku, kuriem nebūtu jāizdara izvēle starp dienišķo maizi, vai iemīļota mākslinieka priekšnesuma apmeklējumu.

Uz janvāri plānu nav, tādēļ tvers, ko dzīve piedāvās, skaitot minūtes, par cik katru dienu agrāk leks saule. Redz, Positivus jau ir izziņojis dažu mākslinieku vārdus, kas uzstāsies nākamā gada festivālā. Pagaidām gan man ko izsaka vien Dzelzs Vilka vārds. Par saulainu pludmali gan ir pāragri domāt. Ir arīdzan zināms, ka februārī Melnajā Piektdienā būs Combicrhist, Mortiis, Nile un Melechesh. Bet tas viss vēl tik tālu, tik tālu... ka var paspēt noskatīties Hariju Poteru, Nārniju un vēl kādu filmu. Jā, un ielikt arī gada bilžu pārskatu vēl šonedēļ.

FOTO: Instrumenti Sapņu Fabrikā

2010-12-17T12:55:00.000+02:00

"Instrumentu koncerts būs Sapņu Fabrikā? Kāpēc?" Tāda bija mana reakcija par šo faktu, jo biju pārliecināts, ka šī grupa varētu piepulcēt arī pilnu Arēnu Rīga. Neliegšos, ka grupas gaitām sekoju visai pavirši, lai gan varētu teikt, ka tās daiļrade man pat patīk, taču pēc koncerta apmeklējuma pārliecība, ka šīs grupas koncerti varētu būt pietiekami apmeklēti, lai tos varētu rīkot Arēnā Rīga, nav mazinājusies. Tikai, vai vajag?

Lai gan koncerts Sapņu Fabrikā sāka radīt šaubas, vai grupas Instrumenti daiļradi vispār var saukt par popmūziku, taču nenoliedzami šis ir ļoti skaļš pieteikums pašmāju izklaides industrijā. Es teiktu, ka krietni skaļāks par līdz šim neredzēto pandu parādīšanos TV ekrānos, piedalīšanos Gada Balvā, piedalīšanos lielākajos Latvijas festivālos un parādīšanos citos informatīvos kanālos. Tas bija pieteikums ne tikai ar kvalitatīvu muzikālu sniegumu, spēju piedāvāt kaut ko svaigu, bet arī spēju konsolidēt resursus un idejas, lai izveidotu kvalitatīvu pilna apjoma šovu.

Šova sakarā neizbēgami nākas pieminēt Arēnā Rīga notikušo Prāta Vētras koncertu, kas atkal jau tiek saukts par sadziedāšanās svētkiem. Nu tad ar Intrumentu koncertu ir kā anekdotē, "Zirgu esi redzējis? Nu galīgi nav līdzīgs zirgam." Šovs sapņu fabrikā bija pārdomāts līdz pēdējam sīkumam, kā krāšņa teatrāla izrāde. Piemēram, priekškara pazušana joprojām paliek mistērija. Nevajag būt pat lielam grupas muzikālās daiļrades piekritējam, lai spētu novērtēt un izbaudīt šovu. Atliek vien ļauties audio-vizuālajam priekšnesumam. Kāpēc es pieminēju Prāta Vētru? Jo tā varētu no Instrumentiem šo to pamācīties šova veidošanā, tādēļ, ja kādam Prāta Vētras koncerti šķiet krāšņi, tad Instrumentu koncerta apmeklējums viņiem ir obligāts.

Muzikāli Instrumenti savā koncertā piedāvāja kaut ko, ko es no šīs grupas negaidīju. Priekšnesuma pirmajā dāļā skatītāji tika ievadīti tādā kā etniskā transā. Šķita, ka šie skaņdarbi, par dziesmām tos grūti nosaukt, vairumā gadījumu tika radīti speciāli šai koncertu sērijai, un nekādi neiekļaujas radio formātā. Vēl jo vairāk, tiem ir potenciāls katrā koncertā izklausīties savādāk, jo katrs no tiem, ar dažādām manipulācijām ar instrumentiem un elekroniku, tika radīts uz vietas. Šinī drone, etno trance, post roka un citu veģetāriešu un tējas dzērāju laikmetā, Instrumenti varētu patikt ļoti daudziem jauniešiem ar diezgan dažādu muzikālu gaumi. Bez šaubām, koncerta otrajā daļā skanēja arī visas pārējās nedaudzās plašākai publikai pazīstamās dziesmas.

Rezumējot, Instrumenti ir kā malks svaiga gaisa mazliet iestagnējušajā Latvijas populārajā mūzikā, kur mūziķus lamā gan par atļaušanos mainīties, gan izdomas trūkumu.

P.S. Par galerijām runājot - Flickr vai Google?

FOTO: Prāta Vētras desmit gadi (2000 - 2010)

2010-12-11T17:29:00.001+02:00

Par cik brīvdienās nav akurāt vēlmes rakstīt garus tekstus, tad vienkārši dažas bildes, kas man patika. Pārdomas, vilšanos un prieku par koncertu paudīšu, drošvien, ikmēneša pārskatā.

Autortiesības: Nav godīgi, ja kāds paņem mūsu mūziku tāpat vien

2010-12-06T15:00:00.003+02:00

Mīti, teikas un leģendas - lietas, kas cilvēci vienmēr ir piesaistījušas. Skandināvi uzskatīja, ka zemestrīces izraisa Loki, ik reizi, kad uz viņa sejas uzpil kārtējais indes piliens, Loki notrīc no sāpēm. Taču tā nav gluži taisnība. Batālijas notiek ne tikai mītos, bet arī īstenībā, un šo batāliju varoņi ir radījuši pavisam citus mītus. Kas ir autortiesības, kas ir pirātisms, kas ir cietēji cīņā par taisnīgumu, kas skar mūzikas ierakstu apriti, un kam ir taisnība? Beidzot esmu nobriedis tam, lai komentētu dažādus autortiesību aspektus, izteikumus un viedokļus, un, galvenokārt, apšaubītu dažādus mītus, kas ir radušies laika gaitā. Kāpēc tikai dažādus aspektus? Jo par autortiesībām kopumā strīdu nav. Lielākā sabiedrības daļa tomēr uzskata, ka autortiesības ir labi, un es pie tiem piederu. Strīdu objekts ir šī baltā līnija, kuru dažādās iesaistītās mēģina novilkt talkā ņemot savus krītiņus. Un tad rodas mīti, balstoties uz nepareiziem secinājumiem, demagoģijas un nekorektiem piemēriem.

Šodienas tēma saistīta ar Alter Bridge ģitārista Marka Tremonti izteikumiem iternetos, taču šāds vai līdzīgs viedoklis neizskan pirmo reizi. Nezinu, kā lai latvisko "key quotes", tāpēc atstāšu "key quotes":

"Q: So with these options available of releasing your material through EPs, digital downloads, etc., would you say that the Internet is a beneficial service for the music industry? Or is it a hindrance?

A: I actually think it’s become so massively popular that the music business has become hurt. It’s great if you’re a kid in High School who has no money to go out and listen to anything and everything you ever want to hear, but at the same time the industry is suffering. I think there needs to be some sort of resolution to the problem because for artists to have a career, it’s very difficult. Something’s gotta give.

Q: So do the pirates out there piss you off with what they’re doing?

A: Piracy definitely does, yeah. We’re not creating this music for free, we have to go and spend hundreds of thousands of dollars recording this music, and not to mention the countless hours it takes to record the music, the countless hours of writing – months and months, years and years, go into this recording. Sometimes it can take a whole lifetime. So yeah, it’s tough to have someone just take it, just like that. I do think it’s a good idea to be offering fans free downloads and giving them the opportunity to pay for what they’ve downloaded if they enjoy it – but the way people just keep stealing and stealing, it makes the thought a little less appealing."

Tātad, vai tiešām mūziķi ir pelnījuši samaksu par savu smago darbu, ilgajām stundām studijā un tūkstošiem iztērēto dolāru? Intuitīvi atbildei vajadzētu skanēt - bet protams! Vai tad mūziķis ir sliktākis par jebkuru citu, kurš rada materiālus labumus sabiedrībai? Vai tad viņš nav pelnījis samaksu? Taču mēģināsim paanalizēt izmantotos argumentus, kuriem būtu jāpierāda šī apgalvojuma patiesība. Kad es mācījos skolā, bija viena universāla patiesība - ja vienādojums šķiet pārāk sarežģīts, to vajag sadalīt pirmreizinātājos. Tiekot galā ar vairākiem vienkāršiem vienādojumiem, mēs nonākam pie galīgā secinājuma par visu lielo vienādojumu.

Tātad, kas ir dziesma? Mēdz būt variācijas, taču ņemsim parastu situāciju, kad dziesma sastāv no dziesmas vārdiem un melodijas. Melodija šinī gadījumā domāta kā kopa, kas ietver sevī tēmas, rifus, pārejas, vokālu, skanējumu, vienvārdsakot visu, kas saistīts ar mūzikas radīšanas radošo procesu. Protams, tam visam realitātē var būt daudz radošu ideju, un ne obligāti tām visām ir viens radītājs, taču nemainīgs paliek viens - dziesma ir tas radošā procesa rezultāts, kurš tiek aizsargāts ar autortiesībām. Pagaidām nemanu nedz tūkstošiem iztērētu dolāru, nedz studijā pavadītās stundas. Kādēļ? Jo dziesmu var nodziedāt sēžot pie galda un sitot ritmu ar koka karoti pa māla bļodas malu, bet var arī to nodziedāt kādā lauku zaļumballē, ņemot rokā ģitāru un pavadošo grupu, un kāpjot uz skatuves. Jebkurā gadījumā, tā ir dziesma. Tas, ko intervijā minēja Marks, ir dziesmas ieraksts. Tātad, tehnoloģijas ir ļoti attīstījušās, un veikt dziesmas ierakstu varētu nebūt pārāk sarežģīti. Mums vajag dziesmu, mikrofonu, datu nesēju, izpildītāju un mūzikas instrumentu. Arī ierakstīšanas process var būt ļoti radošs, taču šis ir iztikas minimums. Cik tas varētu maksātu, un cik šis process varētu prasīt laika? Ja ņemam tikai iztikas minimumu, drošvien ne pārāk daudz. Un tātad, mēs esam apskatījuši jau divas dziesmas pastāvēšanas formas, otrajā no formām mēs varam dziesmai pielikt papildus pievienoto vērtību, taču joprojām neesam nonākuši līdz tūkstošiem dolāru un daudzajām darba stundām. Kur tad rodas šie Marka pieminētie tūkstoši? Ieraksta kvalitātē! Un nevis vienkārši kvalitātē, bet latiņā, ko nospraudusi mūzikas industrija, un laikmets kurā mēs dzīvojam, ko diktē mūzikas produkta patērētājs. Un tādējādi mēs esam nonākuši pie dziesmas trešās formas - mūzikas ieraksts kā produkts. Un ja vien Marks neveic mūzikas ierakstu, lai apmierinātu savu ego, vai kā citādi gūt morālu gandarījumu, tad tas jau ir mūzikas bizness.

Lai cilvēks varētu gūt ienākumus, viņam ir divi legāli veidi, kā tos iegūt - algots darbs vai uzņēmējdarbība. Viena no būtiskākām uzņēmējdarbības definīcijas sastāvdaļām, ko es atceros vēl no skolas laikiem, ir risku uzņemšanās. Ieguvums no no risku uzņemšanās - peļņa. Riska būtība, protams, ir tāda, ka peļņas var nebūt, un patiesībā, uzņēmējs var ciest arī zaudējumus. Un mūzikas biznesā riskus var uzņemties dziesmas autors, ierakstu kompānija, vai risks var būt dalīts. Tas ir atkarīgs no līguma, vai tā trūkuma. Un ja jau mēs esam nonākuši līdz uzņēmējdarbībai, tad ir jārunā arī par tirgu.

Tirgus, kā mēs visi zinām vai nojaušam, ir visai nežēlīgs. Viņā pastāv patērētāji, uzņēmēji, produkti, konkurence un visu šo elementu mijiedarbības likumi. Viens no tirgus likumiem apraksta mijiedarbību starp patērētāju, produktu un to, kā veidojas šī produkta cena. Nesākšu pārrakstīt ekonomikas grāmatu, bet mēs visi zinām, ka konkurences iespaidā cena tiek spiesta uz leju, jo patērētāji, izvērtējot savas vajadzības, izvēlas lētāko produktu. Nav tāda tirgus likuma, kas definētu to, ka kādam kaut kas pienākas tikai par to vien, ka kāds ir tērējis savus resursus. Tas tiek saukts par investīcijām. Ražotāji veic investīcijas zinātnē, attīsta savus produktus, mēģina būt pievilcīgāki klientu acīs, un tas viss tikai tādēļ, lai varētu konkurēt tirgū. Konkurēt, ne tikai spējot ražot lētākus produktus kā konkurents, bet radot labākus produktus, jaunus produktus. Kas ir mobilas telefons? Līdzīgi kā dziesma, tā ir ideja par to, ka cilvēki varētu sarunāties savā starpā neatkarīgi no tā, kur viņi atrodas. Domāju, ka šai idejai, jebšu tehnoloģijai, kas spēja realizēt šo ideju dzīvē, kādreiz ir bijis patents. Iespējams tas darbojas arī šodien. Taču šīs idejas autors nav vienīgais, kas pārdod mobilos telefonus. Ir daudz konkurējošu uzņēmumu, kas cilvēkiem piedāvā iespēju sazināties savā starpā, vilinot tos ar krāsainiem ekrāniem, plašu funkcionalitāti, vai servisu, kas padara produktu patērētāju dzīvi vienkāršāku. Taču nav jēgas realizēt idejas, kas nevienam nav vajadzīgas. Jā, reizēm šīs kompānijas arī cieš zaudējumus, jo tās ir veikušas lielas investīcijas attīstībā, un tās nav atmaksājušās. Vai atmaksāsies tikai nākotnē. Un neviens par to neraud. Nu labi - raud, bet neuzskata šo situāciju par nenormālu. Var gadīties tā, ka produkts, ko kāds ir saražojis, izmaksā dārgāk, nekā patērētāji par to ir gatavi maksāt. Ražotājam atliek vai nu to produktu izmest, vai arī pārdot zem pašizmaksas. Vēl piemērs. Es ļoti labprāt kļūtu par iPhone īpašnieku, taču es zinu, ka es par tādu varētu kļūt tikai tad, ja kāds man to uzdāvinātu. Es neesmu par to gatavs maksāt naudu. Un šāda ideja nav absurda vai nereāla, jo realitātē eksistē piedāvājumi kaut ko iegūt par velti, jo tā ir attīstījies tirgus, tā ir reāla prakse, kā popularizēt savu produktu.

Kādi ir no tā visa secinājumi? Tādi, ka arī mūzikas ieraksts ir produkts, un tādēļ arī mūzikas biznesā strādā visi tie paši likumi, kas citās nozarēs. Un tas, ka tu esi ierakstījis savas dziesmas plastmasas ripuļos, un iztērējis tam kaudzi naudas un enerģijas, vēl nenozīmē, ka tu esi kaut ko jau pelnījis. Mūzikas industrijā eksistē radio stacijas, mūzikas televīzijas kanāli, bez maksas lejuplādējamas dziesmas, bez maksas noklausāmi albumi, mūzikas ierakstu interneta veikali, kuros var iegādāties ne tikai diskus, bet arī mp3 failus. Vienvārdsakot, cilvēki taustās, mēģina, kļūdās, iegūst, zaudē, u.t.t. Jā, var piekrist Marka teiktajam, ka internets mūzikas industriju ir mainījis. Daudzas lietas, kas agrāk strādāja, vairāk nestrādā, un nekad vairs arī nestrādās. Taču viennozīmīgi arī nevar apgalvot, ka internets šo industriju ir ietekmējis negatīvi. Piemēram, jaunajām grupām tas piedāvā iespēju vieglāk un ātrāk atrast savu klausītāju. Tas gan savukārt rada informācijas pārbagātību, kurā ir grūtāk orientēties, tomēr skaidrs ir viens - viss mainās, viss attīstās, rodas jaunas problēmas, tiek meklēti risinājumi. Tā ir evolūcija. Tādēļ ir gaužām aplami ir apgalvot, ka kādam kaut kas pienākas tādēļ, ka viņš jūtas to pelnījis. Arī Japāna uzskata, ka viņai pieder Kuriļu salas, taču Krievija tās uzskata par savu kara trofeju.

Ir gan viena lieta, kas mūzikas ierastu atšķir no ledusskapja, datora vai telefona. Ledusskapi nevar nokopēt, mūzikas ierakstu - var. (Liriska atkāpe - Ķīna ražo pazīstamu zīmolu automašīnu, datortehniku u.c. produktu kopijas, ar ko nav mierā šo produktu idejiskie autori). Un tieši šī mūzikas un citu autortiesībām aizsargājamo darbu īpašība ir arī strīdu objekts. Bet tas jau ir cits stāsts, cita diskusija, un tam ir nepieciešami jauni šķēpi ko lauzt.

P.S. Ja kādam ir vēlme, komentāros var atstāt atsauces uz izteikumiem vai rakstiem par autortiesību tēmu, lai turpmāk varētu atsaukties uz konkrētiem piemēriem, nevis vienkārši filozofēt par tēmu.

FOTO: Therion klubā Melnā Piektdiena

2010-12-03T16:35:00.010+02:00

Ir mūziķi, kuri šķiet kā tālas un nesasniedzamas zvaigznes, un to gaisma jūs ir sasniegusi vien pateicoties to spozmei. Protams, šodien pieejamība mūzikai ir tik vienkārša, kā nekad agrāk, taču tā nebija vēl deviņdesmito vidū, un iesēja redzēt daudzas grupas dzīvajā nešķita reāla. Tagad? Tagad saraksts ar grupām, kuras nekad nebūtu domājis redzēt dzīvajā ir krietni izaudzis. Un nav pat obligāti par hobiju jāpadara Eiropas lielo festivālu apmeklēšana. Reizēm pietiek vien ar slinkuma pārvarēšanu, lai apmeklētu koncertu kādā nelielā klubā. Nu ir taču daudz kas mainījies arī mūsu guberņā.

Viena no grupām, kuru nekad nebūtu domājis redzēt dzīvajā ir Therion, kas Rīgā tomēr ir viesojusies arī iepriekš. Tāpēc pēc darbaļaužu un trimdas latviešu lūguma, padalīšos savos iespaidos par Therion koncertu Melnajā Piektdienā šo trešdien, 1. decembrī. Nevarēju izdomāt, vai apgrūtināt visus ar sīkām detaļām, vai iztikt ar visaptverošu īsu koncerta emociju pārskatu. Rezultātā izdomāju, ka mēģināšu uzrakstīt abas versijas.

Tātad, sniegotajā trešdienas vakarā devāmies raudzīt, kā simfoniskais orķestris, koris un pavadošā grupa satilps uz nelielās Melnās Piektdienas skatuves. Protams, nebija nedz koris, nedz orķestris, taču standarta kvartetam (bungas, bass, ģitāra, solo), pa vienam pievienojās nepierasti liels solistu skaits - četri. Visi kā no operetes teātra izkāpuši, protams, ar visiem tērpiem, parūkām un grimu. Un "izrāde" varēja sākties, kā jau varēja prognozēt, ar jaunā albuma tituldziesmu Sitra Ahra. Tālākais notikumi norisinājās, kā jau koncertos ierasts. Jaunā albuma dziesmas mijās ar dziesmām no grupas agrākās daiļrades. Daudz dziesmu bija tieši no grupas daiļrades vidusposma. Nav jau nekāds arī pārsteigums, jo death posms nav tas, kas ar ko atnākušajiem asociētos Therion, un arī nekā īpaša viņu tā laika daiļradē arī nebija. Kā īpašs pārsteigums tika atskaņots Mocarta Dies Irae.

Uz koncerta beigām tika paziņots, ka tiks nospēlēta koncerta beidzamā dziesma Unguentum Sabbati no jaunā albuma. Un notika negaidītais - neizturēja aparāti un dziesmas vidū iestājās klusums. Par laimi komplektā nenāca tumsa. Apmulsa gan mūziķi, gan publika, taču drīz vien pa skatuvi sāka skraidīt tehniskie darbinieki, un arī publika nelika vilties, tādēļ nedaudz par publiku. Kluba salīdzinoši nelielās telpas pulcēja vairāk klausītāju kā parasti, taču nevarētu teikt, ka klubs bija pārbāzts. Un arī publika bija visai raiba, gan vecuma ziņā, gan salīdzinot ar kluba tipisko apmeklētāju. Par laimi publika bija gana aktīva un atsaucīga, lai noķertu īstu koncerta atmosfēru. Un arī jau iepriekšminētajā pauzē mulss klusums valdīja vien dažus brīžus, un, iespējams, tādēļ Rīga kā bonusu dabūja dzirdēt bungu solo, kurām, kā var nojaust, elektroniska apskaņošana nav vitāli svarīga. Drīz arī tehniskās problēmas tika novērstas, un pārtrauktais koncerts varēja turpināt beigties. Pēc šīs dziesmas grupa nokāpa no skatuves, lai atgrieztos vēl uz divām dziesmām, lai par koncerta kulmināciju kļūtu To Mega Therion, pēc kuras arī publikai nebija virs ne spēka, ne balss.

Tagad no liriskās daļas, pie prozas. Skaņa, kā jau es gaidīju, klubā bija pieklājīga. Noteicošie faktori tam varēja būt gan grupas pieredze, gan pati mūzika. Klubs, tomēr, ir diezgan slīpēts uz sarežģītu apskaņošanu, tādēļ vienkāršas formas ir ļoti pateicīgas šim klubam. Jā, jā - neskatoties uz visu simfoniju, Therion nav nekāda muzikāla izvirtība. Pārsteidza arī vokālais sniegums vienam no abiem džekiem. Precīzāk tā vokālu amplitūda ko viņš demonstrēja, bieži vien pat vienas dziesmas laikā. Vispār pavadošā "trupa" bija savdabīga. Šķiet, viņi visi spēlēja arī kādu instrumentu, un, protams, īpatnējs likās viņu vizuālais izskats. Bija tāda neliela Šekspīra teātra piegarša, taču no otras puses, tas kas ir redzēts no Therion koncertiem video ierakstos liecina par to, ka varbūt tā arī ir labāk. Labāk četri klauni, nevis viena Valkīra. Šausmīgi piedūra Kristofera Johansona pavadošā grupa. Kamēr Kristofers ik pa brīdim maina ģitāras, džeki turpina čīgāt savus štrumus. Un dara to, protams, profesionāli. Daudziem derētu pamācīties, citādi visi grib būt lieli stāri. Un visbeidzot - dēm, Johansons ir sasodīti mainījies. Šķiet, ja agrāk viņam bija slinkums griezt matus, tad tagad viņam apnicis skūties.

Drummer Kaspars: naudas lietas

2010-12-02T10:32:00.000+02:00

"Mūzikas augstskolā "Musicians Institute" (ASV) studēju mūzikas programmā Associates Of Degree - Drums. Augstskolas absolvēšana ir paredzēta pēc sešiem mēnešiem un man ir krasi nepieciešamas finanses, lai absolvētu šo skolu. Skolas absolvēšana man ļoti palīdzēs kļūt par mūzikas profesionāli un strādāt mūzikas industrijā visā pasaulē. Šajā skolā pasniedzēji ir augstākās klases profesionāļi, kas seksmīgi darbojas ASV mūzikas industrijā jau daudzus gadus un viņu sniegtās zināšanas ir nenovērtējamas. Es ļoti ceru uz veiskmīgu šī projekta iznākumu, tādēļ labiedarbi.lv man ir nenovērtējami nepieciešams sekmīgs iznākums, no kura ir ļoti atkarīgs, vai es varu turpināt studijas šeit ASV."

Balsot šeit

All I can do. Balsot, starp citu, varot arī no draugiem.lv, ne tikai saņemot kaut kādas īsziņas.

Notikumu apskats: novembris / decembris

2010-11-30T15:00:00.000+02:00

Decembris vēl nav klāt, taču baisais ziemelis jau ir šeit, un vēl nesen piedzīvotie +8 šķiet nosapņoti. Un lai dzīve galīgi neliktos kā pasaka, arī Ziemassvētku treļļi ir klāt visā savā bezgaumībā. Par laimi nav gluži tā, ka vienus "džinglbelus" spēj piedāvāt decembris. Bet vispirms tad par novembri.

Novembris

Pēdējā laikā konsekventi tiek ignorēta Arēna Rīga, taču arvien biežāk sanāk iegriezties Melnajā Piektdienā. Jau nākamajā nedēļā, 2. novembrī, pēc Nokturnal Mortum, bija jādodas vērot Sabaton. Ir tāds bruņinieku visai īpatnējs apbruņojuma elements. Bet ir tik pat īpatnēja Zviedru power metal grupa. Bija jautri, bet neiešu atkārtoties.

Decembris

Rīt, t.i. 1. decembrī, jau atkal ir iemesls doties uz Melno Piektdienu, un vārds šim iemeslam ir Therion. Pirmā doma, kas nāk prātā - kādēļ Melnajā Piektdienā? Vai klausītāju trūkums un kūtrums, vai grupa ir tik ļoti zaudējusi savu aktualitāti? Visādi citādi vien priecāšos redzēt grupu tik mājīgos apstākļos. Visdrīzāk ir lieki raksturot šo grupu, taču, ja nu kāds mucā audzis un pa spundi barots. Therion ir sinonīms jēdzienam sifoniskais metāls, un ļoti ilgu laiku tā ir bijis. Pat tik ļoti, ka viņi ir arī piedalījušies operas festivālā, šķiet, Ungārijā. Taču nebūt ne simfoniskā orķestra bedrē dzimusi grupa, tādēļ, kā jau daudzi 80-to beigās, Therion bija vieni no miljona "detušņikiem". Kas attiecas uz grupas jaunāko veikumu, ir sajūta, ka grupu nospiež sevi ar pašas autoritāti. Katastrofāli trūkst svaiguma idejās, ja vien par tādu neuzskata heavy un roka spēcīgu ietekmi. Tā vien šķiet, ka jaunais albums satur vien kaverversijas. Bet pilnīgi atklāti varu pateikt, ka Therion jaunāko veikumu esmu klausījies pavirši, tādēļ atliks vien novērtēt grupas pašreizējo varēšanu klātienē. Vēl viens fakts, kas mani mulsina, ir nespēja atcerēties, vai Therion iepriekš ir bijis vai nav bijis Latvijā? Uz koncertu neesmu bijis, tādēļ droši neapgalvošu, taču nez kādēļ prātā stāv deviņdesmito vidus.

Vēl decembrī var doties nostalģēt uz Tallinu. Klubā Rock Cafe 8. decembrī būs iespēja redzēt W.A.S.P. un 13. decembrī Helloween.

Pēdējā laikā arvien biežāk kinoteātri piedāvā muzikālas filmas un koncertus. 15. decembrī kino Rīga piedāvās papildseansu šeit jau pieminētai filmai The White Stripes: Under Great White Northern Lights, savukārt 7. decembrī Forum Cinemas rādīs Green Day koncertu.

Citur

Baidoties sevi diženi pārpūlēt, šoreiz tas arī viss. Twitter man normālā veidā nav pieejams, tamdēļ jaunumiem nesekoju, un klausos viskautko vecu. Bet ja kaut kas ārkārtīgi ievērības cienīgs tomēr notiek globālā mērogā, drīkst man ar pastāstīt.

FOTO: Sabaton klubā Melnā Piektdiena

2010-11-03T15:30:00.005+02:00

Vakar, 2. novembrī, klubā spēlēja zviedri ar jocīgo nosaukumu Sabaton. Iesildītājus šoreiz pat neredzēju. Manuprāt, veiksmīgs koncerts, neatkarīgi no tā, kas par to būtu sakāms koncerta organizētājiem. Vispirms, power metal žanra priekšrocība ir tā, ka koncertu var salīdzinoši vienkārši noskaņot. Tad vēl arī karaokes iespēja, kas rodas patiecoties faktam, ka atšķirībā no daudziem citiem žanriem, šinī var saprast vārdus. Un visbeidzot muzikantu personīgā harisma. Kivičam līdzīgais vokālists, spīdīgās bruņās un saulesbrillēs, uz skatuves uznesās kā Energizer zaķītis, un spēja noturēt publikas uzmanību visu koncerta laiku. Lūk tas bija labs piemērs, kā strādāt ar publiku, lai enerģija starotu abos virzienos. Arī mūzika neizceļas ar pārāk sarežģītu vai pārāk monotonu formu, tai pat laika tur ir viss - ritms, solo, pārejas u.t.t. Tāds normāls "dipadu-dapadu". Zaļumballei Limbažos nederēs, bet Arēnai Rīga būtu kā reiz. Par laimi netrūkst grupu, kas spēj sniegt kvalitatīvu priekšnesumu, un nospēlēt koncertu dažiem simtiem. Nav obligāti jāiet uz masu pasākumu klausīties pensionāri, kas tērpušies t-kreklos.

Zemāk neliels "jociņš-spociņš" par vakardienas koncerta galveno varoni. Tāds neliels komiksiņš.

Sabaton un Lācis

Notikumu apskats: oktobris / novembris

2010-10-29T13:00:00.000+03:00

Nu ko, sen nebija bijis tik liels atcelto koncertu birums, vai ne? Nu, vismaz Kokers ir pārcelts uz nākamo vasaru. Bet nu par to, kas tomēr notika.

Oktobris

Vispirms jau par kino. Beidzot kinoteātrī tapa skaidrs, kas tad tā par The Rolling Stones filmu. Pirms filmas tika demonstrēts Džegera komentārs par to. Tad nu arī noskaidrojās, ka pati koncertfilma tiešām ir tapusi 1973. gadā. Kādēļ tā tiek rādīta tagad? Tāpēc, ka tā tika izpirkta no kāda mistiska filmas īpašnieka, restaurēta un saglābta, un beidzot ir pieejama plašākām masām. Pati filma uz mūsdienu tehnisko iespēju fona ir visai bāla, taču tās vērtība ir tās dokumentālismā. Tā parāda, kādi bija Rolling Sontes tālajā 1973. gadā, kā tanī laikā taisīja šāda veida filmas un, principā, kā veidojās glam rock.

Krietni lielāku interesi cilvēkos radīja filma par The White Stripe nedēļu vēlāk. Īsumā, filma mēģina izstāstīt stāstu par grupu, tās pastāvēšanu, filozofiju un to, kas šo grupa padara par unikālu, uz vienas konkrētas koncertturnejas piemēra. Filma tiešām vairāk ir dokumentāla, un tikai pēc tam koncertfilma. Filma beigās gribējās, lai tā būtu bijusi pat garāka. Bet tagad labā ziņa - filmu vēlreiz demonstrēs 15. decembrī, tur pat kino Rīga.

Nu, un visbeidzot, aizvakar Rīgā, beidzot, uzstājās Nokturnal Mortum. Divas dienas pēc kārtas nerakstīšu vienu un to pašu, tāpēc vien vēlreiz atgādināšu, ka dažāda kaluma ukraiņi pie mums varētu iegriezties arvien biežāk. Es pats šī pasākuma ietvaros paklausījos mūziku, ko no Melnās Piektdienas repertuāra vairs tik bieži nedaru, un mazliet pabildēju savam priekam. Kaut kas arī sanāca. Katrā ziņā Nokturnal Mortum ir viena no grupām, uz kuras koncertiem varētu iet atkal un atkal. Būtu ļoti labi, ja izdotos viņus redzēt kāda vērā ņemamā festivālā, kur apskaņošana būtu grupas skanējuma līmenī.

Novembris

Jau nākam pirmdien, 1. novembrī, Arēnā Rīga uzstāsies A-ha. Atvadu turneja, u.t.t. Vienvārdsakot, viena ēra būs noslēgusies, un beidzamā iespēja.

Nākamajā dienā, 2. novembrī, Melnajā Piektdienā savukārt būs iespēja paklausīties poverīti - grupas Sabaton un Alestorm. Sveiciens mūsu pašu Eirovīzijas Pirātiem.

Visādi citādi vēl būs 18. novembris, mēģinājumi noķert mazumā ejošos saules starus, un visādi citādi privātas dabas pasākumi.

Citur

Toties no Lietuvas ir saņemta šāda ziņa - 4. decembrī, Šauļos, būs koncerts, kurā piedalīsies čehu Inferno. Nu, ukraiņiem ir Nokturnal Mortum, leišiem Obtest, letiņiem Skyforger, čehiem Inferno. Nu labi, čehiem ir arī Root. Bet tomēr... Inferno! Taču, blekuha ir un paliek blekuha. Gaumes lieta. Informāciju uzgāju Facebook.

Albumi!

Monter Magnet jauns albums Mestermind. Noklausāms AOL Music. Tiešu linku uz albumu nevaru iedot, bet to nav grūti atrast. Kopumā, man patīk. Monter Magnet ir un paliek Monster Magnet, lai arī ne tiks slaveni kā agrāk.

Triptykon jauns EP Shatter. Kas ir Triptykon? Celtic Frost atceramies? Tad nu ir tāds vīrs Tomas Gabriels Fišers, kurš ar domu biedriem izveidojis šādu projektu. Kaut kas visai dīvains, bet iespaidīgs. Noklausīties var šeit.

Arī Mortiis ir saņēmies albumam. Albums saucas Perfectly Defect, tas izdots pēc paša mākslinieka iniciatīvas, un labākais, ir lejuplādējams viņa paša mājaslapā mortiis.com.

Arī Cradle of Filth ņemas un taisa video savam jaunajam albuma, kas iznāks 1. novembrī. Vēl bez lamuvārdiem COF ir arī lamuvārds COB. Arī Children Of Bodom. kaut ko runā par albumu nākamā gada pirmajā ceturksnī.

Nu, kaut kā tā.

FOTO: Nokturnal Mortum klubā Melnā Piektdiena

2010-10-28T14:10:00.000+03:00

Nu, tātad vakar, 27. oktobrī, Rīgā bija iespēja redzēt ukraiņus Nokturnal Mortum, un kāds bariņš cilvēku šo iespēju arī izmantoja. Jāteic, lielākā daļa, visdrīzāk, būs ukraiņus dzīvajā jau redzējuši, tomēr var beidzot teikt, ka arī pie mums ir bijuši Nokturnal Mortum. Nospēlēja viņi šī gada saīsināto Kilkim Žaibu programmu, tādēļ visi "uh" un "eh" izpaliks, atskaitot faktu, ka Nokturnal Mortum ir kvalitātes zīme pati par sevi, pat ja Melnās Piektdienas šaurās telpas nav īsti piemērotas šīs grupas daiļrades akustiskajam baudījumam. Taču izskanēja visi lielie, episkie hiti, un ar to arī būs gana. Vai koncerts bija tik slikts, ka par viņu nav vairāk ko teikt? Šinī gadījumā nez kādēļ nākas atcerēties par pērlēm un cūkām.

Dažos vārdos par iesildītājiem, kas bija pašmāju grupas Grondh un Preternatural. Grondh redzēju pirmo reizi, un arī tikai uz īsu brīdi, bet iespaids pozitīvs. Priekš jaunas grupas ir negaidīti redzēt kaut ko vairāk par "atnācām - nospēlējām". Arī muzikāli, šķiet, jaunieši nepārcenšas, meklējot vienkāršas un efektīvas formas, jo meistarība tomēr nāk tikai ar laiku. Beidzamajā dziesmā saklausīju pat Falkenbach motīvus, bet varbūt tas tā nebija domāts. Kas attiecas uz Preternatural, neko jaunu pateikt nevaru. Šovasar Metalshow Open Air biju pārsteigts par ko šī grupa ir izaugusi. Saklausīt, protams, viņu mūzikā var no Samael, Dimmu Borgir līdz "zviedru desai", bet tā visa ir tukša retorika, un jaunatnei vajag tādas grupas kā Sactimony un Preternatural, kuras var doties paklausīties uz kādu klubu, nevis gaidīt kaut kādas krītošas zvaigznes. Katrā ziņā Preternatural stingri ieņēmis savu kibernētiskā skanējuma nišu, un turpinās būt kvalitatīva pašmāju grupa.

Notikumu apskats: augusts, septembris / oktobris

2010-09-29T12:00:00.000+03:00

Atvaļinājumu un festivālu laiks nu ir beidzies, un nākas koncentrēties iesāktiem un jauniem darbiem. Tādējādi arī nav tik daudz laika pievērsties blakus nodarbēm. Ja pavisam godīgi, nav jau arī tā, ka būtu kas daudz noticis, un daudz kur būts pēdējo divu mēnešu laikā. Ja nu vienīgi ir būts mežā pēc sēnēm vai (kur tas laiks, kad ārā bija virs +30) pie jūras. Bet šis tas jau notiek arī mūzikā.

Augusts, Septembris

Jau krietni sen, t.i. 2. augustā, Arēnā Rīga uzstājās britu mūziķis Mika. Šķiet īpaši daudz nav ko atkārtoties, vai gari un plaši stāstīt - Mika bija lielisks. Ļoti talantīga un harizmātiska personība, un ļoti krāšņs un iespaidīgs šovs. Novērtēt priekšnesumu netraucēja arī fakts, ka žanrs galīgi neatbilst tam, kas maini saista mūzikā. Bildes diena.lv un šeit.

Citi muzikāli pasākumi šo divu mēnešu laikā tā arī netika apmeklēti. Arīdzan Marduk un vēl divu black metal apvienību koncerts Liepājā. Taču Marduk koncerts ir pieminēšanas vērts kaut vai tādēļ, ka Marduk pretendē uz Latvijā atcelto koncertu rekordu. Salīdzinoši nesen viņiem tomēr gan izdevās tik līdz Rīgai, un tagad arī līdz Liepājai. Joprojām gaidām arī jubilejas albumu.

30.septembris gan vēl ir priekšā, bet citādi atzīmēšanas vērts ir fakts, ka Rīgā būs Džo Kokers. Noteikti ne pirmo reizi Rīgā, bet iepriekšējā reize šķiet bija tik sen, ka nav pat vērts tās salīdzināt.

Vēl aizvakar tika izziņoti Positivus festivāla norises datumi 2011. gadā. Tas norisināsies 15. un 16. jūlijā. Mūziķi, bez šaubām, nav vēl izziņoti, taču ir nojauta, ka varam atmiņā sākt pārcilāt koncertus, ko organizējuši Positivus. Muse, visdrīzāk, tie nebūs.

Oktobris

27. oktobrī pirmo reizi Rīgā un Latvijā (taču nebūt ne pirmo reizi Baltijā) viesosies ukraiņu Nokturnal Mortum. Mans personīgais - "wow!", ko varētu salīdzināt ar Enslaved, Satyricon vai Darkthrone ierašanos. Ir nojauta, ka nākotnē Ukrainas un Austrumeiropas grupas varētu Rīgā parādīties biežāk. Bet pagaidām ar interesi gaidu Nokturnal Mortum, un arī to, cik skatītāju ieradīsies uz šo koncertu.

Nu, ja kāds dod priekšroku elektronikai nevis metālam, būs iespēja Rīgā redzēt arī Faithless.

Oktobris un kino Rīga būs bagāts ar muzikālām filmām. 2. oktobrī būs filma par Rolling Stones, savukārt jau 7. oktobrī filma par The White Stripes. Abām filmām tikai viens seanss.

Citur

Amazon jau var iegādāties Enslaved jauno plati, lai cik ironiski tas neizklausītos mp3 un iTunes ērā. Nekā plašāk šobrīd nevaru komentēt, taču šķiet nekā revolucionāra albumā nebūs. Enslaved turpina iet savu progresīvā metāla taciņu, apspēlējot skandināvu mitoloģiju. Savulaik šausminoties par muzikālā virziena maiņu, šobrīd jau sāk mākt bažas par grupas stagnāciju. Vai tik izkaltušās lauru lapas nebūtu laiks likt zupā?

Ar albuma fragmentiem var iepazīties Amazon un video no Metal Hammer.

Burtiski šajās dienās jānāk klajā tā dēvēto "kings of black metal" Dimmu Borgir "abraskadabras" albumam. Ironija nav par "kings", bet gan faktu, ka Dimmu Borgir jau krietnu laiku atpakaļ vairāk ir death kā black metālisti, lai gan jebkādas konkrēta žanra regālijas viņu veikumiem nav vērts piedēvēt. Katrā ziņā pagaidām priekšstats par viņu jaunāko veikumu ir visai pozitīvs, kur būs grupai tipiskā pamatīgā produkcija, simfoniskums un smagnējas progresijas elementi. Iespējams šis albums izrādīsies arīdzan plats solis pretī Nightwish faniem. Taču neskriesim notikumiem pa priekšu.

Dažāda informācija, kā saites uz jauno dziesmu un video klipu, Facebook, kā arī viedeo intervija iekš Metal Hammer.

Jau ir pieejams Apocalyptica jaunākais veikums "7th Symphony". Interesanti ir pavērtēt grupas sadarbību ar kārtējiem viesmāksliniekiem, un šoreiz ne tikai vokāla lomā, taču kopumā mazliet vienmuļi. Bez šaubām, ne bez pērlēm. Nedaudz apbēdina, ka čelli ir tik ļoti digitalizēti, ka sāk izklausīties pēc ģitārām, kas varētu norakt Apocalyptica kā unikāla fenomena eksistenci.

Arī grupas System of a Down vokālists, multiinstrumentālists, dzejnieks, un sazin kas vēl, Serj Tankian jau atrādījis savas "nepilnīgās harmonijas" (albums Imperfect Harmonies). Jau ierastajiem lipīgajiem meldiņiem un savdabīgajiem tekstiem, klāt nākuši trīs muzikālu pieeju sintēze. Tankjans ir apvienojis klasiskos rokmūzikas instrumentus ar elektroniskiem bītiem un orķestra skanējumu.

Arī Stoun Sour ir albums, un viņu varēja noklausīties internetā. Dažos vārdos - nav slikti, bet laikam nav īsti priekš manis. Bet "haips" jau liels. Teju vai kaut kāda Gāga.

Kas vēl? Faith No More paziņojuši, ka nekādi albumi nebūs, un grupa tomēr nav lemta pastāvēšanai, neskatoties uz neseno atkal apvienošanos. Kā arī bez manāma trokšņa nāk tā diena, kad klausītāju ausis sasniegs Melechesh jaunais albums.

Drošvien pasaulē notiek vēl miljons lietu, bet vai nu tam visam nav laika, vai intereses.

CD: Sepultura - A-Lex

2010-08-25T13:45:00.001+03:00

Jau aizmirstībā aizgājušajam Sepulturas albumam A-Lex, otro elpu piešķīra fakts, ka tikai nesen uzzināju, ka šis ir konceptuāls albums. Kurš gan spēj saprast vārdus metālā? Izrādās tam par pamatu ir Entonija Bērdžesa romāns Mehāniskais Apelsīns (Anthony Burgess. A Clockwork Orange). Un tas arī ir šī albuma galvenais trumpis un posts. Nezinot šo stāstu, dziesmu tekstiem nav nekādas saturiskas nozīmes (it makes no sence), lai arī mazā puisīša Aleksa emocionālais stāsts tiek izstāstīts. Tādas mazā nabadziņa gaudas par cīņu pret apspiedējiem. Ir gan aizmirsts par stāsta nobeigumu, kas, laikam, nav iederējies kopējā dumpinieciskajā koncepcijā.

Protams, ir dziesma par pienu, arī par gribas apspiezšanu un ļauno valdību. Atradās iemesls arīdzan muzikāli apspēlēt Bēthovena motīvus. Taču daudzie tiešie citāti, īpaši jau albuma sākumā, padara dziesmas nebaudāmas un disharmoniskas. Kaut kādas reps, goda vārds. Vienīgi dziesmā What I Do, manuprāt, tas ir veiksmīgi novērsts. Mēģinājumi dziedāt parādās arī dziesmā Sadistic Values, bet tas arī viss.

Šķiet muzikāli Sepultura jau kādu laiku ir kaut kur iestigusi. Vai arī es uz to raugos pārāk kritiski? Sen nodrāztu rifu juceklis, un neveikli mēģinājumi to padarīt ne tik taisnu, iepinot visādas dīvainas pārejas. Varētu jau domāt, ka grupas vārds un žanrs ierobežo, taču bijušais grupas biedrs Kavalera un grupas Soulfly jaunais albums pierāda, ka viss nav tik bezcerīgi, un var radīt arī kaut ko patiesi baudāmu. Nav gan arī tā, ka A-Lex albumā pilnīgi viss ir mēslainē izmetams. Kārtējo reizi pierādās, ka koķetēšana ar klasisko mūziku atmaksājas, jau minētā Ludviga sakarā. Kā arī visas četras A-Lex instrumentālās kompozīcijas, kas, laikam, apzīmē Aleksa metamorfozes - lūk tās ir padevušās. Varbūt Sepultura vispār ir pienācis laiks pievērsties vairāk elektronikai un progresijai?

Rezumējot, albums ir labs promotējošs darbs konkrētai literatūras klasikas grāmatai. Vai arī mēģinājums parādīt, ka arī metālisti prot lasīt. Vai konkrētais darbs ir bijusi labākā izvēle, nudien nezinu, taču lai tas paliek pašu mākslinieku pārziņā. Taču ja Sepultura steidzami nesāks dzemdēt svaigākas muzikālās idejas, vai nepārstās kājām bradāt jau par metāla klasiku kļuvušās, tad mūs vēl sagaida daudzi konceptuāli albumi, ko nopirkt, noklausīties, un nolikt plauktā, nododot to putekļu valstībai. Tā, lūk, mani brāļi.

FOTO: Mika Arēnā Rīga

2010-08-04T15:49:00.000+03:00

Gribat Mika koncerta bildes? Nu labi, būs jums bildes!

Bet, ja par koncertu, tad biju diezgan pārsteigts, pat ar visu to, ka biju rēķinājies ar kaut ko krāšņu. Vispirms jau Mika ir mākslinieks, kas piedzīvo popularitātes pieaugumu - vai tā ir virsotne, noteikti ir pāragri spriest. Taču šādu mākslinieku koncerti Rīgā nenotiek pārāk bieži. Bez šaubām, vēl bez vokālajām dotībām, Mika ir liels "šovmens", un šādi priekšnesumi ir interesanti ne tikai kā skatītājam, bet arī kā fotogrāfam. Mūsu pašu Instrumenti, kas iesildīja Mika, šoreiz bija visai garlaicīgs bildēšanas objekts, un kombinācijā ar gaismas trūkumu, bildes tika bez žēlastības iznīcinātas. Vēl pārsteidza savdabīgais humors Mika daiļradē, kas teju neatpalika no Rammstein. Visai savdabīgi bija vērot vispārēju "peace & love" pie šādiem dziesmu tekstiem. Lai nu kā, bet domāju daudzi pusaudži, sasmēlušies pozitīvās emocijas, pirmdienas vakarā tika pie kniebšanās.

Notikumu Apskats: jūlijs / augusts

2010-08-02T15:07:00.000+03:00

Jūlijs

Jau atkal neesmu paspējis atskaitīties par iepriekšējo mēnesi, kad jau nākamā mēneša pasākums ir klāt. Tā jūlijs tika iesākts ar festivālu Metalshow.lv: Hell in the City. Tā nu ir sanācis, ka bildēšana nebija obligāta, tādējādi galīgi esmu aizmirsis, ka derētu atlasīt kādu bildi kaut vai blogam. Ielikšu vēlāk. Varbūt. Par festivālu - visām trijām dienām entuziasma nepietika, kā arī grupa Caliban man ir visai vienaldzīga. Taču atzinīgi jānovērtē poļu Crionics, kas bija ļoti kvalitatīvi un centīgi. Par oriģinalitāti varētu arī diskutēt, bet labāk jau nē. Pašmāju Preternatural ir ļoti auguši kvalitatīvi. Ļoti, salīdzinot ar laiku, kad beidzamo reizi tos esmu redzējis dzīvajā. Diezgan zviedriski, progresīvi u.t.t. Tiešām biju pārsteigts, un būs jābeidz iesmīnēt par šo grupu, kā par džekiem kediņās. Tie laiki ir garām. Napalm Death bija enciklopēdisks ceļojums metāla vēsturē. Konkrētā žanrā, protams. Frailty arī likās diezgan interesanti, lai arī gribējās pasmieties par ilgo gatavošanos un skaņošanos. Ļoti iespējams viņu uzstāšanos ir vērts redzēt vēlreiz, jo pārmērīga melanholija, kas bija pārņēmusi grupas daiļradi, savulaik krietni atvēsināja sākotnējo sajūsmu, kad grupas sastāvs vēl tikai veidojās. Īsumā arī viss par minifestivālu uz Rīgas akmeņiem.

TELE2 skatuve, Positivus festivāls,
Salacgrīva, 2010.

Nākamais svars, kas bija "jāpaņem", bija Positivus festivāls. Nopietna gatavošanās, nopietns režīms un nopietns spēka izsīkums pēc festivāla beigām, kas norisinājās divas dienas, taču norakstāmas bija visas trīs. Īpaši sveicieni viesnīcai "Kapteiņa Osta", un jācer, lai gan apzinoties savu naivumu, ka šāda viesmīlība nav nacionālā īpašība. Lai nu kā būtu ar viesnīcām, otrais Positivus apmeklējums, kā arī pieredze no "citurienes", iezīmēja Positivus raksturojošās īpašības. Sponsoru un brendu paradīze, neliela privātās ballītes sajūta, īpaši jau piektdien un diezgan vienmuļais un vienveidīgais muzikālais piedāvājums pa dienu. Dīvainākās skatuves bija I Love You, SWH telts un Reb Bull deju placis. Pirmā no tām īpaši centās netālu no tās stāvošajiem sabojāt Muse koncertu, tādēļ nekas cits neatlika, kā doties tuvāk skatuvei. Kas, starp citu, izrādījās nav neiespējamā misija. No citām festivāla atrakcijām sanāca iemēģināt vien kino telti, viss pārējais laiks tika pavadīts darba režīmā. Drošvien varēja pamanīt, ka bija iespējams operatīvi reportēt no notikumu vietas, tādēļ bez visādiem sīkumiem, ko šeit nav vērts pieminēt, process noritēja veiksmīgi uz cilvēka spēju robežas. No grupām, nedaudz sanāks atkārtoties, patika pašmāju grupas Triānas Parks un Tā Tā Tā, kas attiecīgi atkāja un noslēdza festivāla muzikālo programmu. Muse uzstāšanās kvalitātes ir neapstrīdamas, lai gan neliela atspēlēšanas sajūta tomēr bija. Toties bija iespēja tik tiešām redzēt grupu uz skatuves, nevis tikai vērot notikumus lielajā ekrānā. Savdabīgi bija pavērot leišu Happyendless un amerikāņu Scissor Sisters uzstāšanās. Uzmanību piesaistīja arī britu Ten Bears un And So I Watch You From Afar izpildītā mūzika. Viss pārējais būs jau piemirsies, un drošvien ne bez iemesla.

Bija jūlijā arī citi festivāli, taču ne visas nedēļas nogales bija vēlme ziedot skriešanai vāveres ritenī. Vēlme šovasar apmeklēt vēl kādu festivālu vēl joprojām ir tuva nullei, taču par visu pēc kārtas.

Augusts.

2. augustā, tātad šodien, Arēnā Rīga uzstāsies Mika. Ja saviem vārdiem mēģinu aprakstīt šo mūziķi, tad teikšu - kalsns, čirkains jaunēklis ar smalku balstiņu, kam pēc visa spriežot patīk Queen daiļrade. Drīzāk pat ne daiļrade, bet nospiedums, ko tā ir atstājusi poulārajā kultūrā. Pats viņš arī ir spilgts šīs populārās kultūras pārstāvis. Spilgts dažādā nozīmē.

Par cik lielākie festivāli faktiski ir izskanējuši, sarosās alternatīvie, roķīgie un mazliet arī metāliskie festivāli. Tāds vismaz man priekšstats rodas, uzmetot aci uz augusta kalendāru. Zapte, Laba Daba, Pīlādzis un Fountain festivāls. No visiem varu izcelt grupas Skyforger, Inokentijs Mārpls, Dzelzs Vilks, PND, (akdies!) Motorium, Linga un citi. Ir arī daži ārzemnieki. Tā pat vien, bez visādiem festivāliem, 18. augustā var vēlreiz aizčāpot līdz Melnajai Piektdienai apskatīties Cannibal Corpse. Ko viņi te Rīgā piedāvās, nudien nav ne jausmas.

Starp citu, ja nu kāds grasās kādu no šiem festivāliem apmeklēt, vai jau ir apmeklējis kādu, droši var piedalīties konkurā.

Šķiet nekas cits prātā vairs arī nenāk no Augusta notikumiem, un pat ja gribēsies atlikušo vasaras mēnesi pavadīt muzikāli, gan jau ar uzskaitītajiem festivāliem būs gana. Bet ar to notikumu apskatu šoreiz nebeigšu.

Citur

Lai neizmētātu visādas īsziņas pa mēnešiem, tās turpmāk būs vienā domu plūsmā apskata beigās. Tātad:

23. Augustā savu jauno albumu sola izdot Apocalyptica. Sauksies tas 7th Symphony, un kā parasti dziesmu tapšanā ir pieaicināti vairāki viesmākslinieki. Man jau personīgi interesē, ko tad Apocalyptica būs sastrādājusi kopā ar Deivu Lombardo no Slayer? Un vai grupa atbrauks ar savu jauno materiālu arī līdz Rīgai? Jau atkal. Arēnas "minikoncerts" man personīgi ļoti patika.

Albumus rudenim gatavo arī Norvēģu metāla smagsvari. Enslaved jaunais albums saukšoties Axioma Ethica Odini, kas varētu nozīmēt Odina ētiskie principi. Ir tāds dievs skandināviem, tādējādi skaidrs, ka rūnu un dievu tēma tiek turpināta. Albuma vizuālais noformējums arīdzan ir zināms. Dimmu Borgir jaunais albums Abrahadabra arīdzan būs pieejams rudenī. Šķiet grupas beigs kopā tūrēties, un tad ķersies pie darbiem, kas saistīti ar albuma izlaišanu. Rīgai Dimmu Borgir, šķiet, metīs līkumu. Satyricon arīdzan nav kādu laiku neko jaunu piedāvājis. Tomēr viņi tūrējas apkārt, un par iespējām izlaist jaunu albumu klusē kā partizāni. Nu labi, nav jau tā, ka esmu viņiem to jautājis.

Vēl esmu pamanījis, ka grupa Tā Tā Tā piedāvā jaunu klipu dziesmai Ja nu Tā esi Tu. Emmmmmm.... lai vai kā, dziesma man patīk. Nebūšu piekasīgs.

Nu tā, nomiris neviens, šķiet, nav, un tā ir patīkama pārmaiņa. Arīdzan nekas cits prātā nenāk. Augustā vēl jāsteidz izbaudīt vasara, atvaļinājums, un tad jau arī septembris būs klāt. Mācību sākums, kabaču raža, sārtas lapas... varbūt ne tik drīz.

FOTO: Positivus 2010 - hedlaineri

2010-07-19T16:09:00.001+03:00

Tātad, beidzamā foto galerija no POSITIVUS 2010.

Scissor Sisters muzikāli mani mulsina, bet tomēr grupa ir interesanta kā popkultūras fenomens. Provokatīvi, krāsaini, ekscentriski, un kas interesantākais, cilvēkiem patīk. Un jau atkal liek padomāt, cik daudz grupas veiksmes pamatā ir muzikālās kvalitātes, un cik menedžments un tēls. Arī preses teltī šī grupa radīja ažiotāžu, jo vēl bez medijiem, kas strādāja ar festivāla regulārajiem mūziķiem, uz Scissor Sisters preses konferenci saradās daudz rakstīt vai vienkārši paskatīties gribētāju.

Gribēju rakstīt, ka Muse ir Muse, taču sapratu, ka šāds apgalvojums ir tik ļoti bezjēdzīgs, ka grupas nosaukumu var aizstāt ar jebkuru citu, un tas joprojām būs patiess. Tādēļ veltīšu šai grupai "saldskābus" vārdus. Jaunais albums, kas dominē grupas pašreizējā koncertu turnejā (cik pārsteidzoši), ir lielisks. Muse šobrīd ir pārliecinošākais populārās rokmūzikas pārstāvis, un jo īpaši, ja ir runa par dzīvo uzstāšanos, ko patiesi apliecina arī visādi skaļi tituli. Pārdomāta ir scenogrāfija, gaismas un repertuārs, tādēļ baudījums ir garantēts. Taču maza cemmīte ir par to, ka Salacgrīva tika mazliet apdalīta. Ne tik aktīvi, ne tik lielu atdevi, neatvedot slavenos "bišu stropa" ekrānus. Taču taisnības laba jāsaka, Salacgrīvā varēja diezgan viegli tikt skatuvei klāt pieklājīgā attālumā, kas praktiski ir nereāli patiešām vērienīgos festivālos.

FOTO: Positivus 2010 izskanējis

2010-07-18T18:10:00.002+03:00

Festivāls POSITIVUS 2010 nu ir galā. Ir kaudze ar bildēm, zināms nogurums un beidzamie darbiņi pēc festivāla. Savdabīgi - redzēju festivāla pirmo grupu un beidzamo. Abas pašmāju grupas, kas man patīk. Triānas Parks kā enerģijas lādiņš festivāla sākumam, Tā Tā Tā kā roķīgs "čilauts" tad, kad visi darbi padarīti, un skriešana ir galā. Protams, MUSE ir un paliek vērtība, taču pēc izsmalcināta karpačo jau kuru reizi, rupmaizīte ar cauraugušu speķīti ir tieši laikā.

Zemāk ir daža bilde no otrās dienas dienas pasākumiem. Tā Tā Tā bilžu nav, jo beidzot gribējās atpūsties un izbaudīt mūziku, kā arī SWH telts un I Love You izcēlās ar to... nu ar to, ka tās ir teltis, kur ne ko redzēt, ne kam tikt klāt. Var jau veikt varoņdarbu, taču vai pūles ir tā rezultātā vērts?

Varbūt vēl ko par festivālu piebildīšu ikmēneša pārskatā. Sestdienas hedlaineru bildes, varbūt rīt.

FOTO: Positivus 2010 - 1. diena

2010-07-17T16:14:00.002+03:00

Apstrādājot pirmās bildes, satiku Ilāriju. Vienkārši nespēju atturēties no kārdinājuma eksponēties ar šo leģendāro vāveri. :)

Visādi citādi, daudz dažādas grupas. Neko īpaši izcelt vēlme nerodas. Ja nu vienīgi UNKLE par savu vēlmi būt šausmīgi anonīmiem, tādējādi māksliniekus tumsā nofotografēt ir visai sarežģīti. Bet gaismas risinājumi gan visai oriģināli, un publikai draudzīgi. Nav vienkāršs - atnācu, nospēlēju.

Šobrīd otrā festivāla diena pilnā sparā.

FOTO: Positivus 2010 - sākums

2010-07-16T18:08:00.002+03:00

Gari plaši nerakstīšu, lasiet komentārus pie bildēm. Taču POSITIVUS 2010 ir atklāts, un kā pirmie nospēlēja pašmāju Triānas Parks. Priekšnesums lielisks, ko tur vēl piebilsts. Personīgi man diena jau ir atmaksājusies.

Labi, skatieties bildes, es dodos tālāk.

Notikumu Apskats: jūnijs / jūlijs

2010-07-02T16:30:00.001+03:00

Jūnijs

Tātad, hronoloģiskā secībā:

Valts Pūce un Intars Busulis

9. jūnijā Valts Pūce piedāvāja klausītājiem iepazīties ar moldāvu un latviešu tradicionālās mūzikas simbiozi. Nu, patīk Valtam kaukāzieši. Pasākums notika AB dambī, vietā, kur šobrīd mitinās no telpām izliktais Kapteiņa Enriko Pulkstenis zem nosaukuma Noass. Un tanī visā piedalījās arī Normunds Busulis. Faktiski tās ir trīs lietas, kas noteica šī pasākuma toni - pirmsjāņu folkloras koncerts ar Busuļa piedalīšanos piknikā ar moldāvu vīniem. Lai tur vai kas, pasākums bija visai izklaidējošs. Pašam patika bildēšana. Taču šī visa kontekstā jāgaida rudens un festivāls Portas. Nemēģināšu sameloties, kas ar ko šoreiz kopā spēlēs, bet Valts Pūce noteikti jau visu ir izdomājis, un rudenī tieši muzikālās daļas dēļ būs vērts apmeklēt šo pasākumu.

Primordial

Savukārt 11. un 12. jūnijā bija jādodas uz Lietuvas grandiozāko metāla mūzikas festivālu Kilkim Žaibu, kas šogad pirmo reizi norisinājās Lūksto ezera krastā. Vai jaunā vieta ir labāka par kempingu Plūgo Broliai? Savādāka. Taču skaņa, kas tika piedāvāta šogad, bija tāda, ka to varētu apskaust pat lielākie populārās mūzikas festivāli, un tā nudien nav vienkārši plātīšanās. Plaša teritorija, milzīga skatuve, skaļi mūziķu vārdi, taču visai pieticīgs apmeklējums. Nemēģināšu analizēt iemeslus, vai atstāstīt festivāla vēsturi, jo kāda jēga? Kas nezin, kas ir Kilkim Žaibu, vai nu neizbēgami sasniegs to vecumu, kad varēs apmeklēt šo pasākumu, vai arī turpinās interesēties par citādu mūziku. Tādēļ īsi par galvenajiem māksliniekiem. Destroyer 666 - skaisti, enerģiski, kvalitatīvi. Obtest - atstāja iespaidu, ka nekas viņu daiļradē nav mainījies pēdējo piecu gadu laikā. Varbūt vairāk. Nokturnal Mortum šī festivāla ietvaros uz skatuves kāpa jau otro reizi. Šī bija tik hipnotiska un pārliecinoša uzstāšanās, ka nācās vien secināt, ka esmu ļoti daudz palaidis garām. Nebiju piefiksējis, ka grupa pie ukraiņu tautas melodijām metāla apdarē ir pievienojusi arī Pink Floyd progresijas elementus. Būs jāpievēršas grupas pēdējo piecu gadu daiļradei, kurus esmu palaidis garām. Diemžēl Nokturnal Mortum uz skatuves atkārtoti nekāpa un Ancient Nation vai kāda cita kompozīcija no leģendārā albuma šoreiz tā arī netika atskaņota. Visbeidzot īru Primordial uzstāšanās atgādināja, ka mēdz būt grupas, kuras ir jāklausās ierakstos, vai jābauda dzīvajā. Ieraksts neraksturo grupas uzstāšanos dzīvajā un otrādi. Grupas vokāla sniegums faktiski nogalināja baudījumu. Iespējams ir vēlme būt drūmajiem metālistiem, kas manuprāt vairāk atgādināju pancisku ārdīšanos, taču Primordial vairāk piestāvētu uzstāšanās kāda akustiskā arēnā vai, piemēram, Kongresu Namā.

Jānis Sproģis pasākuma organizatoram
Ģirtam Majoram pasniedz kliņģerus.

16. jūnijā, mēnesi pirms paša festivāla, Andrejsalas peldošajā darbnīcā notika Positivus festivāla iesildīšanas pasākums. Neko daudz vairāk arī nav ko piebilst, vēl jo vairāk, jau pavisam drīz notiks pats festivāls, un tad jau par to varēs parunāt. Varbūt pieminēšu vienīgi to, ka pagājušā gada festivāla iesildīšanas pasākums pagalmiņā likās krietni mīlīgāks un interesantāks. Šī barža bija visai pašaura.

Ziedu nolikšana blakus Vērmanes
dārza estrādei.

Savukārt kaulainā apmeklējusi kārtējo mūziķi. Šoreiz tas ir mūsu pašu Jānis Grodums, kas aizgāja mūžībā, neatgriezās mājās, vai gluži vienkārši mira 15. jūnijā. Ne daudz, ne maz, bet savus piecdesmit un vēl mazliet garu mūžu viņš nodzīvoja. Tādējādi atbalsta koncerts Grodumam 17. jūnijā pārtapa par piemiņas koncertu viņam par godu. Centrālā norises vieta bija Vērmanes dārza estrāde, kur teikt runas, muzicēt un Groduma dziesmas izpildīt steidza dažādas raudzes mūziķi un piederīgie. Tur pat blakus puķu nolikšana un ziedojumu vākšana. Lai arī ar uz Vērmanes dārzu atnākušo skaitu neviens cits sacensties nespēja, taču pasākumi norisinājās arī citur, arī Liepājā.

Heaven Grey jauno dziesmu tekstu
autors Ervīns Francis.

Lai noslēgtu pasākumu maratonu, pirms vēlreiz doties ārpus Latvijas, 18. jūnijā vajadzēja aizdoties uz Melno Piektdienu, kur pašmāju Heaven Grey prezentēja jauno albumu. No latviešu Paradise Lost, kā tos agrāk dēvēja, un varbūt dēvē vēl joprojām, sākotnējā sastāva nav nekas palicis. Gribējās pajautāt, kā tad notika šīs leģendārās grupas nosaukuma pārmantošana. Bet nepajautāju. Taču grupas daiļradē dīvainā kārtā nekas daudz nav mainījies. Joprojām dziesmas tiek rakstītas un dziedātas arī latviešu valodā, pie kā vainojams, šķiet, visai talantīgs jaunietis vārdā Ervīns. Nudien galīgi ne tā, kā Pīts Dohertijs. Taisnības labad, neesmu lielā sajūsmā nedz par Ervīna vokālo sniegumu, nedz par Heaven Grey jauno ierakstu, nedz uzstāšanos. Turpretī Ervīns savā grupā sevi parādīja krietni pārliecinošāk. Grupas nosaukums šķiet ir Katalepsija. Kaut kas nedaudz no Theater of Tragedy, un noteikti diezgan atšķirīgi no Heaven Gery.

Liriska atkāpe arī par citiem albumiem. Ir iznācis arī Ozzy Osborne albums Scream... kaut kad. Dzirdējis neesmu. Savukārt Reznora jaunais projekts How to Destroy Angels piedāvā, vai piedāvāja, bezmaksas lejuplādēt 6 dziesmu EP.

Nu un visbeidzot Glastonbury festivāls Anglijā. Norisinājās viņš no 23. līdz 27. jūnijam. Bijām gan tikai divas dienas - 25. un 26. jūnijā, un jau tas šķita daudz. Telšu kilometri, putekļi, nevis dubļi kā parasti, karstums, 200 tūkstoši apmeklētāju, dīvaini tērpti cilvēki, no tā visa dīvainākais bija vīrieši tērpti kleitās, ātrās ēdināšanas iestādes, tualešu smārds. Par skaisto - redzēt tur gan tiešām bija ko, un es nedomāju vien māksliniekus. Kā reiz mākslinieki manī epizodiski izraisīja jautājumu, ko es šeit daru, kā arī mazie koncerti man vienmēr ir patikuši daudz vairāk. Taču salīdzinot ar citiem festivāliem, kur uzsvars tiek likts uz muzikālajiem priekšnesumiem, šeit bija interesanti izstaigāt pašu festivāla teritoriju, kurā bija iekārtoti vairāki tematiski laukumi, kur cilvēki ir izpaudušies arī citās mākslās, sākot no apgleznotām atkritumu mucām, beidzot ar grandiozām instalācijām. Visu pat ne uzskaitīt, tādēļ arī nemēģināšu darīt to, kas jau ir un vēl būs uzrakstīts.

Ja runājam par muzikālajiem priekšnesumiem, Muse uz Piramid Stage bez šaubām tika gaidīts visvairāk. Cerams tas, ko bija iespēja redzēt Glastonberijā, Musa atvedīs arīdzan uz Positivus Festival, atskaitot, protms, U2 dziesmas izpildīšanu kopā ar Edge. Taču publikas aktivitāti, kāda tā bija Glastonberijā, Positivus diezin vai piedzīvos. Tam gan ir loģisks skaidrojums. Birtiem ir Muse, latviešiem - Prāta Vētra, un tā ir lietu dabiskā kārtība. Vēl viena lietu dabiskā kārtība ir potenciālais muzikālo priekšnesumu apmeklētāju skaits. Pilna Dziesmusvētku estrāde ir viena lieta, pūlis, kas beidzas kaut kur nesaskatāmā tālienē ir kaut kas pavisam cits. Lai arī pēc Glastonberijas lielās skatuves mērogiem biju diezgan tuvu skatuvei, tomēr lielāko laiku nācās priekšnesumu vērot uz lielajiem ekrāniem. Kādu baudījumu gūst cilvēki, kas to vēro kaut kur stipri vien no aizmugures, man īsti nav skaidrs, taču tā vien izskatījās, ka šai publikai tā ir visai ierasta lieta, lai varētu teikt: "Es Muse redzēju dzīvjā". Uz sevi es šo apgalvojumu attiecināšu vien daļēji, tādēļ lielas cerības lieku uz turpmākajiem pasākumiem.

Jūlijs

Lai arī daudzi festivāli jau ir notikuši, taču festivālu sezona vēl tikai ir iesilusi, un nemaz nemēģināšu uzskaitīt tos visus.

Jau šodien, burtiski pēc brīža, sāksies Metalshow.lv: Hell in the City festivāls un turpināsies nākamās divas dienas. Rotting Christ uzstāšanās autoavārījas dēļ gan ir atcelta. Taču būs iespēja redzēt Caliban un Napalm Death.

16. un 17. jūnijā Salacgrīvā kārtējo reizi norisināsies Positivus festivāls. Glastonberija miniatūrā ar līdzīgu piedāvājumu. Lai gan, protams, ne tik daudz hedlaineru, kā arī ar vairāku pašmāju grupu piedalīšanos. Muse, Scissor Sisters un Stornoway ir abu šo festivālu dalībnieki.

Paralēli no 14. līdz 17.jūlijam Igaunijā norisināsies festivāls Õllesummer, kurā atkal jau būs redzami Scissor Sisters un arī HIM.

Nu, un kamēr pa Eiropu apkārt braukā Sonisphere festivāls, kura galvenais sauklis ir thrash metal "lielā četrinieka" kāpšana uz vienas skatuves, kas realitātē to obligāti gan nenozīmē, tikmēr Megadeth ir atradis iespēju doties uz Igaunijas pilsētu Hāpsalu. Starp citu vieta, kas bagāta ar kultūras pasākumiem, un pils mūrus ir vērts redzēt tā pat vien.

Vasarā ir vēl kaudze ar festivāliem un citiem notikumiem, taču vēl bez to apmeklēšanas ir arī jāpastrādā, tad nu tas būs arī viss šai reizei. Brauciet uz festivāliem, un izmantojiet iespēju par to pastāstīt arī citiem.

CD: Soulfly - Omen

2010-06-03T14:49:00.000+03:00

Max ar Soulfly šobrīd šķiet ir vairāk Sepultura, kā pati Sepultura. Pirmie divi Soulfly albumi nebija slikti, bet nespēja noturēt manu interesi arī nākotnē. Nu ir pienācis laiks mēģināt vēlreiz. Un jā, Omen ir labs iemesls to darīt. Tāds mid-tempo thrash/death ar ļoti taisu mugurkaulu, Sepultura raksturīgu ritmu maiņu, un daudz sintētiska skanējuma solo. Ģitāras spīdzinātājus parasti nemīlu, un par sintētisko skanējumu es vispār savulaik Soulfly būtu nomētājis ar sapuvušiem, taču šobrīd man personīgi šķiet, ka "lielais četrinieks" varētu iet stūrītī nervozi uzpīpēt, jo tieši thrash Soulfly jaunajā albumā ir ļoti spēcīgs un baudāms. Protams, gaumes lieta. Bet nekādi argumenti mani nepārliecinās par pretējo. Kas attiecas uz death - nav diez ko daudz, bet tas īpašais kaut kas, kas savulaik Sepultura lika ieskaitīt klausāmo grupu sarakstā līdz pat Roots, tas šeit noteikti piemīt. Jā, ir arī instrumentāla balāde.

Principā tur neko daudz vairāk arī nav ko piebilst. Labi nostrādāts, vienkāršs un ritmisks thrash ar daudzām sīkām detaļām un ritma maiņām, kas bagātina skanējumu. Brutāls? Nu ja nu vienīgi salīdzina ar Mika vai teletūbijiem. Pie tik nogludinātiem asumiem - nemūžam. Taču sanāk sevi pieķert sitot ritmu pret galdu klausoties Soulfly darbā. Labs iemesls 14. jūnijā doties uz Liepāju.

Notikumu Apskats: maijs / jūnijs

2010-06-01T16:34:00.002+03:00

Tātad, neliela atrakstīšanās, par notikumiem maijā, un to, kas mūs sagaida jūnijā.

Maijs

Tātad, mēneša lielais koncerts bija Skyforger albuma Kurbads prezentācijas koncerts klubā Sapņu Fabrika 8. maijā. Ko tur teikt, kā vien - lieliski. Vietas un tehnikas izvēle, šķiet, ir attaisnojusi sevi, un pasākums nav pārvērties par grupas labdarības pasākumu nelielam interesentu pulciņam. Neskatoties uz žanru, grupa savā dzimtajā pusē tomēr ir visai mīlēta, un publika vairumam dziesmu dzied arī līdzi. Vēl bez visa albuma Kurbads nospēlēšanas un vairākām vecajām dziesmām, kā pārsteigums bija bijušā bunģiera kāpšana uz skatuves, lai nospēlētu divas dziesmas, kā arī kopīga dziesma ar grupu Auļi. Savukārt zviedru Månegarm pēc pilnas programmas izbaudīja iesildītāja statusu - gan publikas visai vēso atsaucību, kas patiesībā bija sagaidāma, kā arī varēja būt arī sliktāka, un ļoti sliktu skaņu. Tas gan visai maz ietekmēja faktu, ka kopumā pasākums bija izdevies. Bildes no koncerta šeit, kā arī diena.lv. Albuma recenzija diena.lv.

Savu debijas albumu 26. maijā prezentēja arī grupa Triānas Parks. Šis pasākums Nabaklab bija krietni vien pieticīgāks, tomēr... teiksim vienkārši, pieticīgāks un krietni vien savādāks. Dziesmu nebija daudz, un tās tika nospēlētas visai akustiskā manierē, salīdzinot ar to, kas ir dzirdams albumā. Pagaidām grupa manī ir spējusi raisīt interesi, un šķiet, ka tā spēj radīt visai interesantas dziesmas. Arī albums, manuprāt, ir labs. Par ko tas viss izaugs, tas jau ir atkarīgs no pašiem un tā, vai šāds roks, lai gan ne tikai, mūsu publikai ir vajadzīgs. Neskatoties uz dziesmām angļu valodā, starptautiski panākumi šobrīd grupai vēl nedraud, kamēr netiks pieslīpēts galvenokārt koncepts, un arī dažas tehniskas lietas. Arī koķetērija ar krievu valodu šķiet vairāk ir saistāma ar lokālo ģeopolitisko situāciju, jo austrumu kaimiņi domāju nesapratīs. Vienvārdsakot, Triānas Parks pagaidām ir saucami par jauniem un perspektīviem. Vērosim.

Albumu iznākšana, bez šaubām, nav tikai Latvijas fenomens, un ārzemju mākslinieku piedāvājums ir tik garšīgs, tik garšīgs, ka par nezinu ar ko sākt. Sāksim, šķiet, manai gaumei pēc nozīmes augošā secībā.

Ozijs aktīvi ķēries klāt visādām sava jaunā albuma Scream popularizēšanas aktivitātēm, kurš pārdošanā nonāks 22. jūnijā, sākot ar cilvēku biedēšanu, beidzot ar online datorspēļu spēlēšanu. Savā twitter Ozijs nemitīgi ievieto kādu informāciju par šā gada Ozzfest. Savukārt 25. maijā Soulfly jau ir izlaidusi savu jauno albumu Omen, un tam par godu jau 14. jūnijā sniegs koncertu Latvijā, šoreiz gan Liepājā, atjaunotajā Fontain Palace. Nu, un īpaši aktīvs savās radošajās gaitās ir Reznors, kas pēc paziņojumiem par NIN došanos atpūtā, maija sākumā paziņoja par grupas How to Destroy Angels izveidi, kuras sastāvā ir arī viņa sieva... ar visai neizrunājumu vārdu (Mariqueen Maandig). Visa maija garumā varēja noklausīties jaunās grupas jaunās dziesmas, noskatīties video u.t.t. un jau šodien ir iespēja bez maksas lejupielādēt grupas jaunā EP dziesmas. Visai straujš notikumu pavērsiens. Cik nu pagaidām var spriest, jaunā grupa faktiski ir tas pats NIN, tikai ar sieviešu vokālu, kā rezultātā tā nedaudz izklausās pēc Collide, bet tomēr ar milzīgu NIN rēgu pār "Eiropu".

Kas sakarā ar koncertdarbību, Rīgā festivāla Metalshow Open Air ietvaros savu līdzdalību pieteica Rotting Christ un Napalm Death. Rotting Christ būs gan redzami arī Hard Rock Laager festivālā Igaunijā jūlija pirmajās dienās. Igaunijā šajā pašā festivālā būs redzami arī Finntroll. Savukārt U2 ir nācies atcelt vairākus koncertus, kā arī piedalīšanos Glastonberijas festivālā. Tas viss dēļ muguras traumas, ko Bono ir guvis gatavojoties koncertiem, un kuras dēļ pārcieta muguras operāciju. Savukārt igauņiem 16. jūlijā Hāpsalu būs iespēja redzēt Megadeth, lai arī ar Big Four koncertu to nevarēs salīdzināt. Arī HIM 17. jūlijā iegriezīsies Igaunijā, Tallinā notiekošajā alus festivālā. Par citu mūziķu aktivitātēm festivālos, un ne tikai pie Jūnija notikumiem.

Maijs gan turpināja nest arī traģiskas ziņas, un lielāko rezonansi no tām izraisīja ziņa, ka 16. maijā Rons Džeimss Dio mira no vēža. Atšķirībā no Dio, kas tomēr nodzīvoja līdz 67 gadu vecumam un bija iespēja atvadīties no tuviniekiem, mazāk veicās Slipknot basģitāristam Polam Grejam, kas 24. maijā tika atrasts miris viesnīcas numurā. Viņš mira 38 gadu vecumā.

Jūnijs

11. un 12. jūnijs - Kilkim Žaibu.

Lietuvas lētā alus un metālmūzikas festivāls šogad pārvācas par teju 200 kilometriem uz Lietuvas dienvidrietumiem. Ardievas sakām ierastajam kempingam "Pluogo Bruoļai" uzreiz aiz Jonišķiem, kas faktiski ir tepat aiz Jelgavas, dodamies tālāk caur Šauļiem līdz Varniai pie Luksto ezera, kas ir tuvāk Klaipēdai. Biļetes sen vairs nemaksā divus litus apsardzes izdevumu segšanai, bet arī festivāls ir krietni vien audzis kvalitatīvi. Šogad vēl Jonišķos pabijušajiem ukraiņiem Nokturnal Mortum, piebiedrojas austrāļi Destroyer 666 un īri Primordial, kas principā komentārus neprasa. Visas pārējās grupas es nemaz nemēģināšu uzskaitīt. Tiem, kam šie vārdi tomēr neko neizsaka, teikšu, ka Kilkim Žaibu ir izsenis iemīļots festivāls latviešu metālistu vidū. Varbūt ir vērts atšķirt jaunu nodaļu festivālu dzīvē?

22. jūnijs - Big Four

Daži entuziasti 22. jūnijā dosies uz Bulgārijas pilsētu Sofiju, lai klātienē vērotu thrash metal leģendu Metallica, Slayer, Anthrax un Megadeth uzstāšanos, tāpat sauktu par thrash lielo četrinieku. Taču arī tie, kas nav gatavi, nav laika, vai kādu citādu iemeslu dēļ nevēlas doties ārā no Latvijas, šo pašu koncertu tiešraidē varēs vērot arī kinoteātrī Parex Plaza. Biļetes jau nopērkamas.

23. līdz 27. jūnijs - Glostonberijas festivāls

Miermīlīgāks, pozitīvāks un visādi citādi grandiozs pasākums jau 40. reizi notiks Lielbritānijā. Protams! Kā jau festivāliem pieklājas, vieta kur izklaidēties tūkstošiem ļautiņu, kas meklē piedzīvojumus uz savu pakaļu. Grupu saraksts lielāks, kā viena otra koncerta apmeklētāju skaits Rīgas klubos. Muse, Scissor Sisters, Gorillaz, Faithless, Slash, Stevie Wonder, Shakira u.t.t. Biļetes gan vairs nav nopērkamas jau krietni sen, tāpēc iespringt nav jēgas. Pirmās divas uzskaitītās grupas gan varēs redzēt tepat Salacgrīvā, Positivus Festival ietvaros, bet neesmu gan pārliecināts, ka arī uz šo festivālu biļetes nav jau izpirktās.

Festivāli, festivāli, festivāli. Telšu, odu, un, vismaz Latvijā, arī lietus laiks. Un varbūt arī iespēja pavadīt Līgo svētkus kaut kur ne tik ierastā vidē, aizstājot galvassāpes, kas saistītas ar gatavošanos svētkiem un to norisi, ar galvassāpēm par ceļošanu un ar to saistītiem apgrūtinājumiem. Nu, tā teikt, ja vells dīda.

Eirovīzijas Prognozes

2010-05-19T16:03:00.002+03:00

Ievads

Būdams liels Google fans, ar sajūsmu uztvēru Google iesaistīšanos Eirovīzijas piena noraušanas pasākumā, vēl pirms laika izsijājot graudus no pelavām. Vēl jo vairāk ieinteresēja fakts, ka mūsu pašu Aiša tiek pieskaitīta pelavām, lai gan dziesma pēc Eirovīzijas kritērijiem nebūt nav tā sliktākā. Brīvs sestdienas vakars nebūt nav tas, par ko varētu žēloties, bet tomēr. Tad nu kļuva interesanti, kas tad ir tie grandi, kam lemts plūkt laurus un klausītāju mīlestību, atstājot tādas Aišas ar seju dubļos.

Līderu duets no pārējiem ir krietni atrāvies, tādēļ apskatījos top seši. Kāpēc seši? Jo tie ir visi, kas pēc Google prognozēm iegūs virs 100 punktiem.

#6 Malta

Diezgan liels nekas. Acīm redzot brāļu Raitu gars ir dzīvs, un lēto aviokompāniju invāzija nespēj slāpēt cilvēku vēlmi pašiem celties spārnos. Nesolīšos apēst cepuri, taču būšu ļoti pārsteigts, ja Eirovīzijas fināla koncertā neredzēšu spārnu parādīšanos kādā no muzikālajiem priekšnesumiem.

#5 Azerbaidžāna

Nudien ar grūtībām stādos priekšā, kas šo priekšnesumu ir spējis pacelt šādos augstumos? Šķēlums kleitā, sintētiskā seksapīla? Pilnīgi viss priekšnesums atgādina par terminu "postpadomju valsts", sākot no skaņas, beidzot ar priekšnesumu. Vai varbūt tas "trip, trap" Lady Gaga laikmetā ir tā veiksmes atslēga? Taču taisnības labad jāteic, ka noklausoties šo dziesmu līdz galam, viedoklis par to krietni uzlabojas. Tomēr dziesma ir saturīga un ar lipīgu motīvu.

#4 Polija

Totāls "chick magnet". Domājams balss, iespējams kaut kāds austrumeiropeiskais šarms, kas nez kāpēc vēl palicis modē no pagājušā gada un, protamas, klips ir panākuši samērā augsto vietu. Tāda sievišķīga melodrāma. Dziesmas vārdus saprast gan praktiski nevar nemaz. Nu, atkal jau, kā tad Eirovīzija bez kāda melanholiska siržu lauzēja. Neatceros gan īsti kādu siržu lauzēju uzvaram šajā konkursā, ja neskaita Ģi. Bilanu, kuram gan melanholijas nav vairāk kā veļas mašīnai.

#3 Zviedrija

Zviedrijas spēja būt balsojuma augšgalā neatkarīgi no piedāvājuma mani vienmēr ir disturbējusi. Konkrētā gadījumā uz skatuves ir redzama blonda meitenīte no Madonas, kurai vectēvs no Rīgas ir atvedis modīgas ūziņas un mūzikas instrumentu, un šī blondā meitenīte ir iznākusi pagalmā padižāties. Īsti nevar saprast, tā uz galva ir vai nav diadēma? Lai vai kā, to ģitāru jau visai drīz meitietis liek nost, un paldies viņai par to, taču tas apģērbs man vecmodīgam cilvēkam liekas mulsinošs. Nu tad vai nu bikses, vai kleita. Abas lietas uzreiz varbūt tomēr nevajadzēja. Taču visādi citādi šai dziesmai un izpildītajai ir liels potenciāls. Balsī ir tāds defektiņš, kas bieži vien piešķir zināmu odziņu uz pārējā pelēkā perfekcionisma fona, kā arī dziesma ir šausmīgi Eirovīziski optimistiska. Manuprāt potenciāls uzvarētājs, taču priekšā ir divas sāncenses ar visai lielu atrāvienu.

#2 Gruzija

Tipiska dīva ar tipisku dīvas priekšnesumu, ar visiem dīvas atribūtiem kā plaša, dzidra balss, greznas kleitas (klipā ir vairākas), nu un arī dziesma, kuras sākuma fāzē varētu dziedāt Enrike Iglesias, Lauris Reiniks, da kaut vai Eminems uzrepot, un muzikālais pavadījums nebūs jāmaina. Bet nu jā, kuram gan nepatīk dīvas? Labas gaismas, profesionāla kosmētika, un to var pārdot. Uz beigām simfoniskās un akustiskās partijas papildina deva rokmūzikas, kā rezultātā daudz maz esam iekļāvuši visu, kas cilvēkiem varētu patikt. Nu, es teiktu tāds popsīgs Nightwish. Bet tomēr tikai otrā vieta.

#1 Vācija

Lēna vai Ļena, īsti nav skaidrs, un vai nav arī vienalga? Ne ta Lavigne, ne ta Lily Allen, vai pat jau pieminētā Lady Gaga - vienvārd sakot kaut kāds trendīgs britpops. Atšķirībā no Zviedrietes, šī ir pilsētas un klubu meitene. Popsis nav slikts, tikai Eirovīzijas klišeju kontekstā liekas visai jocīgs. Var jau gadīties, ka šis konkurss kļūst populārs ne tikai mājsaimnieču rindās.

Secinājumi

Tātad, pēc visa spriežot Eirovīzija lai arī paliek modernāka, tomēr nespēj tikt vaļā no spārnotajām dīvām un saldajiem puišiem. Kur visā tanī paliek Aiša? Ar šādu pusaudžu ģīmīti nevajadzēja izvēlēties tik nopietnu dziesmu, kurai jāteic es pat piefiksēju vārdus. Šķiet dziesmas vārdos pat nebija neviena "la, la, la". Klips - dziedošā galva. Vāciešiem klips gan nav ne pat mata tiesu labāks... nu labi, mazliet tomēr ir, taču Aisha ar to visu kopumā sanāk kaut kāds neformāts. Ne īsti pie stilīgajiem jauniešiem, un kur nu vēl līdz dīvām. Bet nu labi, draudēja, ka finansējuma trūkuma dēļ Latvija vispār nepiedalīsies, tad nu tika uzfilmēts kaut kas uz ātru roku. Taču rezultātus jau dzīvajā var norakt divas lietas. Viena ir priekšnesuma trūkums. Jā, bļodas ir atstājušas traumas ne tikai skatītāju dvēselēs, bet arī pašu šova veidotājos, līdz ar to tiek plānots koncentrēties uz vokālo sniegumu. Un te ir otra baisā lieta - es tiešām nespēju noticēt Aišas vokālajām spējām, lai arī cik tās ir uzlabojušās. Īpaši jau uz dzirdētā līderu sešinieka fona. Pastāv gan iespēja, ka nebūt visi līderi spēj dzīvajā piedāvāt tādu pašu sniegumu kā klipos dzirdamais, tomēr šaubos arī, ka viņi spiedīs vien uz vokālajām un muzikālajām kvalitātēm.

CD: Skyforger - Kurbads

2010-05-11T11:00:00.001+03:00

Šoreiz CD recenzija lasāma diena.lv un šeit es to nepārpublicēšu.

FOTO: Skyforger

2010-05-10T10:30:00.000+03:00

Albuma Kurbads prezentācijas koncerts klubā Sapņu Fabrika. Citi foto un koncerta recenzija diena.lv

Notikumu Apskats: aprīlis / maijs

2010-04-30T15:43:00.000+03:00

No Metallica

Aprīlis

Tātad, kas tad bija noticis aprīlī? Centrālais notikums, protams, bija Mettalica koncert Arēnā Rīga (FOTO: diena.lv). Ja kādam šķiet savādāk, tad droši var minēt koncertu, kuru apmeklēja vairāk kā 12 tūkstoši skatītāju un klausītāju. Dark Funeral lokālas nozīmes koncerts, piemēram, tomēr nespēja mani pietiekami motivēt, lai gan žanra robežās itkā obligāti būtu jāredz. Protams, ne jau komerciālie panākumi ir tā universālā mēraukla, bet tomēr Metallica koncerts ir būtisks notikums relatīvā smagsvaru koncertu apsīkuma laikā. No otras puses, pa vienam lielam koncertam mēnesī nav nemaz tik slikti. Lai vai kā, par pašu koncertu nav nekā daudz ko stāstīt. Death Magnetic tūre, ar atbilstošu skatuvisko noformējumu, setlisti, un obligāto Metallica dziesmu un izklaižu paketi. Kā bonuss pēdējā brīdī izziņotais Fear Factory. Taču galvenā koncerta īpatnība, kam pirms tam tika pievērsta īpaša uzmanība, bija skatuve arēnas vidū. Un ne par velti, jo pēc šī koncerta apmeklējuma varu teikt - obligāts pasākums koncertiem virs 5 - 8 tūkstoši skatītāju. Bez šaubām, ir arī koncertu formāti, kam šāds skatuves izvietojums nekādi neder, taču konkrētais koncerts patika lielā mērā tieši dēļ formāta. Koncerts piebāztā Skonto stadionā manuprāt bija diezgan nebaudāms. Papildus personīgs prieciņš - bildēšana. Lai vai kā, tā tomēr bija Metallica, un pat ne vienkārši rokas stiepiena attālumā.

Lai kāds nejustos apbižots, mēneša centrālais paziņojums ir Positivus festivāla mākslinieku izziņošana. Kā pavēstīja Ģirts Majors (VIDEO: diena.lv), dienā, kad tika sasaukta preses konference, tika apstiprināta Muse dalība festivālā. Scissor Sisters - lai būtu, vēl vesela kaudze grupu, par kuru daiļradi man nav ne mazākā priekšstata - jauki. No pašmāju mūziķiem personīgais favorīts... nu labi, favorīts ir skaļi teikts, pēdējā laikā ir raisījis interesi Triānas Parks. Vai Triāna? Lai vai kā, grupas sastāvs jau no tā nemainās. Un vēl... vēl nav skaidrs, kas tad būs festivāla pirmās dienas mākslinieks. Līdzīgi kā bija ar citām grupām, ir tikai baumas. Bet tieši dēļ baumām ir nojauta, ka šis būs labs gads.

Vēl aprīlī biju uz filmu "It Might Get Loud" kino Rīga. Filma, super! Iesaku katram, kam ir kāda interese par mūziku. Nezinu gan, vai vēl to rāda kino. Lai arī centrālie tēli ir trīs ģitāristi, filma tomēr ir par mūziku, vēsturi un stāstiem par personīgo pieredzi. Ģitāra ir vienkārši šo trīs leģendāro cilvēku vienojošais elements, jo tie ir trīs pavisam dažādi cilvēki, ne tikai dēļ laika kurā tie ir dzīvojuši un muzicējuši, un, starp citu, dara to joprojām, bet arī tīri cilvēcīgās īpašības un redzējums par dzīvi viņiem ir atšķirīgs. Nu, filma ir arī labs veids, kā atsvaidzināt apsūbējušās zināšanas.

Nu un par visu pārējo īsumā un vienā rindkopā. Ir bijušas gan priecīgas, gan bēdīgas ziņas. Pretī Bastejkalnam ir atvēries Nabaklab (FOTO: diena.lv), kas principā ir labi, lai arī ne bez traģiskas nots. Šī pavasara nekrologu sarakstu 14. aprīlī papildināja Type O Negative līderis Peter Steele. Huskvarn savukārt meklē jaunu ģitāristu. Skyforger turpina iepazīstināt ar jaunām dziesmām, taču tikt pie albuma vēl nevar. Eijajāklafjōkul zinies - viens dūmojošs kalns, un diski no aizokeāna neierodas laicīgi. Nu, un tāds personīgais prieciņš ar cerību uz kaut ko lielāku, īsais... ļoti īsais ieskats pašmāju underground vēsturē 24. aprīļa Sestdienā. Uz vāka gan ir Reigani, bet tur pa vidu ir liela, smuka Skyforger bilde. Ja uznāks "bzdings", varbūt ielikšu arī kādu bildi no bildēšanas. Bet ja reiz pieminējām Reiganus, lai jau iet - Reiganiem ir četras jaunas dziesmas, un divas no tām palaistas masās (AUDIO: diena.lv). Līdz ar to albums... izlase? Nu un daudz publiskas ālēšanās. Pieaugušiem cilvēkiem gribās reizēm kādu pusaudžu jēlību publiski izspēlēt. Bet nu gan par aprīli viss.

Maijs

Tātad, jau rīt, 1. maijā, kā brīvdienām piedienas, vesela kaudze notikumu. Ozijs "čiepst", ka rīt tiks publiskota informācija par The Ozzfest 2010. Slinkums tagad rēķināt, vai tas tiešām sanāk 1. maijs, vai tomēr vēl aprīlis, bet ja reiz rakstīts rīt, tātad rīt. Toties pilnīgi noteikti rīt Huskvarn klubā... bārā (I never get it right) Rock'n'Riga (aka Rock'n'Šmiga) ar koncertu atvadīsies no ģitārista Bruno Josta. Tas sakarā ar jauna ģitārista meklējumiem.

Savukār 8. maijā klubā Sapņu Fabrika Skyforger ar koncertu prezentēs savu jauno albumu, kuru kā sola varēs beidzot arī iegādāties. Nu, un ja ar to ir par maz, tad saņemiet - pirms "Skajiem" spēlēs Månegarm. Neloloju izlūzijas par to, ka Skyforger vietējā mērogā ir tik unikāla grupa, ka ļoti lielai daļai potenciālo prezentācijas koncerta apmeklētāju Månegarm vārds neko neizsaka, taču pārliecinoši varu apgalvot, ka ir vērts redzēt šo grupu.

Vairāk nekas arī tā nenāk prātā. Turpinam trīt iepriekšējā sezonā piedegušos grilus (grilla sezonu vēl neesmu atklājis), neturam mašīnas zem pumpurus dzenošajiem kokiem, materiāli un morāli briestam vasaras festivāliem... nu, tur telti nopirkt, lidmašīnas biļetes sagādāt, atvaļinājumu pietekt. Pamazām sākam atradināties no porteriem un stautiem, un sākam dzert aukstus lāgerus. Nu, viss tādā garā. Es mēģināšu uzrakstīt arī kādu recenziju. Centīšos pievērsties arīdzan rokam, ne tikai metālam. Priekā!

Drummer Kaspars: Fastest Hands

2010-04-27T13:34:00.000+03:00

Pozitīvi neticamas lietas notiek, kā izrādās. Es vakar vinnēju bungu veikala Sam Ash rīkotājā "fastest hands" konkursā - 526 sitieni 30 sekundēs. Tas bija rekords. Pat daudzi skolas ātrie "detušņiki" pat tuvu netika. Patiesībā smieklīgi, jo pats nesaprotu, kā? Tomēr prieks ir, šis sanāk mans pirmais bungu sasniegums ārpus skolas Amerikā. Vinnēju Pearl centreni.

Check bildi - veikala ģenerālmenedžeris, es un centrene. Viņa tumsā pat spīd. :)

Kaspars: 13-APR-2010

FOTO: Metallica Arēnā Rīga

2010-04-26T18:27:00.000+03:00

Drummer Kaspars: Borego Springs tuksnesis

2010-04-15T18:52:00.000+03:00

So - Skolā pirmais līmenis vairāk vai mazāk veiksmīgi pabeigts ar 5-ciem A līmeņiem un trijiem B līmeņiem (nu labi, ir viens B+ :D). Pirmā nedēļa brīvlaikā tika pavadīta šeit pat skolā, trenējoties, otra nedēļa tika fantastiski pavadīta San Diego. Šķiet, labākas vietas relaksācijai nav, lai gan, cik nu man tā relaksācija ir nepieciešama, tomēr ir tur sava īpaša burvība. Nedēļa tika pavadīta ļoti daudzveidīgi, tiku pat pie remontdarbiem, krāsošanas u.t.t. Patīkama pārmaiņa pēc bungu vālītēm paņemt rokā āmuru un cirvi - nice. Nedēļas vidū tika apmeklēta Tuhuāna - pierobežas pilsēta Meksikā. Jā, tā pati, kur norisinās narkokari. To var manīt. Tai vietai ir savs dīvains šarms, tomēr uz ielām ir redzamas šausmas. Prostitūcija milzīga, meiteņu bari gandrīz pie katras mājas sienas centrā, striptīzbāri kā sēnes pēc lietus.

Nedēļas nogale tika pavadīta tuksnesī. Es daudzreiz savās domās biju iztēlojies, kāds tad nu tuksnesis ir, tomēr ko TĀDU es negaidīju - prātam neaptverams varenums, spēks, acīm neaptverams skaistums. Cilvēks pret to visu ir spļāviens jūrā. Tuksnesis šajā laikā ziedēja, manas acis šādas krāsas gammas nebija redzējušas. Debess un zvaigznes - es nemaz nezināju, ka zvaigžņu ir tik daudz. Esot tur un sajūtot to īpašo sajūtu, kāda ir tikai tur pilnīgi mainās priekšstats par pasaules vērtībām, par savu vērtību, kas ir patiesībā bez-vērtība, jo pret ko tādu man nav un nebūs ko likt pretim, tas pat nav nepieciešams, jo tuksnesis tur tāds ir un būs, viss ārējais ir tikai plūstošas smiltis. Joprojām ir grūti aptvert, kā kas tāds ir iespējams, bet pats biju un pieskāros, smaržoju, izjutu, tātad - īsts. Pavisam noteikti - tuksnesis ir jāredz, kaut vai vienreiz mūžā, tas atstās nospiedumus atmiņā uz visu atlikušo dzīves laiku. Ja ir vēlme pēc vērtību totālas pārvērtēšanas- lūgtum - nakts vai vairākas naktis tuksnesī un iespaids būs tāds, kādu pat iedomāties pirms tam nav iespējams.

Atpakaļceļā iegriezāmies Džuliānā - pilsētā, kas atrodas augstu kalnos un kas ir zināma ar slaveno "American Pie" - ne jau filmu, bet neatkārtojamo ābolu pīrāgu, kādu taisa tikai tur un eksportē pa visu ASV. Iebraucot tajā pilsētā bija sajūta, ka esmu nokļuvis 19. gs - vecā koka arhitektūra visapkārt, un gaiss perfekti tīrs ar vieglu apkārt valdošo ābolu pīrāgu aromātu. Ābolu - karameles - valriekstu pīrāgs kopā ar kanēļa saldējumu - gadiem kas tik garšīgs nebija ēsts.

Atpakaļceļā mūs sasniedza ziņas par zemestrīci San Diego, 7 baļļu stiprais epicentrs esot bijis Meksikā. Mēs gan, visticamāk tādēļ, ka braucām, neko nejutām, lai gan arī zemestrīce esot skārusi Boregi Springs tuksnesi, kur es biju, tomēr nekā, viss mierīgi un visi veseli.

Kaspars: 2010-APR-06

Notikumu apskats: marts / aprīlis

2010-04-06T17:54:00.000+03:00

Marts

Neliela atrakstīšanās sakarā ar ikmēneša notikumu aprakstu. Bez šaubām centrālais notikums martā bija Rammstein koncerts. Vēl jo centrālāku to padarīja fakts, ka Brasā plīsa maģistrālā ūdens caurule, tādējādi atstājot pusi Rīgas bez ūdens. Vieniem bubuļi bija koncerta organizatori, kas it kā riskēja ar 11 tūkstošu cilvēku dzīvībām, citiem - Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, kas acīmredzot grasījās dīzeļdegvielu dzēst ar ūdeni. Rodas vien jautājums, kas būtu noticis, ja caurule būtu plīsusi koncertam jau sākoties, un ugunsgrēks sāktos vēl pirms kāds apjaustu, ka ūdens pilsētas ūdensvadā nav? Kurš tad būtu vainīgais? Lai nu kā, pilnībā atbalstu to, ka koncerts tomēr notika, un pilnībā atbalstu grupu, kas atteicās riskēt ar savu reputāciju, atsakoties no iespaidīgākiem šova elementiem. Šovs tik tiešām bija grandiozs, un vietā ir izteikumi, ka diezin vai tuvākā nākotnē ko tādu Rīga pieredzēs.

Kā pierādījums šim apgalvojumam vēlāk nāca arī ziņa, ka Latvijai ies secen U2 koncerts, jo dažādu iemeslu dēļ, to nevar pie mums noorganizēt. Vērojot koncertdzīves īpatnības Baltijā, jāteic – uz to arī gāja. Nedomāju, ka atkal pienāks laiki, ka visa koncertdzīve reģionā pārcelsies uz kaimiņvalstīm, taču domāju, ka Rīgā tiks organizēti koncerti tikai ar to grupu piedalīšanos, kurām nebūs pārāk daudz prasību, kā arī simtsporcentīgi izpārdodami koncerti.

Bija arī daži citi izklaides pasākumi, kā, piemēram, Stomp, taču slinkums meklēt bildes, kurām pierakstīt kaut ko klāt, tādēļ ķersimies pašmāju rokmūziķiem. Skyforger pēc ilgāka laika ir aktivizējušies. Uzstāšanās Mūzikas ierakstu gada balvā, ziņas par piedalīšanos metālistu recepšu grāmatas tapšanā, nu un visbeidzot ziņas par līgumu ar Metal Blade un albuma Kurbads drīzu iznākšanu. Publikai jau ir atrādītas dziesmas Ķēves Dēls un Pazemē. Atzīšos, sen nav bijis tik ļoti pozitīvas attieksmes pret kādu gaidāmu albumu, publiskām aktivitātēm un grupu kā tādu. Atgriezusies patīkama gaidīšanas svētku sajūta. Iespējams tas ir tādēļ, ka neesmu iedziļinājies radošo moku aizkulisēs, un patērēju informāciju tāpat kā vidējais latvietis, kas saņēma prieka vēsti par gaidāmo albumu un prezentācijas koncertiem. Atgādināšu, ka ar Pērkoņkalvi bija ilga mocīšanās, kas rezultējās albuma iznākšanā ar vācu izdevēju Folter Records palīdzību. Albuma prezentācijas koncerts būs 8. maijā. Iemesls aiziet uz šo koncertu ir ne tikai jaunais albums, fakts, ka Skyforger dzīvajā nav dzirdēti ļoooooti ilgi, bet arī grupas Månegarm piedalīšanās.

Ne tik grandioza ziņa, vismaz man, ir Preternatural EP iznākšana. Taču noteikti interesants likās fakts, ka to var noklausīties un lejuplādēt bez maksas. Cik saprotu, gluži aiz izmisuma šāds solis netiek sperts, bet gan stratēģiski un izsvērti. Ja nemaldos, Skandināvija šo grupu jau paspējusi novērtēt.

Nu, un vēl viena visai ievērības cienīga ziņa ir filmas It Might Get Loud parādīšanās uz kino Rīga ekrāniem. Neesmu redzējis, bet ļoti pārdzīvošu, ja ikdienas rutīnas dēļ palaidīšu to garām. Noteikti jāredz visiem, kam patīk rokenrols. Filma par trīs paaudzēm, trīs lielām zvaigznēm, un to, ko tās var sadarīt sanākot kopā.

Visādi citādi mūzika tiek rakstīta, albumi tiek izlaisti, koncerti notiek, un es tam visam kaut kur pa vidu apmeklēju kino, aizeju uz kādu mūzikas klubu, krāsoju olas un apceļoju Baltiju. Citiem vārdiem sakot, ja uz galvas kaut kas uzkrīt, pieņemu kā Dieva dāvanu, bet visādi citādi gaidu vasaru, gan jau uz kādu festivālu arī sanāks aizdoties. Un tur jau uz vietas redzēs, vai mūs sagaida Lēdija Gāga, vai kāds cits zvērs.

Aprīlis

17. aprīlī jādodas uz Arēnu Rīga vaigā skatīt Metallica. Gan jau vaigā nekas būtiski nav mainījies, ja nu vien nogurušāks skatiens, un gadi liek par sevi manīt, taču ir cerība, ka šoreiz Rīga varētu sagaidīt patiešām labu šovu no vecajiem zēniem. Otra cerība saistās ar to, ka ķeksīša nācēju īpatsvars būs mazinājies, ja reiz viens Rīgas koncerts ir pārcelts uz Tallinu.

Bet vēl pirms tam 9. aprīlī varēs satikt grupu Skyforger klubā Melnā Piektdiena. Koncerts tas vēl nebūs, bet iespēja dzirdēt jauno albumu un citas aktivitātes gan. Kaut kad aprīlī jau jābūt arī albumam.

Bet visādi citādi turpinām gaidīt vasaru, starp šašlikiem neaizmirstam arī aiziet uz kādu klubu, piemēram, Nabaklab, kas tikko kā atvēries, nu un vispār klausāmies roku un piedzīvojam rokenrolu. Uzskatīšu arīdzan par personīgo apņemšanos, citādi dzīve paiet popkornā un metālā.

Notikumu Apskats: februāris /marts

2010-03-03T15:27:00.000+02:00

Februāris

Februāris noritēja zem Eirovīzijas un Mūzikas Ierakstu Gada Balvas karoga, taču nekādus lielus pārsteigumus tas nenesa. Nu, ja atskaita faktu, ka Satellites LV ir roks, bet tā jau tāda ironija vairāk. Bet vēl pirms visas šīs proletariāta izklaides sezonas sākuma, uz Rīgu bija atbraucis Daniel Cavanagh, kurš pēc šī koncerta līdzi uz Igauniju aizveda pašmāju grupu Sus Dungo. Bet visādi citādi koncerts jauks, neatkārtošos.

Vēl februāris nesa ziņas par to, ka novembrī Rīgā ir plānots A-ha koncerts, un jau tagad ir sākta biļešu tirdzniecības. Vēl Rīgā festivāla Metalshow Open Air ietvaros, pašā jūlija sākumā, ieradīsies Rotting Christ. Drošvien ne tikai ieradīsies, bet kaut ko arīdzan nospēlēs. Šinī pašā festivālā ir plānota grupas Caliban uzstāšanās.

Ja runājam par albumu tapšanu, tad ir ziņas, ka Skyforger šobrīd strādā pie sava albuma Kurbads, un tas iznāks ar Metal Blade atbalstu, jo februāra sākumā tika paziņots, ka Skyforger ir parakstījis ilgtermiņa līgumu ar šo ierakstu kompāniju. Par albumu iznākšanas datumu prognozes vēl netiek izteiktas, taču pirmais singls no jaunā albuma jau ir palaists tautās. Arī Reznors, pretēji iepriekš paustajai nostājai, ir devies studijā. Smashing Pumpkins ļoti lēnām, bet tomēr šo to ieliek savā mājas lapā no sava jaunā albuma. Šobrīd tur ir atrodamas trīs dziesmas. Darkthrone savu albumu Circle The Wagons izdos 5. aprīlī. Arī Burzum jau ir pabeidzis darbu pie albuma Belus, kas ir pirmais, kopš Grišnaks (Vikernes) ir uz brīvām kājām, un kuru katru brīdi martā tas nonāks veikalu plauktos.

Marts

Jau rīt Arēnā Rīgu satricinās Rammstein. Kāpēc satricinās? Tie, kas ir pabijuši Tallinā, ziņo, ka vēl bez grandiozākā šova, ko iespējams Rīga jebkad būs redzējusi, Rammstein nāks ar ļoti skaļu mūziku. Biļetes, šķiet, ir palikuša tikai fanu zonā, tādēļ vēlams kopā ar biļeti ir pirkt arī ausu aizbāžņus – katram gadījumam. Aptiekās esot.

Vēl esmu piefiksējis, ka nākamajā nedēļā Rīgā sākas Stomp vairāku prikšnesumu sērija, bet šķiet tas arī viss.

Eirovīzija 2010: nacionālās atlases dziesmas

2010-02-25T13:35:00.001+02:00

Tātad, no Eirovīzijas arī šogad neizdevās izsprukt, jo nauda tomēr atradās. Par laimi šogad ir žūrija, un pirmajam sietam cauri ir tikušas 10 dziesmas, ko arī dzirdēsim nacionālās atlases finālā. Caurmērā, nav pārāk traģiski, jo izklausās, ka daudzos gadījumos talkā ir ņemts pasaules kultūras mantojums. Lai nekļūtu pārāk garlaicīgs, īsi izskriešu cauri nacionālas atlases Eirovīzijas 10 finālistu dziesmām.

PeR

Normālas eirovīzijas gabals, kas spēs iegūt ievērojamu balsu skaitu. Maķenīt par daudz Latvijas Radio 2, lai uzvarētu, bet iespējams labi vien ir. Neņemos spirest par jaunēkļu patiesajām vokālajām spējām, tādēļ šo dziesmu sūtīt tautās būtu tas pats, kas pirkt kaķi maisā. Bet ja nu tomēr šiem jaunēkļiem kaut kā tomēr izdodas pārliecināt Latvijas klausītājus, uz Norvēģiju būs jāved alkohols, pirotehnika, deju grupa Fandango un Stendža, jo citādi jaunieši šinī konkursā pazudīs cukurvatē.

Triānas Parks

Neapstrīdami dziesma numur viens manā personīgajā topā. Nedaudz atgādināja Soundgarden. Diemžēl esmu pārliecināts, ka uzvarēt nacionālajā balsojumā tai nav izredzes. Lai gan, cik nu žēl – dziesma ir vērā ņemama arī bez Eirovīzijas konteksta, un šis... „dziesmu konkurss” ir vairāk kā platforma publicitātei. Ir aizdomas, ka fināla koncertam tiek gatavota citāda dziesmas apdare – Eirovīziskāka. Koris – jā, ātrāks ritms – nē. Pārāk maza pretimnākšana Eirodziesmas patērētājiem, lai bojātu dziesmu un sasniegtu kādus mērķus.

Aisha

Domājams šis ir favorīts numur viens. Un dziesma jau ar nav slikta, jo Lūsēns paliek Lūsēns. Vismulsinošākais šinī dziesmā ir fakts, ka šīs dziesmas sakarā nevaru atbrīvoties no vīzijas par četriem dziedošiem jaunēkļiem. Ne ta Take That, ne ta Backstreet Boys... kaut kas tāds ir bijis. YouTube man arī nespēja izlīdzēt šinī jautājumā. Domājot tālāk par nacionālo atlasi, nespēju gan noticēt Aishas harizmai un vokālajām spējām dzīvajā izpildījumā, tādēļ visdrīzāk šī dziesma tā arī paliks vēsturē kā nacionālās atlases uzvarētāja.

Lauris Reiniks

Nūū, kā lai pasaka... Reiniks! "Paliks tik viens..." ar nelielu Kvazimodo piesitienu. Kaut kas ārpus laba un ļauna, jo pieļauju, ka pašmāju klausītāji jau būs atēdušies Laura daiļradi kā ābolus rudenī, tādēļ objektīvi vērtēt šo skaņdarbu nekādi nav iespējams. Vai Lauris spētu paņemt Eiropu ar savu šarmu? Par centību vien vajadzētu viņam dot tādu iespēju. Kas no tā sanāktu neņemos prognozēt, bet vismaz izmēģinājis būtu, varbūt liktos mierā?

Dons

Dons, vēl kaut kā, Liepiņš - nu nekādīgi. Šī dziesma pretendē palikt nesaprasto vai ne līdz galam saprasto sarakstā. Ja muzikālā daļa vēl varētu izsprukt nacionālās atlases filtram cauri, tad neviennozīmīgi vērtēto personību dēļ dziesma paliks balsojuma vidusdaļā. Pati dziesma man arī nepatīk. Kaut kāds ģenētiski modificēts produkts, kur ir mazliet Liepiņa, mazliet vokāla un mazliet Eirovīzijas multinacionālā patosa. Rezultātā līdz galam tā neapmierinās ne vienus, ne otrus.

Konike

Kaut kur Okeānijas pludmalē no pārnēsājamā radioaparāta, sūcot Pina Colada kāda tumša bāra nostūrī, vai stumjot ratiņus lielveikalā. Uz skatuves - nē. Izredzes - mīklainas.

h2o

Kā kāda konceptuāla albuma sastāvdaļa der, kā atsevišķa dziesma - nekādīgi. Ja viņi grasās nokraut Eirovīzijas skatuvi ar perkusijām, varētu būt interesanti pavērot. Ja viņi uzkāps uz skatuves lai nodziedātu dziesmu pie atskaņota pavadījuma - pilnīgi garām. Nez kāpēc atgādina Sting.

Kristīne Kārkle-Puriņa

Eirovīzijas neformāts. Kādam starptautiskam folkloras festivālam der, bet Eirovīzjā būs grūti pasniegt šo stāstu, kurš ir izstāstīts nevienam, tai skaitā arī latviešiem, nesaprotamā valodā. Muzikāli dziesma ir viena no tūkstošiem, kam gan ar konkrēto plaģiātisma... "skandāliņu" nav nekāda sakara. Taču šķiet arī šīs dziesmas autori nemaz nelolo cerības par Norvēģiju, lai arī cik jauki nebūtu nest savu vēstījumu par lībiešiem (vai līviem - ej nu viņus saproti) nest arī Eiropas plašumos.

Ivo Grīsliņš-Grīslis

Bītli? This is so 60's!!! Dziesma par mīlestību, ko gan var noprast pēc nosaukuma. Kaut ko vēl izspiest no sevis par šo dziesmu ir grūti. Pēc noklausīšanās vēlams uzēst skābētu gurķi.

Kristīna Zaharova

Ņemot vērā faktu, ka šī dziesma ir desmitā un pēdējā no nacionālās atlases piedāvājuma, asociācijas ir tādas, ka ieslēdzās gaisma, un uz ekrāna sāk slīdēt subtitri. Dziesma viegla kā svaiga vēja brāzma, kas pie vienu ausi iekšā - pa otru ārā. Joka pēc varētu Kristīnu iefīrēt dziedāt Lūsēna dziesmu, jo balss izklausās viņai ir laba, lai gan dzīvajā dzirdējis neesmu, un ieraksta versijā tā sintētika ir šausmīgi uzkrītoša.

Par mūzikas ierakstu gada balvu

2010-02-24T13:02:00.000+02:00

Pāris vārdos par mūzikas ierakstu gada balvu. Kā nojaušu, mūzikas ierakstu gada balva ir Mikrafona ierakstu balvas tradīciju turpinātāja? Es nezinu, kāds būtu mans viedoklis, ja es šim pasākumam sekotu bez pārtraukumiem, taču izlaižot gadus desmit, skats ir dramatisks.

Tehnika ir gājusi uz priekšu, šaubu par to nevar būt, un 80. gadu tehniskās iespējas, un jo īpaši Padomju Savienībā, ar mūsdienu iespējām salīdzināt ir muļķīgi. Taču prestiža ziņā tas „Mikrafons” bija krietni vien nozīmīgāks. Var jau būt, ka vienkārši agrāk zāle bija zaļāka, un skatījums šaurāks, taču viens objektīvs apstāklis noteikti ir mainījies – Mikrafona ieraksti vairs nav vienīgā mūzikas ierakstu izdevniecība Latvijā. Jā, balvas gūst visu izdevniecību mūziķi, taču vāji maskētie mēģinājumi vēlreiz izcelt Mikrafona ierakstu mūziķus ļoti bojā iespaidu. Tāda neliela tirgus laukuma piegarša. Mūzikas ierakstu gada balva, līdzīgi kā tās lielākais patrons, ar grūtībām arīdzan spēja mainīties līdzi laikam, kas savukārt radīja naudas plūsmas problēmas nozarei, kas attiecīgi noveda pie pasākuma organizēšanas sporta manēžā. Šķiet, opera liecina, par to, ka lietas lēnām, tomēr mainās uz labo pusi, taču lai atgūtu prestižu, manuprāt, ir jāizskauj visi vecie niķi un ātri. Nominācijas un laureāti – par šo tēmu šķiet šķēpus var ilgi lauzt, tādēļ metodoloģija, kā subjektīvi vai objektīvi izvērtēt cienījamākos vai veiksmīgākos māksliniekus, kuriem nerūp vien kases ieņēmumi, lai paliek industrijas pārstāvju ziņā. Pasaulē arīdzan netrūkst piemēru, no kā var nošpikot. Taču no pasaules nevajadzētu pārāk špikot dažādu apbalvošanas ceremoniju daudzumu. Viņiem tur ir auditorija arī margināliem pasākumiem. Latvijas mūzikas tirgus ir miniatūrs, un šķiet ne vien tīri dēļ iedzīvotāju skaita. Es saprotu, ka divi latvieši – trīs partijas, bet ja tomēr izdoties vienā pasākumā idejiski apvienot vairākus, tad arīdzan tā kvalitāte un nozīme tikai augs.

Nu, un visbeidzot dažas praktiskas lietas. Televīzijas formāts ir jārespektē, protams, taču strikti noteiktas laika robežas, nozog būtiska notikuma sajūtu, atstājot uz to vien raudzīties kā uz izrādi. Tā teikt, cik samaksāji, tik saņemsi. Vienāda ilguma uzstāšanās un aprautās dziesmas bija pārāk uzkrītošas. Apbalvojamie vairumā gadījumā neizskatās pārāk priecīgi vai pārsteigti. Atsevišķi personāži vispār oda pēc falša. Pasākuma vadītāja harizma ir labi, un ir vismaz viens cilvēks, kas ir gatavojies un retoriku pieprot, taču sagatavotie numuri lieku reizi pierādīja, ka mēģinājumi uz skaitli trīs būt asprātīgam ne vienmēr ir veiksmīgi. Ne visi ir arīdzan runas cilvēki, tādēļ ja ne gluži sagatavot tekstu, tad vismaz noinstruēt vai iemēģināt sakāmo ar tiem, kam tas nāktu par labu. Nominācijas būtu vēlams veidot tik cik nepieciešams, neradot mākslīgi tās kādam konkrēti, vai arī uzturēt tās tikai tādēļ, ka tāda ir vajadzīga. Nu ja nav roka kādu gadu, tad nav. Un ar ko būtiski atšķiras kantorī no šlāgera konkrētā izpildījumā teju ar diviem pārstāvjiem katrā, arīdzan neredzu. Nu mūzikas veikalos ir plaukti ar apzīmējumu „pops un roks”, nu un kāds no tā ir nomiris? Visādi citādi, ir kur augt, un galvenais lai būtu apbalvojamie.

Nu un atzīmējot mazliet arī mūziķus, daži vārdi. Instrumenti, Labvēlīgais Tips un varbūt vēl kāds, ko var saukt par estrādes māksliniekiem, jo viņi mēģina ienest kaut ko jaunu savās uzstāšanās. Var jau teikt, ka svarīgākais ir mūzika, bet ja reiz periodiski Prāta Vētra tiek lamāta par ideju un entuziasma trūkumu, tad jau laikam pretendējot uz „lielo skatuvi” tas nav mazsvarīgi.

Drummer Kaspars: Pusgads Losandželosā...retrospekcija

2010-02-24T11:54:00.000+02:00

Šodien ir tā diena, kad tieši pirms 6-iem mēnešiem es ar Air Berlin, totāli pārbijies, nolaidos Lonsadželosā. It kā nekas īpašs globāli, bet man personīgi ārprātīgi nozīmīgs notikums. Jaunas dzīves sākums? Pēc visa šī laika es varu teikt godīgi un atklāti - nav ne mazākās nojausmas, kas tas ir. Kāda ir šī jaunā dzīve?

Es tā smejoties mēģināju izanalizēt, kas šajā pusgadā ir iegūts un kas zaudēts. Jocīgi, pat ne pesimistiski, vairāk gan ironiski, sanāca milzum liels zaudējumu skaits un ieguvumi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Neskatoties uz to, ka es esmu zaudējis visu, ko biju 26 gadus, nu labi, pirmos 15 gadus neskaitam, rūpīgi cenšoties, ieguvis - draugus, ģimeni, darbu, mūzikas vidi, teātra kolēģus, mājas un visu, kas ar to saistīts, nemaz nesākšu uzskaitīt emocionālos zaudējumus, ko nu par tiem, nebūšu sīkumains. Pret to visu ieguvis esmu pilnīgu pašapziņas sagruvumu, kas saistīts ar manu bungu spēlēšanas māku, jo izrādījās, ka tā ir absolūta nemāka. Ieguvis esmu veselu kaudzi profesionālo zināšanu, iemācījies lasīt ritmu, daudz labāk lasīt notis, daudz labāk spēlēju klavieres, iemācījies programmēšanu, atkal spēlēju ģitāru. Protams, nedrīkst aizmirst milzīgo finansiālo krahu, principā bankrotu, kurā dzīvoju visu šo laiku, milzīgi parādi un nekādas noteiktības par nākotni. :) Tik tālu gandrīz viss ir tieši tā, kā biju rēķinājies jau pirms prombraukšanas. Es nebiju rēķinājies, ka man būs jādzīvo cietuma kamerā ar melnādaino cūku, kurš nezin, ko nozīmē izmagāt podu, notīrīt sava urīna piles no poda malas un izmazgāt izlietni, un saslaucīt netīrumus pēc sevis. Nezināju, ka nonākšu tādā stadijā, ka gluži fiziksi smagi ir redzēt tos, kas skūpstās uz ielām, pļavās, skolā vai gluži vienkārši redzēt pārus, bet, whatever, sakožam zobus un uzspēlējam kādu vingrinājumu.

Lielākā problēma un lielākās bailes ir par to, kas nav noticis tā, kā biju cerējis - joprojām esmu bez jebkāda darba dēļ totāli ierobežojošajiem ASV likumiem. Es zināju, kas es nevarēšu strādāt, bet nezināju, ka arī uzstāties par naudu nevarēšu, uz ko biju licis lielas cerības, tas mani totāli atsēdināja un katru dienu nervu slodze pieaug dēļ tā. Aktīvi strādāju pie daļējas darba atļaujas, kas paredzēta, ja ir ekonomiski smagi apstākļi, nu, ja bankrots tas nav, kas tad ir?! Tikt uz lielu grupu bundzinieku atlasēm arī nav sanācis, jo tādas gluži vienkārši nenotiek, arī tas mani ir atsēdinājis, respektīvi, liela daļa nenotiek tā, kā biju iedomājies, vai precīzāk, stulbi naivi sacerējies. Realitāte žnaudz ar katru dienu aizvien spēcīgāk, jo pulsktenis skaita laiku un pagaidām tunelis ir totāli tumšs.

Tātad, atgriežoties pie jautājuma - kāda ir šī jaunā dzīve secinu, ka dzīves man nav, neesmu vēl līdz tai nonācis, viena dzīve ir aiz muguras Latvijā, a līdz jaunai es nezinu, kā lai nonāku, jo skaidrs ir viens, ka tikai ar studēšanu un kļūšanu par labu bundzinieku nekas nenotiks, jo vajag nodrošinājumu, lai varētu studēt. Zinu, ka jauna dzīve ir "tur ārā", bet šobrīd viss ir tumsā tīts.

Kaspars, 22-FEB-2010

Nedēļas nogalei: 19 un 20 februāris

2010-02-19T13:19:00.000+02:00

Nesolu šo sadaļu atjaunināt regulāri, bet labs sākums tas varētu būt. Tik pat labi tas var būt pilnīgi bezjēdzīgs pasākums.

19. februāris

Rock’n’Riga šodien norisināsies ģitāristu dueļa otrās sezonas fināls. Sākums, kaut kad pēc desmitiem.

Savukārt klubā Kabata šodien uzstāsies grupa Triānas Parks. Triānas Parks ir pievērsis sev uzmanību ar piedalīšanos Eirovīzijā. Tālāk par nacionālo atlasi, protams, viņi nav tikuši, taču šī gada dziesma man radīja īpašu interesi. Sākums 23.00.

Savukārt Studentniekā šodien uzstāsies grupa Million Light Years. Vokālais pedagogs un skaņas tehniķis ir attīstības jautājums, bet visādi citādi no publiski piejamā varētu spriest, ka grupa ir diezgan iespaidojusies no Pearl Jam vai kaut kā līdzīga. Citus žanrus šīs grupas sakarā, manuprāt, ir lieki pieminēt. Jaunai grupai tas ir neizbēgami.

Klubā Depo - Hospitāļu iela un citi zvēri.

20. februāris

Grupa The Blackout klubā Melnā Piektdiena prezentēs dziesmas Liar videoklipu. Piedalīsies arīdzan grupas Rebel Riot, Blacksmith, Wild un The Factor. Sākums 22.00.

Savukārt SIA Radikal turpat faktiski pašmāju iestādījumā Rock’n’Riga atrādīs jauno sastāvu. Metallica uber alles! Sākums… kaut kad.

Ar mērķi - provocēt

2010-02-17T16:58:00.000+02:00

Runāt par mūziku ir tas pats, kas dejot par arhitektūru, tāpēc nedaudz par popkultūru. Nekādu Ameriku neatklāšu, vien atkārtošu to, ko visi jau zina.

Ir pilnīgi skaidrs, ka ceļš uz atzinību popmūzikā ir bruģējams ar mēģinājumiem šokēt iesūnojušo sabiedrības daļu. Protams, nebūt nav slikti, ja cilvēks māk arī dziedāt un kaut ko jēdz no mūzikas, bet publika šinī jautājumā nav pārāk prasīga. Būtiskākais ir klausītājam spēt identificēties ar dziesmas saturu. Tai ir jābūt kādai sociālai parādībai, ko sabiedrība nez kāpēc turpina noliegt, vai kādai mūsdienīgai, jaunai tendencei. Mūzikas patērētājus, ja var tā izteikties, piesaista viss nenormālais, un ne jau tādēļ, ka viņš pats būtu piedzīvojis ko dramatisku. Tā ir identificēšanās ar sajūtu, ka kaut kas ar šo sasodīto pasauli nav kārtībā, un ir kāds, kam pietiek drosmes pateikt visai pasaulei, ka viņš ir tāds, kādus sabiedrība nosoda. Aiz bailēm realizēt savas vēlmes, vai apjukuma, ko tad konkrētais indivīds vēlas no dzīves, veldzējums tiek meklēts kaut kur citur. Un mūzika ir vien no šiem veidiem. Tā rezultātā dumpinieki tiek izcelti saulītē, lai būtu kāds, kas iebristu publiskā parka zaļajā zālājā un visiem redzot nokārtotu savas dabiskās vajadzības, tādējādi paužot savu – hei, mēs šeit arī esam, visā savā nenormālībā! Šie dumpinieki arī kļūst par tiem, kas sāk diktēt tās vērtības, pēc kurām tiekties. Tā nu rodas tēzes, ka jādzīvo ātri, un jāmirst jaunam. Dziesmu teksti kļūst par kultūrvēsturisku pieminekli tā brīža jauniešu savstarpējām attiecībām, parāda to attīstību, ikdienas sīkumus, vārdu krājumu u.c. Tas nav nedz labi, nedz slikti. Tas ir dabiski. Taču viennozīmīga ēnas puses šai parādībai ir mūzikas otrā plāna loma. Normālam cilvēkam, ar ko es domāju tradicionālo vērtību atzīšanu, kurš alkst kvalitatīvas mūzikas, šāda parādība var sagādāt grūtības. Labākajā gadījumā saturs netraucē mūzikai. Ja nē, tad meklēt vienotību muzikālajā gaumē ir krietni grūtāk. Taču tā visa rezultātā ir vēl viena parādība – dažādu grupu atkalapvienošanos. Tā nu sanāk, ka tā saucamie smagsvari ir grupas, kas spēlē jau ne pirmo gadu desmitu. Tās ir pieprasītas dēļ savas prognozējamības. Prognozējama ir gan interese par grupu, gan muzikālais saturs. Atliek vien pievienot šovu.

Literatūras skolotājas šobrīd gaidītu sacerējuma nobeigumu, taču tāda nebūs. Katrs lai izsecina to, ko pats vēlas. Mani uz šīm pārdomām uzvedināja vien jautājums – kāda velna pēc man būtu jāklausās kāda ņaudēšana, vai ikdienas rutīnas apraksts? Man taču ir pilnīgi vienalga. Un kādēļ rādžiņi drillē vienu dziesmu uz riņķi līdz apnikumam?

FOTO: Daniel Cavanagh klubā Melnā Piektdiena

2010-02-09T17:30:00.000+02:00

Tātad, kā jau visi, drošvien, zina, sestdien, 6. februārī, notika viena no grupas Anathema dibinātāja, Daniel Cavanagh, uzstāšanās klubā Melnā Piektdiena. (FOTO: diena.lv) Lai pasākums būtu interesantāks, Deniels atveda arī Sean Jude, ar kuru viņš darbojas projektā Leafblade.

Kā izrādās, par šo pasākumu visi tomēr nezināja, jo kā citādi var izskaidrot, ka nedēļu iepriekš šajā pašā klubā uz Nargaroth koncertu bija atnācis vairāk cilvēku. Lai vai kā, Pink Floyd, Brian Adams un Depeche Mode cienītāji ir palaiduši garām iespēju baudīt kvalitatīvu mūziku profesionālā izpildījumā. Par Anathema daiļrades mīļotājiem es vispār paklusēšu. Deniels ar akustiskās ģitāras un pedāļa palīdzību rādīja brīnumus. YouTube ļoti populārs ir jaunietis vārdā Dub Fx, kas ko līdzīgi izpilda bez ģitāras un mazliet citā žanrā. Deniels arīdzan ir Pīta Dohertija tautietis, bet neskatoties uz to prot arīdzan dziedāt un spēlēt taustiņus, ko lieliski nodemonstrējot nospēlējot Depeche Mode dziesmu „Enjoy The Silence”. Nu, un koncerta kulminācijā ovācijas izraisīja “High Hopes” atskaņošana.

Tā bija tāda maza cūkošanās, un iemesls tam ir jautājums – vai uz Rīgu vispār kādam mūziķim būtu jābrauc? Šādi koncerti nenotiek pārāk bieži, un līdz Rammstein nāksies pārtikt vien no Eirovīzijas.

Notikumu Apskats: janvāris / februāris

2010-02-02T00:50:00.000+02:00

Janvāris

Šī gada koncertdzīve, līdzīgi kā pagājušogad, sākās ar marginālu pasākumu. Sestdien, klubā Melnā Piektdiena uzstājās Nargaroth (FOTO: diena.lv), kuru pirms tam iesildīja trīs pašmāju apvienības, to skaitā Urskumug. Gari neizplūdīšu, jo nav jēga atkārtot to, kas ir rakstīts jau citur, vien pieminēšu to, ka spranda stīva, esmu ticis pie sava otrā autogrāfa mūžā, un atkal jau dzīvajā izpildījumā esmu dzirdējis tādas dziesmas, par ko savulaik pat cerēt neuzdrošinājos.

Šoreiz apvienošanas kārtā arī bilžu galerija no šī koncerta. Pieminēšu arī to, ka beidzot esmu iegādājies spoguļkameru, un šīs ir pirmās koncerta bildes ar šo aparātu. Lai arī neliels, bet ir kvalitatīvs uzlabojums, un, cerams, nākotnē kvalitāte tikai uzlabosies.

Tā nu sanācis, ka šis bija vienīgais dzīvais muzikālais piedzīvojums, un arī uz Fontaine Palace atbalsta pasākumu iekš Rock’n’Riga nebiju, tādēļ tālāk par citiem muzikālajiem notikumiem janvārī. Kornels savā twiterī ir iečiepstējis, ka grupa Soundgarden atkal apvienosies. Nemaz neļaunotos viņus tā ap rudeni, vai nākamo ziemu redzēt arī Rīgā, piemēram, Sapņu Fabrikā. Savukārt Red Hot Chili Peppers ir nosaukuši jaunā ģitārista vārdu, kurš stāsies no grupas daiļrades nogurušā Frušantes vietā. System Of A Down baumo par ieilgušās pauzes pārtraukšanu, bet spriežot pēc visādiem neviennozīmīgiem un miglainiem izteicieniem, nekas tāds netiek plānots.

Ozzijs savukārt nevar nosēdēt mājās, tāpēc, vēl bez ņemšanās ap jaunā albuma nosaukumu, sācis plānot jaunu koncertturneju, savukārt Scorpions rīko atvadu turneju. Arī Cannibal Corpse laicīgi plāno savus koncertus, un augustā ir apsolījušies jau piekto reizi iegriezties arī Rīgā. AC/DC līdz Rīgai netiks, un domāju viņiem par Baltiju ir arī maza interese šobrīd, taču daudzi ar sajūsmas spiedzieniem uzņēma ziņu, ka AC/DC koncertēs Polijas galvaspilsētā Varšavā. Tiek organizēts arī autobuss. Arī Dark Funeral... plāno. Man jau ir sajucis, Marduk vai Dark Funeral ieņem godpilno pirmo vietu atcelto Rīgas koncertu ziņā, un vai vispār Dark Funeral līdz Rīgai ir ticis (Marduk ir), taču Funerāļi atkal ir apņēmušies ierasties Rīgā. Komentāri ir lieki... vai pāragri.

Un ne tik jauka vēsts, kas varētu ietekmēt mūziķu vēlmi uzstāties Rīgā, vai organizatoru vēlmi rīkot koncertus arī turpmāk, nāk no FBI. Slikto biļešu pārdošanas rezultātu dēļ, viens no diviem plānotajiem Metallica koncertiem Rīgā tiek pārcelts uz Tallinu. Lai vai kāda būtu situācija ar biļešu apmaiņas nosacījumiem, informācijai par ko es neesmu sekojis līdzi, taču domāju Metallica pārstāvi arīdzan varētu būt neapmierināti ar šādu notikumu pavērsienu. Papētot koncertturnejas sākotnējo grafiku, tā vien šķiet, ka normālai tehnikas pārvešanai un skatuves uzstādīšanai ir vajadzīga viena brīva diena starp koncertiem. Pie kā novedīs šāda plānu maiņa, to mēs redzēsim aprīlī, atlikušajā Rīgas koncertā.

Albumu iznākšana un tapšana viennozīmīgi ir nemitīgs process, taču atzīmēšu dažus. Uz studiju ir devušies Enslaved, lai ierakstītu jauno albumu, savukārt Soulfly savu albumu jau ir ierakstījuši, un tas iznākšot šī gada sākumā. Arī aktieris Kristofers Lī, kas man vispirms asociējas ar filmu Gredzenu pavēlnieks: Divi torpņi, arī ir nolēmis pievērsties metālam. Pagaidām daudzsološi. Savdabīgi, bet daudzsološi. Varētu iekļaut skolu programmā vēstures stundās, jo tas būs veltīts Kārlim Lielajam, kurš esot mērcējis savu zobenu sakšu asinīs.

Arī mūsu pašu bāleliņi ar nosaukumu Double Faced Eels tapina savu albumu. Kas no tā visa sanāks, to mēs vēl redzēsim, bet pagaidām masās palaistais video liek ieplest acis un uzdot jautājumu – vai tie ir tie paši Double Faced Eels? Nu, skaidrs, ka nav, ja grupā no iepriekšējā sastāva ir palicis vien vokāls.

Februāris

Kas tad mūs sagaida Februārī, vēl bez Valentīna dienas un Padomju Armijas dienas? Jau šo sestdien, 6. februārī, būs vēlreiz jādodas uz Melno Piektdienu, jo tur muzicēs Daniel Cavanagh. Kas ir Daniel Cavanagh? Nekas daudz, tik vien kā grupas Anathema vien no dibinātājiem, ģitāristiem un mūzikas autoriem. Varam sagaidīt ļoti kvalitatīvu koncertu, ne tikai dēļ mākslinieka snieguma, bet arī kluba, kas ir pierādījis sevi jo īpaši visādu ģitāristu koncertu organizēšanā, kas ir pievērsušies solo karjerai. Manuprāt, klubi Depo un Sapņu Fabrika krietni atpaliek no Melnās Piektdienas tieši skaņas ziņā.

Savukārt pagājušajā gadā manis minētā grupa Cult of Luna, kuras koncertu es pārsteidzīgi biju gaidījis Rīgā kopā ar ISIS, 28. februārī uzstāsies Tallinā. Entuziastu grupa rīko autobusu braucienam uz šo koncertu.

Pagaidām arī viss. Tā teikt, stay tunned un gaidiet bildes no sestdienas koncerta.

Drummer Kaspars: 9-JAN-2010

2010-01-14T16:17:00.000+02:00

9-tajam datumam par godu izdomāju pēc bungu treniņa izkustēties ārpus Holivudas un aizdoties uz Downtown-u. Pa ceļam redzēju koncertu, uz Kodak Theater jumta bija uzcelta caurspīdīga skatuve un uzstājās Japāņu Motley Crue - grupa X Japan, lejā bija uzstādītas tumbas un videoekrāni. Neteikšu, ka cilvēku bija daudz, pārsvarā aziāti, kas, kā izskatījās, ir lieli šīs grupas fani. Šovs jau bija liels, ar visām ugunīm u.c. pirotehniku. Paskatījos un devos lejā uz Metro. Ziniet, ir baigi forši stāvēt pirmajā vagonā un skatīties pa vadītāja logu, redzēt to kustību pa tuneli. Dīvaina, bet inčīga fīča - sliedes un garš, nebeidzams tunelis bez gaismas galā. Iespējams, visīstenākais dzīves attaisnojums, nezinu. Par spīti brīdinājumiem nestaigāt pa Downtown-u vēlu vakarā tumsā, tomēr tieši to arī darīju, jo pilsētas naktī manā uztverē "parāda savu īsto raksturu". Jocīgs tas centrs, visi tie debesskrāpji, bet nav sajūtas, ka tu tiešām te esi, šķiet, ka viss ir uzzīmēts, butaforisks un tūlīt šī izrāde beigsies un visus šos debesskrāpjus salocīs pa gabaliem un aiznesīs. Skatoties uz tiem no lejas, tie grīļojas. No visa, ko redzēju, visvairāk patika Belleveude viesnīcu un veikalu centrs - daudzi apaļi melni debesskrāpji, kas savienoti ar stiklotām liftu šahtām, kurās visu laiku augšup-lejup braukā lifti ar krāsainām gaismiņām. Otra celtne bija publiskā bibliotēka, salīdzinoši maza ēka starp debesskrāpjiem. Turpat blakus arī miniatūrs parks. Nogāju garām arī vairākiem fancy restorāniem, kuros bija pilns ar fancy ģērbtiem cilvēkiem. Interesants šķita viens restorāns, kas bija stiklots no visām pusēm, 4-triem bāriem un nez cik tur letēm, pa vidu cilvēki un tiem pa vidu lavierējoši viesmīļi ar milzīgām paplātēm virs galvām. Virtuve arī turpat visiem redzama, var novērot pavāru darbu. Kopumā jāsaka, ka taisnība vien ir, ka vakaros tā ir spoku pilsēta, jo cilvēku uz ielām gandrīz nebija, vienā vietā vispār biju viens pats, apkārt klusums, kuru tik pa reizei pārtrauc poliču helikopters debesīs. Tāda nerealitātes sajūta, Matrix 4. :) Atgriežoties Holivudā bija pilnīgi skaidrs, kur notiek tusiņš. Pilns ar cilvēkiem, sapucējušies, stāv garās rindās pie klubu ieejām. Man pa ceļam līdz kojām sanāca saskaitīt kādus 14 klubus, un tie ir tikai daži kvartāli, neliels kvadrāts. Tāda tā nakts dzīve šeit.

Kaspars, 9-JAN-2010

Drummer Kaspars: 7-JAN-2010

2010-01-08T15:31:00.000+02:00

Spēlējot Nirvana dziesmu pilnībā bija sajūta, ka ir tik lieliski spēlēt bungas. Pēdējoreiz šāda sajūta bija uz Dailes skatuves Drakulas laikā. Nezinu, iespējams, ka nostaļģija vai pašapmāns, ka ir stili, kas man ir sirdī tuvi un saprotami, tādējādi sanāk nospēlēt daudz labāk, nekā to pašu metal, vai šeit apgūstamos blues, jazz, latin u.c. Tomēr joprojām atceros sarunu ar Latvijas labāko bundzinieku Kārli Jakuboni (ex-Sanctimony, Neglected Fields u.c.) un viņa jautājumu, kādēļ es vispār turpinu spēlēt, jo šodien par to mums lika padomāt tehnikas pasniedzējs. Confidence Issues joprojām sēž galvā, bet vakar tik tiešām tās pazuda uz tām 3-jaam reizēm, kad kāpu uz skatuves Nirvanu spēlēt.

Šodien skolā bija labs koncerts, uzstājās Dorian Holley- dziedātājs, kas ir dziedājis visās Maikla Džeksona solo tūrēs un bijis vokālais pedagogs arī This Is It sagatavošanā. Mūzika gan ne manā gaumē, toties bija interesanti uzklausīt viņa padomus un pieredzi pa visiem šiem gadiem.

Kaspars, 7-JAN-2010

Foto: 2009. gada koncerti bildēs

2009-12-30T16:59:00.001+02:00

Labāk vienu reizi redzēt, nekā simts reizes dzirdēt. Nav jau nekāda dzīves absolūtā patiesība, bet bildes man patīk vairāk kā teksts, tādēļ gada kopsavilkums bildēs. Lai arī daži notikumi nav atspoguļoti bildēs, vai tās būtu tehniskas problēmas, vai kādas citas, tomēr lielos vilcienos un mazos tramvajos, šis blāķis ar bildēm kopumā raksturo šī gada svarīgākos muzikālos notikums no kādas personas skatpunkta. Un lai nebūtu tā, ka visi notikumi aprobežojas ar bildēm, pievienoju paplašinātus komentārus pie bildēm. Par dažiem man bija vairāk ko teikt, par citiem mazāk, bet atkal jau tas viss ir ļoti subjektīvi. Un arī nekādu objektivitāti nemaz i nemeklēju.

Tālāk seko neliela nodeva portālam diena.lv. Vairumam bilžu latviski sauktās autortiesības (copyright) pieder portālam diena.lv, lai arī nelatviski sauktās autortiesības (authorright) savukārt pieder man. Citiem vārdiem bildes nezagt, ar rokām neaiztikt.... nu viss kā muzejā.

Bildes ir izmantotas sekojošos rakstos:
Grupas "Soulfly" koncerts "Sapņu fabrikā"
Čellistu grupas "Apocalyptica" koncerts Arēnā Rīga
Emīlijas Otemas koncerts 16.aprīlī klubā "Melnā piektdiena"
Grupas "Limp Bizkit" koncerts 20.maijā Arēnā Rīga
Positivus festivāls "iesildīts"
Deviņas collas līdz…
"Faith No More" koncerts "Sapņu fabrikā"
"Positivus" pirmā diena. Dohertijs, The Tiger Lillies, Prāta vētra un Reigani
"Positivus" otrā diena. Instrumenti, Jurga, Ebony Bones, Šineida O'Konora, Moby
„Rock’n’Riga” ģitāristu duelī uzvar Pauls Ruško
"Labvēlīgais tips" Arēnā Rīga 2.oktobrī
Grupa "Tā Tā Tā" gatavi pirmajai koncertturnejai
Grupas "Gregorian" koncerts Arēnā Rīga
Grupa "Isis" Spīķeru koncertzālē
“Dzelzs vilks” Spīdolas vakarā
Grupu "Dzelzs vilks" un "Forshpil" albuma "Borsh" prezentācijas koncerts

Veltījums Google: Andris Freidenfelds, Apocalyptica, Arēna Rīga, Artelis, Artis Dvarionas, Borsh, Double Faced Eels, Dzelzs Vilks, Ebony Bones, Eicca Toppinen, Emilie Autumn, Faith No More, Forshpil, Fred Durst, Gregorian, Gustavo , Gustavs Terzens, Iļja Šneiveiss, Instrumenti, Isis, Jānis Andžāns, Jānis Jubalts, Jānis Kažemaks, Juris Kaukulis, Labvēlīgais tips, Limp Bizkit, Marc Rizzo, Māris Mihelsons, Max Cavalera, Melnā Piektdiena, Mike Patton, Moby, Nine Inch Nails, Paavo Lötjönen, Pauls Ruško, Perttu Kivilaakso, Positivus, Prāta Vētra, R.A.P, Rāpuļi ar putniem, Rebel Yell, Reigani, Reinis Briģis, Robin Finck, Rock'n'Riga, Sapņu Fabrika, Sepultura, Sinead O'Connor, Soulfly, Sound Division, Tā Tā Tā, The Blackout, The Bloody Crumpets, The Naughty Veronica, Trent Reznor, Valērijs Cīrulis, Wild

Notikumu apskats: decembris/janvāris

2009-12-30T14:00:00.000+02:00

Decembrī vienīgais nosacīti muzikālais pasākums bija Nacionālā Teātra izrādes „Adata” DVD prezentācija. Nosacīti muzikālais tādēļ, ka tā tomēr ir izrāde, kā arī pasākums bija kompakts un īss – nospēlētas dažas dziesmas, bildēšanās un pa mājām. Neskatoties uz izrādes ilgo mūžu, paši izdevēji nelolo pārāk lielas cerības, ka disks būs ārkārtīgi pieprasīts. Arīdzan viss, kas sairtās ar šīs izrādes mūzikas autoru Zigmaru Liepiņu, cilvēkos izraisa visai dīvainu reakciju – klusu interesi, vai publisku nopēlumu. Lai gan patiesībā man ir idejas par to, kas varētu būt par iemeslu, šoreiz izlikšos pārsteigts un nesaprotošs. Atzīmēšu gan, ka izrādes tituldziesma, un ar to es nedomāju dziesmu „Ja tu man esi”, arī ir izraisījusi vidējā latvietī sašutumu. Lai gan nav ne vainas arī izrādes populārākajam singlam, taču tieši tādas dziesmas kā „Adata” Liepiņa daiļradē man tīk visvairāk, taču laikam nevar cerēt būt par latviešu tautas vienu no vadošajiem komponistiem, un nenomaksāt savu daļu nodevas arī pret šlāgeri.

Visādi citādi decembris ir biji visai mierīgs muzikālajā ziņā, un veiksmīgi vai neveiksmīgi, taču ziemassvētku koncertu sērga gājusi secen, tā vietā pievēršoties citām ezoteriskām un arī laicīgām jomām. Arī nākotnē ziemas neko īpašu nesola koncertdzīvē, tāpēc jāgaida ir ieraksti, vai pašiem jāpievēršas muzicēšanai. Velkot kopā galus par 2009. gadu, secināju, ka koncertdzīvei ir raksturīgi atsākties martā, lai arī marginālāki pasākumi mēdz aktivizēties arī ziemas periodā. Sakarā ar ierakstiem nemēģināšu veikt plašas prognozes, taču par vienu faktu jūtu vajadzību tīrīt savu sirdsapziņu. Novembrī minēju par Smashing Pumpkins gatavību ar interneta starpniecību izplatīt savu jauno albumu tā ap Helovīnu. Kā man pačukstēja kāds meža grauzējs ar kuplu asti, pirmais singls viņu mājas lapā ir parādījies tikai decembrī, un tieši nākamais gads būs tas, ka grupas fani tiks baroti ar jaunu daiļradi mazās devās.

Visādi citādi, gatavojamies gada mijas selebrācijām (ku viens briesmīgs vārds sanāca), līdz tam vēl apsolos sagatavot foto pārskatu par iepriekšējo gadu.

Drummer Kaspars: 24-DEC-2009

2009-12-30T10:31:00.000+02:00

Nosēžot augšā līdz 8-ņiem rītā, izdomāju nedaudz atlikties, lai dotos turpināt vakar iesākto LA apskati. Piecēlos 1-nos un devos uz Universal City (Downtown būs citreiz), kas skaitās super-duper galvenais LA enterteinmenta centrs. Vienas pieturas brauciens ar Metro no Holivudas bulvāra un esmu klāt. Lai nokļūtu līdz galamērķim, kas atrodas augšā diezgan stāvam kalnam, tiek dota izvēle - bezmaksas tūristu autobuss vai ar kājām. Izvēlējos otro variantu, jo izkustēties vajag. Augšā paveras skaists skats uz Losu un kalniem. Tā nu pēc pāris minūtēm esmu klāt, un lielais Universal Studios globus veras man pretī un aiz tā daudz dažādu veikalu, ēstuvju iela. Novēroju garu rindu uz vietu, kur ir ieeja pa maksu, tur negāju, jo nevaru tērēties, turklāt, man šķiet, ka tur vairāk ir izklaides sīčiem, varbūt karuseļi u.t.t.. Es devos pačekot veikalus. Vispār interesanti, bez jau pierasto suvenīru veikaliem, kur var dabūt visa veida I Love Hollywood u.t.t. T-kreklus, Oskara figūras un citus sīkumus, ir daudz tieši filmu varoņu tēlu, plakātu un figūru veikali. Man ļoti iepatikās veikals, kur pārdodas figūras no dažādām filmām, tur ir Terminatora, Batman, Jocker un daudzu citu DC un Marvel komiksu figūras, daudz un dažādi komiksi. Siekalu uzsita saldumu veikali, kuros ir visāda ļoti smuka izskata konfektes, kūciņas, cepumi. Knapi noturējos un ātri muku ārā, jo brokastis ta nebija ēstas. Tad nu izlēmu veselīgi paēst un tas man izdevās lieliski - dabūju tunča maizīti ar svaigiem salātiem, tomātiem un sieru, turklāt es dabūju 15% atlaidi kā students, jipī! :). Desertā paņēmu siltu sojas pupiņu putru ar ābolu-kanēļa mērci un brūnā cukura gabaliņiem + svaigi spiestu ābolu sulu. Tas viss kopumā pa nepilniem astoņiem dolāriem. Ilgāku laiku pavadīju veikalā, kur pārdevās dažādu grupu krekliņi, bet nu ļoti smuki un labas kvalitātes. Tur arī meitenēm gotiskā apakšveļa, gotiskās kleitas, korsetes, svārki, kurpes un galvas rotas, ķēdes, nu - pilns aksesuāru komplekts. Iedomājos vienu, kam tas viss dikti patiktu, nedaudz skumji palika... Kādu laiku pastāvēju skatoties un NIN kreklu pa $15.00 un ātri izmuku ārā. Pavēroju, kā cilvēki lidinās aerodromā, interesantākais bija tad, kad instruktors lidinoties dažādus trikus rādīja, par ko beigās saņēma aplausus. Milzīgajā Hard Rock Cafe gan neiegāju, jo iekšā bija maz cilvēku un man noteikti būtu kaut kas jāpaņem, kāds dzeramais, bet taupības nolūkos nocietos, gan jau kādreiz, kad, cerams, man viss būs izdevies, kā sapņoju. Bet Stone Temple Pilots parakstītu ģitāru, No Doubt parakstītas bungas, Megadeth basista James Lomenzo parakstītu 2007 Gigant Tour izmantoto Fender basģitāru un RHCP ģitāru redzēju. :) Uz ķiņi arī neaizgāju, gribējās to 3D Avatar, bet nu - citreiz. Kopumā jāsaka, ļoti labs tas izklaides centrs, paēst var da jebko, ko gribas, jo ir pieejami arī glaunāki restorāni, ne tikai Sushi, Picas un svaigi sendviči. Droši vien aiz tām būdiņām, kur tirgo biļetes arī ir pilns ar daudzām izklaides iespējām, bet tur jau vislabāk doties bariņā, lai interesantāk.

Nu, lūk, tad kādu no turpmākajām dienām aizlaidīšu uz Downtounu.

Kaspars, 24-DEC-2009

Drummer Kaspars: 23-DEC-2009

2009-12-23T17:07:00.001+02:00

Nu tad tā, vakar tā arī neizbāzu degunu ārā, šodien nolēmu, fuck it, jādodas kaut kur. Tad nu iekāpu autobusā un prom uz Beverly Hills un Rodeo Drive, ielu, kur ir visbiezākie veikali, kuros slavenības iepērkas. Pa ceļam salūza autobuss, nācās pagaidīt nākamo, bet viss Ok, nonācu īstajā vietā. Tā iela tiešām ir kaut kas, patiesībā īsta paradīze sievietēm. Tur ir viss - Dior, Dolce & Gabbana, Ralph Lauren, Vicoria's Secret, Versace, Porsche Design, viskrutākie juvelieru veikalu ar gredzeniem, kuri maksā 4-ciparu skaitļus un uz augšu, Cheese Cake factory un citi superīgi restorāni u.t.t. un tā joprojām. Īpaši gara gan tā iela nav, bet smuka gan. Tie veikalu interjeri vispār pizģec, citi pat izskatījās kā no marmora, cik nu lepni vien var. Citos veikalos nemaz cenas nav pieliktas, laikam tur preces maksā tik daudz, ka uz cenu zīmes tas cipars nemaz neuziet, he, he. Protams, protams, mašīnas, uh, kas tur pa mašīnām! Rolsroisi, visviskrutākie BMW un Merši un tādas markas, kādas nemaz nezinu. Pārsteidza viena mašīna - liels limuzīns, ne garš, bet vairāk tāds būdīgs, salons ādas, protams, ka, gaismiņas tādas un šitādas iekšā un uz aizmugurējiem sēdekļiem sēž - divi identiska izskata balti maziņi klēpju suņi. Es apstulbu, īsti nesapratu, vai tas limuzīns tiešām ir suņiem domāts, jo tā izskatījās. Vāks, redz, citiem nav pat māju, bet te vesels limuzīns suņiem? Ja tā iedomājas, tad vispār...nezinu pat, kā lai to nosauc... pizģec totāls. Aistaigāju arī līdz Rodeo Drive dzīvojamajam rajonam, kur daudzas slavenības arī dzīvojot. Njā, iela izmēzta totāli, trotuārs spīd un laistās, skaistas pasaku mājas un pilnīgs miers un klusums, kaut arī turpat dažus metrus attālāk ir iepirkšanās iela. Nevienu slavenību gan nesastapu, ha, ha, Harisonam Fordam čau neizdevās pateikt. :D. Iegāju vienas viesnīcas pagalmā, kur viss kā filmās notiek - piebrauc mašīnas ar tumšiem stikliem, durvis atver lieli vīri, bodīgārdi ar spirālvadu austiņām ausīs, un pašus pasažierus nemaz nevar paspēt apskatīt, jo tie fiksi doas pa trepēm viesnīcā iekšā bodīgārdu pavadībā. Bišku pavēroju šo ekšanu, perfektas sejas un perfekti apģērbi gan visiem - grimms pat tiem, kas norāda, kur mašīnām apstāties. Aizstaigāju arī līdz netālajam biznesa nostūrim, kur ir daži lielo korporāciju debesskrāpji. Tās mājas šķiet nereālas, kad pie tām nostājas un paskatās uz augšu. Tur pašā augšā droši vien viss izskatās ļoti miniatūrs. Nogāju gar Beverly Hilton viesnīcu, māja nekas īpašs, tāds kā Radisons Rīgā, numuri gan droši vien iekšā apzeltīti, nav ne jausmas, bet nu Hiltons tipa baigi kruts skaitās, nezinu. Noķēru nelielu Christmas spiritu, jo, kad iestājās tumsa ap puspieciem, visa apkārtne bija ļoti smuki izgaismota, eglītes un izrotātas palmas, veikalu izgaismojumi un rotājumi, vismaz kaut ko Z-svētku noskaņā redzēju.

Kaut kad tuvākajās dienās aizlaidīšu uz Matriksīgo Downtown-u, kur ir pilns ar debesskrāpjiem, tad būs otrs apraksts.

Kaspars, 23-DEC-2009

Drummer Kaspars: 17-DEC-2009

2009-12-18T14:02:00.000+02:00

Nu tā, pirmā ceturkšņa eksāmeni aizvadīti un vairāk vai mazāk nolikti. Atzīmes gan būs zināmas tikai nākamā mācību ceturkšņa sākumā 4 janvārī, bet galvenā ir sajūta, ka esmu visu šo laiku krietni mācījies un neesmu izlidojis nevienā priekšmetā. Protams, vēlējos, lai dažos eksāmenos būtu nospēlējis labāk, bet, no otras puses padomājot, mans līmenis ir tāds, kāds tas ir tagad un tikai turpinot tādā pašā veidā trenēties ir iespējams visu uzlabot. Atļaušos nedaudz paslavēties - saņēmu ļoti labu atzinumu no Digital Drumming pasniedzēja, ka man ļoti labi izdodoties un ka ļoti var redzēt, ka esmu daudz iemācījies (eksāmenā bija jāpasaka pareizi, vai bungu sitieni ir pirms, tieši pa vidu vai aiz bīta, jāspēlē līdzi trim loopiem un jāsagatavo backing track uz PRO TOOLS (ņemot vērā manu vēlmi pelnīt spēlējot Industrial Rock, tieši Digital Drumming ir viens no man vissvarīgākajiem un vismīļākajiem priekšmetiem). Patīkami! :) Vienā no visgrūtākajiem priekšmetiem Playing Technique arī apmierinoši nospēlēju - savam līmenim atbilstoši. Aizvien sāku saprast, ka man nenoķert tos džekus, kas ir "bungu krosisti" un galu galā, kur tad es ar austiņām ausīs un klika + sempliem ausīs baigi aizbēgšu, diezvai tas būs Industrial pildīts ar blāstītiem uz 258bpm un uz augšu. Realitātē jau gan jau iemācīšos, bet nekoncentrēšos uz skriešanu, man labāk groove patīk. Klavierieskaitē, spēlējot remažoru, netīšām iemetu soldiezu, bet to ātri izlaboju, tas tad arī bija pēdējais eksāmens vakar. Nošu lasīšanas eksāmenā arī gāja Ok, ņemot vērā to, ka pirms tam biju pilnīgs idiots šajā ziņā, nošu rakstā neatšķīru pusnošu, ceturtdaļnošu, astotdaļnošu un sešpadsmitdaļnošu sakarības, nemaz nerunājot par trolēm un sekstolēm un kur nu vēl par sadali.

Tagad ar nepacietību gaidu nākamo semestri, jo nākamajā semestrī kā vienu izvēles priekšmetu esmu izvēlējies Intro to Guitar - mācīšos arī giču spēlēt. :)

Kaspars, 17-DEC-2009

Balroghs Chest: Cradle of Filth - Midian

2009-12-11T15:47:00.000+02:00

Sen Balrogh lādes dārgumi nav kustināti, tāpēc šodien visai apzināti sameklēju tur Cradle Of Filth (COF) lillīgo albumu Midian. Ēlbumiņš, kurā šķiet ir COF visu laiku lielākais hīts Her Gost In The Fog. Kā vēsta visu varenā grāmata Kabala, Midian esot apslēpta pilsēta, kurā patvērumu rod visādi mošķi. Tad nu dziesmu teksti, tāpat kā diska buklets, kura grafiskais autors ir JK Potter, ir pilns ar šiem mošķiem.

Bet tad nu no mošķiem, pie muzikālā satura. COF daiļrade šķiet spēj kaut uz brīdi aizraut ļoti daudzus, taču ir tik pat pārejoša parādība kā tamagoči, vai pokemoni, un šoreiz nudien es biju domājis multeņu varoņus. Var jau būt, ka ir arī pa kādam die-hard fanam, taču pēc COF viesošanās Blomē vēl pirms visām krīzēm, acīmredzami tādu nav diez ko daudz. Tāpat nespēju saprast, kas Danijam ir teicis, ka viņam būtu jādzied? Zināms šarms atsevišķās dziesmās šim vokālam ir, taču ilgākā laika posmā tā vien gribas iesaukties – takš piešujiet viņam kāds atpakaļ tās bumbas. Nu, vai vismaz nopērciet viņam divus izmērus lielākas bikses, lai tas sadomazohisma sapnis tik ļoti nemokās. Mūzika idejiskā līmenī ir pat laba, taču manai gaumei gaužām apnicīga. Arī pasniegšanas veids, kas ir krustojums starp bērnu pasaku ierakstu, gotisko meiteņu gospeļiem un pancīgu blekmetālu šķiet visai bērnišķīgs. Albuma firmas zīme ir bārdainais stāstnieks, ko daudzi pazīst pēc jau pieminētā hīta videoklipa. Uz Danija balstiņas fona nudien rodas sajūta, ka balss pieder pašam Sātanam. Bet galīgi slikti viss jau arī nav. Lai arī pirmā albuma daļa ir ārkārtīgi garlaicīga, tā otrajā pusē ir dažas dziesmas, kas ir ievērības cienīgas. Nu, un jā kāds vēl tiešām nezin, kas ir Her Gost In The Fog, tad šis caurums ir steidzami jālāpa. Pasarg dies, ja tev netīšām klubā Elektra pasprūk jautājums – a kas tā par dziesmu?

Guntara Dziesmas: Sper mani, grūd mani, Zaharovas versijā

2009-12-10T15:15:00.000+02:00

Yo, my nigga! Es tik ilgi un cītīgi, aizžmiegtām acīm un kulakos savilktām dūrēm varonīgi izcietu visas ziemassvētku dziesmas jaunajās skaņās, taču tas nevarēja turpināties mūžīgi. Jaunais Mikrafona ierakstu hīts Kristīnes... Kristīnas... Zaharovas izpildījumā ir vienkārši MUST produkts. Pirmās taktis atsauca atmiņā vētrainos tīņa gadus, kad hormonus tracināja blonds zaķis ar divām bizēm, pusgarās zeķēs un aicinājumu vēl vienu reizi viņu iekaustīt. Rietumu popkultūras zvaigžņotajā apvārsnī bija dzimusi jauna zvaigznīte. Jā, pedofili tanī laikā varēja uzgavilēt, jo nepilngadīgo zvaigznīšu dzimšanas lavīna bija neapstādināma. No Zaharovas gan „Oh, baby, baby...” tā arī nesagaidīju, jo dziesma ievirzījās kaut kādā nepareizā gultnē. Jā, un Krisīna ir arīdzan pilngadīga, vismaz viņa pati apgalvo, ka viņai esot divdesmit, tāpēc smilšukastes vietā ir izvēlēts buduārs. Jā, ir vēl viena atšķirība – ja es kaut ko galīgi nemurgoju, tad Britnija savu dziesmu bija sarakstījusi pati, savukārt šīs dziesmas viens no autoriem ir Guntars. Es jau redzu, kā Guntars ir domājis šai dziesmai tekstu. Tas ir, fuj, nē! Pasarg dies to vizualizēt!

Noklausies Kristīnas Zaharovas izpildīto dziesmu "20"

Drummer Kaspars: 6-DEC-2009

2009-12-07T12:03:00.000+02:00

Šodien gara diena padevās, cēlos 6.00 AM, jo biju norunājis, ka 8.00 būšu Universal Studios stacijā, jo braucu ciemos pie Latviešiem uz latviešu Losandželoas biedrības namu. Par viņu eksistenci uzzināju sapazīstoties ar Ingu Puhovu (aka Soho), kas gadus 5-cus, ja nemaldos, atpakaļ absolvēja vokālistus MI, tagad dzīvo LA jau kā ASV iedzīvotāja. Nu, lūk, dabūju kontaktus un šodien braucu ciemos. Sapazinos ar daudziem cilvēkiem, jāsaka gan, ka jauniešu "klasē" es biju vienīgais. Bija Adventes koncerts baznīcā un Z-svētku tirdziņš, kurā es uzgāju (!!!) pārdošanā "Melnās Piektdienas" CD, ar kuru varēju palepoties, jo kādreiz spēlēju trijās grupās tajā CD - Huskvarn, Mutilate Myself un Frailty (dziesma Silent Winter, kur otru giču ir Ilze no Ex animā iespēlējusi) un četrus Dzelzs Vilka CD. Ha hā, tā, lūk, tas bija pārsteigums. Biedrība mani aicina tad 20-tajā decembrī uz nākamo pasākumu.
Pēc tam ātri stundas treniņš bungu tehnikā un 5.00PM uz klubu House Of Blues, kur norisinājās MI Christmas Party. Nupat kā atgriezos patiesībā, esmu pārguris drausmīgi, bet tas tā. Pārtijs bija super, briesmīgi pārēdos, pārdzēros tēju. Spēlēja 27 (!!!) grupas, gan studentu, gan skolotāju grupas, katra studentu grupa uzstājās ar 2 dziesmām, skolotāju grupas ar 4-trām. Bija ko dzirdēt patiesībā, lai gan secināju vienu lietu - Ir Metal, ir Alternative Rock (pārsvarā), ir R'n'B, ir Hard Rock, bet neviena paša Industrial. Hmmm... Ļoti patīkams klubs, ideāla pārredzamība un ļoti laba skaņa. Ziniet, skaņotājs uz visām 27 grupām bija viens un visas grupas skanēja ļoooti labi,

Rītdien sāksies pēdējā nedēļa pirms eksāmeniem.

Kaspars: 6-DEC-2009

Notikumu Apskats: novembris (papildinājums)

2009-12-04T16:06:00.001+02:00

Visai nepiedodama apgrēcība no manas puses bija novembra notikumu atskatā aizmirst pieminēt Klāsa Vāveres grāmatas prezentāciju mūzikas veikalā Upe. Tātad stāstu – ja pareizi atceros, 12. novembrī notika Klāsa Vāveres grāmatas „101 mūzikas albums” prezentācija. Neanalizējot to, kuri albumi tad ir izpelnījušos Klāsa izpratnē tikt pieminēti šinī grāmatā, nenoliedzami tas ir vērā ņemams notikums Latvijas mūzikas dzīvē. Es domāju grāmatas iznākšanu. Sajūtu, ka šis notikums ir domāts gurmāniem, papildus radīja arī prezentācijai izvēlētā vieta. Laikā, kad mūzika ir neatgriezeniski digitalizējusies, un galvenie izziņas avoti ir MySpace, YouTube, LastFM un citi interneta resursi, nonākt vietā, kur ir ļoti daudz mūzikas, tikai tā ir ieslēgta mazās kastītēs, ir gandrīz kā nonākt pasaku valstībā. Jā, bija laiki, kad tā bija vieta, kur pavadīt laiku, lai atrastu sev kaut ko jaunu. Arī fakts, ka cilvēkiem patīk „mantas”, un vēl jo vairāk ja tās ir smukas, ko var paņemt rokās un aptaustīt, ir nenoliedzams. Īpaši tas attiecas un vinila platēm un citām audio vizuālajām „mantām” ar kolekcionāru vērtību. Arī grāmata par mūziku, kas sen ir zaudējusi savu komerciālo vērtību šeit un tagad izpratnē, bet ir kļuvusi par klasiku un vēsturisko mantojumu, ir vairāk aicinājums uz diskusiju par platēm ar tiem, kuri tās labi pazīst, un visdrīzāk tās jau sen ir viņu īpašumā. Taču tas neizslēdz iespēju atrast sev arī kaut ko jaunu, lai arī patiesībā tas var būt kaut kas ļoti vecs, bet ne aizmirsts. Iespējams veikalā vēl joprojām stendā, kur parasti var atrast jaunumus, pēc iespējas ir izlikti tie albumi, kas ir pieminēti grāmatā. Arī pašu grāmatu, protams, tur var iegadāties.