Jūnijs
No viena grāvja, otrā - tā varētu raksturot pēdējā mēneša notikumus. Īpaši jau jūnija otro pusi. Ir sācies festivālu laiks, un tad nu par diviem no tiem.
Kilkim Žaibu šogad Lūkšta ezera krastā
norisinājās jau otro reizi, un pilnīgi noteikti festivāls ir audzis. Varbūt ne dramatiski, taču pilnīgi noteikti izaugsme ir ievērojama. Neskatoties uz Līgo svētkiem, bet varbūt tieši pateicoties tiem, šogad letiņu skaits šinī Lietuvas festivālā bija tik pat ievērojams, kā festivāla iepriekšējā norises vietā Plūgo Broliai, kas pie Jonišķiem. Vēl ko piebilst ir diezgan grūti, un nevis tāpēc, ka pasākums būtu garlaicīgs, bet gan tāpēc, ka tas ir vecais, labais Kilkim Žaibu. Nebūšu nekāds ziņu portāls, lai katru gadu atkārtotu vienu to pašu, tāpēc piebildīšu vien to, ka es būšu pārsteigts, ja es sastapšu kādu, kam festivāla mākslinieku vārdi nebūtu sveši, bet viņš nebūtu pabijis Kilkim Žaibu.
Ja par šī gada muzikālajiem iespaidiem, tad, protams, nevar neatzīmēt
Negura Bunget uzstāšanos. Transilvānijas aura un daudzie netipiskie muzikālie instrumenti radīja maģisku atmosfēru. Tie, kas nepalaida garām šīs grupas uzstāšanos Rīgā, gan apgalvo, ka performance varēja būt pat vēl labāka. Beidzot vaigā tika skatīta arī krievu grupa
Temnozor, kas gan vairākiem klātesošiem radīja neargumentētas negācijas. Biju pārsteigts, cik ļoti metāla grupas skanējumu spēj pilnveidot viena flauta. Un, protams,
Skyforger nospēlēja kārtējo lielisko koncertu. Beidzot arī es redzēju Egonu grupas sastāvā. Grūti ir vērtēt Skyforger izaugsmi, tā pat kā pamanīt, pa kuru laiku ir izauguši tavi bērni vai mājdzīvnieki, bet tas, ka Skyforger ir pasaules līmeņa grupa, tas ir fakts.
Tad jau nākamā rītā pēc festivāla atliek piekraut bagāžnieku ar leišu aliem, apēst cepelīnu, un doties mājās, lai gatavotos nākamajam pārbraucienam.
Rosklides festivāls nozīmēja tālu ceļu, četras pilnas festivāla dienas un telšu pilsētiņu. Jā, teltīs gulēšanas romantiku var atēsties uz visu dzīvi, tādēļ lieku reizi šī vienreizējā iespēja netiek izmantota, īpaši jau īsi pirms pasākuma, kur tev kādu laiku nebūs pieejama mīksta gulta, normāla duša un divvientulība. Taču, ja ir gana daudz alkohola, un ir kāre uz piedzīvojumiem, var dzīvot arī dāņu formāta telšu pilsētiņā, kas gan vairāk atgādina izgāztuvi, vai kādu bezpajumtnieku un dīvaiņu rezervātu.
Visu vasaras festivālu simbols, protams, ir telts. Taču izklaides, ko piedāvā to iemītniekiem dažādi festivāli, ir visai dažādas. Kā gadu iepriekš neizbēgama bija vēlme salīdzināt Glastonberiju ar pašmāju Positivus, tā tagad pašreizējā festivālu pieredze liek Roskildi salīdzināt ar Glastonberiju. Ja Glastonberijā vairāk valdīja zāle, māksla, un kaut kur fonā arī mūzika, tad Rosklide noteikti tika pavadīta zem alkohola, seksa un lielo grupu koncertu karoga. Ja Lielbritānijā cilvēki vairāk bija gatavi ar tevi parunāties, uzzināt no kurienes tu esi, apvaicāties, kā tev patīk festivāls, tad Dānijā tev drīzāk piedāvās iedzert, kaut ko uzpīpēt, vai ieelpot smieklu gāzi. Tādēļ tiem, kas nebija norāvušies no ķēdes, lai īsinātu laiku līdz brīdim, kad spēlēs grupas, bija iespēja iepazīt Roskildes vēsturisko centru, kurš par laimi bija diezgan tuvu festivāla norises vietai. Un jāatzīst, tur bija ko redzēt.
Ja par muzikālajiem iespaidiem, tad Roskilde, šķiet, bija pirmā reize, kad man bija iespēja redzēt metālu (un es domāju metālu) uz lielās skatuves (un es nedomāju pašas skatuves izmērus vien).
1349 sniedza pārliecinošu priekšnesumu, kas krietni kontrastēja ar publiku, kas nākamajās dienās sēdēja garās rindās, lai tiktu skatuves tuvumā vērot
Kings of Leon,
Strokes un
Arctic Monkeys.
Iron Maiden bija demokrātiskāks, un īpašus komentārus nemaz neprasa. Katrā ziņā pēc 1349 uzstāšanās radās vēlme tomēr apmeklēt kādu lielāku metāla festivālu, kur apmeklētāju skaits ir lielāks par pāris tūkstošiem. Ļoti izklaidēja
Kaizers Orchestra uzstāšanās, gan muzikāli, gan ar neordināro izskatu un iznešanos. Kaut kāds balkānisks Die Toten Hosen, lai gan tur bija arī regejs, džezs u.c. Pilnīga koncerta grupa. Savukārt rokmūzikas izsalkumu pavisam negaidīti veldzēja
Screaming Females, kas bija iekārtojušies uz salīdzinoši nelielas skatuvītes. Bass, ģitāra, bungas - tā ir visa roka esence, un nevajag nekādus skaņu tehniķus, un trīs ģitāras virtuozus uz skatuves. Vajag dziesmu, talantu un attieksmi, un rokenrols var notikt. Nevajag kautrēties arī no veco roka meistaru ietekmes. Arī pilnīga koncerta grupa.
Īsumā tas arī viss. Bildes... kaut kad.
Jūlijs
Lielākiem un plašākiem aprakstiem nav laika, jo priekšā ir vājprātīgais jūlijs, kas katru nedēļas nogali piedāvās iespēju uzcelt telti kādā no Latvijas nostūriem.
Jau šo piektdien jābrauc uz
Saldus Sauli, lai vēlreiz apskatītos
Skyforger, kā arī Latvijā jau par skandaloziem uzskatāmos
Lordi, un
SIA Radikal vienu no vairākām gaidāmajām performancēm. Ja kādam ir dūša, var apskatīt arī bērnības elkus
H-Blockx. Uzreiz brīdinu, atmiņas atsvaidzināšana ar YouTube palīdzību bija traumējoša. Ir lietas, kam varbūt labāk ir palikt pagātnē.
Nākamajā nedēļas nogalē pēc Saldus Saules jau ir jābrauc uz
Positivus. Skatīties ko? Nu, tie, kas klausās Radio 101, gan jau kaut ko sev atradīs. No galvas atceros
Hurts,
James,
Dzelzs Vilks un
Satellites LV. Bet nu, lielākais LV festivāls n'stuff.
Vēl nedēļu vēlāk nedēļas nogalē ir
Summer Sound Liepāja, ja vēl būs iekšās kaut kur braukt.
Guano Apes un
R.A.P.? Kaut kādas balsis no aizkapu valstības. Gan jau vēl kaut kas tur būs, bet par to es domāšu rīt.
Tad vēl ir jāsaņemas aizbraukt uz Trāķiem paskatīties
Robertu Plāntu. Vismaz tas nav festivāls, un teju vai gribās cerētu uz sēdošu pasākumu. Bet nu jā, arī līdz tam tiksim.
Vēl kas? Ir kādas ziņas par nesen iznākušiem vai topošiem albumiem? Protams! Kur atrast laiku, lai sekotu Red Hot Chili Peppers vai Dream Theater albumu tapšanas peripētijām? Tas lai paliek lietainiem rudens vakariem.
