9. decembris un slavenais klubs Melnā Piektdiena. Rīgā viesojās metālisti no Baltkrievijas. Uz pirmajiem iesildītājiem nepaspējām, bet pašmāju Heaven Grey gan izdevās redzēt. Verons (tas, kurš patiesībā ir Ervīns) iepriekš bija redzēts bez basa, kā arī čellu neatminos redzējis. Bet nu jā, tagad jāiet uz Intrumentu koncertiem un Palladium, tāpēc vietējā andergraunda jaunumiem un tenkām netiek aktīvi sekots, un starp koncertiem arī kāds brīdis paiet. Bet par grupu - šķiet, ka man laikam patīk vairāk tas, par ko Heaven Grey varētu kļūt. Verona grupa, kura, kā baumo, vairs nemaz nepastāv, šķita daudzsološa. Uz doto brīdi Heaven Grey man atgādina britu kāzas: "Something old, something new, something borrowed, something blue..."
Kas attiecas uz cienītajiem viesiem no Baltkrievijas, Gods Tower piemīt kaut kāds primitīvs šarms. Es, protams, nerunāju par grupas vokālistu. Spēlē viņi kaut kādu rokmetālpanka eklektiku, bet dara to ar tādu aizrautību, ka spēj iedvesmot arī publiku uz beznosacījuma jautrību. Man mīļākais personāžs - ģitārists mikimausis. Es gan cenšos likt bildes ierobežotā skaitā, lai nekļūtu pārāk apnicīgs, bet tās sejas izteiksmes plikpaurainajam duracell zaķītim diži neatpalika no Patona (Mike Patton) gorīšanās. Vienvārdsakot, ar vikingpankiem, kuriem līdz jūrai tā patālu, muzikāli viss bija kārtībā.
Nu, un jau nākamajā dienā, 10. decembrī, bija jāskatās tiešraides, jāklausās radio u.t.t., lai uzzinātu, ka visas biļetes uz Arēnu Rīga ir izpirktas, bet dažas biļetītes tomēr vēl varot dabūt. Bet pats galvenais, bija jāiet uz pašmāju jaunizcepto supergrāvēju Instrumenti lielkoncertu Rīgā. Forši, superīgi, oriģināli, krāšņi - to visu jau es esmu stāstījis, tas viss sāk jau mani garlaikot pašu, un nekas šinī jautājumā nav mainījies. Mainījies ir tas, ka grupai Instrumenti nu bija iespēja nozibsnīt ar vērienu, un bija nedaudz bažas, vai lielajam zibsnim pietiks lādiņa? Un te, redz, sajūtas bija mazliet dalītas. No vienas puses šķita, ka nu tik dzirksteles šķīdīs, bet beigās prasījās vēl. No otras puses, pieejot jautājumam racionāli, Instrumentiem priekšnesuma ziņā pagaidām neviens nespēj tuvoties. Joks tanī, ka Instrumenti latiņu ir pacēluši augstu jo augstu ne tikai citiem, bet arī sev, un tādēļ rodas ekspektācijas, ka katru mīļu minūti tevi pārņems tāds "wow", ka visu koncerta laiku tu stāvēsi vaļā pavērtu muti. Bet bija gan gaismiņas, gan burvju mētelis, gan milzu gliemezis, gan ērmīgs orķestris, tādēļ bez "wow" neiztika. Arī nodrillētās Instrumentu dziesmas skanēja mazliet savādāk. Īpaši jau interesants likās elektronikas un dzīvo pūšamo instrumentu apvienojums, kas parāva vaļā vienu dimensiju vairāk. Vienvārdsakot, bija smuks un trekns punkts uz "i", un uz brīdi vajadzētu ielikt Instrumentus plauktiņā, lai atpūšas, un tad jau ar jaunu sparu.
29. decembris atkal vilināt vilināja ar Arēnu Rīga. Šoreiz sanāca tā, ka tiku parauts agrā bērnībā, kad populāri bija Smokie, un kaut kur pa ausu galam bija dzirdēta arī Bonnijas Teileres balss. Vienvārdsakot, kaut kāds veco hitu radio, kur praktiski visas dziesmas ir zināmas, tikai dzīvajā. Sākumā Bonnija Tailere sērsirdīgi uzdziedāja savas dziesmas, no kurām lielākā daļa bija par romantisko. Skanēja arī Simply the Best, kas vairāk pazīstama Tīnas Tērneres izpildījumā. Bija, protams, arī Eclipse, un pilnīgu histēriju izraisīja fināls ar kinomotogrāfā iemīļoto I Need a Hero.
Pēc 30 minūšu pauzes, turpinājums bija vēl graujošāks. Singlus birdināt nāca Kriss Normans ar savu grupu. Pēc enerģiska ievada, sekoja melodisks iestarpinājums, lai nobeigumā nobērtu padzīvojušos klausītājus ar tādiem hītiem, ka viss sēdošais parters pārsteidza apsardzi nesagatavotu, un ar sparu cēlās kājās un devās pie skatuves. Atkal jau, dziesmas nemaz neuzskaitīšu, jo tad būtu jānosauc visas, kā arī daudzas no tām ir zināmas teju no galvas, nemaz nezinot šo dziesmu nosaukumus. Vienkārši ierakstam YouTube Smokie un lieta darīta. Tāds, lūk, gada noslēgums.
Gads gan vēl nav beidzies, tāpēc iespējams rīt būs jādodas uz korporatīvo ballīšu pieprasītāko vietu, Palladium, lai klausītos Austru, ja nemaldos. Bet, ja būs iekāriens bildēt, noteikti reportēšu.
Teju ir noslēdzies vēl viens gads, un varu paziņot, ka noslēdzas arī mana māžošanās ar nosaukumu "notikumu apskats", kas sen jau ir pārvērties par pasākumu, kas tiek vilkts no sevis kā ar knaiblēm. Emocijas jāgāž ārā kamēr karstas, nevis jātaupa rītdienai. No kā arī tik daudz ironijas par notiekošo. Fotoaparātu gan vēl neesmu aizmetis pret sienu, tādēļ gan jau kāda bildīte šeit turpinās parādīties.
3. novembrī uz Rīgu bija atbraukušas kārtējās leģendas. Neesmu sevi jebkad uzskatījis par Amorphis fanu, taču tikko izraku no krājumiem 1993. gada albumu. Kaut kāda iemesla pēc man tomēr šī grupa ir likusies piefiksēšanas vērta, un jāteic šis ieraksts man laikam patīk labāk nekā pats koncerts. Ok, nav jau tā, ka nemaz nepatika. Mūzika kvalitatīva, skaņa bija kārtībā, vokālists atraktīvs, rūcamais iekšā viņam labs, bet to laumiņu un vienradžu tomēr varēja būt mazāk. Bet, hei, es kaut ko teicu par kvalitāti? Arī meitenēm kaut kas ir jāklausās, un neuzskatu, ka esmu nometis laiku zemē apmeklējot šo koncertu. Es vismaz nebiju uz Kiviča grāmatas prezentāciju, ar pretenzijām uz mūzikas pazinēju.
Skyforger albuma Kurbads prezentācijas koncerts, Sapņu Fabrija, 2010-MAI-08
11. novembra krastmala attiecīgajā datumā. SIA Radikal beidzamo dziesmu dzirdēju no Latvijas Okupācijas muzeja otras puses. Toties uzspēju kā reizi, lai sarokotos ar pazīstamiem cilvēkiem, nogaršot kaut ko garšīgu, un noklausītos Skyforger. Šoreiz daba pret skaņu bija saudzīgāka, bet galvenais jau bija atmosfēra. Nu, tā, pa sirsnīgo, ar vecām un jaunām dziesmām. Un vispār, kam es to stāstu? Vienvārdsakot, bija visi, kam tur bija jābūt. Vecajiem Skyforger faniem tā īsti nav biji iemesla vilties, un ar Kurbada iznākšanu to skaits tikai vairojies. Nu, es domāju jaunieši sākuši klausīties Skyforger, bet, ko tur liegties, arī daudzi no vecajiem neizbēgami ir vairojušies, ar to, kas nu bija sanācis, ņēma līdzi uz koncertu.
Dzelzs Vilks klubā Kabata, Spīdolas vakars, 2009-NOV-11
21. novembrī Dzelzs Vilks prezentēja savu jauno albumu Dzīvnieks Pilsētā. Artelī. Spēlēja, dejoja. Nu, kad būs albums, redzēs. Dzīvajā izklausījās pēc tāda... Dzelzs Vilka. Pa rādžiņu, kā reizi, tiek kruķīts retoriskais jautājums, "kāpēc ar mani, kāpēc tu drāzies", bet vēl ir savdabīga dziesma par... sesku? (Ar otro piegājienu uzrakstīju pareizi). Bet disku intereses pēc noklausītos.
Decembris
Nu, par cik decembris nebūt nav iestājies vakar, garām ir palaisti, teiksim, Sanctimony ikgadējais pasākums, vai arī, piemēram, Iļģu 30 gadu jubilejas koncerts.
Bet kas nav palaists garām?
Kilkim Žaibu 2010
9. decembrī klubā Melnā Piektdiena kārtējie Kilkim Žaibu laureāti mākslinieki brauc uz Rīgu uzdziedāt. Kur tad citur? Nevarētu teikt, ka esmu redzējis daudz baltkrievus šai pusēi spēlēdam. Parasti jau problēmas ar vīzām un tur esošo režīmu. Atgādināšu, kā ziņo prese, mēs jau kādu laiku esam Eiropas savienībā, mums ir saistošs Šengenas līgums, un Baltkrievijas demokrātija Eiropas Savienībā nav atzīta par gana demokrātisku. Kas zin, varbūt drīz tai sekos Krievija. Bet ne par politiku stāsts. Gods Tower, lai arī rada asociācijas ar Sargtorni, tomēr galīgi nav apgarotas večiņas, kas tirgo grāmatiņas. Kā rakstīts uz pagoniem - Pagan Folk Doom Metal. Nu, lai neizmežģītu smadzenes, es teiktu hevī metaļ, as visu Iron Man kaverversiju. Nu, tāda grupa - rokenrols, ar visām no tā izrietošajām, līdz ar ko ir piedzīvojusi neizbēgamas sastāva maiņas. Savdabīgs kolektīvs.
10. decembris būs kultūrpasākumiem bagāts. Vispirms krogā, bārā, vai vienkārši dzertuvē Aptieka grupa Malduguns prezentēs savu albumu Pēddzinis. Pirmo pēc kārtas. Sāksies pasākums 18.00.
Instrumenti albuma TRU prezentācijas koncerts, Sapņu Fabrika, 2011-AUG-30
Tajā pašā 10. decembrī Arēnā Rīga pulksten 20.00 sāksies grupas Instrumenti Rīgas lielkoncerts. Nu, ko tur daudz lai saka? Drošvien būs uh, un eh!
Kas attiecas uz decembra otro pusi, drošvien, viss tā pat ir skaidrs. Visdrīzāk kaut kur varēs aiziet uz Olgas disenīti, paklausīties kādu garīgu muzīku, iedzert karstvīnu, apēst mandarīnu un nodziedāt džinglbelli. Izturību.
Par koncertu 8. oktobrī Melnajā Piektdienā daudz nav ko teikt. Aizņemta sestdiena, un nebija vēlmes ļoti iedziļināties. Negura, protams, nospēlēja labi, lai arī performance līdz Kilkim Žaibu līmenim neaizvilka. Toties spranda stīva bija vēl nedēļu. Vienvārdsakot, vairāk tāds satikties, parunāt pasākums izvērtās, un iesildītāji ar dzirdēti tik ar vienu ausi.
15. septembra sestdienas viens no pieturpunktiem bija koncertzāle Palladium, lai paklausītos Annas Kalvi priekšnesumu Rīgas publikai. Šai pašā dienā, braucot uz Jūrmalu, bija mēģinājums iepazīties ar Kalvi daiļradi ierakstā. Secinājums - tik vienmuļi, ka meditēšanai mīkstos pēļos der, taču galīgi nepalīdz koncentrēties un saglabāt možumu, piemēram, pie stūres. Diezgan pamatoti bija gaidīt, ka dzīvais priekšnesums nebūs tik duļķaini vienmuļš. Cerības, protams, attaisnojās.
Šansons, drone, kantrī, Tarantino filmas saundtreks? No viskautkā pa kripitai. Pat padomju Brēmenes muzikantus varēja saklausīt. Spēcīga balss, viena ģitāra, daudz perkusiju, īpatnējas lirikas - tas viss uzprasījās uz to, lai tas tiktu nodēvēts par inteliģentu vai alternatīvu mūziku, lai gan pašas mūzikas, personīgi man, bija mazliet par maz. Drīzāk tāds dzejas deklamējums ar muzikālajām iestrādēm, kuras varētu pārtapt par dziesmām, ja piestrādātu pie muzikālā materiāla. Tas gan varētu laupīt mistisko auru. Vēl, nenoliedzami, mūzika bija ļoti sievišķīga, ko lielā mērā arī pierādīja atnākusī auditorija. Priekšnesuma beigās pietrūka vienīgi balta vienradža vai Pegaza parādīšanās uz skatuves, un pa brīdi piesauktais "devil" nespēja kliedēt šo uzburto margrietiņu smaržu. Ja es meklētu girly-rock, Garbage joprojām būtu mana izvēle.
Toties, vēl bez sarkanās bestijas uz skatuves, varēja pavērot otras daiļā dzimuma būtnes ņemšanos ar perkusijām un īpatnēju mūzikas instrumentu ar plēšām un taustiņiem. Nedz izlikšos, ka es zinu šī instrumenta nosaukumu, nedz arī papūlēšos to sagūglēt, bet īsumā gandrīz akordeons, tikai novietots uz galda guļus. Bet kopumā, koncerts un koncertzāle piestāvēja viens otram. Pirmais iespaids par par Palladium - cērtams kociņš. Ja vēl uz skatuves būs izdevība redzēt kaut ko enerģiskāku, ne tikai mirējus un raudātājus, tad jau varēs piedot arī Tuborg, kā vienīgo dzērienu, kas tuvināms alus nosaukumam.
21. oktobrī bija
jādodas uz klubu Godvil, lai paklausītos baltkrievus Lyapis Trubeckoy (Ляпис
Трубецкой). Grupas līderis jau kādu laiku ir atmetis kaitīgos ieradumus un pievērsties
veselīgam dzīvesveidam. To var novērot ne tikai pēc izmaiņām ārējā izskatā, bet
arī pašironiskajos dziesmu tekstos. Arī dziesmas kopumā ir mainījušas
salīdzinot ar deviņdesmitajiem gadiem, un problēmas ar alkoholu ir nomainījušas
problēmas ar režīmu. Grupas koncerti Baltkrievijā ir aizliegti, dziesmas Grai (Грай) un Belarus Freedom ir aizliegts Baltkrievijā atskaņot, kā arī
Mihaloks (Сергей Михалок) ir saņēmis uzaicinājumu uz prokuratūru, visdrīzāk,
sakarā ar izteikumiem intervijās beidzamā laikā. YouTube var sameklēt, ja ir
vēlme.
Lai vai kā, šī
grupa ar stāžu ir garā jauna un spirgta. Varbūt, vienīgi, viedāka par koncerta
vidējo apmeklētāju. Ska, regejs, panks, roks – tas viss bija enerģiski,
sirsnīgi un, varbūt, arī nedaudz dusmīgi. Protests izskan ne tikai pret
konkrētām personālijām, konkrēto situāciju atsevišķā valstī, bet arī pret
garīgu degradāciju un notrulināšanos kā tādu. Dziesmas no „vecajiem, labajiem
laikiem” koncertā neizskanēja, un izskatās, ka grupa izvairās no šī perioda un
pajoliņu imidža, kas gan ir izskanējis arī intervijās. Toties bija iespēja
izglītoties postpadomju telpas alternatīvā skatuves vēsturē, jo grupas repertuārā
ir parādījušie vairāki dažādu žanru kaveri. Vienārdsakot, grupa dalījās ar svēto
dvēseles liesmu ar tiem, kas dvēselē palikuši jauni, un atsevišķiem
divdesmitgadīgajiem onkuļiem būtu ko pamācīties no šiem jauniešiem, kas
iesoļojuši pusmūžā.
Novembris
2. novembris - 30 seconds to Mars Arēnā Rīga. Kā šodien pusaudži sāks Helovīnot, tā trešdien beigs Marsot. Cerams, ka slēgtās telpās šīs grupas priekšnesumi ir krāšņāki. Ja ne, laikam jau Eiropas provincēm tāds nepienākas.
3. novembrī ceļš atkal mērojams uz Melno Piektdienu. Tur uzstāsies grupa ar stāžu Amorphis. Šiem jūnijā jauns albums esot. Nemetīšos par lielu grupas fanu, bet vārds pats par sevi predefinē to, ka vajadzētu aiziet. Savulaik Skyforger, pēc koncertturnejas pa Somiju, ir spēlējuši Amorphis kaveru (kurai dziesmai, neatceros, neprasiet). Domājams, tas tomēr nav iemesls, kāpēc Amorphis iepriekšējais albums saucās Skyforger?
10. novembrī rokgrupa Laime Pilnīga ir nolēmusi uzstāties akustiski. Jeb MTV paaudzes terminoloģijā - unplugged. Koncerts „Laime Pilnīga unplugged under the parachute" notiks Artelī. Nav pati pazīstamākā grupa, bet galīgi par zaļiem gurķiem arī nenosauksi. Varētu būt vērts.
11. un 18. novembrī grupas Skyforger un SIA Radikal apvienos savus spēkus jaunatnes audzināšanā, un abos valsts svētkos sniegs koncertus. Lāčplēša dienā grupas koncertēs Rīgā, Strēlnieku laukumā. Pieredze rāda, ka vēja brāzmas spēj lauzt ne tikai kokus, bet arī skaņa ir visai materiāla lieta, un var tikt aiznesta projām, tāpēc manī ir zināmas bažas par to, kādi aparāti būs uzstādīti Ušakova priekšnamā koncertam, kurā tiks slavināti varonīgo latviešu vārdi? Taču, domājams, klubā Fontaine Palace valsts dzimšanas diena tiks nosvinēta pienācīgi, un pilnā sparā.
Un vēl simt un viens koncerts, bet dod dievs vismaz uz diviem no šiem aiziet.
Albumi
Slinkums liels, un kamēr uz galvas neuzkrīt, neesmu īpaši iesprindzis pat painteresēties, kur nu vēl noklausīties. Drillēju vecos gabalus. Bet šis tas ir dzirdēts.
Ляпис Трубецкой - Весёлые Картинки. Tā arī nesapratu, ir albums iznācis taustāmā formā, vai nav, bet lejupielādei grupa to jau izlikusi bija martā. Nu, pēc ziedojuma principa. Ja salīdzina ar dažiem iepriekšējiem, šis albums ir tāds liriskāks. Dziesmas ir ļoti dažādas. Tai skaitā šinī albumā ir Lukašenko nemīlētais Grai (Грай), kā arī kaverversija dziesmai Afrika no grupas Комитет Охраны Тепла. Kontrasti mulsina, bet dziesmas, jāatzīst, spēcīgas.
Red Hot Chili Peppers - I'm With You ir izraisījis vislielāko pārsteigumu. Pirmais singls, lai arī šķita dīvains, tomēr likās ok. Albums, lai cik gaidīts, kopumā šķita tik vienmuļš, ka vajadzēs saņemšanos, lai noklausītos līdz galam. Ok, ko tad es gaidīju, jo lai vai cik rock birkas kabinātu, popmūzika paliek popmūzika. Bet bija taču, kādreiz. Bija! Būtu tad labāk Navarro atpakaļ ņēmuši.
Nightwish - Imaginaerum būšot pieejams jau novembra sākumā. Kā jau minēju iepriekš, šis ir konceptalbums, un būšot arī filma. Pretendenti uz promo diskiem jau to ir nosaukuši teju pa gada albumu. Cik līdz šim ir sekots līdzi, grandiozumu just var uzreiz, bet ir nedaudz bail no pārlieka naivuma.
Atzīšos, pirms došanās uz filmu Pearl Jam Twenty, 20. septembrī, neko daudz par grupas Pearl Jam dalībniekiem nezināju. Es pat ļoti ilgi nezināju, ka tas ir grunge, jo klausījos es vienkārši rokmūziku. Tādēļ filma deva iespēju man ielūkoties grupas vēsturē un mūziķu sejās. Toties es zināju dziesmas. Morāle? Drošvien morāles nav, vien tik daudz, ka man bija interesanti paskatīties, kas ir tie cilvēki, kas ir radījuši to mūziku. Tā teikt, saņēmu atbildes uz nekad neuzdotiem jautājumiem - kas, kad un kāpēc?
Bet vēl bez tā, ka filma man patika, filmu varētu raksturot kā sērīgi pozitīvu, un pavisam noteikti arī emocionālu. Filma par to, no kurienes tam visam aug kājas, par notikumu virkni, kas grupu ir novedusi līdz šodienai, par grupu, kas bija un ir savādāka, salīdzinājumā ar citām. Filmā nav seksa, narkotiku un tā rokenrola, kas ir aiz skatuves. Bet filmu noteikti jāredz, īpaši jauniešiem, kas sapņo tikt līdz zvaigznēm debesīs. Filma ir par patiesumu un mēģinājumiem nepazaudēties pēkšņās slavas priekšā. Slavas, kas nākusi tieši pateicoties patiesumam. Kā mēs zinām, ne visiem toreiz tas izdevās.
Oktobirs
Jau sestdien, 8. oktobrī, aizejot uz klubu Melnā Piektdiena, būs iespēja dzirdēt frāzi: "We are Negura Bunget from Transylvania". Kas gan nav gluži taisnība, bet Rumāņi viņi nudien ir. Tāda multiinstrumentāla atmosfēriska black metal grupa, ar mainīgu sastāvu, un tradicionāliem mūzikas instrumentiem. Kā stāsta zinātāji, no vairākiem dzirdēties koncertiem, tieši koncerts Melnajā piektdienā iepriekš ir bijis viens no labākajiem.
Tie, kas nav bijuši uz Palladium nobirdināt asaru Dēmiana Raisa mūzikas pavadījumā, var pretendēt uz Kaiser Chiefs 12. oktobrī. "Rubī, rubī, rubī" esot iekļuvusi kaut kādā tur lipīgāko popdziesmu topā. Laikam ar to pietiek. Pieņemu, ka vēl strēķītis dziesmu arī ir zināms, ja radio aparāts nav svešs. Nu, bet ja tu klausies radio LOL, tad jau, laikam, tev jau biļetes ir ķešā. Pārējām tumšajām dvēselēm es, laikam, nemēģināšu iestāstīt, ka tas ir kaut kas obligāti apmeklējams.
Vai esat bijis klubā Godvil? Nē? Tad to var mēģināt darīt 21. oktobrī. Rīgā viesosies baltkrievu ska-punk grupa Ляпис Трубецкой (Lyapis Trubeckoy). Ja jāmēģina raksturot žanrs, tad ska meets punk rock meets "mūzika iereibušiem cilvēkiem" (jebšu Labvēlīgais Tips). Bet vispār, grupa ir tik sena kā šī pasaule, vai vismaz postpadomju ēra noteikti, tāpēc ir jābūt vakar beidzot nolikušam malā trijdeksni, lai nezinātu vismaz par šādas grupas eksistenci. Kas attiecas uz ska, tad tas vairāk izpaužas grupas daiļrades 21. gadsimta daļā. Katrā ziņā mūzika cilvēkiem ar ironisku attieksmi, pancisku vienkāršību un vēlamas arī krievu valodas zināšanas. Baltkrievu? Nu, varēs kaut kā arī iztikt.
Lai jūs nepadomātu, ka grupa ir prasti krievu gopņiki, viņiem ir arī nopietnākas dziesmas, ne tikai visāda ālēšanās.
Ja nu gadījumā man atkal ir slinkums, vai rodas kāda kavēšanās, pieminēšu, ka pašā novembra sākumā būs arī gaudojošais 30 Seconds to Mars. Vienvārdsakot, nemanāmi ir atnācis rudens, un varu derēt, ka ir vēl miljons koncertu, par kurus es esmu gluži vienkārši aizmirsis pieminēt.
Albumi
Pavisam īsi. Sepultura - Kairos. Neredzu iemeslu slavas dziesmām, jo tāds godīgs old-school metāls vien ir. Lasīju viedokli, ka, salīdzinot ar Soulfly jauno plati, šis esot šedevrs. Nezinu gan. Soulfly, manuprāt, tomēr to visu thrash bīda uz priekšu, nezaudējot seju. Sepultura nu tik ļoti baidās pazaudēt seju, ka ekspluatē savu vārdu un klasisko death un thrash. Bet citādi nav slikti, un ņemot vērā, ka A-lex dēļ sava koncepta bija pirmais albums, pēc Maksa bonifācija brīvdienām, kuram es pievērsu uzmanību, tad šis pat neliek neizpratnē šķobīt ģīmi.
Opeth - Heritage. Grūts albums. Itkā jau Opeth, "uh" un "eh", un nevar noliegt, ka tur kaut kas ir, bet tāda aizgrābiena kā Blackwater Park nav. Labi, nevajag, protams, mušas jaukt ar kotletēm, bet ko tur padarīsi - ja ir viens labs albums, tad ir, un visu gribās mērīt pēc viņa. Bet... jāpaklausās vēl. Ir diezgan maz klausīts, un, drošvien, šim transgalaktiskajam lidojumam vajag ļauties kādos komfortablākos apstākļos bez stresa un ārējiem kairinātājiem.
Apsveicu visus ar reibušo pusaudžu dienu, kas uz vakarpusi kritīs kā lapas no koka. Tātad, festivālu sezona ir cauri pavisam galīgi un neatgriezeniski, un ir laiks rausties iekšā šauros un tumšos klubos baudīt subkultūras.
Vasaras otrā daļa
Salacgrīva, Positivus un daudz dīvainu grupu. Jūru šogad uz brīdi redzēju no kalniņa. Divās dienās nobraukti padaudz simti kilometru. Tā spilgti palicis atmiņā King Charles kāpiens skatuves konstrukcijās, un nez kādēļ asociācijas ar Kravicu jaunībā. Mūzika dzīvajā šķita interesanta. YouTube gan lika vilties, bet kopumā interesanta popkultūras parādība. Vēl viena ne mazāk dīvaina apvienība bija OK Go, kas esot slavena ar saviem videoklipiem. No videoklipiem esmu vien redzējis nesen iznākušo video ar Muppet Show, bet dzīvajā patika enerģija ar ko krāsainie vīriņi ņēmās uz skatuves. Šķiet vēl ko piebilst nav ko. Positivus kā Positivus. It kā solīju bildes, bet nu jau, drošvien, atstāšu nākamā gada festivāla ieskandināšanai.
Trāķos, savukārt, notika Roberta Plāna un Band of Joy koncerts. Nebija nekāds Led Zeppelin, protams, bet ko tādu gaidīt, manuprāt, bija arī lieki. Ļāvos pārsteigumam. Un, lai arī kantrī un blūzs nav manu mīļāko žanru sarakstā, tomēr tajā Amerikas dienvidnieku trinkšķināšanā kaut kas ir. Ban of Joy iedvesa jaunu dzīvi diezgan vecām un pazīstamām dziesmām, to skaitā arī dažām Led Zeppelin dziesmām. Plānts ar savu zvaigžņoto pavadošo grupu, protams, bija vakara zvaigzne, kas Trāķu pils salu uz laiku emocionāli pārcēla uz Amerikas dienvidiem, taču patīkami pārsteigumi sagaidīja jau tad, kad uz skatuves kāpa brāļi Dikinsoni. North Missisipi Allstars, šķiet, ir spējīgi mūziku izspiest no jebkā, kam ir stīgas. Arī no cigāru kārbas un kaut kāds bundžas. Un, jā, lieliskam skanējumam pietiek arī ar diviem cilvēkiem, un daudzskaitlīga grupa nav obligāta prasība.
Otrdien, 30. augustā, norisinājās uzreiz divi albumu prezentācijas koncerti. Lai piedod Red Hot Chili Peppers, bet dzīvā mūzika tomēr vilina vairāk, tāpēc devāmies uz Sapņu Fabriku, kur pašmāju Instumenti teica pateicība vārdus visiem, kas piedalījās jaunā albuma "Tru" tapšanā. Paši Instrumenti apgalvoja, ka "Tas nav koncerts", taču dziesmas tika spēlētas. Bez tam tika rādīti video, izziņots koncerts Arēnā Rīga, un celebrēt šo visu notikumu atnāca diezgan daudz cilvēki. Principā, kulturāls cilvēks noteikti nepalaidīs garām faktu, ka Instrumenti kaut ko ir paveikuši. Tāds priekšstats radās. Instrumenti, savukārt, atkal spēja izdomāt kaut ko jaunu, tādēļ dziesmas tika prezentētas pat uz veselām divām skatuvēm. Kas attiecas uz pašu albumu, par to vēlāk.
Septembris
Forum Cinemas atkal ķērušies klāt populārajai mūzikai. Red Hot Chili Peppers koncerts ir garām, taču 20. septembrī tiks rādīta dokumentāla filmaPearl Jam Twenty. Principā nosaukums izsaka visu.
Savukārt jau rīt, 2. septembrī, Melnā Piektdiena atklās koncertu sezonu. Spēlēs Diseim, Katalepsija, Opifex, Frailty un Relicseed. Būs arī Metal Karaoke.
Albumi
Instrumenti - True. Disks ar kvalitatīvu mūziku, kas satur daudziem jau zināmu dziesmu kompilāciju. Ja vien tas nebūtu pirmais albums, teju vai gribētos teikt, ka tas ir Instrumentu best-of. Bet par cik tas tomēr ir pirmais albums, tad jāteic - viss tas labais, kas ir Instumenti, ir šinī albumā. Vismaz no mūzikas ierakstu viedokļa.
Vēl viena pašmāju debija ir Grondh ar savu Necilvēks. Neesmu gan vēl dzirdējis, bet no tā ko esmu dzirdējis, interesē dzirdēt (jā, es to speciāli). Var jau smīkņāt, bet man tas lēnais un smagnējais black patīk. Un atzīsim, tādas tīra žanra pērles Latvijā... faktiski var teikt, ka nav nemaz. Visiem kaut kādi sānsoļi un ārlaulības bērni ar citiem žanriem.
Vēl viens black metal devums ir no zviedru Craft. Kopš iepriekšējā albuma ir pagājis krietns laiks, tāpēc Void iznākšana izraisīja lielu interesi.Vinilu, piemēram, nopirkt nevarēja jau tanī brīdī, kad viņš tikai iznāca. Izmisumā dauzu galvu pret ķieģeļu sienu. Ja patika Terror Propaganda, noteikti ir jādzird arī Void. Albums drūms kā kodolsprādziena sekas.
Protams, kā tad var nepieminēt nu jau iznākušo Red Hot Chili Peppers albumu I'm With You? Arī no šīs grupas ļoti ilgi nekas jauns nav bijis, tādēļ interese ir liela. Dzirdējis neesmu, tāpēc komentēt nevaru, tomēr trīsas šis albums rada tādēļ vien, ka tas ir RHCP.
Septembris nu tad ir tas mēnesis, kurā ir jāparādās Opeth jaunajam albumam Heritage. Visiem jau šīs ziņas virsū neskrien, bet viss tas "Opeth to, Opeth šito" jau ir apnicis. Albumu, lūdzu, tagad! Līdz šim dzirdētais ir daudzsološs.
Progresija ir sarosījusies, un pie tam vienas izdevniecības paspārnē. Arī Dream Theater jaunajam albumam A Dramatic Turn of Events vajadzētu nākt klajā septembrī. Iepazīties līdz šim bija iespējams teju ar visa albuma fragmentiem. Pagaidām izklausās pēc Ayreon. Slikti, labi - to mēs redzēsim. Jā, un, protams, jaunais bunģieris.
Nu, tā kopumā turam buru, dzeram alu, izbaudām beidzamās siltās dienas. Tekstu nepārlasīšu. Variet lamāties.
No viena grāvja, otrā - tā varētu raksturot pēdējā mēneša notikumus. Īpaši jau jūnija otro pusi. Ir sācies festivālu laiks, un tad nu par diviem no tiem.
Kilkim Žaibu šogad Lūkšta ezera krastā norisinājās jau otro reizi, un pilnīgi noteikti festivāls ir audzis. Varbūt ne dramatiski, taču pilnīgi noteikti izaugsme ir ievērojama. Neskatoties uz Līgo svētkiem, bet varbūt tieši pateicoties tiem, šogad letiņu skaits šinī Lietuvas festivālā bija tik pat ievērojams, kā festivāla iepriekšējā norises vietā Plūgo Broliai, kas pie Jonišķiem. Vēl ko piebilst ir diezgan grūti, un nevis tāpēc, ka pasākums būtu garlaicīgs, bet gan tāpēc, ka tas ir vecais, labais Kilkim Žaibu. Nebūšu nekāds ziņu portāls, lai katru gadu atkārtotu vienu to pašu, tāpēc piebildīšu vien to, ka es būšu pārsteigts, ja es sastapšu kādu, kam festivāla mākslinieku vārdi nebūtu sveši, bet viņš nebūtu pabijis Kilkim Žaibu.
Ja par šī gada muzikālajiem iespaidiem, tad, protams, nevar neatzīmēt Negura Bunget uzstāšanos. Transilvānijas aura un daudzie netipiskie muzikālie instrumenti radīja maģisku atmosfēru. Tie, kas nepalaida garām šīs grupas uzstāšanos Rīgā, gan apgalvo, ka performance varēja būt pat vēl labāka. Beidzot vaigā tika skatīta arī krievu grupa Temnozor, kas gan vairākiem klātesošiem radīja neargumentētas negācijas. Biju pārsteigts, cik ļoti metāla grupas skanējumu spēj pilnveidot viena flauta. Un, protams, Skyforger nospēlēja kārtējo lielisko koncertu. Beidzot arī es redzēju Egonu grupas sastāvā. Grūti ir vērtēt Skyforger izaugsmi, tā pat kā pamanīt, pa kuru laiku ir izauguši tavi bērni vai mājdzīvnieki, bet tas, ka Skyforger ir pasaules līmeņa grupa, tas ir fakts.
Tad jau nākamā rītā pēc festivāla atliek piekraut bagāžnieku ar leišu aliem, apēst cepelīnu, un doties mājās, lai gatavotos nākamajam pārbraucienam.
Rosklides festivāls nozīmēja tālu ceļu, četras pilnas festivāla dienas un telšu pilsētiņu. Jā, teltīs gulēšanas romantiku var atēsties uz visu dzīvi, tādēļ lieku reizi šī vienreizējā iespēja netiek izmantota, īpaši jau īsi pirms pasākuma, kur tev kādu laiku nebūs pieejama mīksta gulta, normāla duša un divvientulība. Taču, ja ir gana daudz alkohola, un ir kāre uz piedzīvojumiem, var dzīvot arī dāņu formāta telšu pilsētiņā, kas gan vairāk atgādina izgāztuvi, vai kādu bezpajumtnieku un dīvaiņu rezervātu.
Visu vasaras festivālu simbols, protams, ir telts. Taču izklaides, ko piedāvā to iemītniekiem dažādi festivāli, ir visai dažādas. Kā gadu iepriekš neizbēgama bija vēlme salīdzināt Glastonberiju ar pašmāju Positivus, tā tagad pašreizējā festivālu pieredze liek Roskildi salīdzināt ar Glastonberiju. Ja Glastonberijā vairāk valdīja zāle, māksla, un kaut kur fonā arī mūzika, tad Rosklide noteikti tika pavadīta zem alkohola, seksa un lielo grupu koncertu karoga. Ja Lielbritānijā cilvēki vairāk bija gatavi ar tevi parunāties, uzzināt no kurienes tu esi, apvaicāties, kā tev patīk festivāls, tad Dānijā tev drīzāk piedāvās iedzert, kaut ko uzpīpēt, vai ieelpot smieklu gāzi. Tādēļ tiem, kas nebija norāvušies no ķēdes, lai īsinātu laiku līdz brīdim, kad spēlēs grupas, bija iespēja iepazīt Roskildes vēsturisko centru, kurš par laimi bija diezgan tuvu festivāla norises vietai. Un jāatzīst, tur bija ko redzēt.
Ja par muzikālajiem iespaidiem, tad Roskilde, šķiet, bija pirmā reize, kad man bija iespēja redzēt metālu (un es domāju metālu) uz lielās skatuves (un es nedomāju pašas skatuves izmērus vien). 1349 sniedza pārliecinošu priekšnesumu, kas krietni kontrastēja ar publiku, kas nākamajās dienās sēdēja garās rindās, lai tiktu skatuves tuvumā vērot Kings of Leon, Strokes un Arctic Monkeys. Iron Maiden bija demokrātiskāks, un īpašus komentārus nemaz neprasa. Katrā ziņā pēc 1349 uzstāšanās radās vēlme tomēr apmeklēt kādu lielāku metāla festivālu, kur apmeklētāju skaits ir lielāks par pāris tūkstošiem. Ļoti izklaidēja Kaizers Orchestra uzstāšanās, gan muzikāli, gan ar neordināro izskatu un iznešanos. Kaut kāds balkānisks Die Toten Hosen, lai gan tur bija arī regejs, džezs u.c. Pilnīga koncerta grupa. Savukārt rokmūzikas izsalkumu pavisam negaidīti veldzēja Screaming Females, kas bija iekārtojušies uz salīdzinoši nelielas skatuvītes. Bass, ģitāra, bungas - tā ir visa roka esence, un nevajag nekādus skaņu tehniķus, un trīs ģitāras virtuozus uz skatuves. Vajag dziesmu, talantu un attieksmi, un rokenrols var notikt. Nevajag kautrēties arī no veco roka meistaru ietekmes. Arī pilnīga koncerta grupa.
Īsumā tas arī viss. Bildes... kaut kad.
Jūlijs
Lielākiem un plašākiem aprakstiem nav laika, jo priekšā ir vājprātīgais jūlijs, kas katru nedēļas nogali piedāvās iespēju uzcelt telti kādā no Latvijas nostūriem.
Jau šo piektdien jābrauc uz Saldus Sauli, lai vēlreiz apskatītos Skyforger, kā arī Latvijā jau par skandaloziem uzskatāmos Lordi, un SIA Radikal vienu no vairākām gaidāmajām performancēm. Ja kādam ir dūša, var apskatīt arī bērnības elkus H-Blockx. Uzreiz brīdinu, atmiņas atsvaidzināšana ar YouTube palīdzību bija traumējoša. Ir lietas, kam varbūt labāk ir palikt pagātnē.
Nākamajā nedēļas nogalē pēc Saldus Saules jau ir jābrauc uz Positivus. Skatīties ko? Nu, tie, kas klausās Radio 101, gan jau kaut ko sev atradīs. No galvas atceros Hurts, James, Dzelzs Vilks un Satellites LV. Bet nu, lielākais LV festivāls n'stuff.
Vēl nedēļu vēlāk nedēļas nogalē ir Summer Sound Liepāja, ja vēl būs iekšās kaut kur braukt. Guano Apes un R.A.P.? Kaut kādas balsis no aizkapu valstības. Gan jau vēl kaut kas tur būs, bet par to es domāšu rīt.
Tad vēl ir jāsaņemas aizbraukt uz Trāķiem paskatīties Robertu Plāntu. Vismaz tas nav festivāls, un teju vai gribās cerētu uz sēdošu pasākumu. Bet nu jā, arī līdz tam tiksim.
Vēl kas? Ir kādas ziņas par nesen iznākušiem vai topošiem albumiem? Protams! Kur atrast laiku, lai sekotu Red Hot Chili Peppers vai Dream Theater albumu tapšanas peripētijām? Tas lai paliek lietainiem rudens vakariem.
Atkal mani bija pievārējis slinkums un laika trūkums, tādēļ atkal apvienosim divus mēnešus. Godīgi sakot nesanāca arī neko daudz apmeklēt, jo bija Lieldienas, Muzeja Nakts, un kā kūlas ugunsgrēks plosījās Eirovīzija. Pat Melnās Piektdienas piecu gadu jubilejai enerģijas pietrūka. Un arī nav pilnīgi nevienas bildes.
Tomēr Lielajā Piekdienā, kas bija 22. aprīlī, sanāca tikt līdz Nabaklab, lai paklausītos SIA Radikal, un iegūtu viņu debijas albumu. Kādu laiku nav nācies redzēt tik daudz cilvēkus melnos t-kreklos ar kādas konkrētas grupas vārdu. Šķiet brends SIA Radikal ir uzņēmis apgriezienus, un ierasties uz šīs grupas albuma prezentāciju bija daudzu goda lieta. Lai mani te daži speciālisti neizlamā par to, ka t-krekls ar apdruku vēl nav brends, atzīmēšu, ka iespēja iegādāties t-kreklu ir tikai viena no lietām. Man SIA Radikal asociējas ar pilnīgu "old school" savā attieksmē un izpausmēs. Tādi kā no MTV laikiem izkāpuši, vien Beavis and Butt-head pietrūka. Kaut kā digitālajā telpā manas un grupas gaitas nav krustojušās, ja atskaita ziņu portālus. Tīri tehnisku problēmu dēļ, arī albumu pirmo reizi dzirdēju pēc tam, kad dabūju disku, nevis kā visi civilizēti cilvēki, to varēja izdarīt internetos.
Kas tad ir mainījies SIA Radikal dzīvē kopš konceta Andrejsalā, kad ļaudis iesildījās pirms pirmā Metallica konceta Rīgā? Protams, vairs jau netiek spēlētas tikai Metallica dziesmas, un grupas daiļradē ir ienākusi latviešu valoda. Tomēr dzīvā uzstāšanās ļoti uzskatāmi nodemonstrēja, kas ir iedvesmojis šīs grupas daiļradi un vēlmi darboties. Vēl Radikāļi gribēja publiku izspiest kā citronu. Nezinu, kā tur zāles aizmugurējā galā gāja, bet gluži katru dziesmu spēlēt kā beidzamo, tad jau visam koncertam atdeves no publikas var arī nepietikt. Bija tikai viens atelpas brīdis, kas nu ļoti uzjundīja atmiņas par Sanitarium. Tā vien gribējās koncertu nobeigt ar Seek and Destry, taču tā vietā bija Battery un Sho What. Kas arī nav slikti, jo beidzamā dziesma arī Metallica izpildījumā neizskan pārāk bieži. Nu, un tad jau ar dullu galvu un aizsmakušu balsi varēja doties uz mājām. Visu pārējo, šķiet, es jau esmu pateicis albuma recenzijā.
Un viss! Maijā, kā jau teicu, bija Eirovīzija.
Jūnijs
Bez šaubām pēdējais brīdis ir sameklēt teltis un guļammaisus, ja kāds to vēl nav izdarījis, jo festivālu sezona var sākties. 17. un 18. jūnijā Igaunijā norisināsies festivāls Rabarock. Neko neesmu dzirdējis par šo "vadošo rokmūzikas festivālu", bet Filter tiešām skan lepni. Protams, būs arī citas grupas, bet no tām man vien ir pazīstams Metsatöll vārds.
Savukārt, 21. jūnijā var doties uz Tallinu, lai paklausītos jenķus 30 Seconds To Mars. Lai arī ko nerakstītu relīzēs, un tur vienmēr būs "leģendārie", "spilgtākie" un "grandiozākie", bet tāds meiteņroks vien ir. Bet nevar jau katru dienu Metaļiku dragāt, un ko vien ir vērta Tallinas Dziesmusvētku estrāde? Laika pārbaudi grupa tomēr arī izturējusi, un nav akurāt tā, ka izdzirdot grupas nosaukumu, man būtu jāmetas pie JūTjūbes. Starp citu, to beidzot varētu arī izdarīt, jo cik te ir palicis? Trīs nedēļas?
Metālisti, šķiet, šogad Jāņus svinēs Lietuvā, jo Kilkim Žaibu šogad notiks 23. 24. un 25 jūnijā. Šoreiz pat nav skaidrs, saukt mākslinieku vārdus, vai pietiks ar valstīm? Tuvākos postpadomju reģionus, atskaitot Igauniju, kuras vārdu es dalībnieku sarakstā vispār neredzu, pārstāvēs ļoti ievērojamas black/pagan metal grupas. Alternatīvu trūkuma dēļ Latviju pārstāvēs Skyforger. Jāatzīst gan, ka jaunajā festivāla norises vietā pirmo reizi. Savukārt folkloras kopu saimē no Latvijas būs arī jau tradicionālie Vilki. Vēstures rekonstrukciju festivālā pārstāvēs vien lietuvieši. Nu, un svaram šim visādi citādi uz folkloru, vēsturi kā arī smagu mūziku tendētam festivālam tiks piemesti grieķi Rotting Christ un rumāņi Negură Bunget. Vai ir vajadzīgi vēl kādi komentāri par šo festivālu? Diezgan droši, ka nē.
Albumi
Pelikānu paspārnē (akdies, kāds kalambūrs) ir iznācis Solaris disks ar ļooooooti garu nosaukumu. Laikam žanra specifika. Kā apgalvo cilvēki (cerams), tad "Skaņa ir bieza, sāpīga un atkarību izraisoša". Kas attiecas uz mani, man tie visi "posti" un "dūcēji" neizraisa sajūsmu. Varētu jau teikt skarbāk, bet, ja jau tas eksistē, tad kādam to visu vajag, tāpēc ne man spriest par visa tā kvalitātēm. Nu, nespēju es uztvert mūziku, kurai nav dinamikas. Kas attiecas uz ziemeļnieciskumu un "dīvainumu"... atvainojiet, bet nu neliegsimies, tā visa mūzika un subkultūra ir dīvaina pat uz Gāgas un Bībera fona..., tad es dodu priekšroku tādiem troļļiem kā Lifelover, Silencer un citi dīvainīši, kuru nosaukumus nu nespēju es ne izrunāt ne atcerēties. Nu, ja ne tik eksotisku, tad vismaz Agalloch, kas gan ir jenķi.
Kādēļ es vispār kaut ko vispār rakstu, ja jau man tik ļoti nepatīk? Ja jau letiņi, vēl bez Reiņa Laurika, ir kaut ko izdarījuši mūzikā, bija interesanti paplašināt horizontus un atvērt prātu. Šoreiz gan nesanāca. Bija ļoti īss brīdis, kas man iestājās cerīgs "oooooo", tas bija beidzamās dziesmas sākums, un arī tādēļ, ka šausmīgi atsita Temnozor "Перуновым Зорям" ievadu.
SIA Radikal - Monokarš ir mūsu Metallica, sviests un maize. Kad puikas brauc ar mocīti, vai dodas uz Liepāju, vai vienkārši grib iztrakoties, viņi klausās SIA Radikal.
Savukārt jau mazliet vairāk izlepušiem rokmūzikas cienītājiem noteikti vajag Relicseed disku 60 minūtes sapņa. Laba debija, un ir vērts pasekot arī citām aktivitātēm, ja jau mēs esam tik digitāli sociāli.
Vienvārdsakot, slinkums atkārtoties, ja reiz par to esmu vienreiz izteicies.
Ļoti gaidīts tika Samael - Lux Mundi. Protams, kvalitatīvi. Tur nu būtu grūti šveiciešiem kaut ko pārmest. Kā vērtēt pārējo grūti pat teikt. Ir muļķīgi grupai pārmest to, ka viņi izklausās pēc sevis, taču pietrūka kaut kāda pārsteiguma, svaiguma. Pagaidām ir sajūta, ka albums ir kā amorfa masa ar daudzām sastāvdaļām, kas viena otru nomāc. Vienīgais patiešām garšīgais kumoss šķita "In The Deep". Varbūt Samael ir pārcenties, un varēja kaut ko izdarīt kripatiņu vienkāršāk?
Kā ziņo Roadrunner, Septembrī iznākšot Opeth jaunais albums Heritage. Pagaidām ir zināms dziesmu saraksts, un to, ka to producējis un miksējis ir Porcupine Tree līderis Stīvens Vilsons. Solīts arī tiek, ka albums tik izdots arī formātos, ko novērtēs arī kolekcionāri, kuru Opeth fanu rindās netrūkstot. Bet, tas viss vēl tikai rudenī.
Enslaved piedāvā EP ar nosaukumu The Sleeping Gods lejuplādēt par velti - http://preemtiv.com/emails/enslaved/. Enslaved jau nu nekādi nevar vērtēt pēc pirmās noklausīšanās, tādēļ nemaz nemēģināšu to darīt. Taču ir manāmi daži pārsteigumi - vokāls, panciski elementi u.c. Katrā ziņā jumtu rauj, tikai pagaidām nav skaidrs, vai tas būs paliekoši. Intrigai var palasīt aprakstus par EP iekļautajām dziesmām, apmeklējot augstāk minēto saiti.
Ok. Kaut ko atpazīstamāku? Kā būtu ar Sepultura? Jūnija otrajā pusē Nuclear Blast solās izlaist Sepultura albumu - Kairos. Pagaidām intervijās paustais "blā, blā" nepārliecina, un nekādu konceptuālismu es neredzu, bet kaverversijas būtu interesanti paklausīties. Sepultura ir atvēzējusies uz Ministry un Prodigy. Kāpēc Prodigy nespēju saprast. Tā ir tāda mode, ironija vai atmiņas par jaunību? Nu labi vēl, ka Firestarter, ne Voodoo People.
Ļoti, ļoti drīz būtu jāiznāk arī Anathema albumam We're Here Because We're Here. Vai tur maz vēl kas ir bilstams? Ja nu vienīgi, ka Anathema dosies primajā koncertturnejā pa ASV. Kāpēc visi metušies izdot savus albumus ASV?
Joki mazi. 1. aprīlis ir klāt. Tādēļ ātri, kamēr vēl nav pienākušas aprīļa beigas, jāpastāsta par to kas bijis, un kas būs. Marts
LU lielā aula 13. martā piedzīvoja ko nebijušu. Taisnības labad jāteic, ka nebijis notikums tas bija gan Rīgai, gan Latvijai kā tādai, jo pirmo reizi pie mums viesojās Laibach. Bija jocīgi doties uz ēku, kur kādreiz diendienā tevi mēģināja padarīt kripatiņu gudrāku un labāku, lai redzētu un dzirdētu kaut ko tik neviennozīmīgi vērtētu. Pie vēsturniekiem - tie kopā ar ģeogrāfiem vienmēr bijuši traki ļautiņi. Bet Raiņa bulvāra 19. ēkas lielajā aulā rādīt šitādas neķītras bildes un ļauties militāriem maršiem, tas ir kas neiedomājams. Bet visādi citādi lieliska vietas izvēle konkrētā žanra māksliniekiem. Pārsist šo varētu vienīgi Sapņu Fabrika, bet tikai ar norunu, ja paralēli ēka kalpotu saviem iepriekšējiem mērķiem, kad tai apkārt bija balts žogs, un pie ieejas dežūrēja zaldāts ar Kalašņikovu.
Bet tagad nopietni, par vienu svarīgu iniciatīvu, kas gan šogad norisinājās jau otro reizi. 18. martā tika sadalītas beidzamās mūzikas balvas, un šoreiz laureātu vidū bija ekskluzīvi metālmūzikas un rokmūzikas pārstāvji. Likumsakarīgi, ka pasākums norisinājās klubā Melnā Piektdiena. Pasākums pieticīgs, mājīgs, bez mēģinājumiem uzlēkt augstāk par savu pakaļu, un jāatzīst, nav jau arī tā, ka potenciālo laureātu būtu ārkārtīgi daudz. Līdzīgi kā populārās mūzikas skatuvei, arī šinī mūzikas lauciņā ir savas Dieviem pietuvinātās autoritātes, kuras pārējos pretendentos iedveš bezcerību saņemt kādu balvu. Taču bija arī daži pārsteigumi.
Taču pirms ķerties pie laureātu uzskaitīšana, neliela liriska atkāpe par šo iniciatīvu apbalvot tos mūziķus, ka akurāt nebrauc uz Eirovīzijām, nelien televizorā un dzeltenajā presē, un faktiski ir mūzikas entuziasti. Pirmkārt, ir patīkami, ka Latvijā parādās jaunas rokgrupas, un, kaut arī kūtri, tās palēnām tiek pieņemtas "mataino" saimē. Lai piedod "rokeris Kaža" un citi mūzikas ierakstu Gada balvas ieguvēji, bet man ir citāds priekštats par rokmūziku. Rebel Riot, Relicseed un citas Rock 'N' Riga izaugušās grupas krietni atsvaidzina ierasto kārtību, un ienes savādāku rokenrola garu. Tomēr enerģijas apmaiņa, kas koncerts pēc būtības arī ir, krietni atšķiras no metālistu pārlieku nopietnās, gaisā plūstošās violetās enerģijas. Un, lai arī cik jauka, nepiespiesta atmosfēra valdītu jau minētajās rokbārā, mūzika vairāk iegūst no Melnās Piektdienas skatuves. Protams, savi elki, zvaigznes, izpratne par lietu kārtību un iedibinājusies tradīcija metālistu vidū ir spēcīga, kuras pamatā vienmēr ir bijis jautājums "true"? Šī uzstādījuma sakarā puvuši tomāti un olas tiek arī lielajām zvaigznēm, tiklīdz deguns tiek apsildīts ārpus noslēgtā loka. Arī subkultūru dalījums ir krietni striktāks, atšķirībā, piemēram, no Lietuvas. Pie mums subkultūras ir krietni nošķirtas, katra ar saviem klubiem, krogiem, informatīvo telpu, lai arī mietpilsonim ir grūti atšķirt vienus "melnos" no citādiem "melnajiem". Viena no spilgtākām "true" jēdziena nozīmes ilustrācijām ir kaut vai interneta resurss truemetal.lv. (Название та какое!) Taču, lai arī kādas ideoloģiskas domstarpības rastos jauniešu maksimālisma nomāktajos prātos, tieši Melnā Piektdiena un ar to saistītie cilvēki ir nākuši ar iniciatīvu šādam pasākumam, kas pēc būtības ir vienīgā alternatīva Kora Karu, Eirovīzijas, Latvijas Radio 2 un Mikrafona ierakstu produkcijas patērētāju kultūrai. Es drīzāk ticu, ka tieši šinī pasākumā varētu tikt pārvarēts genocīds pret savādāko, citādo. Taisnības labad jāmin, ka metālisti šogad ir tikuši pie savas pirmās Mūzikas ierakstu Gada balvas, kas lielā mērā bija pārsteigums visiem.
Bet tad nu pie vārdiem un nosaukumiem. Pasākumā laureāti uzspēlēja katrs pa trim, četrām dziesmām - spēlēja Rebel Riot, Relicseed, Flying, Preternatural, pirmo reizi Melnajā Piektdienā spēlēja Sovvaļnīk u.c. Pauzēs starp grupu uzstāšanos tika sumināti mūziķi, dzērāji un citi labi cilvēki. Tad nu metālmūzikas Gada balvas laureāti par 2010. gadu ir sekojoši:
Gada labākā jaunā grupa: Rebel Riot (Nighttales, Malduguns)
Gada labākais vokālists: Jānis Umbraška - Flying (Elīna Gindra - Nighttales, Jānis Boļšaks - Sanctimony)
Gada labākais albums: Skyforger - Kurbads (Heaven Grey - Falling Mist, Sovvaļnīks - Bolts susātivs)
Gada labākā koncertgrupa: Preternatural (Frailty, Skyforger)
Gada labākais mūziķis: Guntars Endzelis - Rūsa, Moral Free, ģitāra (Edgars Rakovskis - Relicseed, SIA Radikal, DSM, ģitāra, Edmund Vizla - Frailty, ģitāra)
Tātad, jau šodien, 1. aprīlī, Nabaklab sāk trīsdiennieku. Šodien panku karogs plīvos, un spēlēs PND un Inokentijs Mārpls. Būs arī meitenes. Rīt vakars pretendē uz smagās mūzikas titulu, un spēlēs Sanctimony un Enhet. Meitenes nebūs, bet būs ārzemnieki un plašu meistari. Savukārt svētdien būs kaut kas, par ko man ir maza nojausma. Ir... bet nav. Vienvārdsakot citēju: "...savu pirmo koncertu piedzīvos Regnāra Vaivara un Kaspara Rolšteina projekts “Orchestral magnetophons in the dark...". Tad nu... daudz laimes klubam.
2. aprīlī, Miera ielā 12 tiks atklāta... Skaņu Meža vēstniecība. Neuzskaitīšu visu, kas tik šī vieta nebūs, jo tā būšot tik pat multifunkcionāla kā Arēna Rīga. Nu labi, sporta pasākumi laikam tur nenotiks, bet katrs interesents un idejas cienītājs, kas būs izvingrojies un, pieļauju domu, arī nebūs pārāk izsalcis, varēs jaunajā mītnē dabūt visu pārējo. Viesmīlīgās telpas vērs durvis vaļā pulksten 18.00, spēlēs arī daži mākslinieki.
8. aprīlī klubā Sapņu Fabrika uzstāsies YouTube zvaigzne Dub Fx. Savdabīgs jaunietis, kas neskatoties uz žanra robežām, varētu šķist interesants daudziem. Latvijā esot jau bijis. (Dobelē, vai?) Kas šo grupu iesildīs, man ir pat bailes teikt.
8. aprīlī klubā Melnā Piektdiena, kur gan citur, uzstāsies amerikāņi Obituary un zviedri Grave. Grupas PeR vietā būs cita pataloģija - amerikāņu grupa Pathology.
10. aprīlī, tur pat Melnajā Piektdienā, uzstāsies grupas Onslaught, Suidakra un Debauchery. Uz Suidakra apskatīties var vest arī meitenes.
Nu tā kaut kā. Ko jūs darīsiet aprīļa otrajā pusē, es nezinu. Drošvien, stādīsiet kartupeļus.
Citur
Jūs taču zināt, kas ir Guano Apes? Kāpēc es tā prasu? Nē, grupa jau it kā populāra... bija. Taču diskogrāfija šiem nav diez ko liela, un kopš 2000. gada albuma Don't Give Me Names nekā diži ievērības cienīga viņu aktivitātēs nav bijis, ja neskaita kaut kādus dīvainos ierakstus un kompilācijas die hard faniem.Tad nu lūk, aprīlī šie laiž laukā albumu Bel Air. Savukār jūlijā šie pat uzstāsies jaunizceptajā festivālā Summer Sound Liepāja. Pat nezinu ko piebilst, vai kādu emocionālo fonu piešķirt šim notikumam. Nu, varbūt arī Farmer Boys varētu izdomāt atsākt darbību. 2008. gadā šie kaut ko pat mēģināja.
Albumi
Dienas gaismu ir ieraudzījusi, tā it kā tai būtu acis, Burzum jaunā plate, tā it kā to varētu atskaņot uz vinila atskaņotāja, Fallen. Nu ko, Ērikam Stendziniekam būs ko klausīties, un par ko twitteror. Ar nepacietību gaidu, kad ieraudzīšu viņu Melnajā Piektdienā kratām pačku, nu kaut vai pie Rūsas. Par laimi Vikernesu vairs ne ar ko nepārsteigsi, pēc tam, kas notika tad, kad viņš savu pirmo albumu, pēc atgriešanas brīvībā, gribēja nosaukt White God. Bet par solīto Filosofem un Hvis Lyset Tar Oss, ir krietni vien labāk, par to šaubu nav. Un piesauktie par zelta klasiku kļuvušie albumi arī nav tukša muldēšana. Tomēr kaut kā tā ķīmija neveidojas. Kaut kāds Paranoid (Black Sabbath) skanējums, kurš Burzumiski vienmuļi caurtek albumu, ar tik pat vienmuļu vokālu. Bet kā jau teicu, salīdzinot ar Belus galīgi nav slikti, un Burzum var jau sāk uzskatīt par visai vērā ņemamu notikumu, ne tikai dzeltenās preses slejās.
Uz mēneša albuma titulu varētu pretendēt Amon Amarth albums Surtur Rising, kas izdots ar Metal Blade gādību. Neko diži tālāk par Death by Fire grupa nav tikusi, un būtu arī muļķīgi pazaudēt seju un pamatīgo fanu bāzi, bet ir arī pa kādai interesantākai kompozīcijai, no kurām man jau visvairāk patīk trešīgais Destroyer of the Universe. Kā nu bez kādas episkas balādes, un, protams, cilvēku prātus nespēj atstāt vienaldzīgi kaveri, tādēļ šī albuma sakarā Amon Amarth ir atvēzējies uzreiz uz trim skaņdarbiem. Limitētajā diska versijā tiek solīti kaveri Kiss un Accept, bet iTunes ir iegūstama System of a Down dziesmas kaverversija. Tā, sķiet, ir zviedru nodeva Amerikas tirgum.
Nupat esot iznācis meiteņu grupas Within Temptation albums The Unforgiving. Šis ir pirmais holandiešu konceptuālais albums ar speciāli tam radītu mūziku, komiksiem, īsfilmām u.c. interneta laikmeta parādībām. Dzirdējis, protams, neesmu, tāpēc jātic vien uz vārda tam, ko saka paši mūziķi, un saka viņi to, ka šis grupai būs jauns muzikāls virziens.
„Šķiet, ka, rakstot jaunā albuma dziesmas, esam atgriezušies pie mūsu 80.gadu elkiem – „Sisters Of Mercy” un „Marillion, „Europe” un „A-Ha”, „Depeche Mode” un „Metallica”,” stāsta grupas ģitārists Robert Westerholt.
Arī marta beigās vajadzētu būt iznākušam brāļu Maksa un Igora Kavalera projekta TheCavalera Conspiracy albumam Blunt Force Trauma. Solfly jaunākais veikums Omen bija visai iedvesmojošs, tādēļ ir interesanti, ko tad Makss ir sastrādājis kopā ar brāli. Vērtēt neņemos, bet pagaidām priekšstats ir radies, ka tas ir tīrs thrash Kavaleru ģimenes stilā - ejam uz studiju, un vienkārši rakstam iekšā to, kas mums tur sanāk.
Vēl viens konceptuālais albums top vēl vienas episki simfoniskas grupas izpildījumā. Nightwish albumu sola gan tikai 2012. gadā, taču darbs aktīvi notiek jau tagad. Somi, kas tagad saucoties somi / zviedri, ir atvēzējušies uz veselu orķestri un pat filmu. Par orķestri - YouTube var redzēt diezgan amizantu video, kā tiek rakstīti daži grupai mazāk raksturīgi instrumenti. Ieraksts notiek Londonā. Ir arī jau saplānoti pirmie pasaules tūres koncerti, kas sāksies ASV nākamā gada janvārī.
Vienvārdsakot, punķi un asaras, no kā būtu jātop kaut kam grandiozam. Tā vien šķiet, ka nopelniem bagātie mūziķi tuvāko gadu laikā no sevis grib izspiest vismaz vēl vienu The Wall.
Nu tā, mīlīši, šim mēnesim arī viss. Uzreiz saku, kļūdas labošu iespējas robežas. Neapbižojiet Stendžu, meklējiet vasaras riepas, bet neaizmirstiet par cīruļputeni, un tādā garā.
Nu, tā - koncertu dzīvē ziemas miegs ir beidzies, un varam atsākt baudīt kultūras dzīvi. Cimdus, zeķes, zābaciņus gan pagaidām nav iemesls krāmēt nost, tomēr jau ir sanācis ar alu slacīt samocītās balss saites. Arī Arēnā Rīga jau ir noticis ūdens atrakciju šovs, un ko tur liegties, tās vīnogas ir mazliet skābas, taču pagaidām tika dota priekšroka subkultūru pasākumiem. Nu labi, gan jau krāšņos tērpu un vizuālos šovus arī var uzskatīt par zināmu subkultūru, kas ir diezgan nepretencioza, bet es par kaut ko skaļāku un nepieradinātāku. Pārsteigums vai ne?
Februāris
Vispirms 22. februārī Melnajā Piektdienā pulcējās lateksā un melnās drēbēs tērpti ļautiņi, ar savādām frizūrām un citām dīvainībām. Nē, tas nebija "sado pa mazo" pasākums, bet gan uz Rīgu bija atbraukuši Mortiis un Combichrist. Kā bija redzams, cilvēkiem, par jauniešiem, atvainojiet, visus nekādi nevarētu nosaukt, šāda veida pasākumi patīk un interesē, un organizatoriem nav akurāt jāplēš mati no galvas, jo uz pasākumu ierodas daži desmiti. Kā jau minēju, Mortiis darīja manu dienu, lai gan domas atnākušo vidū dalījās. Bet tai vajadzētu būt normālai parādībai, es domāju. Igauņu sniegumu neredzēju.
Arī 25. februārī iesildītāji piedzīvoja iesildītāju likteni, jebšu tika ignorēti. Taču Melechech priecēja ļoti. Ja jaunais šīs grupas ieraksts mani pārāk neaizkustināja, tad dzīvā uzstāšanās noteikti ir priecē sirdi un dvēseli. Kas attiecas uz Nile, dzīvajā pat likās savdabīgi interesanti. Neesmu liels žanra piekritējs, un, drošvien, tādēļ Nile ieraksti man šķiet pārāk tehniski un neinteresanti.Atskaitot Ēģiptes motīvu, protams, taču mūmijas es labprāt apskatos dokumentālajos raidījumos, un Ēģiptes skaņas es baudu pateicoties Karla Sandersa solo albumiem. Taču pasākums kopumā bija labs nedēļas nogales ievads.
Bet nu februāris ir garām, un gaidot uz pavasari, jācer, ka ar to būs beigusies vietējo dvēseļu izskaistinātāju sacensība par vietu zem augļiem bagātākā banānu koka, kā arī viens otram sišana uz pleca par labi padarītu darbu 2010. gadā.
Marts
Tātad, martā uz ātru roku nāk prātā tikai viens notikums - pirmo reizi Rīgā uzstāsies Laibach, slovēņi, kas nav izpelnījušies masu atzinību, taču vienmēr piesaista uzmanību, un spējuši ietekmēt daudzu citu mūziķu daiļradi. Rammstein, protams, ir populārākais piemērs, kas tiek minēts. Un, ja ar to ir par maz, kā būtu ar ar uzstāšanos Latvijas Universitātes Lielajā aulā? Būs ko prātā vājiem izbļaustīties par to, ka "fašisti" uzstājas Latvijas Valsts galvenajā mācību iestādē. Nu, ko? 13. martā tad uz Alma Mater, Universitatas Latvensis, vai kā nu kuram šī māja Raiņa bulvārī saucas.
Citur
Ziņas, protams, jūs visi lasiet, tāpēc, drošvien, ziniet, ka System of a Down šovasar koncertēs Eiropas festivālos. Nē, nekas nav mainījies - tas obligāti nenozīmē apvienošanos. Tāpat jūs zinat, ka Metallica pavasarī dodas studijā, lai rakstītu jauno albumu. Martā būs laukā arī Amon Amarth jaunais albums Surtur Rising. Tā pat arī tūlīt, tūlīt jābūt laukā arī Samael jaunajam albumam IlluminationLux Mundi.
No citām metālistu ziņām - Latvijā norisināsies konkurss, kurā viena latviešu grupa varēs iegūt iespēju kāpt uz Wacken Open Air 2011 skatuves. How cool is that? Skyforger uz W:O:A skatuves nav bijuši, un te pavisam zaļiem gurķiem dod tādu iespēju. Ja jaunieši pratīs izmantot, tad salīdzinājumam mūsu Reiniku uzstāšanās Eirovīzijā ir koncerts Kaltenes kultūras namā. Lai gan... Kaltenē varētu arī nebūt kultūras nama. Nu, bet jūs sapratāt.
Vienvārdsakot, še jums vēl Nile un Melechech koncerta bildes, un lieciet mani mierā... līdz nākamai reizei.
