Sakarā ar tuvojošos kārtējo Metālmūzikas gada balvu, kura šogad nolēmusi panākt pretī arī rokmūzikai, man radās iespēja noklausīties pretendentu ierakstus, ko arī ar interesi izdarīju. Un kā te neradīsies interese, kad tu uzzini, ka Ķiģelis tagad sacentīsies ar metālistiem, kas vienmēr ir bijuši iedomīgi margināli. Bet, jā, matiņus daudzi ir apgriezuši īsākus, zābakus nomainījuši pret kedām, un, kas zin, iespējam klausās The Killers, dzer kafiju no kartona krūzītes vai amerikāņu eilu no glāzes, un nodarbojas ar sportu. Un tātad...
Fēlikss Ķiģelis - Starp dimantiem un pelniem
/Kantrī radies Smiltenē/
Mūzika, kuru izdzirdot gribās teikt - jā, šī ir īsta rokmūzika latviešu valodā. Ja man būtu jāiztēlojas šī mūzika dzīvajā, es iztēlotos kādu krodziņu ārpus Rīgas, kur kungi kovboju zābakos un rūtainos kreklos dzer alu no pudelēm, spēlē biljardu un bauda Fēliksa priekšnesumu. Jauniešiem patiktu Dzelzs Vilka tipa sintezatora elementi, kamēr briedušākiem klausītājiem pie sirds vairāk ietu mutes ermoņikas. Varu derēt, ka kāda no dziesmām noteikti nonāks radio SWH top 20. Varbūt balāde "Pieglaudies"? Visas dziesmas nenoklausījos.
Soundarcade - Moving the Great Hadron
/What's the buzz? Tell me what's a-happening./
Iepriekšējie mani mēģinājumi saprast šīs grupas daiļradi bija cietuši fiasko. Kā, drošvien, daudzus citus, manu uzmanību šī grupa bija saistījusi ar videoklipu dziesmai "Hunt Royal". Taču apskatītā dziesmu kompilāciju mani patīkami pārsteidza. Mazāk zunoņas, vairāk instrumentu spēlēšanas, tādējādi diezgan zemā un drūmā skaņa sāk apaugt ar miesu un formu, un vairs nav tik nesaprotami ēteriska. Lai gan, protams, meditācijas elements Soundarcade mūzikā nav pazudis, kas to visu liek ielikt plauktiņā, "pie noteikta nosakaņojuma", ja vien neesi žanra hardcore fans.
Dry Decay - Acusma Inferna
/Angry birds/
Brutāla desa, graindkōrs, vai kādos apakšžanros tas viss ir sašķēlies, nav jau laikam arī svarīgi. Vienvārdsakot, viena brutāla mūzika krievu valodā ar fragmentiem no kinofilmām, daudz īsām dziesmām un... arī džeza elementiem? Pēc divdesmit minūtēm tu attopies, ka esi jau nonācis albuma beigu galā. Ja par džeza brutālo šķautni, tad man savulaik patika Shining albums "Blackjazz". Cik noprotu, iepīt džezu metālā tagad ir diezgan modīga lieta. Bet kopumā es teiktu, ja manī tas neizraisa tādu pašu sajūsmu, kā klausoties Mortician "Chainsaw Dismemberment", uz gada albuma titulu Dry Decay albums tomēr nevar pretendēt. Ar šo visu liekvārdību es, patiesībā, gribēju teikt, ka man nav viedokļa. Nav mans žanrs, un jebkādu objektīvu viedokli es noformulēt nespēju.
Stagnant Project - The Rorschach Test
/Beta testing/
Extreme/Neo-Thrash Metal. What? Tiešām tikai extreme, neo un thrash? Tur ir sintiņš, varēja jau iebliezt arī gothic! Lai vai kā, bet jau pirmie rifi bija iespaidīgi un graujoši. Pirmais sajūsmas vilnis noplaka izdzirdot vokālu, lai gan tīri objektīvi nav piesiešanās vērts, tik vien kā personīgās īpatnības. Šodien pat dzirdēju katastrofālu piemēru, kā vokāls izbojā labu mūziku, un šis nav akurāt tāds gadījums. Nav gluži Destroyer 666, bet es drīzāk teiktu, ka blakned-thrash, lai gan extreme, nudien, ir ērts ar to, ka zem tā var pabāzt jebko. Jā, patiesībā tā elektronika ir tas jocīgākais, tai pat laikā arī interesantākais visā šinī stāstā.
Atgriežoties pie šīs grupas vēlreiz, un jau dzirdot visus albumus, jāatzīst - labs sākums, bet līdz lauriem vēl tālu pat mūsu guberņā. Vai nu prasās vairāk ekstrēma, vairāk industrijas, vai arī vienkāršības. Bet, kā saka - practice makes master.
Kiss of the Dolls - I Wanna Be
/Quo vadis?/
Njā, ādas bikses izsaka visu. Kaut kāds Dīp Purplis. Skan jau labi, kamēr viņi nespīdzina kaķi un Jāņa Lūsēna sintezatoru, bet ar nopietnu sejas izteiksmi ir grūti šo klausīties. Lirikas latviešu... angļu... jēziņ, arī krievu valodās, nopietnību nevairo. Kam tīk dziedāt par kredītiem, kam par prezidentiem. Ak, dievs, tiešām arī Raimonds Pauls? Nē, nē, līdz galam es noklausīšos, un kādā festivālā trijos naktī arī noteikti gribēšu šo dzirdēt arī dzīvajā, bet cerības uz Grammy, par nožēlu, viņiem nav. Piedodiet, ja varat puiši un meitenes, vai kas jums tur ar sastāvu šobrīd notiek. Un, svētais Vaišļa, kur viņi logo ir dabūjuši? No Kapteiņa Morgana?
P.S. Janka, turās!
Apēdājs - Mana vārna
/Nezāles pat ar napalmu neiznīdēt/
Tātad, Dzelzs Vilka komerciāli neveiksmīgā versija arī joprojām turas kopā. Vai nu kā to visu nosaukt? Nu, katrā ziņā debijas albums pēc piecpadsmit gadiem nav slikti. Sit pat Inokentija Mārpla rekordus. Ja tu neesi spēlējis Inokentijā Mārplā, vai Apēdājā, tad tu esi no Liepājas. Bet, ja beidzam bārstīt asprātības un sāli uz brūcēm, ierakstam nav ne vainas. Tāds neslikts stoner(?) roks ar psihodēliski transcendentālu pieskaņu. Nav arī pārāk bieži, kad kopējo noskaņu nebojā lirikas latviešu valodā, un šis ir tieši šāds gadījums. Ir reālas izredzes iekļūt top trīs. Nu, vai vismaz balvu par mūža ieguldījumu.
Diseim - Holy Wrath
/Vecums nenāk viens/
Mūzika pati nopietnība. Diseim varētu ar elkoņiem iebakstīt gan Frailty, gan Soundarcade. Ik pa brīdim šķiet, ka tūlīt iegaudosies Nick Holmes, kas liecina, ka šādu depresiju vajadzētu lietot mazās devā. Lai man ļoti patiktu, prasītos mazliet asāku skaņu, un nedaudz vairāk jestruma, taču tas ir gaumes jautājums, un neko sliktu neliecina par grupas kvalitātēm. Vienīgais, kas mulsina, ka īsti vairs arī nav ko piebilst, un pat iepriekš pieminētais ir tāds nekonkrēts "blā-blā". Nav pat nekā prikolīga ko pateikt, ja vien nemēģināt piesieties bundzinieka bārdai (ha, nu, jā, par jauniem un daudzsološiem viņus nekādi nenosauksi). Vienvārdsakot, izlasi, ka tas ir sludge doom metal, un viss ir skaidrs, pat ar visu to, ka man ir stipri vien aptuvena nojausma kas ir sludge.
Deodium - Saules Kalpi
/viensviensviens/
Es nezinu, vai to var saukt par heavy metal, tādēļ man patīk kad grupas, kas nav nolēmušas dogmatiski pieslieties kādam konkrētam apakšžanram, sauc savu mūziku vienkārši par metālu. Lūk, Deodium, manuprāt, ļoti labi varētu piestāvēt šāds askētisms. Bet, ja jau, piemēram, Machine Head sauc sevi par heavy metal, lai būtu heavy, kas, pa lielam, tā pat neraksturo mūziku. Un kas raksturo Deodium "Saules Kalpus"? Ritmiska, reizēm arī melodiska metālmūzika dzīvo instumentu (jā, mūsdienās elektriskā ģitāra ar visiem pedāļiem ir teju dzīvais instruments) izpildījumā. Saules Kalpi izklausās tāds diezgan ambiciozs nosaukums, kas pievieno zināmu auru, un pat uzliek zināmas ekspektācijas pret tūlīt klausāmo albumu, tomēr pirmais iespaids ir labs. Šķiet ir sanācis izvairīties no pārlieku lielas banalitātes, nevajadzīga romantisma vai pārlieku lielas ambiciozitātes. Tāds svaiga gaisa malks. Un atkal jau, liriskas latviešu valodā skan labi, un tas nav maz. Un man sen nav nācies dzirdēt dziesmu latviešu grupas izpildījumā, ko gribētos griezt uz rinķi atkal un atkal, un krist ar viņu uz nerviem arī citiem (ko es gan nedarīšu... laikam). "Saules Kalpi" noteikti ir tieši šāda dziesma. Nu ko, šķiet vēl pirms visu albumu noklausīšanās, esmu gatavs atdot gada labākā albuma titulu šim ierakstam.
Frailty - Melpomene
/Everything dies/
Nu, šis jau ir pavisam nopietni, ar perfekcionisma piegaršu. Ko vien ir vērtas Frailty skaņošanās pirms koncertiem. Kvalitatīvi, episki, pat simfoniski, viss kā pienākas. Principā tas viss bija skaidrs vēl pirms sāku klausīties ierakstu, jo mums tagad ir interneti, tīzeri un vispār pietiek ar četriem kvadrātmetriem un datoru, lai mēs būtu ļoti sociāli, un zinātu, kas pasaulē notiek. Labi, par pirmajiem pārsteiguma elementiem - trīs dziesmas virs 13 minūtēm? Nopietni, trīs? Iešu sagūglēt Burzum, bet man šķiet, ka Vargs savos albumos nekad nav iekļāvis vairāk par divām ļoti garām dziesmām. Šitie jau ir kaut kādi prog-rock izlēcieni. Citās ziņās... es pat nezinu. Kaut kā kvalitāte mums te iet roku rokā ar pārāk lielu nopietnību un drūmumu, un alternatīvas ir vēl briesmīgākas. Jebkurā gadījumā, melno meiteņu balsis šis albums noteikti nosmels, un ierakstam var draudēt vien jaunā rokeru paaudze. Kas attiecas uz žūriju viedokli, plus punkti, drošvien, tiks piešķirti tādēļ vien, ka tā būs loģiskākā izvēle, pat ja mūzika tā pa īstam neaizgrābs.
The Factor - Ļauj man dzert
/The Sixties Are Over Man/
Pat nezinu ko teikt. Puķu stādīšana un Šlesers? Labāk būtu dzēruši un pārsaukušies par The Hector. Vienmēr esmu ierosinājis, un darīšu to arī turpmāk, ja īsti nav ko teikt, nevajag kautrēties no instrumentālās mūzikas. Nu, vai vismaz dziedāt tā, lai tekstu nevarētu saprast. Citādi nepamet sajūtas par čukčismu - ko redzu, par to dziedu. Jā, arī lirikas divās valodās rada jautājumu - kāpēc? Tas ir gadījumam, ja nu jāuzstājas kādā mūzikas festivālā Igaunijā? Vienvārdsakot, tāda reģionāls lietošanas multi-purpose rokmūzika, ar zināmu blūza piešprici, ko atskaņot piektdienās Liepājā pie Fonteina.
Ok, pārvarot pirmo šoku par Šleseru, un noklausoties visu līdz galam, tik traki tomēr nav. Dažas dziesmas ir, dažas nav, bet visam pāri tāda garāžas piegarša. Pēdējai dziesmai ir potenciāls kļūt par pļēguru himnu, ko dziedāt pie ugunskura. Tāda neliela, es pat nezinu, agrīnā Pearl Jam noskaņa, ja vien izdotos aizdzīt ainiņu, kad Valters un Kaža Latvijas Televīzijā aicina balsot par šo dziesmu sūtot sms. Man pašam, savukārt, visvairāk patika dziesma "nakts". Bet, jā, tas viss nekādi nemaina faktu, ka deviņdesmitie ir garām, un gada ieraksta statusam pietrūkst dažu santīmu, lai sanāktu gan šmigai, gan cigaretēm.
Sanctimony - Perfection
/Kaverversijas tautai/
O, man jau patīk, jo tikai piecas dziesmas. Uzreiz atrakstīšos, ka esmu no tiem, kam palicis rūgtums no tiem laikiem, kad Sanctimony mainīja savu muzikālo skanējumu uz pašreizējo, tādēļ ir grūti ir izvairīties no skepses vēl pirms vēl dzirdēts pats ieraksts. Bet grandi, šaubu nav, tādēļ arī atstāju uz beigām. Galvenais, ka grupai ir savs skanējums, paredzama izaugsme un sava publika. Jā, pilnīgi var just, ka man negribas izteikties par konkrēto ierakstu, tādēļ tāda atrakstīšanās ar vispār zināmām atziņām. Ok, labi, gada ierakstu nedabūs tāpēc, ka šis nav pilnasinīgs ieraksts. Toties pēc zvaigžņu stāvokļa un vispārējas loģikas Sanctimony tiks atzīta par labāko koncertgrupu. Ģeld?
Expendable Youth... awwww cik mīļi! Man jau patīk kaverversijas. Un balāde? Wow!
P.S. Tā balāde, kā vēlāk izrādījās, arī ir kaverversija kaut kādai Lotai no agrīnajiem Odekoloniem. Tā teikt, intuīcija nepievīla.
Rebel Riot - Destructive Chaos
/Am I Evil?/
Njā, grupa, kurā spēlē Hetfīlda dubultnieks, nedaudz arī izklausās pēc agrīnās Metallica. Hit The Lights ir tā kaverversija, ko šai grupai obligāti vajadzētu kādreiz uztaisīt. Ja vien viņi nestrādā jau pie kādas ZZ Top kaverversijas. Nu, jā, klausos kā pēdējos, jo visvairāk arī interesēja. Rock'n'Riga šaurās telpas, jaunieši, kas fano par roka klasiku. Ja viena liela daļa situsies uz pūdeļroku, vai glemroku, tad Rebel Riot vairāk spiež uz ko mazāk ārišķīgu. Jā, un vēl tas vintidž skanējums. Arī savā ziņā modīga lieta arī ārpus Latvijas, līdzīgi kā Instagram, kad pie visām digitālajām iespējām, skaņa speciāli tiek atstāta tāda jēla, lai radītu veca ieraksta sajūtu. Rezumājot, ekspektācijas bija mazliet augstākas, bet ieraksts nav arī slikts. Grupai vismaz ir sava seja un skaņa, un tas nav maz.
Tātad, personīgajā topā -
1. Deodium, 2. Apēdājs, 3. Rebel Riot.
Savukārt, mana prognoze par galvenajiem lauru plūcējiem -
1. Frailty, 2. Deodium, 3. Diseim.
