CD: Wagars

Iespaidojoties no Vanzoviča rakstītā, nolēmu, ka man pēc pagoniem pienāktos izteikt viedokli (arvien mazāk man patīk vārds "recenzija") par grupas Wagars debijas ierakstu. Sākšu no beigām - pirmā lieta ko es izdarīju, kad izskanēja beidzamā dziesma, es devos Gūgles apskāvienos. Patiesībā jau Vikipēdijas, par cik jēdziens "crust", man ir visai vāji pazīstams, tik vien atcerējos, ka bija grupa ar šādu pašu nosaukumu. Vāji man iet ar to žanru eklektiku. Pirmā doma bija par to, ka kāds kaut kur ir pazudis tulkojumā, ņemot vērā jauno modi, pretēji skolā mācītajam, žanru nosaukumus latviskot. Kur tur īsti ir black metal? Šo to Vikipēdija man spēja paskaidrot, un no tā verdikts - nekāds Darkthrone no grupas Wagars pagaidām nesanāk, drīzāk Napalm Death. Nu, un ņemot vērā to, ka Napalm Death man nekad sajūsmu nav raisījis, varbūt atskaitot viņu jaunāko veikumu, var jau nojaust, cik ļoti šis ieraksts man patika.

Labi, grupu klasificēšana vispār ir nepateicīga un nevajadzīga nodarbe, tā pat kā zvaigznīšu likšana, jo neesam nekāds Metal Hammer, vai kāds cits glancēts žurnāls. Mums vairāk interesē emocijas. Nu, un emocijas ieraugot Imanta Ziedoņa vārdu, pat bez visas histērijas par viņa neseno nāvi, saucās pavisam latviskā vārdā - skepse. Bet, ok, kopējā tematikā tas, domājams, iekļaujas visai labi, lai arī ko es domātu par Ziedoni. Savukārt ar pašu tematiku man ir problēmas. Visa šīs modernās pasaules antiutopija mani nesaista, un spriežot pēc tā kas darās manā Feisbukā, uz gadu starpību to viennozīmīgi nevar novelt. Mizantropija man ir raksturīga, tomēr no interneta telefonā man fobijas nerodas, un vēlme nomest drēbes, lai dietu kopīgā dejā ap ugunskuru mežā, man nerodas vispār. Toties man kļūst skaidrs, kāpēc eksistē cilvēki, kas turpina mūziku izplatīt apaļos rimbuļos kartona vāciņos. Askētisma kalngals. Ieturot pozu līdz galam, un vienlaikus taupot dabas resursus, varēja jau arī ļaut mūziku baudīt ekskluzīvi tikai koncertos, citādi ticamība tam visam ir apmēram tāda, kā komunisma uzvarai zemes virsū, vai tam, ka mīlestība izglābs pasauli, un naidniekam ir jāgriež otrs vaigs.

Ok, viss līdz šim ir bijis tik graujoši, ka teju jādomā, vai ir jēga turpināt? Jā, ar muzikālo daļu arī viss nav spīdoši, bet tur man būs pat kāds labs vārds sakāms. Tomēr pabeidzot iznīcinošo kritiku, un pirmais kam gribās piesieties ir vokāls. Kaut kā to apaļumu tai skaņā tā jau gana, lai vēl arī vokāls to papildinātu. Bet man jau tie pīķi skanējumā vispār patīk, tāpēc tas viss ir ļoti subjektīvi. Otra lieta, tās black ietekmes tāda pabanālas, ko gan, šķiet, atkal jau žanra specifika prasa. Es teiktu, ka jāatīsta tā melanholiskā daļa, atstājot brutālos elementus tikai kulminācijai, un izpušķojot to ar kādu psihodēlisku elementu. Bet, ne jau man par to galvu lauzīt. Koncerta laikā no zāles neskriešu prom, un, piekritīšu Vanzovičam, dzīvajā Wagars pagaidām izklausās labāk.

P.S. Labi, neliels papildinājums visam iepriekš teiktajam. Pēdējā dziesma "Civilizācijas noriets" ar trešo mēģinājumu, par laimi albums ir tik īss, ar visu tekstu, par kuru gribas pasmīnēt, pat diezgan labi patīk. Un tomēr, postapokaliptiskās tēmas muzikālā izpildījumā etelons man joprojām ir Craft "Terror Propaganda".

Latvijas Metal Mūzikas Gada balva 2012: albumu apskats

Sakarā ar tuvojošos kārtējo Metālmūzikas gada balvu, kura šogad nolēmusi panākt pretī arī rokmūzikai, man radās iespēja noklausīties pretendentu ierakstus, ko arī ar interesi izdarīju. Un kā te neradīsies interese, kad tu uzzini, ka Ķiģelis tagad sacentīsies ar metālistiem, kas vienmēr ir bijuši iedomīgi margināli. Bet, jā, matiņus daudzi ir apgriezuši īsākus, zābakus nomainījuši pret kedām, un, kas zin, iespējam klausās The Killers, dzer kafiju no kartona krūzītes vai amerikāņu eilu no glāzes, un nodarbojas ar sportu. Un tātad...

Fēlikss Ķiģelis - Starp dimantiem un pelniem
/Kantrī radies Smiltenē/

Mūzika, kuru izdzirdot gribās teikt - jā, šī ir īsta rokmūzika latviešu valodā. Ja man būtu jāiztēlojas šī mūzika dzīvajā, es iztēlotos kādu krodziņu ārpus Rīgas, kur kungi kovboju zābakos un rūtainos kreklos dzer alu no pudelēm, spēlē biljardu un bauda Fēliksa priekšnesumu. Jauniešiem patiktu Dzelzs Vilka tipa sintezatora elementi, kamēr briedušākiem klausītājiem pie sirds vairāk ietu mutes ermoņikas. Varu derēt, ka kāda no dziesmām noteikti nonāks radio SWH top 20. Varbūt balāde "Pieglaudies"? Visas dziesmas nenoklausījos.

Soundarcade - Moving the Great Hadron
/What's the buzz? Tell me what's a-happening./

Iepriekšējie mani mēģinājumi saprast šīs grupas daiļradi bija cietuši fiasko. Kā, drošvien, daudzus citus, manu uzmanību šī grupa bija saistījusi ar videoklipu dziesmai "Hunt Royal". Taču apskatītā dziesmu kompilāciju mani patīkami pārsteidza. Mazāk zunoņas, vairāk instrumentu spēlēšanas, tādējādi diezgan zemā un drūmā skaņa sāk apaugt ar miesu un formu, un vairs nav tik nesaprotami ēteriska. Lai gan, protams, meditācijas elements Soundarcade mūzikā nav pazudis, kas to visu liek ielikt plauktiņā, "pie noteikta nosakaņojuma", ja vien neesi žanra hardcore fans.

Dry Decay - Acusma Inferna
/Angry birds/

Brutāla desa, graindkōrs, vai kādos apakšžanros tas viss ir sašķēlies, nav jau laikam arī svarīgi. Vienvārdsakot, viena brutāla mūzika krievu valodā ar fragmentiem no kinofilmām, daudz īsām dziesmām un... arī džeza elementiem? Pēc divdesmit minūtēm tu attopies, ka esi jau nonācis albuma beigu galā. Ja par džeza brutālo šķautni, tad man savulaik patika Shining albums "Blackjazz". Cik noprotu, iepīt džezu metālā tagad ir diezgan modīga lieta. Bet kopumā es teiktu, ja manī tas neizraisa tādu pašu sajūsmu, kā klausoties Mortician "Chainsaw Dismemberment", uz gada albuma titulu Dry Decay albums tomēr nevar pretendēt. Ar šo visu liekvārdību es, patiesībā, gribēju teikt, ka man nav viedokļa. Nav mans žanrs, un jebkādu objektīvu viedokli es noformulēt nespēju.

Stagnant Project - The Rorschach Test
/Beta testing/

Extreme/Neo-Thrash Metal. What? Tiešām tikai extreme, neo un thrash? Tur ir sintiņš, varēja jau iebliezt arī gothic! Lai vai kā, bet jau pirmie rifi bija iespaidīgi un graujoši. Pirmais sajūsmas vilnis noplaka izdzirdot vokālu, lai gan tīri objektīvi nav piesiešanās vērts, tik vien kā personīgās īpatnības. Šodien pat dzirdēju katastrofālu piemēru, kā vokāls izbojā labu mūziku, un šis nav akurāt tāds gadījums. Nav gluži Destroyer 666, bet es drīzāk teiktu, ka blakned-thrash, lai gan extreme, nudien, ir ērts ar to, ka zem tā var pabāzt jebko. Jā, patiesībā tā elektronika ir tas jocīgākais, tai pat laikā arī interesantākais visā šinī stāstā.

Atgriežoties pie šīs grupas vēlreiz, un jau dzirdot visus albumus, jāatzīst - labs sākums, bet līdz lauriem vēl tālu pat mūsu guberņā. Vai nu prasās vairāk ekstrēma, vairāk industrijas, vai arī vienkāršības. Bet, kā saka - practice makes master.

Kiss of the Dolls - I Wanna Be
/Quo vadis?/

Njā, ādas bikses izsaka visu. Kaut kāds Dīp Purplis. Skan jau labi, kamēr viņi nespīdzina kaķi un Jāņa Lūsēna sintezatoru, bet ar nopietnu sejas izteiksmi ir grūti šo klausīties. Lirikas latviešu... angļu... jēziņ, arī krievu valodās, nopietnību nevairo. Kam tīk dziedāt par kredītiem, kam par prezidentiem. Ak, dievs, tiešām arī Raimonds Pauls? Nē, nē, līdz galam es noklausīšos, un kādā festivālā trijos naktī arī noteikti gribēšu šo dzirdēt arī dzīvajā, bet cerības uz Grammy, par nožēlu, viņiem nav. Piedodiet, ja varat puiši un meitenes, vai kas jums tur ar sastāvu šobrīd notiek. Un, svētais Vaišļa, kur viņi logo ir dabūjuši? No Kapteiņa Morgana?

P.S. Janka, turās!

Apēdājs - Mana vārna
/Nezāles pat ar napalmu neiznīdēt/

Tātad, Dzelzs Vilka komerciāli neveiksmīgā versija arī joprojām turas kopā. Vai nu kā to visu nosaukt? Nu, katrā ziņā debijas albums pēc piecpadsmit gadiem nav slikti. Sit pat Inokentija Mārpla rekordus. Ja tu neesi spēlējis Inokentijā Mārplā, vai Apēdājā, tad tu esi no Liepājas. Bet, ja beidzam bārstīt asprātības un sāli uz brūcēm, ierakstam nav ne vainas. Tāds neslikts stoner(?) roks ar psihodēliski transcendentālu pieskaņu. Nav arī pārāk bieži, kad kopējo noskaņu nebojā lirikas latviešu valodā, un šis ir tieši šāds gadījums. Ir reālas izredzes iekļūt top trīs. Nu, vai vismaz balvu par mūža ieguldījumu.

Diseim - Holy Wrath
/Vecums nenāk viens/

Mūzika pati nopietnība. Diseim varētu ar elkoņiem iebakstīt gan Frailty, gan Soundarcade. Ik pa brīdim šķiet, ka tūlīt iegaudosies Nick Holmes, kas liecina, ka šādu depresiju vajadzētu lietot mazās devā. Lai man ļoti patiktu, prasītos mazliet asāku skaņu, un nedaudz vairāk jestruma, taču tas ir gaumes jautājums, un neko sliktu neliecina par grupas kvalitātēm. Vienīgais, kas mulsina, ka īsti vairs arī nav ko piebilst, un pat iepriekš pieminētais ir tāds nekonkrēts "blā-blā". Nav pat nekā prikolīga ko pateikt, ja vien nemēģināt piesieties bundzinieka bārdai (ha, nu, jā, par jauniem un daudzsološiem viņus nekādi nenosauksi). Vienvārdsakot, izlasi, ka tas ir sludge doom metal, un viss ir skaidrs, pat ar visu to, ka man ir stipri vien aptuvena nojausma kas ir sludge.

Deodium - Saules Kalpi
/viensviensviens/

Es nezinu, vai to var saukt par heavy metal, tādēļ man patīk kad grupas, kas nav nolēmušas dogmatiski pieslieties kādam konkrētam apakšžanram, sauc savu mūziku vienkārši par metālu. Lūk, Deodium, manuprāt, ļoti labi varētu piestāvēt šāds askētisms. Bet, ja jau, piemēram, Machine Head sauc sevi par heavy metal, lai būtu heavy, kas, pa lielam, tā pat neraksturo mūziku. Un kas raksturo Deodium "Saules Kalpus"? Ritmiska, reizēm arī melodiska metālmūzika dzīvo instumentu (jā, mūsdienās elektriskā ģitāra ar visiem pedāļiem ir teju dzīvais instruments) izpildījumā. Saules Kalpi izklausās tāds diezgan ambiciozs nosaukums, kas pievieno zināmu auru, un pat uzliek zināmas ekspektācijas pret tūlīt klausāmo albumu, tomēr pirmais iespaids ir labs. Šķiet ir sanācis izvairīties no pārlieku lielas banalitātes, nevajadzīga romantisma vai pārlieku lielas ambiciozitātes. Tāds svaiga gaisa malks. Un atkal jau, liriskas latviešu valodā skan labi, un tas nav maz. Un man sen nav nācies dzirdēt dziesmu latviešu grupas izpildījumā, ko gribētos griezt uz rinķi atkal un atkal, un krist ar viņu uz nerviem arī citiem (ko es gan nedarīšu... laikam). "Saules Kalpi" noteikti ir tieši šāda dziesma. Nu ko, šķiet vēl pirms visu albumu noklausīšanās, esmu gatavs atdot gada labākā albuma titulu šim ierakstam.

Frailty - Melpomene
/Everything dies/

Nu, šis jau ir pavisam nopietni, ar perfekcionisma piegaršu. Ko vien ir vērtas Frailty skaņošanās pirms koncertiem. Kvalitatīvi, episki, pat simfoniski, viss kā pienākas. Principā tas viss bija skaidrs vēl pirms sāku klausīties ierakstu, jo mums tagad ir interneti, tīzeri un vispār pietiek ar četriem kvadrātmetriem un datoru, lai mēs būtu ļoti sociāli, un zinātu, kas pasaulē notiek. Labi, par pirmajiem pārsteiguma elementiem - trīs dziesmas virs 13 minūtēm? Nopietni, trīs? Iešu sagūglēt Burzum, bet man šķiet, ka Vargs savos albumos nekad nav iekļāvis vairāk par divām ļoti garām dziesmām. Šitie jau ir kaut kādi prog-rock izlēcieni. Citās ziņās... es pat nezinu. Kaut kā kvalitāte mums te iet roku rokā ar pārāk lielu nopietnību un drūmumu, un alternatīvas ir vēl briesmīgākas. Jebkurā gadījumā, melno meiteņu balsis šis albums noteikti nosmels, un ierakstam var draudēt vien jaunā rokeru paaudze. Kas attiecas uz žūriju viedokli, plus punkti, drošvien, tiks piešķirti tādēļ vien, ka tā būs loģiskākā izvēle, pat ja mūzika tā pa īstam neaizgrābs.

The Factor - Ļauj man dzert
/The Sixties Are Over Man/

Pat nezinu ko teikt. Puķu stādīšana un Šlesers? Labāk būtu dzēruši un pārsaukušies par The Hector. Vienmēr esmu ierosinājis, un darīšu to arī turpmāk, ja īsti nav ko teikt, nevajag kautrēties no instrumentālās mūzikas. Nu, vai vismaz dziedāt tā, lai tekstu nevarētu saprast. Citādi nepamet sajūtas par čukčismu - ko redzu, par to dziedu. Jā, arī lirikas divās valodās rada jautājumu - kāpēc? Tas ir gadījumam, ja nu jāuzstājas kādā mūzikas festivālā Igaunijā? Vienvārdsakot, tāda reģionāls lietošanas multi-purpose rokmūzika, ar zināmu blūza piešprici, ko atskaņot piektdienās Liepājā pie Fonteina.

Ok, pārvarot pirmo šoku par Šleseru, un noklausoties visu līdz galam, tik traki tomēr nav. Dažas dziesmas ir, dažas nav, bet visam pāri tāda garāžas piegarša. Pēdējai dziesmai ir potenciāls kļūt par pļēguru himnu, ko dziedāt pie ugunskura. Tāda neliela, es pat nezinu, agrīnā Pearl Jam noskaņa, ja vien izdotos aizdzīt ainiņu, kad Valters un Kaža Latvijas Televīzijā aicina balsot par šo dziesmu sūtot sms. Man pašam, savukārt, visvairāk patika dziesma "nakts". Bet, jā, tas viss nekādi nemaina faktu, ka deviņdesmitie ir garām, un gada ieraksta statusam pietrūkst dažu santīmu, lai sanāktu gan šmigai, gan cigaretēm.

Sanctimony - Perfection
/Kaverversijas tautai/

O, man jau patīk, jo tikai piecas dziesmas. Uzreiz atrakstīšos, ka esmu no tiem, kam palicis rūgtums no tiem laikiem, kad Sanctimony mainīja savu muzikālo skanējumu uz pašreizējo, tādēļ ir grūti ir izvairīties no skepses vēl pirms vēl dzirdēts pats ieraksts. Bet grandi, šaubu nav, tādēļ arī atstāju uz beigām. Galvenais, ka grupai ir savs skanējums, paredzama izaugsme un sava publika. Jā, pilnīgi var just, ka man negribas izteikties par konkrēto ierakstu, tādēļ tāda atrakstīšanās ar vispār zināmām atziņām. Ok, labi, gada ierakstu nedabūs tāpēc, ka šis nav pilnasinīgs ieraksts. Toties pēc zvaigžņu stāvokļa un vispārējas loģikas Sanctimony tiks atzīta par labāko koncertgrupu. Ģeld? Expendable Youth... awwww cik mīļi! Man jau patīk kaverversijas. Un balāde? Wow!

P.S. Tā balāde, kā vēlāk izrādījās, arī ir kaverversija kaut kādai Lotai no agrīnajiem Odekoloniem. Tā teikt, intuīcija nepievīla.

Rebel Riot - Destructive Chaos
/Am I Evil?/

Njā, grupa, kurā spēlē Hetfīlda dubultnieks, nedaudz arī izklausās pēc agrīnās Metallica. Hit The Lights ir tā kaverversija, ko šai grupai obligāti vajadzētu kādreiz uztaisīt. Ja vien viņi nestrādā jau pie kādas ZZ Top kaverversijas. Nu, jā, klausos kā pēdējos, jo visvairāk arī interesēja. Rock'n'Riga šaurās telpas, jaunieši, kas fano par roka klasiku. Ja viena liela daļa situsies uz pūdeļroku, vai glemroku, tad Rebel Riot vairāk spiež uz ko mazāk ārišķīgu. Jā, un vēl tas vintidž skanējums. Arī savā ziņā modīga lieta arī ārpus Latvijas, līdzīgi kā Instagram, kad pie visām digitālajām iespējām, skaņa speciāli tiek atstāta tāda jēla, lai radītu veca ieraksta sajūtu. Rezumājot, ekspektācijas bija mazliet augstākas, bet ieraksts nav arī slikts. Grupai vismaz ir sava seja un skaņa, un tas nav maz.

Tātad, personīgajā topā - 1. Deodium, 2. Apēdājs, 3. Rebel Riot.

Savukārt, mana prognoze par galvenajiem lauru plūcējiem - 1. Frailty, 2. Deodium, 3. Diseim.

CD: Korn - The Path of Totality

Sen neesmu izteicies par muzikālajiem albumiem, tāpēc izmantošu iespēju saņemt komentārus iz sērijas "tu taču esi pilnīgi dumjš", jo būšu saraudinājis kādu no DūbStēpistiem... vai arī kādās citās vietās.

Sāksim ar to, ko visi jau zina. Sintētiskākais Korn albums viņu pastāvēšanas vēsturē, kas "true" Korn faniem liek atvemt žulti un "urrā" saucējus saukt nepieklājīgos vārdos. Let's face it, tad kad Korn parādījās, lomas bija mainītas, un jaunizceptie Korn fani ar visu savu modīgo Nu-Metal bija tie kājām mīdāmie tārpi. Tagad, izrādās, ka repojošie rokmūziķi ir pārkāpuši kaut kādus principus. Pats Deivis vēl pirms albuma izdošanas izteicās, ka elektronikas skatuve viņam patīk labāk, jo tanī "panku" skatuvē viņi bija kā baltās vārnas, un bija visu laiku jātaisnojas par kaut kādiem principiem. Tagadējais klausītājs ir atvērtāks un bez ideoloģiskām pretenzijām. Nu, un visbeidzot pēc kaut kādiem tur žurnāliem vai internetiem šis albums esot 2011. gada alfa un omega. Vai pat Rolling Stone nebija tas, kas kaut ko tādu apgalvoja?

Labi, štrunts ar visām modīgajām lietām, atgriezīsimies pie iemesla, kādēļ es vispār nolēmu izteikties par šo albumu? Lai gan nē, tieši par modīgajām lietām kā reiz arī ir runa. Tātad, paklausījos es albumu vienreiz - ir ok. Otro, trešo - nu jā, ja alerģiju neizraisa visi tie tirkšķi, piesieties nav kur. Galu galā, Reznors jau būs pieradinājis mūs pie tā, ko ar kabeļu un spuldzīšu palīdzību iesāka Emersons, Leiks un Palmers. Paklausoties šo visu vēlreiz pēc kādas pauzītes, šķiet jau pavisam labi, un teju gribās to visu ierindot kādā tradicionālākā žanrā, kā piemēram industrial rock. Piemēram, Way Too Far ar visiem bekiem vispār ir teju NIN. Deivisa īpatnēji melodiskā balss ir tik stabila vērtība, ka varētu apgrozīties biržā. Vienvārdsakot, Korn ir un paliek Korn, ar visām savām Korniskajām dziesmām, lai arī skanējums ir modernāks un nepierastāks. Un te nu tā daudziem hipsteriem briesmīgā atziņa: kāds nafig Dub-Metal? Tā vien gribās teikt, ka Dub Step nav nemaz mūzikas žanrs. Tas ir skaņas apstrādes vai sintēzes paņēmiens, ar kaut kādām pašiem vien zināmām raksturīgām īpašībām. Tā pat kā filma ar 3D efektu nepārstāj būt par filmu, tā pat piepičkājot Korn ar jocīgām skaņām, tas vēl nenozīmē, ka ir radies jauns žanrs. Same good old Korn.

Bottom line - par šedevru es šo albumu nesauktu, bet katrā ziņā kaut kas ievērības cienīgs tas ir, un nav nemaz slikti, ka tāds ir parādījies, nevis vēl viens albums ar visu to, kas jau ir zināms un dzirdēts. Tādiem pie datoriem piecos līkumos sakumpušiem, vadiem apkārušamies un cipariņus bīdošiem ofisa žurķiem kā es būs kā rezi, lai nebūt jābakstās pa jūtjubi, un apkārtējie ar savām telefonsarunām arī netraucētu.

CD: Relicseed - 60 minūtes sapņa / SIA Radikal - Monokarš

Sen šeit nekas nav rakstīts, diezgan sen padziļināti nav iztirzāti muzikāli albumi, tādēļ ir laiks paspriedelēt par pašmāju mūziku, un mūziku plastmasas CD formātā. Lai visu sačakarētu galīgi, tad lai iet uzreiz divas grupas, divas plates, kas tiek dēvētas par thrash metal. New Latvian Thrash Metal, ja vēlaties.

Uzreiz pie kopīgā. Abas grupas skaļi un uzstājīgi tiek lamātas par latviešu Metallica. Abām ir īpatnēja dziesmu tematika. Ne tur nāves eņģeļu, ne karadarbības, ne elles bezdibeņu. Abām grupām šis ir debijas albums. Tas par tēmu - New Latvian Thrash Metal. Visbeidzot abu grupu sastāvs. Acīm redzot Latvijā ne tas izplatītākai mūzikas žanrs ir visai nabadzīgs ar spēlēt gribošiem un, galvenais, varošiem jauniešiem. Jāatzīst, abu grupu debijas albumi, no ieraksta kvalitātes viedokļa, ir labi padevušies, ko tur liegties. No tradicionālā debijas kasetes skanējuma grupas ir spējušas izvairīties. Iespējams pateicoties interneta laikmetam, jo nav vajadzības kaut ko izdot tikai tādēļ, lai sevi spētu promotēt un meklēt klausītāju ārpus koncertiem. Bet tad nu pie atšķirīgā.

Pirmais, pēc kā parasti var vērtēt pašu mūziķu attieksmi pret izdodamo ripuli, ir tā iepakojums. Relicseed ir mēģinājuši meklēt alternatīvas plastmasas kastītei. Ļoti askētiski, bez personīgā ekshibicionisma - galu galā, 3 CD foto albūmam ir arī par ātru. Ļoti sajūsmināja pateicības vārdi.

Kas attiecas uz muzikālo daļu, šausmīgi mulsina un galvu jauc fakts, ka vieni grupu dēvē par latviešu Metallica, citi par jauno Huskvarn. Tas laikam izriet no lielas vēlmes uzslavēt grupu, vai arī bēdīgajām zināšanām. Protams, nav iespējams spēlēt thrash un neizklausīties pēc kādas citas grupas, īpaši ja grupa ir jauna. Un kā būtu, piemēram, ar Slayer, kas man prātā nāk vispirms, visdrīzāk vokāla dēļ? Manuprāt Relicseed ir thrash eklektika, pie tam grupai jau ir sava seja un stāsts. Ļoti patīk dziesmu mainīgā daba, garās instrumentālās un melodiskās iespēles, un, protams, tradicionālie rifi, kas pārlīst kā medus pār dvēseli, kā pēcgarša kādam izsmalcinātam ēdienam vai dzērienam. Retumis ir iepīts arī kāds latviskāks motīvs, un, lai nebūtu jābūt pārāk nopietnam vai melanholiskam, arī deva pašironijas un smaida. Teksti, patiesībā, nav tik taisni, kā sākumā varēja šķist, lai gan šī panciski sociālā tematika man nav pārāk tuva. Akurāt līdz Rage Agains The Machine "sociālismam" vai NIN filosofiskumam nedavelk. Varbūt jāļauj nosēsties vēl vairāk, un domas mainīsies. Prologs un Epilogs ar vijoļu skaņām lieliski noslēdz riņķveida kompozīciju un piešķir albumam pabeigtības sajūtu.

SIA Radikal ir absolūts oldskūl ar visu plastmasas kartona* vāciņu, grupas t-krekliem, autogrāfiem, un ģīmetnēm bukletā. Grupa nāk un "močī" - vienkārši, taisni un agresīvi. Ļoti daudzi cilvēki ir dzirdējuši vai klausījušies Metallica, taču Metallica ir zvaigznes naksnīgajās debesīs, kurām nav lemts pieskarties. SIA Radikal - lūdzu, Gustavs parakstīs tev bukletu, aprunāsies, paspiedīs roku. Arī lieliem puikām šad un tad vajag nolaist tvaiku, atbrīvoties no agresijas, uzvilkt melnu t-kreklu, nolieties ar alu un pasūtīt visu pasauli dirst. Vismaz uz vienu vakaru. Ne visiem der, piemēram, sports, jo tas prasa laiku un atdošanos. SIA Radikal ir atbilde uz šo vajadzību.

Labi, štrunts ar mērķauditoriju. Pievēršamies daiļradei. Un te akurāt ir jāteic, ka SIA Radikal ir viscaur Metallica. Te pat ir grūti ko vairāk piebilst, jo pietiek iztēloties rēcošu Hetfīldu ar ģitāru rokās, un viss top skaidrs. "Hey", "yeh" un "riff" lielā koncentrācijā. Nojaušu, ka Rakovskis ir grupas Hamets, savukārt Dainis ar Gustavu mēģināja enkapsulēt Hetfīldu. Es teiktu, izdodas gana teicami. Kas attiecas uz dziesmu tematiku - teksti ir diezgan sadzīviski vienkārši un maskulīni. Tu esi tāds vienkāršs, atklāts un neizbēgami naivs cilvēks, un tev ar to visu jādzīvo šinī čūsku midzenī, kur tevi uz katra soļa mēģina izčakarēt, tādēļ laikam jau tas arī ir monokarš - viens pret visu pasauli. Nu, pilnīga proza. Lai šo rifu un solo mūziku papildinātu ar lielāku pievienoto vērtību, ieteiktu nākamajā albumā pievērsties Čakam vai Rainim. Tas tagad ir diezgan populāri, izskatās, un tas uzreiz albumu padarīs par konceptuālu, kas arī, starp citu, tagad ir diezgan populāri.

----------------------------------------------------------------------

Tātad, Relicseed vs. SIA Radikal? Pirmajā brīdī gribās teikt, ka Relicseed ir lielāks potenciāls, bet nupat es šaubos, ka šī spēlīte ir tik vienkārša. Tas ir kā vērtēt Retiarija vai Sekūtora izredzes uzvarēt gladiatoru cīņā. Izveicība pret pamatīgumu, radošie meklējumi pret brendu, Edgars pret Gustavu. Drošvien, izvēle izdarāma atkarībā no dvēseliskā stāvokļa konkrētajā brīdi. Un ja vēl viņi piestrādātu pie tiem tekstiem...


* Tas saucas digitālais laikmets. Disks tiek paņemts rokās vienu vienīgu reizi, lai izšķirstītu bukletu, un  pārdzītu dziesmas mp3 formātā. Pēc tam pat aizmirsti, kā tas disks ir bijis iepakots, ja vien tas nav bijis kaut kas īpaši atšķirīgs.

CD: Sepultura - A-Lex

Jau aizmirstībā aizgājušajam Sepulturas albumam A-Lex, otro elpu piešķīra fakts, ka tikai nesen uzzināju, ka šis ir konceptuāls albums. Kurš gan spēj saprast vārdus metālā? Izrādās tam par pamatu ir Entonija Bērdžesa romāns Mehāniskais Apelsīns (Anthony Burgess. A Clockwork Orange). Un tas arī ir šī albuma galvenais trumpis un posts. Nezinot šo stāstu, dziesmu tekstiem nav nekādas saturiskas nozīmes (it makes no sence), lai arī mazā puisīša Aleksa emocionālais stāsts tiek izstāstīts. Tādas mazā nabadziņa gaudas par cīņu pret apspiedējiem. Ir gan aizmirsts par stāsta nobeigumu, kas, laikam, nav iederējies kopējā dumpinieciskajā koncepcijā.

Protams, ir dziesma par pienu, arī par gribas apspiezšanu un ļauno valdību. Atradās iemesls arīdzan muzikāli apspēlēt Bēthovena motīvus. Taču daudzie tiešie citāti, īpaši jau albuma sākumā, padara dziesmas nebaudāmas un disharmoniskas. Kaut kādas reps, goda vārds. Vienīgi dziesmā What I Do, manuprāt, tas ir veiksmīgi novērsts. Mēģinājumi dziedāt parādās arī dziesmā Sadistic Values, bet tas arī viss.

Šķiet muzikāli Sepultura jau kādu laiku ir kaut kur iestigusi. Vai arī es uz to raugos pārāk kritiski? Sen nodrāztu rifu juceklis, un neveikli mēģinājumi to padarīt ne tik taisnu, iepinot visādas dīvainas pārejas. Varētu jau domāt, ka grupas vārds un žanrs ierobežo, taču bijušais grupas biedrs Kavalera un grupas Soulfly jaunais albums pierāda, ka viss nav tik bezcerīgi, un var radīt arī kaut ko patiesi baudāmu. Nav gan arī tā, ka A-Lex albumā pilnīgi viss ir mēslainē izmetams. Kārtējo reizi pierādās, ka koķetēšana ar klasisko mūziku atmaksājas, jau minētā Ludviga sakarā. Kā arī visas četras A-Lex instrumentālās kompozīcijas, kas, laikam, apzīmē Aleksa metamorfozes - lūk tās ir padevušās. Varbūt Sepultura vispār ir pienācis laiks pievērsties vairāk elektronikai un progresijai?

Rezumējot, albums ir labs promotējošs darbs konkrētai literatūras klasikas grāmatai. Vai arī mēģinājums parādīt, ka arī metālisti prot lasīt. Vai konkrētais darbs ir bijusi labākā izvēle, nudien nezinu, taču lai tas paliek pašu mākslinieku pārziņā. Taču ja Sepultura steidzami nesāks dzemdēt svaigākas muzikālās idejas, vai nepārstās kājām bradāt jau par metāla klasiku kļuvušās, tad mūs vēl sagaida daudzi konceptuāli albumi, ko nopirkt, noklausīties, un nolikt plauktā, nododot to putekļu valstībai. Tā, lūk, mani brāļi.

CD: Soulfly - Omen

Max ar Soulfly šobrīd šķiet ir vairāk Sepultura, kā pati Sepultura. Pirmie divi Soulfly albumi nebija slikti, bet nespēja noturēt manu interesi arī nākotnē. Nu ir pienācis laiks mēģināt vēlreiz. Un jā, Omen ir labs iemesls to darīt. Tāds mid-tempo thrash/death ar ļoti taisu mugurkaulu, Sepultura raksturīgu ritmu maiņu, un daudz sintētiska skanējuma solo. Ģitāras spīdzinātājus parasti nemīlu, un par sintētisko skanējumu es vispār savulaik Soulfly būtu nomētājis ar sapuvušiem, taču šobrīd man personīgi šķiet, ka "lielais četrinieks" varētu iet stūrītī nervozi uzpīpēt, jo tieši thrash Soulfly jaunajā albumā ir ļoti spēcīgs un baudāms. Protams, gaumes lieta. Bet nekādi argumenti mani nepārliecinās par pretējo. Kas attiecas uz death - nav diez ko daudz, bet tas īpašais kaut kas, kas savulaik Sepultura lika ieskaitīt klausāmo grupu sarakstā līdz pat Roots, tas šeit noteikti piemīt. Jā, ir arī instrumentāla balāde.

Principā tur neko daudz vairāk arī nav ko piebilst. Labi nostrādāts, vienkāršs un ritmisks thrash ar daudzām sīkām detaļām un ritma maiņām, kas bagātina skanējumu. Brutāls? Nu ja nu vienīgi salīdzina ar Mika vai teletūbijiem. Pie tik nogludinātiem asumiem - nemūžam. Taču sanāk sevi pieķert sitot ritmu pret galdu klausoties Soulfly darbā. Labs iemesls 14. jūnijā doties uz Liepāju.

CD: Skyforger - Kurbads

Šoreiz CD recenzija lasāma diena.lv un šeit es to nepārpublicēšu.

Balroghs Chest: Cradle of Filth - Midian

Sen Balrogh lādes dārgumi nav kustināti, tāpēc šodien visai apzināti sameklēju tur Cradle Of Filth (COF) lillīgo albumu Midian. Ēlbumiņš, kurā šķiet ir COF visu laiku lielākais hīts Her Gost In The Fog. Kā vēsta visu varenā grāmata Kabala, Midian esot apslēpta pilsēta, kurā patvērumu rod visādi mošķi. Tad nu dziesmu teksti, tāpat kā diska buklets, kura grafiskais autors ir JK Potter, ir pilns ar šiem mošķiem.

Bet tad nu no mošķiem, pie muzikālā satura. COF daiļrade šķiet spēj kaut uz brīdi aizraut ļoti daudzus, taču ir tik pat pārejoša parādība kā tamagoči, vai pokemoni, un šoreiz nudien es biju domājis multeņu varoņus. Var jau būt, ka ir arī pa kādam die-hard fanam, taču pēc COF viesošanās Blomē vēl pirms visām krīzēm, acīmredzami tādu nav diez ko daudz. Tāpat nespēju saprast, kas Danijam ir teicis, ka viņam būtu jādzied? Zināms šarms atsevišķās dziesmās šim vokālam ir, taču ilgākā laika posmā tā vien gribas iesaukties – takš piešujiet viņam kāds atpakaļ tās bumbas. Nu, vai vismaz nopērciet viņam divus izmērus lielākas bikses, lai tas sadomazohisma sapnis tik ļoti nemokās. Mūzika idejiskā līmenī ir pat laba, taču manai gaumei gaužām apnicīga. Arī pasniegšanas veids, kas ir krustojums starp bērnu pasaku ierakstu, gotisko meiteņu gospeļiem un pancīgu blekmetālu šķiet visai bērnišķīgs. Albuma firmas zīme ir bārdainais stāstnieks, ko daudzi pazīst pēc jau pieminētā hīta videoklipa. Uz Danija balstiņas fona nudien rodas sajūta, ka balss pieder pašam Sātanam. Bet galīgi slikti viss jau arī nav. Lai arī pirmā albuma daļa ir ārkārtīgi garlaicīga, tā otrajā pusē ir dažas dziesmas, kas ir ievērības cienīgas. Nu, un jā kāds vēl tiešām nezin, kas ir Her Gost In The Fog, tad šis caurums ir steidzami jālāpa. Pasarg dies, ja tev netīšām klubā Elektra pasprūk jautājums – a kas tā par dziesmu?

Balroghs chest: Entombed - Wreckage

Pirms ķerties aprakstīt nākamo Balrogh lādes dārgumu, neliels komentārs par iepriekšējo aprakstu. Es tikai pēc tam padomāju, kā varētu izklausīties apgalvojumi, ka „thanks to” sadaļā ir kaut kas iz sērijas „thanks to my momma and brother in law”. Ha, ha! Labs jociņš vai ne? Jociņš, spociņš! Jā, ja vien tā nebūtu taisnība. Bet ko tur daudz – nav nemaz pa bukletu jārakājas, jo diska vāciņa iekšējā pusē ir atrodams teksts, citēju: „Nostradameus would like to thank... Chick in the reception of the sauna at Silja Line”. How about that?

Labi, par Entombed. Entombed ir zviedru deseri, jebšu precīzāk visai dīvainā desenroll žanra pārstāvji, kas ir ļoti mīļi pašmāju apvienībai Sanctimony, kas arī jau krietnu laiku sevi sauc, vai arī viņus sauc, par death’n’roll veterāniem. Bet nu šoreiz īpaši neķidāsim nedz šo žanru, nedz Entombed vēsturi. Gan jau, ka Balrogh lādē ir arī citi Entombed diski, kas būtu piemērotāki šai tēmai. Tas būtu tikai loģiski.

Lai vai kā - disks ar nosaukumu Wreckage, kas nosaukumu guvis no Entombed dziesmas ar šādu pašu nosaukumu, ir EP ar četrām kaverversijām, un jau minētās Wreckage divām versijām. Letiņi šo 20 minūšu garo vājprātiņu nosauktu par elbūmu, bet tā tāda nacionālā īpatnība. Wreckage ir visai kačīga Entombed oriģinālkompozīcija tādā sleijeriski klasiskā skanējumā, kas ir atrodama arī elbumā, kura nosaukumu parādās slinkums pat kopēt, kad to ierauga. Otrajā skaņu celiņā ir šīs pašas dziesmas kaut kāda bumsī-bumsī tehno versija, ko visdrīzāk darinājis kāds Indy Cart fanāts. Komentāri, manuprāt, vienkārši ir lieki. Tālāk seko jau minētās četras vairāk vai mazāk zināmo mākslinieku kaverversijas – Twisted Sister, Jerry's Kids, Bob Dylan un The Dwarves. Atskaitot Dilanu, dziesmām klāt nācis vien Motorhead skanējums. Džeki laikam atcerējās jaunību, kad senču garāžā mācījās spēlēt dziesmas, kuras tobrīd pašiem bija aktuālas, vai arī gluži vienkārši mājās zem gultas atrada kasti ar vecajām platēm. Savukārt Dilana dziesma ir sakompresēta no aptuveni piecām līdz aptuveni četrām minūtēm, un… jā, atkal jau Motorhead skanējums. Kopumā visai vienveidīgi, vien tik daudz, ka ir interesanti parakāties par YouTube un sameklēt dziesmu oriģinālās versijas. Domājams šādu ierakstu galvenā vērtība arīdzan ir likt atcerēties un painteresēties par mūziķiem, ko grupa pati savulaik ir klausījusies. Par diska vāciņu… varbūt pietiks ar to, ka es minēšu, ka tas ir izdots 1997 gadā?

Tas bija īsi? Nu, protams! Audio materiāla diskā jau arī ir vien uz 20 minūtēm... doooh!

Balroghs Chest: Nostradameus - The Third Prophecy

Šoreiz no Balrogh lādes tika pagrābts pirmais, kas pagadījās pa rokai. Pēc principa „surprise me”, jo ja es apņemos uzrakstīt kaut ko par katru no diskiem, tad nebūtu prātīgi visu garšīgo notiesāt pašā sākumā. Tad nu man pagadījās zviedru poverīts ar nosaukumu Nostradameus. Kas pie velna ir Nostradameus? Tā ir kaut kāda zviedru izloksne? Cik hevīšu un poverīšu bandas ir ķērušās klāt Nostradamusam? Daudz! Personīgi man veiksmīgs likās Judas Priest pagājušā gada darinājums par šo tēmu. Šis, nu tāds prasts hevī Iron Maiden stilā vien ir. Hevī vai paver – nudien neredzu to lielo atšķirību, un par to diži arī nepārdzīvoju. Noproducēts un nostrādāts laikam jau ir labi, citādi nudien neredzētu iemeslu, kādēļ grupai, pie tam vēl arī Zviedrijā, būtu jēga pastāvēt 10 gadus līdz pat šai dienai. Neko citu par šo ģitāru spīdzinātāju mūziku nemācēšu teikt. Episkuma tur ir mazāk kā Harijā Potterā ceļā uz Cūkkārpu ar vilcienu. Nu labi, izbāžam pa logu galvu, lai mati plīvotu, izstiepjam roku, turot tajā burvju nūjiņu, un mēģinām izdarīt pareģojumu, vai vilciens pienāks laikā, un vai šinī sērijā mācību procesā nebūs kādi sarežģījumi. Varam mēģināt arī kratīt pačku. Jā, live traks ar nosaukumu One For All, All For One mani burtiski nogalināja.

Par disku – plastmasas kārbiņa ar dzeltenīgi oranži noformētu bukletu. Un kas ir bukletiņā? Protams, ka vēl bez dziesmu vārdiem ir arī ģīmetnes. Nu tādas kā pasei, kur drīkst viegli smaidīt. Vienīgi pasei dažas bildes neder, jo saulenes acīm redzot zviedru paveristiem ir vienkārši must priekšmets. Nu un pēdējā lapā visādi komentāri un „thanks to my momma and brother in law” apmēram standarta preses relīzes izmērā.

Ok, paldies par pīrāgiem. Atgriezīšos ka es pie Children Of Boddom Britnijas Spīrsas kaverversijām. Ceru, ka citi šīs grupas daiļrades subprodukti vairs nav atrodami Balrogh lādē.

CD: Dimmu Borgir - Puritanical Euphoric Misanthropia

Dimmu Borgir „Puritanical Euphoric Misanthropia“ - 2001. gada albums ar plikajiem pupiem uz vāka. Man pat krekls savulaik bija ar šī albuma simboliku. Albums kaut kur no Dimmu Borgir daiļrades vidus, laiks, kad DB bija savas popularitātes virsotnē. Albums, kas iezīmēja jaunas ēras rašanos, pārejot no underground uz sell-out. Grupa un albums, kuru pieminot man vispirms nāk prātā izdevniecība Nuclear Blast. Simfoniskums, pilnīgā skaņa un nevainojamā produkcija ir DB kvalitātes zīmes. DB bija tā brīža etalons norvēģu black metal, kas gan jāteic, ir mazliet nekorekti attiecībā pret bēdīgi slavenajiem true norvegian black metal pārstāvjiem. Taisnība labad jāmin, ka daudzi no tiem, kas nesēž, nav apmiruši, vai nav pārtraukuši radošo rosīšanos, šobrīd ir ievilkti pašreizējā borgiromānijā, un štancē vienu agresijas antēmu pēc otra. To gan dara arī paši DB, un jau sen nav skaidrs, kādam mūzikas žanram īsti piederas viņu jaunākie darinājumi. Ir viens skaidrs, ka tas ir metāls. Black metal bez sintezatora partijām tad šķita vecmodīgs un kaut kāds nepareizs, un vienīgi Immortal tanī laikā spēja būt pierādījums pretējam. Immortal gan dēļ radošās krīzes drīz vien pārtrauca savu darbību, un līdz pat šim rudenim bija relatīvi pasīvi vērotāji. Šķiet šinī laikā arī saasinājās jautājums par to, kurš ir true un kurš nav, taču nekāda lamāšanās par ideālu nodošanu nespēja apturēt sākušās pārmaiņas vairums norvēģu black metal grupu daiļradē, tuvinoties progresijai, industrijai un cietiem muzikālajiem eksperimentiem. Turpmāk norvēģu skatuves lauru plūcēji bija Dimmu Borgir, Borknagar, Satyricon un vēlāk arī Enslaved. Tas bija arī Nuclear Blast laiks, kad Spikefarm (Spinefarm) vēl tikai trina savus asmeņus. Mūzikas uzvara pār ideoloģija bija sākusies.

Tanī visā, protams, nav enciklopēdiskas taisnības, un frāzes no sērijas, ka black metal ir beidzies ar Euronymous nāvi, iespējams var dzirdēt arī vēl šodien, taču tas ir tas, kas man nāk prātā klausoties šo albumu pēc diezgan ilgas pauzes. Nekādas nepatikas pret „pārdevušamies” un "ideālus nodevušiem" mūziķiem. Jauks, simfonisks albums, kurā ir dzirdams gan tīrs vokāls, gan ģitāras solo. Albums, kas ir ļoti labi noproducēts, ko var attiecināt teju uz visiem Nuclear Blast produktiem. Leģendārs plastmasas ripulis plastmasas kastītē, kam klāt ir visai jauks buklets ar photoart tipa bildītēm. Uz koncertu Rīgā gan es nebiju, jo tam laikam neiedomājamie 7 Ls tanī brīdī man nebija, ko atvēlēt koncertam. Šobrīd? Šobrīd pat uz Enslaved nāk vien pāris simtu cilvēku un Cradle Of Filth koncerts Latvijā spēj nest zaudējumus. Norvēģijā un Skandināvijā vispār, cik varu noprast, šī parādība (dimmuborgirisms) joprojām ir aktuāla un pieprasīta. Grupas atkal apvienojas, veidojas jaunas un joprojām nevar saprasts, kurš spēlē, kurā grupā, vai arī cik grupās konkrēts personāžs to dara. Ir gan arī jaunas iezīmes, sāk parādīties all-stars tipa projekti kā, piemēram, Ov Hell, par ko es uzzināju tikai šodien.

Pēc visa augstāk uzrakstītā var iestāties apmulsums, tad tas albums ir labs vai nav? Atbilde ir – noteikti ir vērts to dzirdēt, ja nemulsina elektronikas, simfonijas sajaukums ar ekstrēmu mūziku. Domāju, pat NIN fanam ir vērts kaut reizi noklausīties šo albumu. Vēsturei un iespējams redzesloka paplašināšanai.

CD: Rammstein - Liebe Ist Für Alle Da

Pēdējās dienas šķiet ir pavadītas zem Rammstein (sarkani dzeltenā) karoga - jauns albums, paziņojums par koncertu Rīgā. Tāpēc nepaust savu viedokli par Rammstein jaunāko darinājumu ir galīgi leimi un netrendīgi, un arī es noklausījos mīlestības pilno albumu. Atskanot vārdiem „Rammstein” albuma pirmajā dziesmā, varētu likties, ka Rammstein ir nolēmis atgriezties pie saknēm kā daudzi citi mūziķi ar stāžu. Dziesma Rammlied nudien sasaucas ar Rammstein agrīnajiem albumiem, taču tā pa lielam Rammstein vienkārši turpina savu normālo evolūcijas ceļu, nezaudējot savu seju, lai gan tematiski šeit ir vairāk seksa kā iepriekš. Albumā netrūkst pa kādai sentimentāli ironiskai balādei, kas raksturīgas jaunākajos albumos, ir arī sava veida Amerika tipa caursitamais singls, kas šoreiz saucas Pussy u.t.t. Vienvārdsakot viss kā parasti. Tiesa grupai piedēvētais industrial rock apzīmējums šim albumam piestāv krietni vairāk, kā beidzamajiem diviem. Vienā dziesmā ir dzirdams motīvs no viena pašmāju teātra uzveduma, iezogas arī NIN tipiskas lietas. Dziesmās vispār ir daudz visādu savdabīgu, bet ārkārtīgi garšīgu detaļu un efektu, kas iezogas pārsvarā monotonajā ritmā, padarot kompozīciju mazāk viengabalainu.

Patiesībā, nav te daudz ko uzskaitīt visādas tehniskas lietas. Rammstein tas ir, un tiem, kam Mutter nav vienīgais patiesi vērtīgais grupas veikums, vajadzētu patikt. Skanējums tas pats, ironijas pa pilnam, enerģijas ar netrūkst. Liebe ist für alle da ir enerģiskāks par iepriekšējiem diviem albumiem, taču noteikti ne tik taisns un prasts kā Mutter. Tālākā pagātnē nudien neredzu jēgu skatīties.

CD: Muse - The Resistance

Ir pienācis brīdis ar ceļa rulli pārbraukt pāri vispārējai sajūsmas psihozei par sociāli un kulturāli nozīmīgo notikumu – Muse jaunā albuma iznākšana. Viedoklis tapis sen, taču atlikts kārtīgi nobriedināties. Tātad – 14. septembrī iznāca disks, taču iepazīties ar The Resistence interesenti varēja jau 10. septembrī. Pilnīgi bez maksas, pilnā apjomā, un ar diena.lv starpniecību to skaitā arī Latvijas iedzīvotāji. Ar šo pasākumu Muse ir ierindojies to mūziķu sarakstā kā, piemēram, Radiohead, Guns’n’Roses, NIN un citi, kas ir sapratuši – hei, ir 21. gadsimts! Cilvēki jaunumus uzzina portālos, blogos un sociālajos tīklos, iepērkas internetā, un tas ir tikai normāli, ka internetā ir iespēja arī iepazīties ar potenciālo pirkumu, nevis skriet uz mūzikas veikalu, kurā pārdevējam zem letes stāv vecs, noskrambāts CD atskaņotājs un dežūrējošās austiņas. Labi, atkāpjoties no demagoģiskiem tehnoloģiju prezentācijas tipa izteikumiem, atzīmēšu, ka nevajag būt naiviem. Pilni interneti ar to cilvēku komentāriem, kas jau ieguvuši jauno albumu sev mp3 formātā vēl pirms oficiālās prezentācijas. Kas nevēlēsies, nepirks šo albumu neatkarīgi no mūzikas industrija attieksmes pret pirātiskiem mp3. Savukārt ne visi, kas nav spējuši turēties pretī zinātkārei, un šo albumu jau ir ieguvuši digitālā formātā, nebūt nav zaudēti kā potenciālie pircēji. Galu galā, zinām taču precedentus, kad it kā profesionāli cilvēki nav spējuši turēties pretī kārdinājumam, un pārkāpuši ētiskās normas, lai dalītos ar pasauli savā sajūsmā par notikumu vēl pirms notikuma. Lai vai kā, atgriežoties pie Muse, likās arī interesants stāsts par to, kā tautās aizgāja singls United Satates of Eurasia. Visi droši vien to zina, tāpēc neatkārtošos, vien piebildīšu, ka šī ir pareizā pieeja. Visas šīs mazās detaļas, kas padara dzīvi un gaidīšanas procesu interesantāku. No sīkumiem jau arī tā dzīve arī sastāvot, tā vismaz mēļo.

Lai nu kā, gaidīšanas process ir jau krietni aiz muguras. Un kas tanī brīdī sākās? Neizpalika arī burkšķētāji, taču komentāros dominēja sajūsmas saucienu sacensība. Vai Muse ir pasaules vai tomēr visa universa labākā grupa? Es piekrītu, ka Metjū Belamijs ir ne tikai īpatnējs tipiņš, bet arīdzan ļoti talantīgs cilvēks. Viņam ir gan laba balss, gan ģitāru prot spēlēt, nu galīgi ne tā kā Pīts Dohertijs. Taču es neteiktu, ka Muse ir mūsu viss, un nekā labāka nekad nav bijis, un vairs nekad nebūs. Jaunais albums ir tik pilns ar muzikālajām atsaucēm, ka varētu padomāt, ka to ir radījis radošās krīzes nomocītais Aksels Rouzs. Varētu pat sarīkot konkursu, kurš sameklēs visvairāk muzikālo citātu. Daži jau ir pacentušies, tāpēc vēl bez visiem acīmredzamā Queen, ir atraduši references arī uz Mariju Kallasu. Kas ir Kallasa? Nu labi, kā būtu ar Mocartu, Šopēnu un Bēthovenu, un pie tam ne pārāk maskētā veidā? Ja tā ļoti gribās piekasīties, tad šinī ceļojumā visos iespējamajos laikos un muzikālajos žanros, īsti nav nevienas oriģināla motīva. Kā jums šāda atziņa? Ceļa rullis? Jā, taču šo žonglēšanu ar klasiķu vārdiem ir izraisījuši tieši šie daudzie bezkompromisa sajūsmas saucieni.

Patiesībā plašās zināšanas, mīlestība pret mūziku un spēja aktualizēt klasiskas lietas arī ir tas lielais Muse talants, par ko ir sajūsmā grupas fani. Ir pietiekami sarežģīti atcerēties, kur viens vai otrs motīvs ir jau dzirdēts, tāpēc salikt to visu kopā un radīt ko jaunu, oriģinālu, savā īpašajā Muse mērcē, tas visnotaļ ir respektējami. Arī klausītājam ir vieglāk uztvert jau kaut ko pazīstamu, zemapziņā noslāņojušos, un mūzika tiek pieņemta bez sāpēm un pretestības. Tas arī ļauj izmantot sarežģītākas dziesmu struktūras, pārāk nemulsinot klausītājus. Domāju, tas arī ir pamatā Muse lielajai popularitātei. Var jau būt, ka tā ir pašu mūziķu harisma, bet par to man ir grūti spriest – neinteresējos. Kā pierādījums pieradināto melodiju izmantošanas receptei, manuprāt, ir vairāku „true” Muse fanu žēlabas par dīvainajām albuma beigām. Savukārt daži, kam Muse līdz šim ir izraisījis mērenas jūtas, to starpā arī es, ir atzīmējuši Exogenesis dziesmu kopas apbrīnojamo pievilcību. Pieļauju domu, ka šīs arī ir tās „jocīgās albuma beigas”. Neapšaubāmi man tīk arī visas pārējās dziesmas, un pat nav nevienas dziesmas, kas uz pārējo fona kristu laukā, taču Exogenesis triloģijas dēļ šis albums vien būtu uzmanības vērts. Rezumējot, gana dzīvespriecīgs albums ar progresijas elementiem un episkiem iestarpinājumiem. Nez vai šī albuma dēļ ir jākļūst par „die hard” fanu, taču ieteicams lietošanā ir katram, kaut vai lai saprastu, kur mēs šobrīd atrodamies.

Balroghs Chest: Opeth – Blackwater Park

Atpakaļ uz strīpas, un tāpēc var no Balrogh lādes izvilkt vēl vienu dārgumu. Šoreiz, Opeth – Blackwater Park. Ja atmiņa neviļ – the legendery one! Savulaik Opeth piesaistīja uzmanību ar saviem agrīnajiem albumiem, un vai gadījumā tieši šis albums toreiz nenokāva interesi par šo grupu. Taču vecums nāk virsū grabēdams, tāpēc arī Opeth iet pa pirmo zorti.

Vizuāli disks kā disks. Visai interesants cover-art, kas spēj piesaistīt sev uzmanību, garlaicīgs buklets, kurā ir dziesmu vārdi un viens grupas foto - par laimi bez visādām grimasēm. Ja nu ne gluži askētisma kalngals, tad tuvu tam. Mūzika gan nepieturas pie keep it simple principa, un divos vārdos to visai precīzi var raksturot - progressive metal. Smagnējas ģitāras, sarežģīta struktūra, pamatā rūcošs vokāls. Šķiet, ka 21. gadsimta sākumā, liela daļa skandināvu metālistu bija pievērsušies progresijai. Albums ļoti atgādina Enslaved jauno ēru, lai gan manai ausij ir krietni daudz par daudz Pink Floyd tipa melanholijas. Interesants šķiet arī fakts, ko es tikko izlasīju Wikipēdijā. Producējis šo albumu ir Porcupine Tree ģitārists Stīvs Vilsons, kas drošvien izskaidro, kāpēc man savulaik nav patikušas izmaiņas Opeth daiļradē. Lai nu kā, bet albums tiešām ir lielisks, īpaši, ja Enslaved – Below The Lights arīdzan tāds šķiet. 12 minūšu garā kompozīcija Blackwater Park vispār ir saldais ēdiens un ekstāze.

Par albumu principā viss, vien piebildīšu, ka Opeth koncerti nudien ir redzēšanas vērti, pat ja albumi nesagādā tik lielu sajūsmu. Man līdzīgi ir ar Green Carnation, kuru albumus es nespēju klausīties jau iepriekš minētās melanholijas dēļ, taču koncertos tas viss kaut kā šķiet savādāk un interesantāk.

Balroghs Chest: Keep Of Kalessin - Armada

Tātad, kā pirmais dārgums no Balrogh lādes tiek izvilkts norvēģu, kurus šķiet pat esmu manījis Rīgā, blekmetālistu Keep Of Kalessin darījums Armada. Un darījuši viņi ir ripuli, kas iepakots kartona vāciņos, uz kuriem ir redzams kājnieku pulks ar pīķiem. Vai nu es kaut ko nezinu par jēdzienu Armada, vai arī šie ir spāņu kājnieki, kas tikko nokāpuši no spāņu kara flotes burinieka. Bet kur tad ir šaujamie? Šķiet tie būs spāņu kājnieki, kuriem ir beidzies šaujampulveris. Iekšā ir arīdzan bukletiņš. Nu, bukletiņš kā bukletiņš, ar dusmīgu onkuļu ģīmetnēm, kas ir pabijuši Ville Valo skaistumkopšanas salonā, dziesmu tekstiem un milzīgu „thanks to” sarakstu bukleta aizmugurē.

Turpinot stāstu par šo sarakstu, lēnām pāriesim arī pie muzikālajām vērtībām. Exodus, Nile un (OMG!), Halloween, likās interesanti, un lai piedod man nepieminētie, taču viss pārējais faktiski sastāv no visu pašreiz muzicējošo norvēģu blekmetālistu vārdiem. Nemanīju varbūt vienīgi Mayhem, lai gan varbūt vienkārši palaidu garām. Faktiski tas arī ir viss, ko var pateikt par šī albuma muzikālo saturu. Īsti nemanīju Halloween, bet visādi citādi paņemta visu uzskaitīto daiļrade, un sabāzta 10 dziesmās ar kopējo garumu 50 minūtes. Nospēlēts tehniski, labi norpducēts, bet šausmīgi garlaicīgi. Ja žanrs nav iepazīts, nudien varētu likties interesanti, taču man šīs skaņas asinis uz priekšu spēja dzīt maksimums 2 minūtes. Pēc tam apnīk. Ļoti „norvēģiski”, pareizi un šabloniski. Ģima Borgirs, kas, starp citu, arī šeit nav pieminēts, ar žanru ir izdarījis kaut ko nelabu.

Labi, liksim šiem izbijušajiem trešeriem mieru, un tiksim kādu dienu arī līdz Ģimam Borgiram.

Balroghs chest

Mantojumā ir saņemts maiss ar 30 CD un pāris DVD. Vakar, caurskatot šī maisa saturu, prātā ienāca doma kaut ko uzrakstīt par katru no šiem diskiem. Nu, varbūt atskaitot vienu, kurš man jau ir. Vēstījums? Just for fun! Diviem gadiem šo disku noteikti nepietiks, taču disku atdāvinātājam varētu būt interesanti. Īpaši jau sākuma posmā, kamēr viņš adaptēsies jaunajiem dzīves apstākļiem. Saikne ar dzimteni, tā teikt. Iespējams, recenzētas tiks ne tikai, vai pat ne tik daudz muzikālās vērtības, bet tas būs brīvas formas vēstījums par konkrēto disku.

Tātad, ieviešam jaunu tagu, un lai nebūtu pārāk vienkārši, nosauksim to Balroghs chest.

https://twitter.com/drummer_kaspars

CD: John Frusciante - The Empyrean

John Frusciante ir kārtējais ģitārists, kurš ir spēris sānsoļus attiecībā pret savas daudz titulētākās grupas Red Hot Chili Peppers daiļradi. Patiesībā tas nav nekas pārsteidzošs, un drīzāk jābrīnās par tiem, kuri ir spējuši sevi pilnībā realizēt vienas grupas ietvaros, un nav gribējies izdarīt kaut ko vēl. Frusciante veikums The Empyrean gan būtiski atšķiras no tipiska ģitārista solo albuma. Ģitāristi parasti sirgst ar vēlmi nodemonstrēt savu pārsteidzošo ātrumu un sarežģīto tehniku, ko spēlējot grupā bieži vien izdodas vien izdarīt koncertu laikā. Frusciante nesniedz ģitārspēles paraugstundu, bet gan tiešām koncentrējies uz saturu. Tā ir intīmi pieklusināta tikšanās ar klausītāju un mūsdienām netipisku skanējumu. Klasiska rokmūzika, ar nelielu devu progresijas un blūza. Mūzika ar lēnu plūdumu un gandrīz bez asumiem, kas, lai arī ir diezgan sērīga, tomēr man šķiet ļoti gaiša un pozitīva. Dziesmu teksti acīm redzot atspoguļo autora emocijas un dzīves pieredzi, un, pilnīgi atklāti varu teikt, man izsaka ļoti maz. Teksti, līdzīgi kā mūzika, ir nedaudz ne no šīs pasaules, un varētu prasīt lielāku iedziļināšanos. Tai pat laikā atzīšu, ka nebūt nevēlos piedzīvot visu to, kam cauri ir izgājis Frusciante, tāpēc varbūt nemaz arī nav nepieciešams.

Manās acīs šis albums liekas vērtīgs ar divām lietām. Pirmkārt, un tas arī bija pamudinājums vispār šo albumu noklausīties, tā ir autora saistība ar Red Hot Chili Peppers. Citiem vārdiem sakot ziņkāres apmierināšana. Otra lieta, kāds pārsteigums, ir ģitārspēle, kas, kā jau iepriekš minēju, ir mierīga, emocionāla un atgādina septiņdesmito manieri un skanējumu.

CD: Nickelback - Dark Horse

Pirms sāku stāstīt, kāds ir jaunais Nickelback albums, man ir paziņojums. Dārgie jaunieši, džeki, ja jūs vēl neesat savai meitenei izdomājuši ko dāvināt Ziemassvētkos, un zināt, ka viņai patīk rokmūzika, šis albums ir atbilde uz jūsu lūgšanām. Fiksi joz uz veikalu – viņai patiks. Visdrīzāk smaržas, rotas un citas sievišķīgas lietas viņai patiktu labāk, bet ja tu ne velna tajās nejēdz, tad arī mūzikas CD būs labi. Īpaši šis.

Ar to principā varētu arī pietikt, bet laikam tomēr man būtu jāpamato šis apgalvojums. Nickelback vienmēr bijuši meiteņu elki, un šinī ziņā nekas nav mainījies. Kvalitatīva rokmūzika ar lipīgiem meldiņiem, ļoti gaiša un ar pretenzijām uz popsu. Sanāk atcerēties jaunību un 90-to gadu beigu diskotēkas. Patiesībā albumu varētu sadalīt divās daļās -proporcijā 50 pret 50. Albums sākas ar divām ritmiskām un roķīgām dziesmām, kas izpildītas gana klasiskā amerikāniskā stilā. Albumā tādas netrūkst, un tālāk ir vēl labākas, kā jau minēju, ar ļoti lipīgiem meldiņiem, kas gluži kā radīti, lai kļūtu par radio singliem. Taču pēc pirmajām divām dziesmām tiek norauta „rocene”, un iezīmējās otrs dziesmu kopums – sērsirdīgās mīlas balādes. Nebūšu kategorisks, gan jau arī džeki klausās tādas dziesmas, taču personīgi man viņas izraisa vēlmi pārslēgt nākamo dziesmu. Nebūt neuzskatu, ka rokmūzikai jābūt tikai un vienīgi ātrai un agresīvai, taču tieši šis sērsirdīgums un popmūzikas skanējums mani atbaida. Pieļauju domu arīdzan, ka „čirkainais” ar saviem vokālajiem dotumiem nemaz nespētu nodziedāt tādu kārtīgu roka balādi, kaut ko līdzīgu kā Kriss Kornels, bet varbūt kļūdos.

Rezumējot jāteic, ka ir daudz labāk nekā biju gaidījis. Nickelback ir viena no tām grupām, ap kuras albumu ir sacelta liela ažiotāža, un līdz šim es ignorēju ziņas par to. Bet ja reiz šis albums ir tik nozīmīgs, ka par tā parādīšanos Latvijas veikalu plauktos parādās ziņas medijos, nolēmu es arī viņam pievērsties. Darīju to ar lielu skepsi, bet rezultātā jāatzīst pat, ka pārsteidzošā kārtā var teikt, ka man viņš patīk. Iespējams palieku vecs. Ne velti mēdz teikt, ka vecums ir otra bērnība. Žēl vien, ka tā patikšana attiecas tikai uz pusi no dziesmām.

CD: Pain - Cynic Paradise

Ir dažas grupas, kuru albumu iznākšanu pavada liela ažiotāža. Šoreiz gan runa būs par Pain, nevis Guns N’ Roses. Pain, Pain, Pain! Pain visās malās, tādēļ nolēmu es arī ievērtēt viņu jaunāko veikumu. Līdz šim man Pain bija asociējies ar mainstream vācu industriālo roku, neskatoties uz to, ka grupa ir no Zviedrijas. Varbūt nepamatoti. Kāds tad ir jaunais albums? Pamatā jau tas pats Pain vien ir, ar ritmiskām melodijām, taisnu industriālu ģitāru skanējumu un kaudzi elektronisku mūzikas elementu. Daudzviet atgādina Rammstein skanējumu, kas it kā nebūtu nekāds liels brīnums, lai arī ne tik smagnējām ģitārām. Taču pavisam negaidīti dažas dziesmas arī atklāja elementus no Linkin Park, Amerikas dienvidiem raksturīga roka un arī klasiskās mūzikas. Lai arī mēdz būt gadījumi, kad mūziķi pārcenšas ar dažādu žanru mūzikas elementu miksēšanu, man personīgi šinī albumā tas likās patīkami atsvaidzinošs. Tik pat atsvaidzinoši un dzirdei atlogojoša ir Anett Olzon balss parādīšanās atsevišķās dziesmās, kas gan kompozīcijas padara mazliet popsīgākas. Kāpēc dzirdei atslogojoša? Nekad īpaši neesmu jūsmojis arī par Hypocrisy, un tieši dēļ vokāla, kas, bez šaubām, ir gaumes lieta. Visā visumā albums uztveršanas ziņā ir ļoti viegls, ritmisks un domāju galvenā mērķauditorija ir jaunieši, kurus nebiedē rokmūzikas krustojums ar elektroniku, kā arī nemeklē pārlieku virtuozitāti, kosmiski netveramu vēstījumu vai nejēdzīgu smagnējumu.

Atsevišķa rindkopa ir veltāma šī albuma dziesmu vārdiem. Parasti es tiem nepievēršu pastiprinātu uzmanību, pirms esmu kārtīgi iepazinies ar muzikālo materiālu, taču šinī albumā atrodamie klišejiskie teksti (“Too many women, too little time”, “What doesn’t kill you, make you stronger”, “Live fast, die young”, u.c.) mani ļoti uzjautrināja. Tāda nihilistiska balāde šai industriāli bezpersoniskai pasaulei, no kuras jāmēģina raust labumus, kamēr vien esi dzīvs, taču gandarījumu tie nesniedz. Cienījamie mākslinieki sen jau nav puišeļi, un drīzāk piederētos pie „generation of the past”, kuras galu viņi paredz. Varbūt tās ir bailes no pusmūža krīzes, vai varbūt tā neglābjami jau ir pienākusi, vai arī visticamāk gluži vienkārši tiek atbalstīts stereotips, ka kārtīgam rokmūziķim ir jābūt mačo, uzdzīvotājam un jāšķauda uz sabiedrības normām. Albuma nosaukums vien ir ko vērts. Katrā ziņā man bija jautri.

Rezumējot jāteic, ka albums ir profesionāli nostrādāts, mērķauditorija ir skaidra, kā arī nolemts panākumiem. Visspilgtāk šķiet šo faktu spēj raksturot fakts, ka tas ir iznācis Nuclear Blast paspārnē. Arī priekš sevis esmu atzīmējis dažas dziesmas, un albums noteikti ir patērējams kā atslodzes un uzmundrinājuma līdzeklis garajās darba dienās. Viens no personīgajiem favorītiem ir dziesma „Feed Us”, gan dēļ klasiskiem mūzikas elementiem iepītiem ģitāras rifos, gan dziesmas vārdiem, kas ironizē par mūsdienu patērētāju sabiedrības interesēm. Personīgi ļoti „mīļa” tēma. Lai gan ko tur liekuļot, tas cilvēka prātus ir satraucis visos laikos, un arīdzan liela daļa mūzikas industrijas uz tā vien turas.

CD: Enslaved - Vertebrae

Šo piektdien Rīgā spēlēs mistiskie skandināvu mītu un rūnu pazinēji Enslaved. Nesākšu atstāstīt grupas biogrāfiju un uzskaitīt visas muzikālās transformācijas un albumus, kas ir kļuvuši un arī grupu padarījuši par progressive black viking metal leģendu. Tā vietā esmu nolēmis izteikties par grupas jaunāko albumu Vertebrae, kaut arī zinu, ka tas nebūs viegls uzdevums. Tomēr arī nenoliegšu, ka pēdējo gadu laikā šīs grupas koncerts personīgi man būs notikums numur viens Latvijas mūzikas dzīvē, neskatoties uz zvaigžņu birumu pēdējā laikā organizētajos koncertos. Un tam ir daudzi iemesli. Gan tas, ka šīs grupas uzstāšanos dzīvajā vēl neesmu redzējis, gan grupas atrašanās personīgo favorītu augšgalā jau vairāku gadu garumā, gan tas, ka neesmu zaudējis cieņu pret šiem māksliniekiem, kas nav spilgti izcēlušies ar līgumu „atstrādāšanu”. Kas attiecas uz jauno albumu, ne reizi vien tas tiks salīdzināts ar iepriekšējo gadu daiļradi, un jo īpaši ar Below The Lights – albumu, kas ļoti daudziem ir labākais, ko Enslaved ir radījis ne tikai savā progresijas periodā, bet visā savā pastāvēšanas vēsturē. Bet tur nu Enslaved var vainot vienīgi paši sevi, jo ir uzstādījuši sev ļoti augstu latiņu.

Vispirms jau par albuma nosaukumu – Vertebrae nozīmē skriemelis, kas arī ir attēlots uz albuma vāka. Pēc visiem iepriekšējiem albuma nosaukumiem kā, piemēram, Eld (ugns), Isa (ledus) u.c., nebiju gaidījis neko tik anatomiski precīzu un piezemētu. Kā atzīst paši mūziķi, tam ir sakars ar vienojošu elementu, kas vijas cauri visai grupas daiļradei, kas arī veido grupas mugurkaulu. Šis albums arīdzan ir iecerēts kā atgriešanās pie pamatiem. Ne tikai Enslaved pamatiem, bet arīdzan piezemētākas rokmūzikas pamatiem, no kuras grupa pēdējo albumu laikā tik ļoti ir atrāvusies. Šī mērķa sasniegšanai viņi ir pieaicinājuši sev palīgus – producentu Joe Baresi, kura vārds visvairāk saistās ar Tool vārdu, un George Marino, kas ir māsterējis vēl daudzus citus rokmūzikas grandus. Citiem vārdiem sakot, ir pieaicināti cilvēki, kas ir cieši saistīti ar moderno rokmūziku.

Kas tad nu viņiem ir sanācis? Jaunajā albumā nesaklausīju nedz atgriešanos pie black metal saknēm, nedz arī pievēršanos mainstream rokmūzikai. Ir grūti uztvert virzību jebkurā virzienā, kā vien teikt, ka tas ir loģisks turpinājums visiem iepriekšējiem albumiem, un ne uz brīdi nenākas šaubīties par to, kas ir šīs mūzikas autors un izpildītājs. Nepamet sajūta, ka tas viss ir dzirdēts. Tai pat laikā mēģinājumi melodijas motīvus atrast iepriekšējos albumos cieš neveiksmi pat tad, ka ir simtprocentīga pārliecība, ka tu zini, kur tieši tos meklēt. Salīdzinot dziesmas atšķirības ir pamanāmas uzreiz. Iespējams asociācijas izraisa pēdas zemapziņā, ko atstājušas iepriekšējās klausīšanās reizes, tāpēc dziesmas šķiet jau sen pazīstamas. Šai versijai par labu runā tas, ka nav pirmā reize, kad, klausoties Enslaved mūziku pat pēc ļoti ilga pārtraukuma, ir sajūta, ka tas viss ir dzirdēts vēl vakar. Mūzika ir ļoti sadrumstalota un šķietami bez kompozīcijas un struktūras. Daudz metāla mūzikas elementu, lai arī tiešu saikni ir grūti uzreiz uztvert. Ļoti spēcīga progroka ietekme, tai skaitā arī mūsdienu mūzikai netipiska elektrisko ērģeļu izmantošana. Taču lieki ir meklēt tiešas atsauces uz Emersonu vai, piemēram, metāla mūzikai tuvāko Ayreon. Raksturojot Enslaved mūziku bieži nākas saskarties ar tādiem apzīmējumiem kā psihodēlija, eksperimentālā mūzika vai pat eksperimentālais džezs, un jaunajā albumā šinī ziņā nekas būtiski nav mainījies. Kas attiecas uz vispār pieņemto un garo žanra nosaukumu, tas ir veiksmīgākais, ko no grupas daiļrades varēja izlobīt, taču iepriekšējā pieredze un kanoni nepalīdzēs stādīties priekšā, ko tad grupa spēlē. Ir jādzird pati mūzika.

Rezumējot, ir grūti dot novērtējumu šim albumam tik drīz, un es nedaudz brīnos, ka kāds to ir spējis izdarīt. Tāpat ir grūti pateikt, kādai auditorijai šī mūzika ir domāta, atskaitot, protams, to, ka klausītājam ir jābūt gatavam ļauties muzikālam eksperimentam vai ceļojumam. Ļoti zīmīgi šinī ziņā ir dziesmas Center vārdi, kas tāpat kā visu pārējo dziesmu vārdi ir gana haotiski, tai pat laikā teju katra rindiņa labi apraksta maldīšanos šī albuma melodijās. Un beigās ironiskais secinājums: „Is not for you”. Precīzi! Taču viss nav tik bezcerīgi. Paredzu, ka arī šis Enslaved veikums tiks ļoti augstu novērtēts. Un jāpiekrīt vien būs viedoklim, ka visdrīzāk gluži vienkārši ir nepieciešams laiks, lai šo albumu uztvertu. Savulaik Below The Lights man prasīja pauzi uz veselu gadu, lai, atskanot no jauna, atgrieztos no zemapziņas atmiņu kambariem jau ar jauniem secinājumiem un apziņu, ka nekas tāds iepriekš nav pieredzēts. Nav ne pirmais, un diez vai arī pēdējais albums ar šādu diagnozi. Recepte tai pat laikā ir ļoti vienkārša - atkārtoti to klausīties un klausīties vairākas reizes.

P.S. Uz brīdi, kad veicu beidzamās korekcijas šai recenzijai, jauno albumu klausos jau kādu ceturto reizi. Recepte strādā, un ar katru reizi palielinās sapratne un albums patīk arvien vairāk.