Sāksim ar to, ko visi jau zina. Sintētiskākais Korn albums viņu pastāvēšanas vēsturē, kas "true" Korn faniem liek atvemt žulti un "urrā" saucējus saukt nepieklājīgos vārdos. Let's face it, tad kad Korn parādījās, lomas bija mainītas, un jaunizceptie Korn fani ar visu savu modīgo Nu-Metal bija tie kājām mīdāmie tārpi. Tagad, izrādās, ka repojošie rokmūziķi ir pārkāpuši kaut kādus principus. Pats Deivis vēl pirms albuma izdošanas izteicās, ka elektronikas skatuve viņam patīk labāk, jo tanī "panku" skatuvē viņi bija kā baltās vārnas, un bija visu laiku jātaisnojas par kaut kādiem principiem. Tagadējais klausītājs ir atvērtāks un bez ideoloģiskām pretenzijām. Nu, un visbeidzot pēc kaut kādiem tur žurnāliem vai internetiem šis albums esot 2011. gada alfa un omega. Vai pat Rolling Stone nebija tas, kas kaut ko tādu apgalvoja?
Labi, štrunts ar visām modīgajām lietām, atgriezīsimies pie iemesla, kādēļ es vispār nolēmu izteikties par šo albumu? Lai gan nē, tieši par modīgajām lietām kā reiz arī ir runa. Tātad, paklausījos es albumu vienreiz - ir ok. Otro, trešo - nu jā, ja alerģiju neizraisa visi tie tirkšķi, piesieties nav kur. Galu galā, Reznors jau būs pieradinājis mūs pie tā, ko ar kabeļu un spuldzīšu palīdzību iesāka Emersons, Leiks un Palmers. Paklausoties šo visu vēlreiz pēc kādas pauzītes, šķiet jau pavisam labi, un teju gribās to visu ierindot kādā tradicionālākā žanrā, kā piemēram industrial rock. Piemēram, Way Too Far ar visiem bekiem vispār ir teju NIN. Deivisa īpatnēji melodiskā balss ir tik stabila vērtība, ka varētu apgrozīties biržā. Vienvārdsakot, Korn ir un paliek Korn, ar visām savām Korniskajām dziesmām, lai arī skanējums ir modernāks un nepierastāks. Un te nu tā daudziem hipsteriem briesmīgā atziņa: kāds nafig Dub-Metal? Tā vien gribās teikt, ka Dub Step nav nemaz mūzikas žanrs. Tas ir skaņas apstrādes vai sintēzes paņēmiens, ar kaut kādām pašiem vien zināmām raksturīgām īpašībām. Tā pat kā filma ar 3D efektu nepārstāj būt par filmu, tā pat piepičkājot Korn ar jocīgām skaņām, tas vēl nenozīmē, ka ir radies jauns žanrs. Same good old Korn.
Bottom line - par šedevru es šo albumu nesauktu, bet katrā ziņā kaut kas ievērības cienīgs tas ir, un nav nemaz slikti, ka tāds ir parādījies, nevis vēl viens albums ar visu to, kas jau ir zināms un dzirdēts. Tādiem pie datoriem piecos līkumos sakumpušiem, vadiem apkārušamies un cipariņus bīdošiem ofisa žurķiem kā es būs kā rezi, lai nebūt jābakstās pa jūtjubi, un apkārtējie ar savām telefonsarunām arī netraucētu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru