Melanholiskā rok izlase

Turpinot neauglīgo tēmu par labākajām rok dziesmām, kad teju jebkuru gatavu izlasi gribās mest pret sienu, un teikt, "Ou, tas ir roks?!", vienmēr rodas vēlme atgriezties pusaudža gados, un uzbāzties ar sev neargumentēti mīļām dziesmām, un likt visiem pārējiem arī šīs dziesmas iemīlēt. Lūk, tad piedāvāju kaut kādu neklasificējamu izlasi, ar kuru kopā, malkojot kādu dzērienu, un ievelkot sev tīkamu dūmu, ļauties melanholijai. Var, protams, ieliet arī glāzi piena, lai nebūtu jākāpj uz klasiskā grābekļa, un no rīta nenoraut pilnīgi nevajadzīgas nākamā rīta pašsajūtas problēmas, bet tas pie nosacījuma, kad iedzert un uzpīpēt rituāls šajos pavasarīgi vēsajos vakaros jau ir izpildīts.

Nine Inch Nails: "Just Like You Imagined"

Richie Kotzen: "You Can't Save Me"

Wolfmother: "Caroline"

Monster Magnet: "Space Lord"

Phillip Boa & the Voodooclub: "Rome In The Rain"

Rammstein: "Wilder Wein"

Aerosmith: "Dream On"

Red Hot Chili Peppers: "My Friends"

Metallica: "Bleeding Me"

Marilyn Manson: "Man That You Fear"

Velvet Underground: "Venus in Furs"

Tito & Tarantula: "Woke up blind"

Leonard Cohen: "Everybody Knows"

Tāds ļoti nepilnīgs saraksts, bet vienam vakaram der.

CD: Korn - The Path of Totality

Sen neesmu izteicies par muzikālajiem albumiem, tāpēc izmantošu iespēju saņemt komentārus iz sērijas "tu taču esi pilnīgi dumjš", jo būšu saraudinājis kādu no DūbStēpistiem... vai arī kādās citās vietās.

Sāksim ar to, ko visi jau zina. Sintētiskākais Korn albums viņu pastāvēšanas vēsturē, kas "true" Korn faniem liek atvemt žulti un "urrā" saucējus saukt nepieklājīgos vārdos. Let's face it, tad kad Korn parādījās, lomas bija mainītas, un jaunizceptie Korn fani ar visu savu modīgo Nu-Metal bija tie kājām mīdāmie tārpi. Tagad, izrādās, ka repojošie rokmūziķi ir pārkāpuši kaut kādus principus. Pats Deivis vēl pirms albuma izdošanas izteicās, ka elektronikas skatuve viņam patīk labāk, jo tanī "panku" skatuvē viņi bija kā baltās vārnas, un bija visu laiku jātaisnojas par kaut kādiem principiem. Tagadējais klausītājs ir atvērtāks un bez ideoloģiskām pretenzijām. Nu, un visbeidzot pēc kaut kādiem tur žurnāliem vai internetiem šis albums esot 2011. gada alfa un omega. Vai pat Rolling Stone nebija tas, kas kaut ko tādu apgalvoja?

Labi, štrunts ar visām modīgajām lietām, atgriezīsimies pie iemesla, kādēļ es vispār nolēmu izteikties par šo albumu? Lai gan nē, tieši par modīgajām lietām kā reiz arī ir runa. Tātad, paklausījos es albumu vienreiz - ir ok. Otro, trešo - nu jā, ja alerģiju neizraisa visi tie tirkšķi, piesieties nav kur. Galu galā, Reznors jau būs pieradinājis mūs pie tā, ko ar kabeļu un spuldzīšu palīdzību iesāka Emersons, Leiks un Palmers. Paklausoties šo visu vēlreiz pēc kādas pauzītes, šķiet jau pavisam labi, un teju gribās to visu ierindot kādā tradicionālākā žanrā, kā piemēram industrial rock. Piemēram, Way Too Far ar visiem bekiem vispār ir teju NIN. Deivisa īpatnēji melodiskā balss ir tik stabila vērtība, ka varētu apgrozīties biržā. Vienvārdsakot, Korn ir un paliek Korn, ar visām savām Korniskajām dziesmām, lai arī skanējums ir modernāks un nepierastāks. Un te nu tā daudziem hipsteriem briesmīgā atziņa: kāds nafig Dub-Metal? Tā vien gribās teikt, ka Dub Step nav nemaz mūzikas žanrs. Tas ir skaņas apstrādes vai sintēzes paņēmiens, ar kaut kādām pašiem vien zināmām raksturīgām īpašībām. Tā pat kā filma ar 3D efektu nepārstāj būt par filmu, tā pat piepičkājot Korn ar jocīgām skaņām, tas vēl nenozīmē, ka ir radies jauns žanrs. Same good old Korn.

Bottom line - par šedevru es šo albumu nesauktu, bet katrā ziņā kaut kas ievērības cienīgs tas ir, un nav nemaz slikti, ka tāds ir parādījies, nevis vēl viens albums ar visu to, kas jau ir zināms un dzirdēts. Tādiem pie datoriem piecos līkumos sakumpušiem, vadiem apkārušamies un cipariņus bīdošiem ofisa žurķiem kā es būs kā rezi, lai nebūt jābakstās pa jūtjubi, un apkārtējie ar savām telefonsarunām arī netraucētu.

Notikumu apskats: decembris

9. decembris un slavenais klubs Melnā Piektdiena. Rīgā viesojās metālisti no Baltkrievijas. Uz pirmajiem iesildītājiem nepaspējām, bet pašmāju Heaven Grey gan izdevās redzēt. Verons (tas, kurš patiesībā ir Ervīns) iepriekš bija redzēts bez basa, kā arī čellu neatminos redzējis. Bet nu jā, tagad jāiet uz Intrumentu koncertiem un Palladium, tāpēc vietējā andergraunda jaunumiem un tenkām netiek aktīvi sekots, un starp koncertiem arī kāds brīdis paiet. Bet par grupu - šķiet, ka man laikam patīk vairāk tas, par ko Heaven Grey varētu kļūt. Verona grupa, kura, kā baumo, vairs nemaz nepastāv, šķita daudzsološa. Uz doto brīdi Heaven Grey man atgādina britu kāzas: "Something old, something new, something borrowed, something blue..."

Kas attiecas uz cienītajiem viesiem no Baltkrievijas, Gods Tower piemīt kaut kāds primitīvs šarms. Es, protams, nerunāju par grupas vokālistu. Spēlē viņi kaut kādu rokmetālpanka eklektiku, bet dara to ar tādu aizrautību, ka spēj iedvesmot arī publiku uz beznosacījuma jautrību. Man mīļākais personāžs - ģitārists mikimausis. Es gan cenšos likt bildes ierobežotā skaitā, lai nekļūtu pārāk apnicīgs, bet tās sejas izteiksmes plikpaurainajam duracell zaķītim diži neatpalika no Patona (Mike Patton) gorīšanās. Vienvārdsakot, ar vikingpankiem, kuriem līdz jūrai tā patālu, muzikāli viss bija kārtībā.



Nu, un jau nākamajā dienā, 10. decembrī, bija jāskatās tiešraides, jāklausās radio u.t.t., lai uzzinātu, ka visas biļetes uz Arēnu Rīga ir izpirktas, bet dažas biļetītes tomēr vēl varot dabūt. Bet pats galvenais, bija jāiet uz pašmāju jaunizcepto supergrāvēju Instrumenti lielkoncertu Rīgā. Forši, superīgi, oriģināli, krāšņi - to visu jau es esmu stāstījis, tas viss sāk jau mani garlaikot pašu, un nekas šinī jautājumā nav mainījies. Mainījies ir tas, ka grupai Instrumenti nu bija iespēja nozibsnīt ar vērienu, un bija nedaudz bažas, vai lielajam zibsnim pietiks lādiņa? Un te, redz, sajūtas bija mazliet dalītas. No vienas puses šķita, ka nu tik dzirksteles šķīdīs, bet beigās prasījās vēl. No otras puses, pieejot jautājumam racionāli, Instrumentiem priekšnesuma ziņā pagaidām neviens nespēj tuvoties. Joks tanī, ka Instrumenti latiņu ir pacēluši augstu jo augstu ne tikai citiem, bet arī sev, un tādēļ rodas ekspektācijas, ka katru mīļu minūti tevi pārņems tāds "wow", ka visu koncerta laiku tu stāvēsi vaļā pavērtu muti. Bet bija gan gaismiņas, gan burvju mētelis, gan milzu gliemezis, gan ērmīgs orķestris, tādēļ bez "wow" neiztika. Arī nodrillētās Instrumentu dziesmas skanēja mazliet savādāk. Īpaši jau interesants likās elektronikas un dzīvo pūšamo instrumentu apvienojums, kas parāva vaļā vienu dimensiju vairāk. Vienvārdsakot, bija smuks un trekns punkts uz "i", un uz brīdi vajadzētu ielikt Instrumentus plauktiņā, lai atpūšas, un tad jau ar jaunu sparu.



29. decembris atkal vilināt vilināja ar Arēnu Rīga. Šoreiz sanāca tā, ka tiku parauts agrā bērnībā, kad populāri bija Smokie, un kaut kur pa ausu galam bija dzirdēta arī Bonnijas Teileres balss. Vienvārdsakot, kaut kāds veco hitu radio, kur praktiski visas dziesmas ir zināmas, tikai dzīvajā. Sākumā Bonnija Tailere sērsirdīgi uzdziedāja savas dziesmas, no kurām lielākā daļa bija par romantisko. Skanēja arī Simply the Best, kas vairāk pazīstama Tīnas Tērneres izpildījumā. Bija, protams, arī Eclipse, un pilnīgu histēriju izraisīja fināls ar kinomotogrāfā iemīļoto I Need a Hero.

Pēc 30 minūšu pauzes, turpinājums bija vēl graujošāks. Singlus birdināt nāca Kriss Normans ar savu grupu. Pēc enerģiska ievada, sekoja melodisks iestarpinājums, lai nobeigumā nobērtu padzīvojušos klausītājus ar tādiem hītiem, ka viss sēdošais parters pārsteidza apsardzi nesagatavotu, un ar sparu cēlās kājās un devās pie skatuves. Atkal jau, dziesmas nemaz neuzskaitīšu, jo tad būtu jānosauc visas, kā arī daudzas no tām ir zināmas teju no galvas, nemaz nezinot šo dziesmu nosaukumus. Vienkārši ierakstam YouTube Smokie un lieta darīta. Tāds, lūk, gada noslēgums.

Gads gan vēl nav beidzies, tāpēc iespējams rīt būs jādodas uz korporatīvo ballīšu pieprasītāko vietu, Palladium, lai klausītos Austru, ja nemaldos. Bet, ja būs iekāriens bildēt, noteikti reportēšu.

Teju ir noslēdzies vēl viens gads, un varu paziņot, ka noslēdzas arī mana māžošanās ar nosaukumu "notikumu apskats", kas sen jau ir pārvērties par pasākumu, kas tiek vilkts no sevis kā ar knaiblēm. Emocijas jāgāž ārā kamēr karstas, nevis jātaupa rītdienai. No kā arī tik daudz ironijas par notiekošo. Fotoaparātu gan vēl neesmu aizmetis pret sienu, tādēļ gan jau kāda bildīte šeit turpinās parādīties.

FOTO: Heaven Grey un Gods Tower klubā Melnā Piektdiena

Notikumu apskats: novembris / decembris

Novembris

3. novembrī uz Rīgu bija atbraukušas kārtējās leģendas. Neesmu sevi jebkad uzskatījis par Amorphis fanu, taču tikko izraku no krājumiem 1993. gada albumu. Kaut kāda iemesla pēc man tomēr šī grupa ir likusies piefiksēšanas vērta, un jāteic šis ieraksts man laikam patīk labāk nekā pats koncerts. Ok, nav jau tā, ka nemaz nepatika. Mūzika kvalitatīva, skaņa bija kārtībā, vokālists atraktīvs, rūcamais iekšā viņam labs, bet to laumiņu un vienradžu tomēr varēja būt mazāk. Bet, hei, es kaut ko teicu par kvalitāti? Arī meitenēm kaut kas ir jāklausās, un neuzskatu, ka esmu nometis laiku zemē apmeklējot šo koncertu. Es vismaz nebiju uz Kiviča grāmatas prezentāciju, ar pretenzijām uz mūzikas pazinēju.

Skyforger albuma Kurbads
prezentācijas koncerts,
Sapņu Fabrija, 2010-MAI-08

11. novembra krastmala attiecīgajā datumā. SIA Radikal beidzamo dziesmu dzirdēju no Latvijas Okupācijas muzeja otras puses. Toties uzspēju kā reizi, lai sarokotos ar pazīstamiem cilvēkiem, nogaršot kaut ko garšīgu, un noklausītos Skyforger. Šoreiz daba pret skaņu bija saudzīgāka, bet galvenais jau bija atmosfēra. Nu, tā, pa sirsnīgo, ar vecām un jaunām dziesmām. Un vispār, kam es to stāstu? Vienvārdsakot, bija visi, kam tur bija jābūt. Vecajiem Skyforger faniem tā īsti nav biji iemesla vilties, un ar Kurbada iznākšanu to skaits tikai vairojies. Nu, es domāju jaunieši sākuši klausīties Skyforger, bet, ko tur liegties, arī daudzi no vecajiem neizbēgami ir vairojušies, ar to, kas nu bija sanācis, ņēma līdzi uz koncertu.

Dzelzs Vilks klubā Kabata,
Spīdolas vakars, 2009-NOV-11

21. novembrī Dzelzs Vilks prezentēja savu jauno albumu Dzīvnieks Pilsētā. Artelī. Spēlēja, dejoja. Nu, kad būs albums, redzēs. Dzīvajā izklausījās pēc tāda... Dzelzs Vilka. Pa rādžiņu, kā reizi, tiek kruķīts retoriskais jautājums, "kāpēc ar mani, kāpēc tu drāzies", bet vēl ir savdabīga dziesma par... sesku? (Ar otro piegājienu uzrakstīju pareizi). Bet disku intereses pēc noklausītos.





Decembris 

Nu, par cik decembris nebūt nav iestājies vakar, garām ir palaisti, teiksim, Sanctimony ikgadējais pasākums, vai arī, piemēram, Iļģu 30 gadu jubilejas koncerts. Bet kas nav palaists garām?

Kilkim Žaibu 2010

9. decembrī klubā Melnā Piektdiena kārtējie Kilkim Žaibu laureāti mākslinieki brauc uz Rīgu uzdziedāt. Kur tad citur? Nevarētu teikt, ka esmu redzējis daudz baltkrievus šai pusēi spēlēdam. Parasti jau problēmas ar vīzām un tur esošo režīmu. Atgādināšu, kā ziņo prese, mēs jau kādu laiku esam Eiropas savienībā, mums ir saistošs Šengenas līgums, un Baltkrievijas demokrātija Eiropas Savienībā nav atzīta par gana demokrātisku. Kas zin, varbūt drīz tai sekos Krievija. Bet ne par politiku stāsts. Gods Tower, lai arī rada asociācijas ar Sargtorni, tomēr galīgi nav apgarotas večiņas, kas tirgo grāmatiņas. Kā rakstīts uz pagoniem - Pagan Folk Doom Metal. Nu, lai neizmežģītu smadzenes, es teiktu hevī metaļ, as visu Iron Man kaverversiju. Nu, tāda grupa - rokenrols, ar visām no tā izrietošajām, līdz ar ko ir piedzīvojusi neizbēgamas sastāva maiņas. Savdabīgs kolektīvs.

10. decembris būs kultūrpasākumiem bagāts. Vispirms krogā, bārā, vai vienkārši dzertuvē Aptieka grupa Malduguns prezentēs savu albumu Pēddzinis. Pirmo pēc kārtas. Sāksies pasākums 18.00.

Instrumenti albuma TRU prezentācijas
koncerts, Sapņu Fabrika, 2011-AUG-30

Tajā pašā 10. decembrī Arēnā Rīga pulksten 20.00 sāksies grupas Instrumenti Rīgas lielkoncerts. Nu, ko tur daudz lai saka? Drošvien būs uh, un eh!


Kas attiecas uz decembra otro pusi, drošvien, viss tā pat ir skaidrs. Visdrīzāk kaut kur varēs aiziet uz Olgas disenīti, paklausīties kādu garīgu muzīku, iedzert karstvīnu, apēst mandarīnu un nodziedāt džinglbelli. Izturību.