Novembra sākumā plašākai publikai ir kļuvis pieejams Satyricon jaunākais veikums. Vienā vārdā – lieliski! Taču patiesībā, neko dziļi analizēt tur arī nav ko. Patīk vai nepatīk - gaumes lieta. Satyricon jau kādu laiku ir Norvēģijas metāla scēnas viena no vadošajām apvienībām, kas nesirgst ar radošajām krīzēm, vai šķiršanās un atkal apvienošanās modi. Viņi ir atraduši savu veiksmes formulu un skanējumu, un pie tā arī pieturās. Ātri, ritmiski, nemēģinot neko lieki sarežģīt, panākot īpašu smagnējumu ar savām lēnajām sekcijām. Vienvārdsakot tiem, kam patika Volcano un Now Diabolical, patiks arī jaunākais albums, jo nekādu pārsteigumu tanī nav. Vienīgais mīnus, ka ik pa brīdim uzmācas sajūta, ka tas viss jau ir dzirdēts. Satyricon agrākās daiļrades konservatīvajiem faniem tas visdrīzāk sagādās kārtējo vilšanos, jo „true” blekmetāla vērtības ir neatgriezeniski zaudētas.Albuma top dziesma – sodomazohistiskā The Wolfpack
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru