CD: Enslaved - Vertebrae

Šo piektdien Rīgā spēlēs mistiskie skandināvu mītu un rūnu pazinēji Enslaved. Nesākšu atstāstīt grupas biogrāfiju un uzskaitīt visas muzikālās transformācijas un albumus, kas ir kļuvuši un arī grupu padarījuši par progressive black viking metal leģendu. Tā vietā esmu nolēmis izteikties par grupas jaunāko albumu Vertebrae, kaut arī zinu, ka tas nebūs viegls uzdevums. Tomēr arī nenoliegšu, ka pēdējo gadu laikā šīs grupas koncerts personīgi man būs notikums numur viens Latvijas mūzikas dzīvē, neskatoties uz zvaigžņu birumu pēdējā laikā organizētajos koncertos. Un tam ir daudzi iemesli. Gan tas, ka šīs grupas uzstāšanos dzīvajā vēl neesmu redzējis, gan grupas atrašanās personīgo favorītu augšgalā jau vairāku gadu garumā, gan tas, ka neesmu zaudējis cieņu pret šiem māksliniekiem, kas nav spilgti izcēlušies ar līgumu „atstrādāšanu”. Kas attiecas uz jauno albumu, ne reizi vien tas tiks salīdzināts ar iepriekšējo gadu daiļradi, un jo īpaši ar Below The Lights – albumu, kas ļoti daudziem ir labākais, ko Enslaved ir radījis ne tikai savā progresijas periodā, bet visā savā pastāvēšanas vēsturē. Bet tur nu Enslaved var vainot vienīgi paši sevi, jo ir uzstādījuši sev ļoti augstu latiņu.

Vispirms jau par albuma nosaukumu – Vertebrae nozīmē skriemelis, kas arī ir attēlots uz albuma vāka. Pēc visiem iepriekšējiem albuma nosaukumiem kā, piemēram, Eld (ugns), Isa (ledus) u.c., nebiju gaidījis neko tik anatomiski precīzu un piezemētu. Kā atzīst paši mūziķi, tam ir sakars ar vienojošu elementu, kas vijas cauri visai grupas daiļradei, kas arī veido grupas mugurkaulu. Šis albums arīdzan ir iecerēts kā atgriešanās pie pamatiem. Ne tikai Enslaved pamatiem, bet arīdzan piezemētākas rokmūzikas pamatiem, no kuras grupa pēdējo albumu laikā tik ļoti ir atrāvusies. Šī mērķa sasniegšanai viņi ir pieaicinājuši sev palīgus – producentu Joe Baresi, kura vārds visvairāk saistās ar Tool vārdu, un George Marino, kas ir māsterējis vēl daudzus citus rokmūzikas grandus. Citiem vārdiem sakot, ir pieaicināti cilvēki, kas ir cieši saistīti ar moderno rokmūziku.

Kas tad nu viņiem ir sanācis? Jaunajā albumā nesaklausīju nedz atgriešanos pie black metal saknēm, nedz arī pievēršanos mainstream rokmūzikai. Ir grūti uztvert virzību jebkurā virzienā, kā vien teikt, ka tas ir loģisks turpinājums visiem iepriekšējiem albumiem, un ne uz brīdi nenākas šaubīties par to, kas ir šīs mūzikas autors un izpildītājs. Nepamet sajūta, ka tas viss ir dzirdēts. Tai pat laikā mēģinājumi melodijas motīvus atrast iepriekšējos albumos cieš neveiksmi pat tad, ka ir simtprocentīga pārliecība, ka tu zini, kur tieši tos meklēt. Salīdzinot dziesmas atšķirības ir pamanāmas uzreiz. Iespējams asociācijas izraisa pēdas zemapziņā, ko atstājušas iepriekšējās klausīšanās reizes, tāpēc dziesmas šķiet jau sen pazīstamas. Šai versijai par labu runā tas, ka nav pirmā reize, kad, klausoties Enslaved mūziku pat pēc ļoti ilga pārtraukuma, ir sajūta, ka tas viss ir dzirdēts vēl vakar. Mūzika ir ļoti sadrumstalota un šķietami bez kompozīcijas un struktūras. Daudz metāla mūzikas elementu, lai arī tiešu saikni ir grūti uzreiz uztvert. Ļoti spēcīga progroka ietekme, tai skaitā arī mūsdienu mūzikai netipiska elektrisko ērģeļu izmantošana. Taču lieki ir meklēt tiešas atsauces uz Emersonu vai, piemēram, metāla mūzikai tuvāko Ayreon. Raksturojot Enslaved mūziku bieži nākas saskarties ar tādiem apzīmējumiem kā psihodēlija, eksperimentālā mūzika vai pat eksperimentālais džezs, un jaunajā albumā šinī ziņā nekas būtiski nav mainījies. Kas attiecas uz vispār pieņemto un garo žanra nosaukumu, tas ir veiksmīgākais, ko no grupas daiļrades varēja izlobīt, taču iepriekšējā pieredze un kanoni nepalīdzēs stādīties priekšā, ko tad grupa spēlē. Ir jādzird pati mūzika.

Rezumējot, ir grūti dot novērtējumu šim albumam tik drīz, un es nedaudz brīnos, ka kāds to ir spējis izdarīt. Tāpat ir grūti pateikt, kādai auditorijai šī mūzika ir domāta, atskaitot, protams, to, ka klausītājam ir jābūt gatavam ļauties muzikālam eksperimentam vai ceļojumam. Ļoti zīmīgi šinī ziņā ir dziesmas Center vārdi, kas tāpat kā visu pārējo dziesmu vārdi ir gana haotiski, tai pat laikā teju katra rindiņa labi apraksta maldīšanos šī albuma melodijās. Un beigās ironiskais secinājums: „Is not for you”. Precīzi! Taču viss nav tik bezcerīgi. Paredzu, ka arī šis Enslaved veikums tiks ļoti augstu novērtēts. Un jāpiekrīt vien būs viedoklim, ka visdrīzāk gluži vienkārši ir nepieciešams laiks, lai šo albumu uztvertu. Savulaik Below The Lights man prasīja pauzi uz veselu gadu, lai, atskanot no jauna, atgrieztos no zemapziņas atmiņu kambariem jau ar jauniem secinājumiem un apziņu, ka nekas tāds iepriekš nav pieredzēts. Nav ne pirmais, un diez vai arī pēdējais albums ar šādu diagnozi. Recepte tai pat laikā ir ļoti vienkārša - atkārtoti to klausīties un klausīties vairākas reizes.

P.S. Uz brīdi, kad veicu beidzamās korekcijas šai recenzijai, jauno albumu klausos jau kādu ceturto reizi. Recepte strādā, un ar katru reizi palielinās sapratne un albums patīk arvien vairāk.