John Frusciante ir kārtējais ģitārists, kurš ir spēris sānsoļus attiecībā pret savas daudz titulētākās grupas Red Hot Chili Peppers daiļradi. Patiesībā tas nav nekas pārsteidzošs, un drīzāk jābrīnās par tiem, kuri ir spējuši sevi pilnībā realizēt vienas grupas ietvaros, un nav gribējies izdarīt kaut ko vēl. Frusciante veikums The Empyrean gan būtiski atšķiras no tipiska ģitārista solo albuma. Ģitāristi parasti sirgst ar vēlmi nodemonstrēt savu pārsteidzošo ātrumu un sarežģīto tehniku, ko spēlējot grupā bieži vien izdodas vien izdarīt koncertu laikā. Frusciante nesniedz ģitārspēles paraugstundu, bet gan tiešām koncentrējies uz saturu. Tā ir intīmi pieklusināta tikšanās ar klausītāju un mūsdienām netipisku skanējumu. Klasiska rokmūzika, ar nelielu devu progresijas un blūza. Mūzika ar lēnu plūdumu un gandrīz bez asumiem, kas, lai arī ir diezgan sērīga, tomēr man šķiet ļoti gaiša un pozitīva. Dziesmu teksti acīm redzot atspoguļo autora emocijas un dzīves pieredzi, un, pilnīgi atklāti varu teikt, man izsaka ļoti maz. Teksti, līdzīgi kā mūzika, ir nedaudz ne no šīs pasaules, un varētu prasīt lielāku iedziļināšanos. Tai pat laikā atzīšu, ka nebūt nevēlos piedzīvot visu to, kam cauri ir izgājis Frusciante, tāpēc varbūt nemaz arī nav nepieciešams.Manās acīs šis albums liekas vērtīgs ar divām lietām. Pirmkārt, un tas arī bija pamudinājums vispār šo albumu noklausīties, tā ir autora saistība ar Red Hot Chili Peppers. Citiem vārdiem sakot ziņkāres apmierināšana. Otra lieta, kāds pārsteigums, ir ģitārspēle, kas, kā jau iepriekš minēju, ir mierīga, emocionāla un atgādina septiņdesmito manieri un skanējumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru