Ne pēc hronoloģijas, bet domājams pēc nozīmes noteikti, notikums numur viens novembrī ir Metallica koncertēšanas plānu izziņošana attiecībā uz Latviju. Tātad, 17. un 18. aprīlī Metallica Arēnā Rīga sniegs veselus divus koncertus. Jaunākais modes kliedziens, protams, ir skatuve, kurai skatītāji var pieiet no visām pusēm, citiem vārdiem sakot – vidū. Plānotais biļešu skaits ir 14 tūkstoši, kas ir mazāk kā puse no Metallica apmeklētāju skaita Skonto stadionā. Vai tas garantē, ka šie koncerti tiks izpārdoti? Domāju, ka pateicoties igauņiem un skandināviem, biļetes pazudīs ātri. Lietuvā būs savs koncerts. Ko vēl varētu pateikt par šo koncertu? Varbūt vienīgi izteikt cerību, ka koncerta kompaktais formāts, kā arī skatuves izvietojums, ļaus šiem koncertiem būt patiešām baudāmiem gan skatītājiem, gan grupai. Cerams, nu jau par leģendu kļuvušais, „Riga, we love you!”, Skonto stadionā, nebūs kļuvis par Metallica Rīga koncertu kvalitātes zīmi.
Bet atgriežoties pie notikušiem, nevis plānotajiem koncertiem, svētdien, 9. novembrī Arēnā Rīga notika Gregorian koncerts (foto). Ir dzirdētas vairākkārtējas žēlabas, ka koncerta pirmajā daļā ir bijusi fonogramma. Vēl dīvainā daļa bija pasākuma publicitāte, kas lieliski parādīja mediju nošķirtību pēc valodas principa, neskatoties uz to, ka tas ir izklaides pasākums, kā arī organizatoru atšķirīgo izpratni par publicitāti. Taču cilvēkiem pēc visa spriežot pasākums kā tāds ir paticis, un koncerts visā visumā bija izpirkts. Ņemos gan izteikt apgalvojumu, ka pieejot ar mazliet citādu attieksmi pret publicitāti, apmeklētība varēja būt arī lielāka, taču iespējams organizatoriem nav gribējies pārvērst šo pasākumu par pārāk masveidīgu.
Tai pat vakarā, pēc pirmajām trim Gregorian izpildītajām dziesmām, ceļš veda uz Spīķeriem. Tas, ka Rīgā vēl bez Isis būs redzama apvienība Cult Of Luna, bija milzīgs pārpratums un mans personīgais FAIL. Taču paspējām dzirdēt divas Maika Patona izdevniecības paspārnē izdodamās grupas. Reperus šoreiz liksim mierā, taču Isis (foto) sakarā jāteic, ka Spīķeri man šķiet viņiem bija mazliet par mazu. Ja gribējās pasniegt šādas mūzikas alternatīvismu, tad tas noteikti izdevās. Skanēja jau visai normāli, taču gribējās mazliet plašākas un piemērotākas telpas, kripatiņu labāku skaņu, un noteikti labāku apgaismojumu. Pēdējais gan personīgā ieinteresētības pēc. Savukārt grupas radošais sniegums mani arī dzīvajā izpildījumā pēc kāda brīža sāka garlaikot. Tad vai nu vairāk kosmosa, vai vairāk dinamikas, savādāk priekš manis šī mūzika ir par vienmuļu.
Savukārt pašmāju grupu Dzelzs Vilks sanāca redzēt pat divas reizes – Lāčplēša dienā (foto) LMA Studentu klubā, cerams, pareizi izburtoju, un 13. novembrī Artelī (foto). Jāteic, ir visai tīkami dzirdēt arī kādu dziesmu latviešu valodā, lai arī to nebūt nevajadzētu uzskatīt par galveno veiksmes atslēgu. Tomēr jāatzīst Dzelzs Vilka daiļrades daļa, kas man pašam patīk, neatraujami saistās ar lokālas nozīmes aktualitātēm. Šī apvienība savu eksistenci manās acīs sāka attaisnot ar tautas dziesmu apdarēm. Savukārt absolūtus sajūsmas spiedzienus izraisa Dzelzs Vilka daiļrade, kas ir saistīta ar teātri. Nemēģināšu Kaukuli nosēdināt uz vokālu rezervistu soliņa, taču sadarbība ar kādu sievieškārtas dziedātāju noteikti dod grupai lielus plusus, ko vēlreiz apliecināja koncerts bijušajā Admirāļu Klubā kopā ar ebreju mūzikas grupu Forshpil. Ja man būtu teikšana, tad Ilzi Ķuzuli es vispār ieliktu Dzelzs Vilku pamatsastāvā, un ne tāpēc, ka viņai nebūtu ko darīt uz teātra skatuves. Bet atgriežoties pie Forshpil, Dzelzs vilks ir interesants arī ar nepieķeršanos vienai iemītai taciņai. Šādi mūzikas projekti varētu būs tie, kuru dēļ es katru mēnesi varētu piestaigāt uz diviem Dzelzs Vilka koncertiem, kaut vai tas būtu kopprojekts ar Rīgas Doma zēnu kori.Nu, un visbeidzot 16. novembrī Rīgā koncertēja arī Merilins Mensons. Jau iepriekš izteicos, ko es domāju par Rīgas publiku, lai arī nevar nepiekrist tiem, kas no Mensona gaidīja kaut ko atšķirīgu no Rīgā redzētā. Koncerti vienmēr būs ne tik daudz muzikāli pasākumi kā izklaidējoši. Cilvēki nāks paskatīties uz mākslinieku kā popkultūras eksponātu, lai apmierinātu savu ziņkāri, un tikai daļa no tiem tādēļ, ka pārzin grupas vai mūziķa daiļradi. Citādi nevar izskaidrot, kādēļ uz REM atnāk mazāk skatītāju kā uz Mensona koncertu. To labi raksturo arīdzan pasākumu reklāmas. Paklausieties kaut vai Metallica koncerta reklāmu. Jā, tanī skan tās piecas dziesmas, ko noteikti ir dzirdējuši potenciālie biļešu pircēji, viena no tām nav nemaz Metallica dziesma, un neviena no tām neraksturo grupas daiļradi kopumā, lai arī divas no tām ir popkultūras pērles, kas ieies mūzikas vēstures grāmatās... vai arī jau ir iegājušas. Bet ja atgriežamies pie Mensononkuļa, tad citas raksturīgās Rīgas koncerta iezīmes bija visai trūcīgais šovs un pa gaisu lidojoši mikrofoni. Pēdējais domāju paliks visspilgtāk atmiņā no Rīgas koncerta.
Palcebo koncertu neapmeklēju, tādēļ varētu teikt, ka pēc Mensona koncerta atlikušā Novembra daļa bija visai tukša. Taču vēl viena
Decembris
Kas tad mūs kristīgās Eiropas iedzīvotājus sagaida Decembrī? Protams, ka klusuma periods, kas sācies jau novembrī. Visi dziedās pusbalsī, gaidīs sniegu, un brīnuma dzimšanu. Drošvien būs iespēja apmeklēt kādu muzikālu pasākumu ar Olgu, Mārtiņu vai Lauri, kas, kā teiktu pans Kleksis, ir tikai mani izdomājumi un ļauni murgi. Kā faktu gan zinu, ka ziemassvētku noskaņā koncertēs grupa Mello M, un kā katru gadu arī Jānis Lūsēns piedāvās savu koncertprogrammu. Vienvārdsakot viss tādā garā, tādā gultnē. Gaidīsim jaunu gadu, pavasari un visādus tur Ramštainus ar Metalikām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru