Positivus '11

Ja kādai parādībai parādās pretkustības, tad to var jau saukt par ievērojamu popkultūras zīmolu kā Coca Cola, McDonals vai Rolling Stones. "Positivus up my ass" vai "Negativus" lieliski demonstrē, ka vienaldzīgi pret Positivus festivālu nav arī tie, kas to neapmeklē. Kādam tas var būt aizvainojums, ka festivālā nav pārstāvēti viņa subkultūras pārstāvji, drošvien, netrūkst arī to, kas izbauda apspiesto un nesaprasto lomu. Cita festivāla popsīguma pazīme ir tā, ka daudzi publiski atpazīstami cilvēki - mūziķi, politiķi, aktieri -, uzskata par goda lietu apmeklēt Positivus festivālu, lai arī nav pārliecība, ka viņi kaut uz brīdi ir pametuši VIP bāru. Ir arī grūti ik pa brīdim nedzirdēt kādu pazīstamu skaņdarbu to grupu izpildījumā, kuras nosaukumu, kā tev šķiet, tu dzirdi pirmo reizi, ja vien tu neesi mucā dzimis, un pa spundi barots. Cilvēki klausās radio stacijas, sūta viens otram YouTube video, kas ir jaunā laikmeta popmūzikas tribīne, seko grupām Twitter, un, iespējams, tur pat apspriež jaunākos singlus un albumus. Kas attiecas uz mani, man pilnīgi pietiek ar dažām stundām Bē-Bē Brokastu no rīta kopā ar UFO un Fredi, lai regulāri piedzīvotu sajūtu: "Hei, es zinu šito dzismu". Apmeklētāji savos Android telefonos, vai vienkārši tā pat festivāla bukletā ar zīmuli, ir atzīmējuši grupas, kuras noteikti ir jāredz. Arī pēc festivāla tiks meklēti YouTube video un Facebook mūziķu lapas, lai pārliecinātos, vai festivālā iepatikusies grupa tik tiešām ir tik laba. Un kurš dinozaurs teica, ka internets nogalināšot mūzikas industriju?

Kādas pārdomas par Positivus raisījis šis gads? Jautājumu - un kas tālāk? Neskatoties uz ikgadējiem solījumiem paplašināt muzikālos horizontus, diezin vai Positivus organizatori metīsies vājprātīgos eksperimentos. Un arī kādēļ gan? Festivāli mainās, parādās, pazūd. Positivus pagaidām sper piesardzīgus un pārdomātus soļus, un pateicoties vairāku cilvēku pūlēm, pārliecinoši virzās statusam, kad pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, neskatoties uz pārmetumiem par skaļu vārdu trūkumu, muzikālo vienveidību vai intimitātes zaudēšanu. Ko mums no tā būs secināt? Tie, kam kārosies doties uz festivālu intimitātes un grupu dēļ, meklēs pēc specializētiem pasākumiem. Man, šķiet, pilnīgi pietiek ar Kilkim Žaibu un Hard Rock Laager, kurus tā pat ne vienmēr sanāk izbraukāt. Lielo vārdu tīkotājiem būs vien jādodas uz Eiropas lielajiem festivāliem, nevis cerēt, ka par 30 latiem Latvijā piedzīvosim zvaigžņu birumu dažiem tūkstošiem interesentu. Positivus, domāju, paliks kā pasākums festivāla atmosfēras kārotājiem, sekojot līdzi mūzikas modes vēsmām, strādājot pie tā, ko sauc par izklaides industriju, ciešā saiknē ar mūsu reģiona un laikmena informatīvo telpu. Kritizēt var, bet vai ir jēga? Ja salīdzina ar Eirovīziju vai Kora Kariem, Positivus ir liels pašmāju kultūras notikums, un spēj raisīt interesi masās. Vienkārši labas grupas vai pasaules mēroga notikumi ir kā "cūkām pērles", kas interesē vien šauru cilvēku loku. Un tas ir absolūtos ciparos izmērām fakts.

Bet gana ar filozofiju. Daudzus noteikti interesē, vai man patika festivāls? (suuuuure) Atbilde ir - protams! Neskatoties uz nogurumu, saspringumu un "vāvere ritenī" sajūtu, tā ir vieta kur satikt cilvēkus, viņus pavērot, parunāt par ekspektācijām par kādu grupu vai festivālu kopumā, parunāt par mūzikas tendencēm, vai galu galā, vienkārši par dzīvi. Tā ir iespēja padomāt, kas šos visu cilvēkus ir savedis vienkopus Salacgrīvā, kur daudzi izbauda telšu pilsētiņas burvību, loģistikas sarežģījumus un miega deficītu, lai varētu kopestiski iedzert alu. Par muzikālo daļu neizteikšos, jo būtu negodīgi uzskaitīt patikušās grupas, pēc dzirdētām divām, trijām dziesmām. Bet neskatoties uz to, ir vēlme nākošgad taisīt pauzi. Tomēr mēs zinām, uz kurieni ir bruģēts ceļš ar labiem nodomiem. Gan jau nākamgad krausim smagas somas, gatavosimies neērtībām un negulētām naktīm, lai atkal klātienē piedzīvotu Latvijas gada nozīmīgāko muzikālo piedzīvojumu.