Notikumu apskats: decembris

9. decembris un slavenais klubs Melnā Piektdiena. Rīgā viesojās metālisti no Baltkrievijas. Uz pirmajiem iesildītājiem nepaspējām, bet pašmāju Heaven Grey gan izdevās redzēt. Verons (tas, kurš patiesībā ir Ervīns) iepriekš bija redzēts bez basa, kā arī čellu neatminos redzējis. Bet nu jā, tagad jāiet uz Intrumentu koncertiem un Palladium, tāpēc vietējā andergraunda jaunumiem un tenkām netiek aktīvi sekots, un starp koncertiem arī kāds brīdis paiet. Bet par grupu - šķiet, ka man laikam patīk vairāk tas, par ko Heaven Grey varētu kļūt. Verona grupa, kura, kā baumo, vairs nemaz nepastāv, šķita daudzsološa. Uz doto brīdi Heaven Grey man atgādina britu kāzas: "Something old, something new, something borrowed, something blue..."

Kas attiecas uz cienītajiem viesiem no Baltkrievijas, Gods Tower piemīt kaut kāds primitīvs šarms. Es, protams, nerunāju par grupas vokālistu. Spēlē viņi kaut kādu rokmetālpanka eklektiku, bet dara to ar tādu aizrautību, ka spēj iedvesmot arī publiku uz beznosacījuma jautrību. Man mīļākais personāžs - ģitārists mikimausis. Es gan cenšos likt bildes ierobežotā skaitā, lai nekļūtu pārāk apnicīgs, bet tās sejas izteiksmes plikpaurainajam duracell zaķītim diži neatpalika no Patona (Mike Patton) gorīšanās. Vienvārdsakot, ar vikingpankiem, kuriem līdz jūrai tā patālu, muzikāli viss bija kārtībā.



Nu, un jau nākamajā dienā, 10. decembrī, bija jāskatās tiešraides, jāklausās radio u.t.t., lai uzzinātu, ka visas biļetes uz Arēnu Rīga ir izpirktas, bet dažas biļetītes tomēr vēl varot dabūt. Bet pats galvenais, bija jāiet uz pašmāju jaunizcepto supergrāvēju Instrumenti lielkoncertu Rīgā. Forši, superīgi, oriģināli, krāšņi - to visu jau es esmu stāstījis, tas viss sāk jau mani garlaikot pašu, un nekas šinī jautājumā nav mainījies. Mainījies ir tas, ka grupai Instrumenti nu bija iespēja nozibsnīt ar vērienu, un bija nedaudz bažas, vai lielajam zibsnim pietiks lādiņa? Un te, redz, sajūtas bija mazliet dalītas. No vienas puses šķita, ka nu tik dzirksteles šķīdīs, bet beigās prasījās vēl. No otras puses, pieejot jautājumam racionāli, Instrumentiem priekšnesuma ziņā pagaidām neviens nespēj tuvoties. Joks tanī, ka Instrumenti latiņu ir pacēluši augstu jo augstu ne tikai citiem, bet arī sev, un tādēļ rodas ekspektācijas, ka katru mīļu minūti tevi pārņems tāds "wow", ka visu koncerta laiku tu stāvēsi vaļā pavērtu muti. Bet bija gan gaismiņas, gan burvju mētelis, gan milzu gliemezis, gan ērmīgs orķestris, tādēļ bez "wow" neiztika. Arī nodrillētās Instrumentu dziesmas skanēja mazliet savādāk. Īpaši jau interesants likās elektronikas un dzīvo pūšamo instrumentu apvienojums, kas parāva vaļā vienu dimensiju vairāk. Vienvārdsakot, bija smuks un trekns punkts uz "i", un uz brīdi vajadzētu ielikt Instrumentus plauktiņā, lai atpūšas, un tad jau ar jaunu sparu.



29. decembris atkal vilināt vilināja ar Arēnu Rīga. Šoreiz sanāca tā, ka tiku parauts agrā bērnībā, kad populāri bija Smokie, un kaut kur pa ausu galam bija dzirdēta arī Bonnijas Teileres balss. Vienvārdsakot, kaut kāds veco hitu radio, kur praktiski visas dziesmas ir zināmas, tikai dzīvajā. Sākumā Bonnija Tailere sērsirdīgi uzdziedāja savas dziesmas, no kurām lielākā daļa bija par romantisko. Skanēja arī Simply the Best, kas vairāk pazīstama Tīnas Tērneres izpildījumā. Bija, protams, arī Eclipse, un pilnīgu histēriju izraisīja fināls ar kinomotogrāfā iemīļoto I Need a Hero.

Pēc 30 minūšu pauzes, turpinājums bija vēl graujošāks. Singlus birdināt nāca Kriss Normans ar savu grupu. Pēc enerģiska ievada, sekoja melodisks iestarpinājums, lai nobeigumā nobērtu padzīvojušos klausītājus ar tādiem hītiem, ka viss sēdošais parters pārsteidza apsardzi nesagatavotu, un ar sparu cēlās kājās un devās pie skatuves. Atkal jau, dziesmas nemaz neuzskaitīšu, jo tad būtu jānosauc visas, kā arī daudzas no tām ir zināmas teju no galvas, nemaz nezinot šo dziesmu nosaukumus. Vienkārši ierakstam YouTube Smokie un lieta darīta. Tāds, lūk, gada noslēgums.

Gads gan vēl nav beidzies, tāpēc iespējams rīt būs jādodas uz korporatīvo ballīšu pieprasītāko vietu, Palladium, lai klausītos Austru, ja nemaldos. Bet, ja būs iekāriens bildēt, noteikti reportēšu.

Teju ir noslēdzies vēl viens gads, un varu paziņot, ka noslēdzas arī mana māžošanās ar nosaukumu "notikumu apskats", kas sen jau ir pārvērties par pasākumu, kas tiek vilkts no sevis kā ar knaiblēm. Emocijas jāgāž ārā kamēr karstas, nevis jātaupa rītdienai. No kā arī tik daudz ironijas par notiekošo. Fotoaparātu gan vēl neesmu aizmetis pret sienu, tādēļ gan jau kāda bildīte šeit turpinās parādīties.