CD: Wagars

Iespaidojoties no Vanzoviča rakstītā, nolēmu, ka man pēc pagoniem pienāktos izteikt viedokli (arvien mazāk man patīk vārds "recenzija") par grupas Wagars debijas ierakstu. Sākšu no beigām - pirmā lieta ko es izdarīju, kad izskanēja beidzamā dziesma, es devos Gūgles apskāvienos. Patiesībā jau Vikipēdijas, par cik jēdziens "crust", man ir visai vāji pazīstams, tik vien atcerējos, ka bija grupa ar šādu pašu nosaukumu. Vāji man iet ar to žanru eklektiku. Pirmā doma bija par to, ka kāds kaut kur ir pazudis tulkojumā, ņemot vērā jauno modi, pretēji skolā mācītajam, žanru nosaukumus latviskot. Kur tur īsti ir black metal? Šo to Vikipēdija man spēja paskaidrot, un no tā verdikts - nekāds Darkthrone no grupas Wagars pagaidām nesanāk, drīzāk Napalm Death. Nu, un ņemot vērā to, ka Napalm Death man nekad sajūsmu nav raisījis, varbūt atskaitot viņu jaunāko veikumu, var jau nojaust, cik ļoti šis ieraksts man patika.

Labi, grupu klasificēšana vispār ir nepateicīga un nevajadzīga nodarbe, tā pat kā zvaigznīšu likšana, jo neesam nekāds Metal Hammer, vai kāds cits glancēts žurnāls. Mums vairāk interesē emocijas. Nu, un emocijas ieraugot Imanta Ziedoņa vārdu, pat bez visas histērijas par viņa neseno nāvi, saucās pavisam latviskā vārdā - skepse. Bet, ok, kopējā tematikā tas, domājams, iekļaujas visai labi, lai arī ko es domātu par Ziedoni. Savukārt ar pašu tematiku man ir problēmas. Visa šīs modernās pasaules antiutopija mani nesaista, un spriežot pēc tā kas darās manā Feisbukā, uz gadu starpību to viennozīmīgi nevar novelt. Mizantropija man ir raksturīga, tomēr no interneta telefonā man fobijas nerodas, un vēlme nomest drēbes, lai dietu kopīgā dejā ap ugunskuru mežā, man nerodas vispār. Toties man kļūst skaidrs, kāpēc eksistē cilvēki, kas turpina mūziku izplatīt apaļos rimbuļos kartona vāciņos. Askētisma kalngals. Ieturot pozu līdz galam, un vienlaikus taupot dabas resursus, varēja jau arī ļaut mūziku baudīt ekskluzīvi tikai koncertos, citādi ticamība tam visam ir apmēram tāda, kā komunisma uzvarai zemes virsū, vai tam, ka mīlestība izglābs pasauli, un naidniekam ir jāgriež otrs vaigs.

Ok, viss līdz šim ir bijis tik graujoši, ka teju jādomā, vai ir jēga turpināt? Jā, ar muzikālo daļu arī viss nav spīdoši, bet tur man būs pat kāds labs vārds sakāms. Tomēr pabeidzot iznīcinošo kritiku, un pirmais kam gribās piesieties ir vokāls. Kaut kā to apaļumu tai skaņā tā jau gana, lai vēl arī vokāls to papildinātu. Bet man jau tie pīķi skanējumā vispār patīk, tāpēc tas viss ir ļoti subjektīvi. Otra lieta, tās black ietekmes tāda pabanālas, ko gan, šķiet, atkal jau žanra specifika prasa. Es teiktu, ka jāatīsta tā melanholiskā daļa, atstājot brutālos elementus tikai kulminācijai, un izpušķojot to ar kādu psihodēlisku elementu. Bet, ne jau man par to galvu lauzīt. Koncerta laikā no zāles neskriešu prom, un, piekritīšu Vanzovičam, dzīvajā Wagars pagaidām izklausās labāk.

P.S. Labi, neliels papildinājums visam iepriekš teiktajam. Pēdējā dziesma "Civilizācijas noriets" ar trešo mēģinājumu, par laimi albums ir tik īss, ar visu tekstu, par kuru gribas pasmīnēt, pat diezgan labi patīk. Un tomēr, postapokaliptiskās tēmas muzikālā izpildījumā etelons man joprojām ir Craft "Terror Propaganda".