Vakar iepazīstoties ar Tiger Lillies daiļradi, radās pārdomas par attiecīgā žanra devumu sabiedrības labā. Nu, un par cik ir dikti modīgi izteikt savas domas par mūzikas un izklaides industrijas lomu sabiedrības dzīvē, it kā tā nevarētu pastāvēt bez šīm domām, darīšu to arī es. Vēl gan nezinu, kādu etiķeti šim visam likt klāt.
Neieslīgstot galējā filozofijā, ka pilnīgi viss notiekošais uz šīs pasaules ir sabiedrības spogulis, tomēr gribētos īpaši izcelt žanru, kas aktīvi izmanto ironiju un satīru savos priekšnesumos, apspēlējot visdažādākās dzīves situācijas, kas bieži vien reālajā dzīvē nebūt neizraisa pat smaidu. Tas ir veids, kā māksla neļauj sabiedrībai aizmirsts daudzas problēmas. Bieži vien lielāko daļu sabiedrības tās neskar, taču tās eksistē. Ironija ir veids, kā šīs lietas pacelt gaisā, raisīt emocijas, līdzcietību, nevis likt pretīgumā novērsties, ignorēt šo problēmu. Šī bija banālā daļa par mākslu kā sabiedrības spoguli.
Otra lieta, ko parāda šādas mākslinieciskās izpausmes, ir sabiedrības ētiskā robeža. Ja mākslinieki, kurus pat var pat nosaukt par populāriem, var atļauties lietas, par kurām vēl salīdzinoši nesen Zviedrijā notika raganu tiesu paraugprāvas, tas diezgan spilgti parāda atšķirību starp mūsdienu ētiku, un ētiku konkrētu laiku iepriekš. Kā, piemēram, jau minēto Tiger Lillies animācija, kur mūziķiem it kā uz dzimumlocekļiem ir uzspraustas vistas. Bez šaubām, ne visiem tas var patikt, pat vairāk – daudziem daža lietas liksies pretīgas un izraisīs sašutumu, taču, kamēr kādam šīs lietas liksies izklaidējošas vai radīs vēlmi atkārtot, tikmēr tās pilnīgi noteikti kopumā ir uzskatāmas par ētiskām. Reizēm kādam sanāk šo robežu pārkāpt un sākas nepatikšanas, bet tas jau ir cits stāsts. Tas vien vēl spilgtāk parāda iezīmēto robežu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru