Balroghs Chest: Opeth – Blackwater Park

Atpakaļ uz strīpas, un tāpēc var no Balrogh lādes izvilkt vēl vienu dārgumu. Šoreiz, Opeth – Blackwater Park. Ja atmiņa neviļ – the legendery one! Savulaik Opeth piesaistīja uzmanību ar saviem agrīnajiem albumiem, un vai gadījumā tieši šis albums toreiz nenokāva interesi par šo grupu. Taču vecums nāk virsū grabēdams, tāpēc arī Opeth iet pa pirmo zorti.

Vizuāli disks kā disks. Visai interesants cover-art, kas spēj piesaistīt sev uzmanību, garlaicīgs buklets, kurā ir dziesmu vārdi un viens grupas foto - par laimi bez visādām grimasēm. Ja nu ne gluži askētisma kalngals, tad tuvu tam. Mūzika gan nepieturas pie keep it simple principa, un divos vārdos to visai precīzi var raksturot - progressive metal. Smagnējas ģitāras, sarežģīta struktūra, pamatā rūcošs vokāls. Šķiet, ka 21. gadsimta sākumā, liela daļa skandināvu metālistu bija pievērsušies progresijai. Albums ļoti atgādina Enslaved jauno ēru, lai gan manai ausij ir krietni daudz par daudz Pink Floyd tipa melanholijas. Interesants šķiet arī fakts, ko es tikko izlasīju Wikipēdijā. Producējis šo albumu ir Porcupine Tree ģitārists Stīvs Vilsons, kas drošvien izskaidro, kāpēc man savulaik nav patikušas izmaiņas Opeth daiļradē. Lai nu kā, bet albums tiešām ir lielisks, īpaši, ja Enslaved – Below The Lights arīdzan tāds šķiet. 12 minūšu garā kompozīcija Blackwater Park vispār ir saldais ēdiens un ekstāze.

Par albumu principā viss, vien piebildīšu, ka Opeth koncerti nudien ir redzēšanas vērti, pat ja albumi nesagādā tik lielu sajūsmu. Man līdzīgi ir ar Green Carnation, kuru albumus es nespēju klausīties jau iepriekš minētās melanholijas dēļ, taču koncertos tas viss kaut kā šķiet savādāk un interesantāk.