CD: Dimmu Borgir - Puritanical Euphoric Misanthropia

Dimmu Borgir „Puritanical Euphoric Misanthropia“ - 2001. gada albums ar plikajiem pupiem uz vāka. Man pat krekls savulaik bija ar šī albuma simboliku. Albums kaut kur no Dimmu Borgir daiļrades vidus, laiks, kad DB bija savas popularitātes virsotnē. Albums, kas iezīmēja jaunas ēras rašanos, pārejot no underground uz sell-out. Grupa un albums, kuru pieminot man vispirms nāk prātā izdevniecība Nuclear Blast. Simfoniskums, pilnīgā skaņa un nevainojamā produkcija ir DB kvalitātes zīmes. DB bija tā brīža etalons norvēģu black metal, kas gan jāteic, ir mazliet nekorekti attiecībā pret bēdīgi slavenajiem true norvegian black metal pārstāvjiem. Taisnība labad jāmin, ka daudzi no tiem, kas nesēž, nav apmiruši, vai nav pārtraukuši radošo rosīšanos, šobrīd ir ievilkti pašreizējā borgiromānijā, un štancē vienu agresijas antēmu pēc otra. To gan dara arī paši DB, un jau sen nav skaidrs, kādam mūzikas žanram īsti piederas viņu jaunākie darinājumi. Ir viens skaidrs, ka tas ir metāls. Black metal bez sintezatora partijām tad šķita vecmodīgs un kaut kāds nepareizs, un vienīgi Immortal tanī laikā spēja būt pierādījums pretējam. Immortal gan dēļ radošās krīzes drīz vien pārtrauca savu darbību, un līdz pat šim rudenim bija relatīvi pasīvi vērotāji. Šķiet šinī laikā arī saasinājās jautājums par to, kurš ir true un kurš nav, taču nekāda lamāšanās par ideālu nodošanu nespēja apturēt sākušās pārmaiņas vairums norvēģu black metal grupu daiļradē, tuvinoties progresijai, industrijai un cietiem muzikālajiem eksperimentiem. Turpmāk norvēģu skatuves lauru plūcēji bija Dimmu Borgir, Borknagar, Satyricon un vēlāk arī Enslaved. Tas bija arī Nuclear Blast laiks, kad Spikefarm (Spinefarm) vēl tikai trina savus asmeņus. Mūzikas uzvara pār ideoloģija bija sākusies.

Tanī visā, protams, nav enciklopēdiskas taisnības, un frāzes no sērijas, ka black metal ir beidzies ar Euronymous nāvi, iespējams var dzirdēt arī vēl šodien, taču tas ir tas, kas man nāk prātā klausoties šo albumu pēc diezgan ilgas pauzes. Nekādas nepatikas pret „pārdevušamies” un "ideālus nodevušiem" mūziķiem. Jauks, simfonisks albums, kurā ir dzirdams gan tīrs vokāls, gan ģitāras solo. Albums, kas ir ļoti labi noproducēts, ko var attiecināt teju uz visiem Nuclear Blast produktiem. Leģendārs plastmasas ripulis plastmasas kastītē, kam klāt ir visai jauks buklets ar photoart tipa bildītēm. Uz koncertu Rīgā gan es nebiju, jo tam laikam neiedomājamie 7 Ls tanī brīdī man nebija, ko atvēlēt koncertam. Šobrīd? Šobrīd pat uz Enslaved nāk vien pāris simtu cilvēku un Cradle Of Filth koncerts Latvijā spēj nest zaudējumus. Norvēģijā un Skandināvijā vispār, cik varu noprast, šī parādība (dimmuborgirisms) joprojām ir aktuāla un pieprasīta. Grupas atkal apvienojas, veidojas jaunas un joprojām nevar saprasts, kurš spēlē, kurā grupā, vai arī cik grupās konkrēts personāžs to dara. Ir gan arī jaunas iezīmes, sāk parādīties all-stars tipa projekti kā, piemēram, Ov Hell, par ko es uzzināju tikai šodien.

Pēc visa augstāk uzrakstītā var iestāties apmulsums, tad tas albums ir labs vai nav? Atbilde ir – noteikti ir vērts to dzirdēt, ja nemulsina elektronikas, simfonijas sajaukums ar ekstrēmu mūziku. Domāju, pat NIN fanam ir vērts kaut reizi noklausīties šo albumu. Vēsturei un iespējams redzesloka paplašināšanai.