CD: Muse - The Resistance

Ir pienācis brīdis ar ceļa rulli pārbraukt pāri vispārējai sajūsmas psihozei par sociāli un kulturāli nozīmīgo notikumu – Muse jaunā albuma iznākšana. Viedoklis tapis sen, taču atlikts kārtīgi nobriedināties. Tātad – 14. septembrī iznāca disks, taču iepazīties ar The Resistence interesenti varēja jau 10. septembrī. Pilnīgi bez maksas, pilnā apjomā, un ar diena.lv starpniecību to skaitā arī Latvijas iedzīvotāji. Ar šo pasākumu Muse ir ierindojies to mūziķu sarakstā kā, piemēram, Radiohead, Guns’n’Roses, NIN un citi, kas ir sapratuši – hei, ir 21. gadsimts! Cilvēki jaunumus uzzina portālos, blogos un sociālajos tīklos, iepērkas internetā, un tas ir tikai normāli, ka internetā ir iespēja arī iepazīties ar potenciālo pirkumu, nevis skriet uz mūzikas veikalu, kurā pārdevējam zem letes stāv vecs, noskrambāts CD atskaņotājs un dežūrējošās austiņas. Labi, atkāpjoties no demagoģiskiem tehnoloģiju prezentācijas tipa izteikumiem, atzīmēšu, ka nevajag būt naiviem. Pilni interneti ar to cilvēku komentāriem, kas jau ieguvuši jauno albumu sev mp3 formātā vēl pirms oficiālās prezentācijas. Kas nevēlēsies, nepirks šo albumu neatkarīgi no mūzikas industrija attieksmes pret pirātiskiem mp3. Savukārt ne visi, kas nav spējuši turēties pretī zinātkārei, un šo albumu jau ir ieguvuši digitālā formātā, nebūt nav zaudēti kā potenciālie pircēji. Galu galā, zinām taču precedentus, kad it kā profesionāli cilvēki nav spējuši turēties pretī kārdinājumam, un pārkāpuši ētiskās normas, lai dalītos ar pasauli savā sajūsmā par notikumu vēl pirms notikuma. Lai vai kā, atgriežoties pie Muse, likās arī interesants stāsts par to, kā tautās aizgāja singls United Satates of Eurasia. Visi droši vien to zina, tāpēc neatkārtošos, vien piebildīšu, ka šī ir pareizā pieeja. Visas šīs mazās detaļas, kas padara dzīvi un gaidīšanas procesu interesantāku. No sīkumiem jau arī tā dzīve arī sastāvot, tā vismaz mēļo.

Lai nu kā, gaidīšanas process ir jau krietni aiz muguras. Un kas tanī brīdī sākās? Neizpalika arī burkšķētāji, taču komentāros dominēja sajūsmas saucienu sacensība. Vai Muse ir pasaules vai tomēr visa universa labākā grupa? Es piekrītu, ka Metjū Belamijs ir ne tikai īpatnējs tipiņš, bet arīdzan ļoti talantīgs cilvēks. Viņam ir gan laba balss, gan ģitāru prot spēlēt, nu galīgi ne tā kā Pīts Dohertijs. Taču es neteiktu, ka Muse ir mūsu viss, un nekā labāka nekad nav bijis, un vairs nekad nebūs. Jaunais albums ir tik pilns ar muzikālajām atsaucēm, ka varētu padomāt, ka to ir radījis radošās krīzes nomocītais Aksels Rouzs. Varētu pat sarīkot konkursu, kurš sameklēs visvairāk muzikālo citātu. Daži jau ir pacentušies, tāpēc vēl bez visiem acīmredzamā Queen, ir atraduši references arī uz Mariju Kallasu. Kas ir Kallasa? Nu labi, kā būtu ar Mocartu, Šopēnu un Bēthovenu, un pie tam ne pārāk maskētā veidā? Ja tā ļoti gribās piekasīties, tad šinī ceļojumā visos iespējamajos laikos un muzikālajos žanros, īsti nav nevienas oriģināla motīva. Kā jums šāda atziņa? Ceļa rullis? Jā, taču šo žonglēšanu ar klasiķu vārdiem ir izraisījuši tieši šie daudzie bezkompromisa sajūsmas saucieni.

Patiesībā plašās zināšanas, mīlestība pret mūziku un spēja aktualizēt klasiskas lietas arī ir tas lielais Muse talants, par ko ir sajūsmā grupas fani. Ir pietiekami sarežģīti atcerēties, kur viens vai otrs motīvs ir jau dzirdēts, tāpēc salikt to visu kopā un radīt ko jaunu, oriģinālu, savā īpašajā Muse mērcē, tas visnotaļ ir respektējami. Arī klausītājam ir vieglāk uztvert jau kaut ko pazīstamu, zemapziņā noslāņojušos, un mūzika tiek pieņemta bez sāpēm un pretestības. Tas arī ļauj izmantot sarežģītākas dziesmu struktūras, pārāk nemulsinot klausītājus. Domāju, tas arī ir pamatā Muse lielajai popularitātei. Var jau būt, ka tā ir pašu mūziķu harisma, bet par to man ir grūti spriest – neinteresējos. Kā pierādījums pieradināto melodiju izmantošanas receptei, manuprāt, ir vairāku „true” Muse fanu žēlabas par dīvainajām albuma beigām. Savukārt daži, kam Muse līdz šim ir izraisījis mērenas jūtas, to starpā arī es, ir atzīmējuši Exogenesis dziesmu kopas apbrīnojamo pievilcību. Pieļauju domu, ka šīs arī ir tās „jocīgās albuma beigas”. Neapšaubāmi man tīk arī visas pārējās dziesmas, un pat nav nevienas dziesmas, kas uz pārējo fona kristu laukā, taču Exogenesis triloģijas dēļ šis albums vien būtu uzmanības vērts. Rezumējot, gana dzīvespriecīgs albums ar progresijas elementiem un episkiem iestarpinājumiem. Nez vai šī albuma dēļ ir jākļūst par „die hard” fanu, taču ieteicams lietošanā ir katram, kaut vai lai saprastu, kur mēs šobrīd atrodamies.