Koncertu apmeklētāju kultūra

Mūzika nav tikai čilauts, klausoties 100 un vienu ierakstu, ko Klāss Vāvere iesaka savā jaunajā grāmatā. Tās nav tikai sarunas par mūziku, mūzikas veikalu piedāvājuma izpēte, vai sirojumi pa YouTube un MySpace, meklējot kaut ko jaunu un garšīgu. Tā ir arī koncertu dzīve, kuru dzīvo ne tikai mūziķi, braukājot no vienas uzstāšanās vietas uz otru, bet arī koncerta apmeklētāji, tieši tāpat sirojot no vienas koncerta vietas uz otru. Un tieši par koncerta apmeklētāju kultūru es gribu šodien paust savu viedokli.

Klāsa Vāveres jaunās grāmatas pieminēšana bija liriska atkāpe, lai nebūtu jāpārvēršas par ziņu lenti, taču tai pat laikā, šis, manuprāt, ir visai nozīmīgs un pieminēšanas vērts notikums mūsu informatīvajā telpā. Bet vairāk par šo citu reizi.

Bet par to koncerta apmeklētāju kultūru. Šoreiz ne par to kultūru, vai ir labi apliet kādu ar alu, vai ir pareizi izrādīt savu sajūsmu par notiekošo uz skatuves, stāvot kājās sēdvietās, tādējādi apgrūtinot redzamību tiem, kas ar to nebija rēķinājušies, u.c. Šoreiz par to, kādēļ vispār cilvēks dodas uz koncertu? Paklausīties mūziku? To it kā var izdarīt nopērkot ierakstu. Ēst, dzert un piedzerties? Nav ne vainas kādam aliņam, lai izkustinātu dzīvības sulas, un arīdzan badā mirt pēc darba dienas beigām nav iemesla, taču ja aprobežojamies tikai ar šīm vēlmēm, arī to var izdarīt krogā. Koncerts - tā ir iespēja tikties ar mākslinieku. Intīms randiņš sveču gaismā katram nespīd, lai arī daži mākslinieki neatsakās palutināt kvēlākos fanus arī ar personīgu kontaktu, tomēr grozi kā gribi, tā ir tikšanās. Vienam ar daudziem, vairākiem ar ļoti daudziem, intīmākā vai mazāk intīmā atmosfērā, bet tas ir kontakts, savstarpēja emociju apmaiņa. Arī ikdienā cilvēki tiekas nebūt tādēļ vien, lai kārtotu darīšanas. Viņi tiekas, lai kontaktētos, un tādējādi gūt emocijas, kas tiem ir nepieciešamas. Kas notiek kompānijā, kurā ir kāds cilvēks, kurš īsti nejūtas iederīgs? Šis cilvēks neizbēgami un visai dabīgā veidā tiek izslēgts no komunikācijas, un viņš pats arī nejūtas šinī situācija pārāk labi. Es uzskatu, ka arīdzan baudījums no koncerta ir atkarīgs ne vien no tā, kas notiek uz skatuves, bet arī no publikas. Publikai ir jāsniedz emocijas atpakaļ tiem, kas ir uz skatuves. Šeit gan nav receptes, kas tieši būtu jādara, jo koncerts var būt arī, piemēram, sēdošs. Zināmā mērā tas ir mākslinieka pienākums un kompetence, parādīt publikai, ko viņš no tās sagaida. Savukārt skatītājam vajadzētu ne tikai atsaukties uz mākslinieka iniciatīvu, bet arī pašam izrādīt savu iniciatīvu, ieinteresētību un vēlmes veidā, kādu nu viņš uzskata par piemērotu attiecīgajā situācijā.

Jau pavisam drīz notiks Mensona koncerts Arēnā Rīga, vēl galīgi nav noklususi ažiotāža par Rammstein koncertu martā. Kas vieno šīs abas grupas? Manifestējošais uzstāšanās veids. Gan mūzika, gan paši mūziķi spēj pūli, sauktu par koncerta apmeklētājiem, pārvērst vienotā organismā, kas kļūst par vēl vienu instrumentu mūziķu rokās. Neiedziļināšos detaļās, jo visi ir redzējuši klipus, DVD ierakstus vai bijuši uz koncertiem, tāpēc zina, par ko es runāju. Un tā, manuprāt, ir fantastiska sajūta izjust šo pūļa enerģētiku, kad tu viens pats jūties maziņš un nevarīgs, bet ļaujoties šai enerģētikai, kļūsti par vienota organisma sastāvdaļu. Un atgriežoties pie augstāk minētajiem māksliniekiem, publikas atbildes reakcija ir šo grupu uzstāšanās esence. Bez tā koncerts zaudē lielu daļu savas burvības. Klausītājam vajag vien tik daudz, kā ļauties šai mūzikai un pūlim, un klausīt ģenerālim, kas tobrīd atrodas uz skatuves, aizmirstot uz brīdi, ka tu esi bankas klerks, pārdevēja, vai trīs bērnu tēvs. Individualitātes mēs būsim citā laikā un vietā, kad iziesim no koncerta norises vietas, lai turpinātu pildīt savas ikdienas lomas.