pirmdiena, 2009. gada 16. novembris

Sasistās Rozā Brilles (Marilyn Manson Arēnā Rīga)

Pirmais iespaids pēc Merilina Mensona uzstāšanās Arēnā Rīga – koncertu organizatori klapē savus kantorus ciet, un letiņi pārtiek no Prāta Vētras un zaļumballēm Apvedceļa izpildījumā. Ja jau daži koncertu organizatori izpilda arī fotogrāfu pienākumus – es tiešām ceru, ka tas bija sava prieka pēc, nevis dēļ vispārēji bēdīgās situācijas. Bet varbūt uz Liepājroka izaugušajai tautai vienkārši nevajag piedāvāt neko vairāk kā pensionārus zeķubiksēs samālētiem ģīmjiem? Taču, ja padomājam par to, ka koncertu apmeklēja septiņi tūkstošu skatītāju, kur vārdam skatītājs ir simboliska nozīme, nevar gribēt, ka viņi visi būtu bijuši apmierināti ar šo koncertu.

Mensons uz Rīgu bija ieradies ar savu jauno albumu, kas pēc viņa paša izteikumiem ir tapis viņam sarežģītā periodā. Publika, sagrabinājusi savus sūri grūti nopelnītos latus, kā uz vergu izbarošanu lauvām Kolizejā bija nākusi skatīties skaļākā šokrokera priekšnesumu, taču ieraudzīja cilvēku. Visai dīvainu, skandalozu, provokatīvu, taču cilvēku. Un šis cilvēks jāteic bija arī visai noguris. Viss šovs bija viena aktiera teātris, uz kuru publika bija atnākusi apskatīties kā uz klaunu, jo visi pārējie mūziķi bija visai pasīvi un nemanāmi. Mensons bija arīdzan nikns par problēmām ar skaņu, taču mēģināja spēlēt savu lomu līdz galam. Un šinī brīdī, man personīgi šķiet, publikai vajadzēja atbalstīt mākslinieku, tā vietā, lai kā uz bērēm sanākušiem stāvētu un gaidītu, kā tad nu situācija atrisināsies? Risinājums arī tika meklēts. Tehniķu virzienā skanēja rupji vārdi, mikrofoni lidoja viens pēc otra, ik pa laikam pazuda skaņa arī ģitārai, taču koncerts turpinājās arī tad, kad Sweat Dreams beidzamās taktis palika bez vokāla. Un nevarētu teikt, ka dēļ tā zāli pāršalca smaga nopūta. Visi lielie radio singli tika uztverti ar ovācijām, lai arī kādas tehniskas ķibeles to izpildīšanas laikā nebūtu. Visdrīzāk uz, urrā, būtu aizgājuši pēdējās nedēļās radio viļņos driblētās dziesmas Tainted Love un Heart Shaped Glasses, taču no perioda pēc Holywood un līdz jaunākajam albumam nenoskanēja vispār neviena dziesma. Un tad sekoja koncerta briesmīgākā daļa – brīdis, kad publikai tiek dota iespēja uzsaukt māksliniekus atpakaļ uz skatuves. Rīgas publika nekad nav pozitīvi izcēlusies ar spēju vienoties kaut vai ritmiskā plaukstiņu sišanā jebkurā koncertā, aprobežojoties vien ar „balto troksni”, taču šis bija nožēlojamākais kaķu koris, ko man ir nācies dziedēt un redzēt līdz šim. Izkustināt sapulcējušos šķiet varēja vienīgi sprādziens vai ugunsgrēks. Neapšaubāmi bija patīkami dzirdēt lielo Mensona hitu Beautiful People, taču galīgi neraudātu, ja Rīgas publika par sodu to nedzirdētu. Šķiet Rīga bija ja ne vienīgā, tad noteikti viena no retajām pilsētām, kurā pēc otrās uzkāpšanas uz skatuves Mensons nospēlēja tikai vienu dziesmu, pēc kuras visai ātri arī nozuda. Tāda, lūk, ir vērtība iestudētajiem – you are the best crowd!

Man pašam personīgi koncerts patika. Patīkami bija dzirdēt vecās dziesmas, arī dziesmas no jaunā albuma, kā arī redzēt Mensonu un Tvigiju viņu cilvēciskajās izpausmēs. Nenormāli patika patiesās emocijas sakarā ar problēmām ar skaņu. Skaņa nudien nebija tā labākā, tādēļ īpaši jau sēdvietās sēdošiem baudījums varēja būt laupīts, taču man tas nudien netraucēja, jo īpaši tādēļ, ka skaņa vienmēr atšķiras atkarībā no atrašanās vietas. Vilties, bez šaubām, lika publikas emociju trūkums. Pēc visa spriežot, arīdzan Rammstein koncertā situācija nebūs krasi atšķirīga, jo atšķirībā no Igaunijas, nav dzirdēts, ka biļetes pie mums būtu jau izpirktas. Var jau būt, ka tādējādi uz koncertu būs sanākuši vismaz tie, kam šis koncerts būs interesants. Galvenais, lai nežēlo napalmu.

1 komentārs:

Kaspars teica...

Jā, ļoti žēl, ka publika tāda pasīva un nekāda. Mani visvairāk izbrīna tas cilvēku uzstādījums - šokrokeris un nez kas tur vēl. Tie, kas uzmanīgāk seko līdzi Mensona pēdējo gadu darbībai, zinās, ka Mensons jau labu laiku ir atkāpies no saplēstajām zeķubiksēm un ir tiešām cilvēks. Kā arī Tvigijs intervijā izteicās - viņam galvenais ir mūzika, nevis teātris un ar tādu konceptu grupa arī darbojas. Tādēļ man arī patīk "High End Of The Low" albums - tā ir mūzika, kurā iedziļināties!