trešdiena, 2010. gada 24. februāris

Par mūzikas ierakstu gada balvu

Pāris vārdos par mūzikas ierakstu gada balvu. Kā nojaušu, mūzikas ierakstu gada balva ir Mikrafona ierakstu balvas tradīciju turpinātāja? Es nezinu, kāds būtu mans viedoklis, ja es šim pasākumam sekotu bez pārtraukumiem, taču izlaižot gadus desmit, skats ir dramatisks.

Tehnika ir gājusi uz priekšu, šaubu par to nevar būt, un 80. gadu tehniskās iespējas, un jo īpaši Padomju Savienībā, ar mūsdienu iespējām salīdzināt ir muļķīgi. Taču prestiža ziņā tas „Mikrafons” bija krietni vien nozīmīgāks. Var jau būt, ka vienkārši agrāk zāle bija zaļāka, un skatījums šaurāks, taču viens objektīvs apstāklis noteikti ir mainījies – Mikrafona ieraksti vairs nav vienīgā mūzikas ierakstu izdevniecība Latvijā. Jā, balvas gūst visu izdevniecību mūziķi, taču vāji maskētie mēģinājumi vēlreiz izcelt Mikrafona ierakstu mūziķus ļoti bojā iespaidu. Tāda neliela tirgus laukuma piegarša. Mūzikas ierakstu gada balva, līdzīgi kā tās lielākais patrons, ar grūtībām arīdzan spēja mainīties līdzi laikam, kas savukārt radīja naudas plūsmas problēmas nozarei, kas attiecīgi noveda pie pasākuma organizēšanas sporta manēžā. Šķiet, opera liecina, par to, ka lietas lēnām, tomēr mainās uz labo pusi, taču lai atgūtu prestižu, manuprāt, ir jāizskauj visi vecie niķi un ātri. Nominācijas un laureāti – par šo tēmu šķiet šķēpus var ilgi lauzt, tādēļ metodoloģija, kā subjektīvi vai objektīvi izvērtēt cienījamākos vai veiksmīgākos māksliniekus, kuriem nerūp vien kases ieņēmumi, lai paliek industrijas pārstāvju ziņā. Pasaulē arīdzan netrūkst piemēru, no kā var nošpikot. Taču no pasaules nevajadzētu pārāk špikot dažādu apbalvošanas ceremoniju daudzumu. Viņiem tur ir auditorija arī margināliem pasākumiem. Latvijas mūzikas tirgus ir miniatūrs, un šķiet ne vien tīri dēļ iedzīvotāju skaita. Es saprotu, ka divi latvieši – trīs partijas, bet ja tomēr izdoties vienā pasākumā idejiski apvienot vairākus, tad arīdzan tā kvalitāte un nozīme tikai augs.

Nu, un visbeidzot dažas praktiskas lietas. Televīzijas formāts ir jārespektē, protams, taču strikti noteiktas laika robežas, nozog būtiska notikuma sajūtu, atstājot uz to vien raudzīties kā uz izrādi. Tā teikt, cik samaksāji, tik saņemsi. Vienāda ilguma uzstāšanās un aprautās dziesmas bija pārāk uzkrītošas. Apbalvojamie vairumā gadījumā neizskatās pārāk priecīgi vai pārsteigti. Atsevišķi personāži vispār oda pēc falša. Pasākuma vadītāja harizma ir labi, un ir vismaz viens cilvēks, kas ir gatavojies un retoriku pieprot, taču sagatavotie numuri lieku reizi pierādīja, ka mēģinājumi uz skaitli trīs būt asprātīgam ne vienmēr ir veiksmīgi. Ne visi ir arīdzan runas cilvēki, tādēļ ja ne gluži sagatavot tekstu, tad vismaz noinstruēt vai iemēģināt sakāmo ar tiem, kam tas nāktu par labu. Nominācijas būtu vēlams veidot tik cik nepieciešams, neradot mākslīgi tās kādam konkrēti, vai arī uzturēt tās tikai tādēļ, ka tāda ir vajadzīga. Nu ja nav roka kādu gadu, tad nav. Un ar ko būtiski atšķiras kantorī no šlāgera konkrētā izpildījumā teju ar diviem pārstāvjiem katrā, arīdzan neredzu. Nu mūzikas veikalos ir plaukti ar apzīmējumu „pops un roks”, nu un kāds no tā ir nomiris? Visādi citādi, ir kur augt, un galvenais lai būtu apbalvojamie.

Nu un atzīmējot mazliet arī mūziķus, daži vārdi. Instrumenti, Labvēlīgais Tips un varbūt vēl kāds, ko var saukt par estrādes māksliniekiem, jo viņi mēģina ienest kaut ko jaunu savās uzstāšanās. Var jau teikt, ka svarīgākais ir mūzika, bet ja reiz periodiski Prāta Vētra tiek lamāta par ideju un entuziasma trūkumu, tad jau laikam pretendējot uz „lielo skatuvi” tas nav mazsvarīgi.

2 komentāri:

Anonīms teica...

kas ir mikrAfons?

Dainis Tamuļevičs teica...

Kurš ir Anonīms, kurš teikumu sāk ar mazo burtu?