trešdiena, 2010. gada 25. augusts

CD: Sepultura - A-Lex

Jau aizmirstībā aizgājušajam Sepulturas albumam A-Lex, otro elpu piešķīra fakts, ka tikai nesen uzzināju, ka šis ir konceptuāls albums. Kurš gan spēj saprast vārdus metālā? Izrādās tam par pamatu ir Entonija Bērdžesa romāns Mehāniskais Apelsīns (Anthony Burgess. A Clockwork Orange). Un tas arī ir šī albuma galvenais trumpis un posts. Nezinot šo stāstu, dziesmu tekstiem nav nekādas saturiskas nozīmes (it makes no sence), lai arī mazā puisīša Aleksa emocionālais stāsts tiek izstāstīts. Tādas mazā nabadziņa gaudas par cīņu pret apspiedējiem. Ir gan aizmirsts par stāsta nobeigumu, kas, laikam, nav iederējies kopējā dumpinieciskajā koncepcijā.

Protams, ir dziesma par pienu, arī par gribas apspiezšanu un ļauno valdību. Atradās iemesls arīdzan muzikāli apspēlēt Bēthovena motīvus. Taču daudzie tiešie citāti, īpaši jau albuma sākumā, padara dziesmas nebaudāmas un disharmoniskas. Kaut kādas reps, goda vārds. Vienīgi dziesmā What I Do, manuprāt, tas ir veiksmīgi novērsts. Mēģinājumi dziedāt parādās arī dziesmā Sadistic Values, bet tas arī viss.

Šķiet muzikāli Sepultura jau kādu laiku ir kaut kur iestigusi. Vai arī es uz to raugos pārāk kritiski? Sen nodrāztu rifu juceklis, un neveikli mēģinājumi to padarīt ne tik taisnu, iepinot visādas dīvainas pārejas. Varētu jau domāt, ka grupas vārds un žanrs ierobežo, taču bijušais grupas biedrs Kavalera un grupas Soulfly jaunais albums pierāda, ka viss nav tik bezcerīgi, un var radīt arī kaut ko patiesi baudāmu. Nav gan arī tā, ka A-Lex albumā pilnīgi viss ir mēslainē izmetams. Kārtējo reizi pierādās, ka koķetēšana ar klasisko mūziku atmaksājas, jau minētā Ludviga sakarā. Kā arī visas četras A-Lex instrumentālās kompozīcijas, kas, laikam, apzīmē Aleksa metamorfozes - lūk tās ir padevušās. Varbūt Sepultura vispār ir pienācis laiks pievērsties vairāk elektronikai un progresijai?

Rezumējot, albums ir labs promotējošs darbs konkrētai literatūras klasikas grāmatai. Vai arī mēģinājums parādīt, ka arī metālisti prot lasīt. Vai konkrētais darbs ir bijusi labākā izvēle, nudien nezinu, taču lai tas paliek pašu mākslinieku pārziņā. Taču ja Sepultura steidzami nesāks dzemdēt svaigākas muzikālās idejas, vai nepārstās kājām bradāt jau par metāla klasiku kļuvušās, tad mūs vēl sagaida daudzi konceptuāli albumi, ko nopirkt, noklausīties, un nolikt plauktā, nododot to putekļu valstībai. Tā, lūk, mani brāļi.

Nav komentāru: