pirmdiena, 2010. gada 6. decembris

Autortiesības: Nav godīgi, ja kāds paņem mūsu mūziku tāpat vien

Mīti, teikas un leģendas - lietas, kas cilvēci vienmēr ir piesaistījušas. Skandināvi uzskatīja, ka zemestrīces izraisa Loki, ik reizi, kad uz viņa sejas uzpil kārtējais indes piliens, Loki notrīc no sāpēm. Taču tā nav gluži taisnība. Batālijas notiek ne tikai mītos, bet arī īstenībā, un šo batāliju varoņi ir radījuši pavisam citus mītus. Kas ir autortiesības, kas ir pirātisms, kas ir cietēji cīņā par taisnīgumu, kas skar mūzikas ierakstu apriti, un kam ir taisnība? Beidzot esmu nobriedis tam, lai komentētu dažādus autortiesību aspektus, izteikumus un viedokļus, un, galvenokārt, apšaubītu dažādus mītus, kas ir radušies laika gaitā. Kāpēc tikai dažādus aspektus? Jo par autortiesībām kopumā strīdu nav. Lielākā sabiedrības daļa tomēr uzskata, ka autortiesības ir labi, un es pie tiem piederu. Strīdu objekts ir šī baltā līnija, kuru dažādās iesaistītās mēģina novilkt talkā ņemot savus krītiņus. Un tad rodas mīti, balstoties uz nepareiziem secinājumiem, demagoģijas un nekorektiem piemēriem.

Šodienas tēma saistīta ar Alter Bridge ģitārista Marka Tremonti izteikumiem iternetos, taču šāds vai līdzīgs viedoklis neizskan pirmo reizi. Nezinu, kā lai latvisko "key quotes", tāpēc atstāšu "key quotes":

"Q: So with these options available of releasing your material through EPs, digital downloads, etc., would you say that the Internet is a beneficial service for the music industry? Or is it a hindrance?


A: I actually think it’s become so massively popular that the music business has become hurt. It’s great if you’re a kid in High School who has no money to go out and listen to anything and everything you ever want to hear, but at the same time the industry is suffering. I think there needs to be some sort of resolution to the problem because for artists to have a career, it’s very difficult. Something’s gotta give.


Q: So do the pirates out there piss you off with what they’re doing?


A: Piracy definitely does, yeah. We’re not creating this music for free, we have to go and spend hundreds of thousands of dollars recording this music, and not to mention the countless hours it takes to record the music, the countless hours of writing – months and months, years and years, go into this recording. Sometimes it can take a whole lifetime. So yeah, it’s tough to have someone just take it, just like that. I do think it’s a good idea to be offering fans free downloads and giving them the opportunity to pay for what they’ve downloaded if they enjoy it – but the way people just keep stealing and stealing, it makes the thought a little less appealing."

Tātad, vai tiešām mūziķi ir pelnījuši samaksu par savu smago darbu, ilgajām stundām studijā un tūkstošiem iztērēto dolāru? Intuitīvi atbildei vajadzētu skanēt - bet protams! Vai tad mūziķis ir sliktākis par jebkuru citu, kurš rada materiālus labumus sabiedrībai? Vai tad viņš nav pelnījis samaksu?  Taču mēģināsim paanalizēt izmantotos argumentus, kuriem būtu jāpierāda šī apgalvojuma patiesība. Kad es mācījos skolā, bija viena universāla patiesība - ja vienādojums šķiet pārāk sarežģīts, to vajag sadalīt pirmreizinātājos. Tiekot galā ar vairākiem vienkāršiem vienādojumiem, mēs nonākam pie galīgā secinājuma par visu lielo vienādojumu.


Tātad, kas ir dziesma? Mēdz būt variācijas, taču ņemsim parastu situāciju, kad dziesma sastāv no dziesmas vārdiem un melodijas. Melodija šinī gadījumā domāta kā kopa, kas ietver sevī tēmas, rifus, pārejas, vokālu, skanējumu, vienvārdsakot visu, kas saistīts ar mūzikas radīšanas radošo procesu. Protams, tam visam realitātē var būt daudz radošu ideju, un ne obligāti tām visām ir viens radītājs, taču nemainīgs paliek viens - dziesma ir tas radošā procesa rezultāts, kurš tiek aizsargāts ar autortiesībām. Pagaidām nemanu nedz tūkstošiem iztērētu dolāru, nedz studijā pavadītās stundas. Kādēļ? Jo dziesmu var nodziedāt sēžot pie galda un sitot ritmu ar koka karoti pa māla bļodas malu, bet var arī to nodziedāt kādā lauku zaļumballē, ņemot rokā ģitāru un pavadošo grupu, un kāpjot uz skatuves. Jebkurā gadījumā, tā ir dziesma. Tas, ko intervijā minēja Marks, ir dziesmas ieraksts. Tātad, tehnoloģijas ir ļoti attīstījušās, un veikt dziesmas ierakstu varētu nebūt pārāk sarežģīti. Mums vajag dziesmu, mikrofonu, datu nesēju, izpildītāju un mūzikas instrumentu. Arī ierakstīšanas process var būt ļoti radošs, taču šis ir iztikas minimums. Cik tas varētu maksātu, un cik šis process varētu prasīt laika? Ja ņemam tikai iztikas minimumu, drošvien ne pārāk daudz. Un tātad, mēs esam apskatījuši jau divas dziesmas pastāvēšanas formas, otrajā no formām mēs varam dziesmai pielikt papildus pievienoto vērtību, taču joprojām neesam nonākuši līdz tūkstošiem dolāru un daudzajām darba stundām. Kur tad rodas šie Marka pieminētie tūkstoši? Ieraksta kvalitātē! Un nevis vienkārši kvalitātē, bet latiņā, ko nospraudusi mūzikas industrija, un laikmets kurā mēs dzīvojam, ko diktē mūzikas produkta patērētājs. Un tādējādi mēs esam nonākuši pie dziesmas trešās formas - mūzikas ieraksts kā produkts. Un ja vien Marks neveic mūzikas ierakstu, lai apmierinātu savu ego, vai kā citādi gūt morālu gandarījumu, tad tas jau ir mūzikas bizness.

Lai cilvēks varētu gūt ienākumus, viņam ir divi legāli veidi, kā tos iegūt - algots darbs vai uzņēmējdarbība. Viena no būtiskākām uzņēmējdarbības definīcijas sastāvdaļām, ko es atceros vēl no skolas laikiem, ir risku uzņemšanās. Ieguvums no no risku uzņemšanās - peļņa. Riska būtība, protams, ir tāda, ka peļņas var nebūt, un patiesībā, uzņēmējs var ciest arī zaudējumus. Un mūzikas biznesā riskus var uzņemties dziesmas autors, ierakstu kompānija, vai risks var būt dalīts. Tas ir atkarīgs no līguma, vai tā trūkuma. Un ja jau mēs esam nonākuši līdz uzņēmējdarbībai, tad ir jārunā arī par tirgu.

Tirgus, kā mēs visi zinām vai nojaušam, ir visai nežēlīgs. Viņā pastāv patērētāji, uzņēmēji, produkti, konkurence un visu šo elementu mijiedarbības likumi. Viens no tirgus likumiem apraksta mijiedarbību starp patērētāju, produktu un to, kā veidojas šī produkta cena. Nesākšu pārrakstīt ekonomikas grāmatu, bet mēs visi zinām, ka konkurences iespaidā cena tiek spiesta uz leju, jo patērētāji, izvērtējot savas vajadzības, izvēlas lētāko produktu. Nav tāda tirgus likuma, kas definētu to, ka kādam kaut kas pienākas tikai par to vien, ka kāds ir tērējis savus resursus. Tas tiek saukts par investīcijām. Ražotāji veic investīcijas zinātnē, attīsta savus produktus, mēģina būt pievilcīgāki klientu acīs, un tas viss tikai tādēļ, lai varētu konkurēt tirgū. Konkurēt, ne tikai spējot ražot lētākus produktus kā konkurents, bet radot labākus produktus, jaunus produktus. Kas ir mobilas telefons? Līdzīgi kā dziesma, tā ir ideja par to, ka cilvēki varētu sarunāties savā starpā neatkarīgi no tā, kur viņi atrodas. Domāju, ka šai idejai, jebšu tehnoloģijai, kas spēja realizēt šo ideju dzīvē, kādreiz ir bijis patents. Iespējams tas darbojas arī šodien. Taču šīs idejas autors nav vienīgais, kas pārdod mobilos telefonus. Ir daudz konkurējošu uzņēmumu, kas cilvēkiem piedāvā iespēju sazināties savā starpā, vilinot tos ar krāsainiem ekrāniem, plašu funkcionalitāti, vai servisu, kas padara produktu patērētāju dzīvi vienkāršāku. Taču nav jēgas realizēt idejas, kas nevienam nav vajadzīgas. Jā, reizēm šīs kompānijas arī cieš zaudējumus, jo tās ir veikušas lielas investīcijas attīstībā, un tās nav atmaksājušās. Vai atmaksāsies tikai nākotnē. Un neviens par to neraud. Nu labi - raud, bet neuzskata šo situāciju par nenormālu. Var gadīties tā, ka produkts, ko kāds ir saražojis, izmaksā dārgāk, nekā patērētāji par to ir gatavi maksāt. Ražotājam atliek vai nu to produktu izmest, vai arī pārdot zem pašizmaksas. Vēl piemērs. Es ļoti labprāt kļūtu par iPhone īpašnieku, taču es zinu, ka es par tādu varētu kļūt tikai tad, ja kāds man to uzdāvinātu. Es neesmu par to gatavs maksāt naudu. Un šāda ideja nav absurda vai nereāla, jo realitātē eksistē piedāvājumi kaut ko iegūt par velti, jo tā ir attīstījies tirgus, tā ir reāla prakse, kā popularizēt savu produktu.

Kādi ir no tā visa secinājumi? Tādi, ka arī mūzikas ieraksts ir produkts, un tādēļ arī mūzikas biznesā strādā visi tie paši likumi, kas citās nozarēs. Un tas, ka tu esi ierakstījis savas dziesmas plastmasas ripuļos, un iztērējis tam kaudzi naudas un enerģijas, vēl nenozīmē, ka tu esi kaut ko jau pelnījis. Mūzikas industrijā eksistē radio stacijas, mūzikas televīzijas kanāli, bez maksas lejuplādējamas dziesmas, bez maksas noklausāmi albumi, mūzikas ierakstu interneta veikali, kuros var iegādāties ne tikai diskus, bet arī mp3 failus. Vienvārdsakot, cilvēki taustās, mēģina, kļūdās, iegūst, zaudē, u.t.t. Jā, var piekrist Marka teiktajam, ka internets mūzikas industriju ir mainījis. Daudzas lietas, kas agrāk strādāja, vairāk nestrādā, un nekad vairs arī nestrādās. Taču viennozīmīgi arī nevar apgalvot, ka internets šo industriju ir ietekmējis negatīvi. Piemēram, jaunajām grupām tas piedāvā iespēju vieglāk un ātrāk atrast savu klausītāju. Tas gan savukārt rada informācijas pārbagātību, kurā ir grūtāk orientēties, tomēr skaidrs ir viens - viss mainās, viss attīstās, rodas jaunas problēmas, tiek meklēti risinājumi. Tā ir evolūcija. Tādēļ ir gaužām aplami ir apgalvot, ka kādam kaut kas pienākas tādēļ, ka viņš jūtas to pelnījis. Arī Japāna uzskata, ka viņai pieder Kuriļu salas, taču Krievija tās uzskata par savu kara trofeju.

Ir gan viena lieta, kas mūzikas ierastu atšķir no ledusskapja, datora vai telefona. Ledusskapi nevar nokopēt, mūzikas ierakstu - var. (Liriska atkāpe - Ķīna ražo pazīstamu zīmolu automašīnu, datortehniku u.c. produktu kopijas, ar ko nav mierā šo produktu idejiskie autori). Un tieši šī mūzikas un citu autortiesībām aizsargājamo darbu īpašība ir arī strīdu objekts. Bet tas jau ir cits stāsts, cita diskusija, un tam ir nepieciešami jauni šķēpi ko lauzt.

P.S. Ja kādam ir vēlme, komentāros var atstāt atsauces uz izteikumiem vai rakstiem par autortiesību tēmu, lai turpmāk varētu atsaukties uz konkrētiem piemēriem, nevis vienkārši filozofēt par tēmu.

Nav komentāru: