piektdiena, 2010. gada 3. decembris

FOTO: Therion klubā Melnā Piektdiena

Ir mūziķi, kuri šķiet kā tālas un nesasniedzamas zvaigznes, un to gaisma jūs ir sasniegusi vien pateicoties to spozmei. Protams, šodien pieejamība mūzikai ir tik vienkārša, kā nekad agrāk, taču tā nebija vēl deviņdesmito vidū, un iesēja redzēt daudzas grupas dzīvajā nešķita reāla. Tagad? Tagad saraksts ar grupām, kuras nekad nebūtu domājis redzēt dzīvajā ir krietni izaudzis. Un nav pat obligāti par hobiju jāpadara Eiropas lielo festivālu apmeklēšana. Reizēm pietiek vien ar slinkuma pārvarēšanu, lai apmeklētu koncertu kādā nelielā klubā. Nu ir taču daudz kas mainījies arī mūsu guberņā.



Viena no grupām, kuru nekad nebūtu domājis redzēt dzīvajā ir Therion, kas Rīgā tomēr ir viesojusies arī iepriekš. Tāpēc pēc darbaļaužu un trimdas latviešu lūguma, padalīšos savos iespaidos par Therion koncertu Melnajā Piektdienā šo trešdien, 1. decembrī. Nevarēju izdomāt, vai apgrūtināt visus ar sīkām detaļām, vai iztikt ar visaptverošu īsu koncerta emociju pārskatu. Rezultātā izdomāju, ka mēģināšu uzrakstīt abas versijas.

Tātad, sniegotajā trešdienas vakarā devāmies raudzīt, kā simfoniskais orķestris, koris un pavadošā grupa satilps uz nelielās Melnās Piektdienas skatuves. Protams, nebija nedz koris, nedz orķestris, taču standarta kvartetam (bungas, bass, ģitāra, solo), pa vienam pievienojās nepierasti liels solistu skaits - četri. Visi kā no operetes teātra izkāpuši, protams, ar visiem tērpiem, parūkām un grimu. Un "izrāde" varēja sākties, kā jau varēja prognozēt, ar jaunā albuma tituldziesmu Sitra Ahra. Tālākais notikumi norisinājās, kā jau koncertos ierasts. Jaunā albuma dziesmas mijās ar dziesmām no grupas agrākās daiļrades. Daudz dziesmu bija tieši no grupas daiļrades vidusposma. Nav jau nekāds arī pārsteigums, jo death posms nav tas, kas ar ko atnākušajiem asociētos Therion, un arī nekā īpaša viņu tā laika daiļradē arī nebija. Kā īpašs pārsteigums tika atskaņots Mocarta Dies Irae.

Uz koncerta beigām tika paziņots, ka tiks nospēlēta koncerta beidzamā dziesma Unguentum Sabbati no jaunā albuma. Un notika negaidītais - neizturēja aparāti un dziesmas vidū iestājās klusums. Par laimi komplektā nenāca tumsa. Apmulsa gan mūziķi, gan publika, taču drīz vien pa skatuvi sāka skraidīt tehniskie darbinieki, un arī publika nelika vilties, tādēļ nedaudz par publiku. Kluba salīdzinoši nelielās telpas pulcēja vairāk klausītāju kā parasti, taču nevarētu teikt, ka klubs bija pārbāzts. Un arī publika bija visai raiba, gan vecuma ziņā, gan salīdzinot ar kluba tipisko apmeklētāju. Par laimi publika bija gana aktīva un atsaucīga, lai noķertu īstu koncerta atmosfēru. Un arī jau iepriekšminētajā pauzē mulss klusums valdīja vien dažus brīžus, un, iespējams, tādēļ Rīga kā bonusu dabūja dzirdēt bungu solo, kurām, kā var nojaust, elektroniska apskaņošana nav vitāli svarīga. Drīz arī tehniskās problēmas tika novērstas, un pārtrauktais koncerts varēja turpināt beigties. Pēc šīs dziesmas grupa nokāpa no skatuves, lai atgrieztos vēl uz divām dziesmām, lai par koncerta kulmināciju kļūtu To Mega Therion, pēc kuras arī publikai nebija virs ne spēka, ne balss.


Tagad no liriskās daļas, pie prozas. Skaņa, kā jau es gaidīju, klubā bija pieklājīga. Noteicošie faktori tam varēja būt gan grupas pieredze, gan pati mūzika. Klubs, tomēr, ir diezgan slīpēts uz sarežģītu apskaņošanu, tādēļ vienkāršas formas ir ļoti pateicīgas šim klubam. Jā, jā - neskatoties uz visu simfoniju, Therion nav nekāda muzikāla izvirtība. Pārsteidza arī vokālais sniegums vienam no abiem džekiem. Precīzāk tā vokālu amplitūda ko viņš demonstrēja, bieži vien pat vienas dziesmas laikā. Vispār pavadošā "trupa" bija savdabīga. Šķiet, viņi visi spēlēja arī kādu instrumentu, un, protams, īpatnējs likās viņu vizuālais izskats. Bija tāda neliela Šekspīra teātra piegarša, taču no otras puses, tas kas ir redzēts no Therion koncertiem video ierakstos liecina par to, ka varbūt tā arī ir labāk. Labāk četri klauni, nevis viena Valkīra. Šausmīgi piedūra Kristofera Johansona pavadošā grupa. Kamēr Kristofers ik pa brīdim maina ģitāras, džeki turpina čīgāt savus štrumus. Un dara to, protams, profesionāli. Daudziem derētu pamācīties, citādi visi grib būt lieli stāri. Un visbeidzot - dēm, Johansons ir sasodīti mainījies. Šķiet, ja agrāk viņam bija slinkums griezt matus, tad tagad viņam apnicis skūties.

2 komentāri:

munky teica...

em vai iesilditaji nemaz nespeleja?

Dainis Tamuļevičs teica...

Stāsta, ka spēlēja. Bet visu paspēt jau nevar gribēt. :)