Par tēmu: dīvāna reportieri

Glastonberijas festivāls, Lielbritānija, 2010. gads.

Dzīvojam, tātad, laikmetā, kad visu var redzēt, dzirdēt un uzzināt sēžot kondicionētās telpās pie datora. Pietiek ieiet twiterī, lai uzzinātu cik draugi un paziņas ir devušies uz AB dambi "apbērēt oligarhus", vai apmeklēt Reuters lapu, lai uzzinātu, kādas zvērības izstrādā narkotiku tirgoņi Dienvidamerikā. Mainījusies pēdējā laikā, protams, ir arī valoda. Nekautrējamies rakstīt twiteris, nemulstam no vārda iečekoties, zinām ko nozīmē aiziet uz JūTjūbi. Bet ja tuvāk mūzikas tēmai, un tālāk no narkobaroniem un tehnoloģiskiem terminiem, arī  klātesamības sajūtu kultūras pasākumos mēs varam nodrošināt ar tehnoloģiju palīdzību. Ziņu portālā apskatīties, kas Kailijai bijis mugurā uz Arēnas Rīga skatuves, uzzināt koncerta setlisti, no simtiem twitter čiepstu uzzināt, piemēram, ka kāds ir paklupis, vai viņam ir nokritušas bikses koncerta laikā, un pat apskatīties neskaitāmus video, kas ir uzņemti ar mazajiem izpalīgiem, mobilajiem telefoniem, kam gan šāds apzīmējums īsti vairs nepiestāv. Otra medaļas puse tam visam ir arī fakts, ka nereti "šovs tiek nozagts". Citiem vārdiem sakot, bieži vien par pasākumu tu jau visu zinu, vēl pirms mūziķis ir kāpis uz skatuves.

Taču ir mainījušies ne tikai ziņu patērētāju paradumi, bet arī to veidotāju paradumi. Digitālā fototehnika komplektā ar internetu ļauj ātri piegādāt fotoattēlus uz redakciju. Mobilais telefons dod iespēju uzzināt kāda cilvēku viedokli, iepriekš nenorunājot ar viņu tikšanos. Taču iespēja "neiet ielās" var tikt izmantota vēl plašāk. Kas notiktu, ja pie raksta par Kailijas koncertu Rīgā, parādītos bilde no Tallinas koncerta? Vai kāds pamanītu atšķirību? Nu, labi - neviens kaķītis no tā nenomirtu, un bērnības traumas tas neradītu. Varbūt vienīgi kāds honorārs mazāk būtu jāsamaksā, bet tikai šo vienu vienīgo reizīti. Bet ja mums ir blogs, portāls vai ziņu liste, kurai nav nedz štata fotogrāfu, nedz dārgas tehnikas, nedz laika un iespēju. Taču ir apņēmība un pilni interneti ar ziņu aģentūru bildēm, video intervijām, klipiem un publicitātes bildēm. Ņem, liec atsauces un lieto. Nu labi, dažreiz mēs par tām atsaucēm arī aizmirstam. Jā, mums nav iespēja uzdot māksliniekiem savus jautājumus, tikai iespēja noskatīties, kā kāds uzņēmīgs Dienvidamerikānis sarunājas ar šo mākslinieku. Jā, mēs nevaram paši pārliecināties par to, vai preses relīzē sniegtā informācija ir patiesa, vai aprakstīt savas izjūtas ko dod klātesamība. Jā, mēs nezinām, kā šī grupa izklausās dzīvajā, jo esam redzējuši tikai videoklipus YouTube. Bet toties mums ir ilūzija, ka mēs turam roku uz pulsa. Varbūt ne gluži ilūzija, bet tas ir apmēram tā, kā vērot koncertu caur kluba durvju spraugu. Kur ir oriģinālais materiāls, kur ir viedoklis, kur ir iespaidi, kur ir jaunās koncertzāles bildes? Ir tikai atsauces, retvīti un linki uz vikipēdiju.

Nav jau arī tā, ka jauns materiāls nevar tapt izmantojot jau esošus darbus, un noteikti arī šādas metodes ietilpst tanī, ko sauc par žurnālistiku. Taču reizēm ir ļoti viegli apjukt, kas ir ziņa, kas ir viedoklis, kas ir recenzija, kas ir fotoreportāža, kā tas viss top, un kādas ir kvalitātes prasības, jo gluži vienkārši visa uzkrātā pieredze un tradīcijas netiek mantotas, vai tas notiek ļoti šķidrā veidā. Bet ir ļoti liela vēlme apgalvot, ka mēs dzīvojam pilsoniskās žurnālistikas ērā. Un jā, šis ir mans viedoklis,  šo visu es uzrakstīju sēžot pie datora, un šis ir mans blogs. Tāda publiska dienasgrāmata, kur es pieglabāju savas atmiņas un domas. Toties es esmu pārlasījis to, ko esmu uzrakstījis, un mēģinājis izķert kļūdas, cik tas ir bijis iespējams.