Autortiesības: Godmaņa filmas

Sakarā ar Guntara Rača izteikumiem savā kabatas portālā doremi.lv, kuriem mediji pievērsa pastiprinātu uzmanību, kurā Račs pauž savu sašutumu par, nu jau divreiz, bijušā premjerministra Godmaņa izteikumiem par filmu lejupielādi, ir vēlme Guntaram iebilst. Sāksim ar Guntara viedokli.

Ivars Godmanis nelegāli lejupielādē filmas


"Vakardienas LTV raidījumā -spēlē "Es varu būt premjerministrs" bijušais premjers Ivars Godmanis atzīstas, ka ir nelegāli lejupielādējis filmas.


Tad seko skaidrojums, ka lejupielādēt nelegāli filmas nav nekas krimināls, ja tās tiek lietotas tikai privātām vajadzībām. Visa zāle piekrīt, māj ar galvām un smejas un ar paceltām rokām apstiprina, ka dara tieši tāpat. Godmanis turpina '"Ja es tās filmas pavairotu un pārdotu tālāk, tad gan varētu runāt par kriminālām darbībām".
No tā mēs varam secināt, ka zagtas mantas iegūšana un bezmaksas lietošana nav nekas krimināls. Kā būtu, ja es paņemtu cienījamā Godmaņa automašīnu un izmantotu to personīgām vajadzībām un piedāvātu to bez maksas lietotot arī visiem citiem, kam rodas tāda personīga vajadzība? Vai es kādam būtu ko nodarījis pāri? Vai manas nesavtīgās darbības būtu kriminālas? Sekojot bijušā premjera loģikai, nē. Es taču to lietoju tikai savām personīgajām vajadzībām un tālāk nevienam nepārdevu.
Tas viss būtu komiski, ja vien to nesacītu kāda augsta , lai arī bijusī, valsts aumatpersona un šī brīža Eiropas parlamenta deputāts.
Tas, ka tas notiek, ir vispārzināms fakts. Taču apgalvot, ka tas ir normāli, nozīmē šādas darbības atbalstīt un teikt, ka neievērot likumus un citu cilvēku tiesības par savu darbu saņemt atlīdzību, tas ir normāli.
Varbūt arī " mazliet nemaksāt" nodokļus ir normāli? Varbūt "mazliet nozagt" no valsts ir ok?
Varbūt tieši tāpēc mēs esam tur, kur mēs esam?" 


Guntars Račs


Autortiesību jautājums ir tāds, kur joprojām ir vieta spekulācijām un viedokļu sadursmēm. Iemesls tam ir banāls. Autortiesību likumdošana, par patērētāju prātiem nemaz nerunājot, nespēj tik līdzi straujajam tehnoloģiskajam progresam. Šeit pat piemērus minēt ir lieki. Tad nu šis ir brīdis izvēlēties, kurā frontes pusē nostāties. Tā ir tāda pati izvēle kā izvēle starp demokrātiem, vai republikāņiem, bioloģisko lauksaimniecību, vai rūpniecisko lauksaimniecību, lētu elektrību, vai efektīvu tās izmantošanu. Man viedoklis autortiesību jautājumā ir diezgan vienkāršs - upe pret kalnu netek. No tā arī turpmākie spriedumi.

Guntaram ir sāpīga auto zādzības tēma, tāpēc viņš nekautrējas to izmantot savā retorikā. Kā var izlasīt portālu komentāros, daudzi ir norādījuši uz acīmredzamu atšķirību starp auto un autoru darbu - auto nevar nokopēt. Vismaz ne tādā izpratnē, kā video failu. Tanī brīdī, kad Guntaram izdosies nokopēt Ivara auto, varu derēt, ka Ivaram nebūtu nekādu pretenziju pret to, ja Guntars lietotu šo kopiju. Cilvēki ir gājuši arī tālāk, un apgalvo, ka viņiem nebūtu iebildumu, ja no viņu auto tiktu pavairots arī desmitkārtīgi, un kopijas lietotu visi, kam nav slinkums. Kādēļ? Jo auto īpašniekam nebūtu nodarīta nekāda skāde, kamēr viņa brīvā lietošanā paliek auto oriģināls. Tādēļ salīdzināt auto īpašnieku ar autortiesību īpašnieku ir nevietā. Varam pafilozofēt arī tālāk. Neņemot vērā ekoloģijas un sastrēgumu jautājumus, vai tas, ka jebkurš cilvēks varētu pavairot auto to nokopējot, tas ir labi, vai slikti? Manuprāt, tas būtu fantastiski. Tomēr ir viena ieinteresētā puse, kas būtu ļoti apbēdināta par šādas iespējas parādīšanos. Tā ir auto industrija. Viņu traģēdija būtu tā, ka būtu jāver ciet rūpnīcas, jāatlaiž darbinieki, vai arī jāsāk ražot, piemēram, koka ķeblīši. Briesmīgs pārmaiņu un nestabilitātes periods, kas nestu lielus zaudējumus. Ciestu arī inženieri, dizaineri un citi cilvēki, kas ir iesaistīti jaunu auto izstrādē, jo arī viņi zaudētu stabilu peļņas avotu. Cik ilgi? Kamēr neparādītos kāds uzņēmīgs cilvēks, kas mācētu pārdot jaunu auto dizainus. Visiem gluži vienkārši būtu apnicis kopēt vienu un to pašu auto. Un ticiet man, apniktu jau pēc pus gada. Paskatieties kādas rindas veidojas pēc jaunāko modeļu telefoniem.



Liksim tagad mierā kopēšanas tehnisko pusi, un parunāsim par to, kāpēc Godmaņa auto tomēr netiek zagts. Vienā jautājumā Guntaram un citiem dedzīgiem autortiesību aizstāvjiem ir taisnība, un tā ir sabiedrības attieksme un audzināšana. Gan Godmaņa, gan mans auto nav nozagts nevis tādēļ, ka tā ir krimināla darbība, un par to var saņemt sodu, bet tādēļ, ka sabiedrībai nav šaubu, ka auto zādzība ir nosodāma. Krimināllikums un sods par zādzību ir tikai sekas šādai attieksmei. Ja sabiedrībai pret šo rīcību nebūtu nosodošas attieksmes, nekāds krimināllikums un sodi nespētu glābt manu vai kādu citu auto no zādzības. Šādā gadījumā gluži vienkārši nepietiktu policistu zagļu ķeršanai. Matemātiski varētu mēģināt pierādīt, ka rezultātā visiem būtu jākļūst par policistiem, un tik un tā likumpaklausīgo iedzīvotāju skaits tiektos nullei. Tādēļ varētu piekrist, ka Godmaņa izteikumi bija vismaz nepedagoģiski.

Ko no Godmaņa izteikumiem ir būtiski secināt, un ko Račs nav pamanījis, vai izliekas nemanām? Pieļauju, ka Godmanis nav nabags, vai ar noslieci uz kriminālām darbībām, tādēļ loģiski būtu pieņemt, ka Godmanim nebūtu pretenziju kādu konkrētu filmu noskatīties kinoteātrī, nopirkt DVD vai iznomāt. Kāpēc tad cilvēki izvēlas lejupielādēt filmas, kas bieži neatbilst kvalitātes standartiem, bieži tiek skatītas uz pavisam nelieliem ekrāniem, pat tad, kad tas nav naudas jautājums? Atbilde ir gaužām vienkārša. Tā ir ērtāk. Tehnoloģiskās iespējas nostāda cilvēku izvēles priekšā, vai pārvarēt visas neērtības un apgrūtinājumus, lai par naudu saglabātu tīru sirdsapziņu, vai, iespējams, pārkāpt likumu, par kuru visdrīzāk neseko sods, kamēr viņš pats nesāks ar to lielīties, un iegūt autortiesībām aizsargāto darbu bez sāpēm un piepūles. Sakiet, kuros kinoteātros jebkurā laikā ir brīvi pieejamas festivāla filmas, bez vajadzības laikus pieteikties ekskluzīvam seansam, kāds ir ātrākais veids iegūt jaunāko mūzikas albumu (šinī jautājumā gan ir panākts progress, un, kā ziņo mediji, tikai pirms dažām dienām Latvijā parādījusies iespēja legāli iegādāties mūziku iTunes), kur var iegādāties elektroniskās grāmatas latviešu valodā, lai nebūtu sava mājvieta jāpārvērš par bibliotēku? Latvijā tādu iespēju nav, vai tās ir ierobežotas. Latvijā no katra medija tev uzmācas reklāmas par platekrāna televizoriem, kas spēj atskaņot video no interneta, taču latvieši tanī pašā YouTube var apskatīties galvenokārt smieklīgus kaķīšu video, kamēr, piemēram, ASV ir iespēja YouTube iznomāt augstas izšķirtspējas filmas. Protams, situāciju nedaudz glābj tas, ka Latvijā beidzot ir digitālā televīzija, un kaut kādā formā vismaz tur ir filmu nomas iespēja, bet arī tā, tomēr, ir ļoti jauna lieta. Tikmēr svaigi atmiņā ir palicis AKKA/LAA kašķis ar YouTube, kura rezultātā Latvijā dzīvojošiem, atšķirībā no visas civilizētās pasaules, bija liegta iespēja redzēt daudzu mūzikas ierakstu kompāniju oficiālos mūzikas klipus.

Un visbeidzot, tomēr par to zagšanu. AKKA/LAA mājaslapā ir diezgan interesanti video, kur viens ir veltīts kopēšanai savām vajadzībām. Kā daudzi no mums zina, bet citu nojauš, gandrīz visi datu nesēji tiek aplikti ar datu nesēju autoru atlīdzību. Datu nesēju atlīdzība atkal ir viena smaga tēma, un par to vēl pasaulē strīdas, bet vienkāršotā veidā to var izskaidrot tā, ka nopērkot datu nesēju, vai kādu atskaņotāju, tu jau samaksā autora atlīdzību, kas tiek sadalīta autoriem. Faktiski mēs visi, gan tie, kas lejupieladē filmas, gan tie, kas savos cietajos diskos tur savu bērnu bērnudārza izlaiduma video, jau ir samaksājuši autoriem viņu atlīdzību, un par zagšanu tev vairs nevar būt runa. Autori drīkst man tagad mest ar puvušu tomātu, bet kopumā tāda tendence un diskusijas pasaulē risinās. Mēs pamazāk atsakāmies no autoru atlīdzības no katras pārdotās darba kopijas (diezgan loģiski, jo kopēšana ir tik vienkārša, ka ir neiespējami kopijas uzskaitīt), uz atlīdzību no datu nesējiem. Tāds neliels sociālisms šajos kapitālistiskajos džungļos. Tas arī ir mēģinājums nelikt upei tecēt pret kalnu, jo gandrīz visiem ir skaidrs - kopē visi. Un esmu pārliecināts, to dara ne tikai Godmanis, bet arī Guntars Račs.

Tā nu rezumējot Godmaņa filmu lietu, šis ir gadījums, kad autortiesību aizstāvji izsakās nepadomājuši. Un šāda izrunāšanās vien vairo sajūtu, ka šos bļāvējus satrauc nevis godīga autoru atalgošana, bet savu naudas nesošo shēmu izdzīvošanas jautājums. Un reizēm arī paši autortiesību aizstāvji mēdz apmaldīties pašu veidotos labirintos. Autoratlīdzību aizstāvjiem drīzāk būtu jāstrādā, lai autortiesību jautājumi kļūtu atklātāki, saprotamāki, un pievilcīgi šo autortiesībām aizsargāto darbu patērētājiem, nevis jāturpina taisīt nauda no gaisa. Bet skaidrs ir tas, ka pagaidām viņi tanī nav ieinteresēti, atšķirībā no pašiem autoriem. Jo nu kurš, bet Guntars Račs ir iemācījies, ka pieteikt autora tiesības uz jebkuru autortiesībām aizsargātu darbu par skādi nenāk, un tas viņu padara par Latvijā ražīgāko dziesmu tekstu autoru. Viņš nekautrējas likt klāt savu vārdu jebkuram vārdu virknējumam, ko izdodas palaist radio apritē, tā pat, kā ekspluatēt jau aizgājušo autoru svētu piemiņu peļņas vārdā.