CD: Wagars

Iespaidojoties no Vanzoviča rakstītā, nolēmu, ka man pēc pagoniem pienāktos izteikt viedokli (arvien mazāk man patīk vārds "recenzija") par grupas Wagars debijas ierakstu. Sākšu no beigām - pirmā lieta ko es izdarīju, kad izskanēja beidzamā dziesma, es devos Gūgles apskāvienos. Patiesībā jau Vikipēdijas, par cik jēdziens "crust", man ir visai vāji pazīstams, tik vien atcerējos, ka bija grupa ar šādu pašu nosaukumu. Vāji man iet ar to žanru eklektiku. Pirmā doma bija par to, ka kāds kaut kur ir pazudis tulkojumā, ņemot vērā jauno modi, pretēji skolā mācītajam, žanru nosaukumus latviskot. Kur tur īsti ir black metal? Šo to Vikipēdija man spēja paskaidrot, un no tā verdikts - nekāds Darkthrone no grupas Wagars pagaidām nesanāk, drīzāk Napalm Death. Nu, un ņemot vērā to, ka Napalm Death man nekad sajūsmu nav raisījis, varbūt atskaitot viņu jaunāko veikumu, var jau nojaust, cik ļoti šis ieraksts man patika.

Labi, grupu klasificēšana vispār ir nepateicīga un nevajadzīga nodarbe, tā pat kā zvaigznīšu likšana, jo neesam nekāds Metal Hammer, vai kāds cits glancēts žurnāls. Mums vairāk interesē emocijas. Nu, un emocijas ieraugot Imanta Ziedoņa vārdu, pat bez visas histērijas par viņa neseno nāvi, saucās pavisam latviskā vārdā - skepse. Bet, ok, kopējā tematikā tas, domājams, iekļaujas visai labi, lai arī ko es domātu par Ziedoni. Savukārt ar pašu tematiku man ir problēmas. Visa šīs modernās pasaules antiutopija mani nesaista, un spriežot pēc tā kas darās manā Feisbukā, uz gadu starpību to viennozīmīgi nevar novelt. Mizantropija man ir raksturīga, tomēr no interneta telefonā man fobijas nerodas, un vēlme nomest drēbes, lai dietu kopīgā dejā ap ugunskuru mežā, man nerodas vispār. Toties man kļūst skaidrs, kāpēc eksistē cilvēki, kas turpina mūziku izplatīt apaļos rimbuļos kartona vāciņos. Askētisma kalngals. Ieturot pozu līdz galam, un vienlaikus taupot dabas resursus, varēja jau arī ļaut mūziku baudīt ekskluzīvi tikai koncertos, citādi ticamība tam visam ir apmēram tāda, kā komunisma uzvarai zemes virsū, vai tam, ka mīlestība izglābs pasauli, un naidniekam ir jāgriež otrs vaigs.

Ok, viss līdz šim ir bijis tik graujoši, ka teju jādomā, vai ir jēga turpināt? Jā, ar muzikālo daļu arī viss nav spīdoši, bet tur man būs pat kāds labs vārds sakāms. Tomēr pabeidzot iznīcinošo kritiku, un pirmais kam gribās piesieties ir vokāls. Kaut kā to apaļumu tai skaņā tā jau gana, lai vēl arī vokāls to papildinātu. Bet man jau tie pīķi skanējumā vispār patīk, tāpēc tas viss ir ļoti subjektīvi. Otra lieta, tās black ietekmes tāda pabanālas, ko gan, šķiet, atkal jau žanra specifika prasa. Es teiktu, ka jāatīsta tā melanholiskā daļa, atstājot brutālos elementus tikai kulminācijai, un izpušķojot to ar kādu psihodēlisku elementu. Bet, ne jau man par to galvu lauzīt. Koncerta laikā no zāles neskriešu prom, un, piekritīšu Vanzovičam, dzīvajā Wagars pagaidām izklausās labāk.

P.S. Labi, neliels papildinājums visam iepriekš teiktajam. Pēdējā dziesma "Civilizācijas noriets" ar trešo mēģinājumu, par laimi albums ir tik īss, ar visu tekstu, par kuru gribas pasmīnēt, pat diezgan labi patīk. Un tomēr, postapokaliptiskās tēmas muzikālā izpildījumā etelons man joprojām ir Craft "Terror Propaganda".

Latvijas Metal Mūzikas Gada balva 2012: albumu apskats

Sakarā ar tuvojošos kārtējo Metālmūzikas gada balvu, kura šogad nolēmusi panākt pretī arī rokmūzikai, man radās iespēja noklausīties pretendentu ierakstus, ko arī ar interesi izdarīju. Un kā te neradīsies interese, kad tu uzzini, ka Ķiģelis tagad sacentīsies ar metālistiem, kas vienmēr ir bijuši iedomīgi margināli. Bet, jā, matiņus daudzi ir apgriezuši īsākus, zābakus nomainījuši pret kedām, un, kas zin, iespējam klausās The Killers, dzer kafiju no kartona krūzītes vai amerikāņu eilu no glāzes, un nodarbojas ar sportu. Un tātad...

Fēlikss Ķiģelis - Starp dimantiem un pelniem
/Kantrī radies Smiltenē/

Mūzika, kuru izdzirdot gribās teikt - jā, šī ir īsta rokmūzika latviešu valodā. Ja man būtu jāiztēlojas šī mūzika dzīvajā, es iztēlotos kādu krodziņu ārpus Rīgas, kur kungi kovboju zābakos un rūtainos kreklos dzer alu no pudelēm, spēlē biljardu un bauda Fēliksa priekšnesumu. Jauniešiem patiktu Dzelzs Vilka tipa sintezatora elementi, kamēr briedušākiem klausītājiem pie sirds vairāk ietu mutes ermoņikas. Varu derēt, ka kāda no dziesmām noteikti nonāks radio SWH top 20. Varbūt balāde "Pieglaudies"? Visas dziesmas nenoklausījos.

Soundarcade - Moving the Great Hadron
/What's the buzz? Tell me what's a-happening./

Iepriekšējie mani mēģinājumi saprast šīs grupas daiļradi bija cietuši fiasko. Kā, drošvien, daudzus citus, manu uzmanību šī grupa bija saistījusi ar videoklipu dziesmai "Hunt Royal". Taču apskatītā dziesmu kompilāciju mani patīkami pārsteidza. Mazāk zunoņas, vairāk instrumentu spēlēšanas, tādējādi diezgan zemā un drūmā skaņa sāk apaugt ar miesu un formu, un vairs nav tik nesaprotami ēteriska. Lai gan, protams, meditācijas elements Soundarcade mūzikā nav pazudis, kas to visu liek ielikt plauktiņā, "pie noteikta nosakaņojuma", ja vien neesi žanra hardcore fans.

Dry Decay - Acusma Inferna
/Angry birds/

Brutāla desa, graindkōrs, vai kādos apakšžanros tas viss ir sašķēlies, nav jau laikam arī svarīgi. Vienvārdsakot, viena brutāla mūzika krievu valodā ar fragmentiem no kinofilmām, daudz īsām dziesmām un... arī džeza elementiem? Pēc divdesmit minūtēm tu attopies, ka esi jau nonācis albuma beigu galā. Ja par džeza brutālo šķautni, tad man savulaik patika Shining albums "Blackjazz". Cik noprotu, iepīt džezu metālā tagad ir diezgan modīga lieta. Bet kopumā es teiktu, ja manī tas neizraisa tādu pašu sajūsmu, kā klausoties Mortician "Chainsaw Dismemberment", uz gada albuma titulu Dry Decay albums tomēr nevar pretendēt. Ar šo visu liekvārdību es, patiesībā, gribēju teikt, ka man nav viedokļa. Nav mans žanrs, un jebkādu objektīvu viedokli es noformulēt nespēju.

Stagnant Project - The Rorschach Test
/Beta testing/

Extreme/Neo-Thrash Metal. What? Tiešām tikai extreme, neo un thrash? Tur ir sintiņš, varēja jau iebliezt arī gothic! Lai vai kā, bet jau pirmie rifi bija iespaidīgi un graujoši. Pirmais sajūsmas vilnis noplaka izdzirdot vokālu, lai gan tīri objektīvi nav piesiešanās vērts, tik vien kā personīgās īpatnības. Šodien pat dzirdēju katastrofālu piemēru, kā vokāls izbojā labu mūziku, un šis nav akurāt tāds gadījums. Nav gluži Destroyer 666, bet es drīzāk teiktu, ka blakned-thrash, lai gan extreme, nudien, ir ērts ar to, ka zem tā var pabāzt jebko. Jā, patiesībā tā elektronika ir tas jocīgākais, tai pat laikā arī interesantākais visā šinī stāstā.

Atgriežoties pie šīs grupas vēlreiz, un jau dzirdot visus albumus, jāatzīst - labs sākums, bet līdz lauriem vēl tālu pat mūsu guberņā. Vai nu prasās vairāk ekstrēma, vairāk industrijas, vai arī vienkāršības. Bet, kā saka - practice makes master.

Kiss of the Dolls - I Wanna Be
/Quo vadis?/

Njā, ādas bikses izsaka visu. Kaut kāds Dīp Purplis. Skan jau labi, kamēr viņi nespīdzina kaķi un Jāņa Lūsēna sintezatoru, bet ar nopietnu sejas izteiksmi ir grūti šo klausīties. Lirikas latviešu... angļu... jēziņ, arī krievu valodās, nopietnību nevairo. Kam tīk dziedāt par kredītiem, kam par prezidentiem. Ak, dievs, tiešām arī Raimonds Pauls? Nē, nē, līdz galam es noklausīšos, un kādā festivālā trijos naktī arī noteikti gribēšu šo dzirdēt arī dzīvajā, bet cerības uz Grammy, par nožēlu, viņiem nav. Piedodiet, ja varat puiši un meitenes, vai kas jums tur ar sastāvu šobrīd notiek. Un, svētais Vaišļa, kur viņi logo ir dabūjuši? No Kapteiņa Morgana?

P.S. Janka, turās!

Apēdājs - Mana vārna
/Nezāles pat ar napalmu neiznīdēt/

Tātad, Dzelzs Vilka komerciāli neveiksmīgā versija arī joprojām turas kopā. Vai nu kā to visu nosaukt? Nu, katrā ziņā debijas albums pēc piecpadsmit gadiem nav slikti. Sit pat Inokentija Mārpla rekordus. Ja tu neesi spēlējis Inokentijā Mārplā, vai Apēdājā, tad tu esi no Liepājas. Bet, ja beidzam bārstīt asprātības un sāli uz brūcēm, ierakstam nav ne vainas. Tāds neslikts stoner(?) roks ar psihodēliski transcendentālu pieskaņu. Nav arī pārāk bieži, kad kopējo noskaņu nebojā lirikas latviešu valodā, un šis ir tieši šāds gadījums. Ir reālas izredzes iekļūt top trīs. Nu, vai vismaz balvu par mūža ieguldījumu.

Diseim - Holy Wrath
/Vecums nenāk viens/

Mūzika pati nopietnība. Diseim varētu ar elkoņiem iebakstīt gan Frailty, gan Soundarcade. Ik pa brīdim šķiet, ka tūlīt iegaudosies Nick Holmes, kas liecina, ka šādu depresiju vajadzētu lietot mazās devā. Lai man ļoti patiktu, prasītos mazliet asāku skaņu, un nedaudz vairāk jestruma, taču tas ir gaumes jautājums, un neko sliktu neliecina par grupas kvalitātēm. Vienīgais, kas mulsina, ka īsti vairs arī nav ko piebilst, un pat iepriekš pieminētais ir tāds nekonkrēts "blā-blā". Nav pat nekā prikolīga ko pateikt, ja vien nemēģināt piesieties bundzinieka bārdai (ha, nu, jā, par jauniem un daudzsološiem viņus nekādi nenosauksi). Vienvārdsakot, izlasi, ka tas ir sludge doom metal, un viss ir skaidrs, pat ar visu to, ka man ir stipri vien aptuvena nojausma kas ir sludge.

Deodium - Saules Kalpi
/viensviensviens/

Es nezinu, vai to var saukt par heavy metal, tādēļ man patīk kad grupas, kas nav nolēmušas dogmatiski pieslieties kādam konkrētam apakšžanram, sauc savu mūziku vienkārši par metālu. Lūk, Deodium, manuprāt, ļoti labi varētu piestāvēt šāds askētisms. Bet, ja jau, piemēram, Machine Head sauc sevi par heavy metal, lai būtu heavy, kas, pa lielam, tā pat neraksturo mūziku. Un kas raksturo Deodium "Saules Kalpus"? Ritmiska, reizēm arī melodiska metālmūzika dzīvo instumentu (jā, mūsdienās elektriskā ģitāra ar visiem pedāļiem ir teju dzīvais instruments) izpildījumā. Saules Kalpi izklausās tāds diezgan ambiciozs nosaukums, kas pievieno zināmu auru, un pat uzliek zināmas ekspektācijas pret tūlīt klausāmo albumu, tomēr pirmais iespaids ir labs. Šķiet ir sanācis izvairīties no pārlieku lielas banalitātes, nevajadzīga romantisma vai pārlieku lielas ambiciozitātes. Tāds svaiga gaisa malks. Un atkal jau, liriskas latviešu valodā skan labi, un tas nav maz. Un man sen nav nācies dzirdēt dziesmu latviešu grupas izpildījumā, ko gribētos griezt uz rinķi atkal un atkal, un krist ar viņu uz nerviem arī citiem (ko es gan nedarīšu... laikam). "Saules Kalpi" noteikti ir tieši šāda dziesma. Nu ko, šķiet vēl pirms visu albumu noklausīšanās, esmu gatavs atdot gada labākā albuma titulu šim ierakstam.

Frailty - Melpomene
/Everything dies/

Nu, šis jau ir pavisam nopietni, ar perfekcionisma piegaršu. Ko vien ir vērtas Frailty skaņošanās pirms koncertiem. Kvalitatīvi, episki, pat simfoniski, viss kā pienākas. Principā tas viss bija skaidrs vēl pirms sāku klausīties ierakstu, jo mums tagad ir interneti, tīzeri un vispār pietiek ar četriem kvadrātmetriem un datoru, lai mēs būtu ļoti sociāli, un zinātu, kas pasaulē notiek. Labi, par pirmajiem pārsteiguma elementiem - trīs dziesmas virs 13 minūtēm? Nopietni, trīs? Iešu sagūglēt Burzum, bet man šķiet, ka Vargs savos albumos nekad nav iekļāvis vairāk par divām ļoti garām dziesmām. Šitie jau ir kaut kādi prog-rock izlēcieni. Citās ziņās... es pat nezinu. Kaut kā kvalitāte mums te iet roku rokā ar pārāk lielu nopietnību un drūmumu, un alternatīvas ir vēl briesmīgākas. Jebkurā gadījumā, melno meiteņu balsis šis albums noteikti nosmels, un ierakstam var draudēt vien jaunā rokeru paaudze. Kas attiecas uz žūriju viedokli, plus punkti, drošvien, tiks piešķirti tādēļ vien, ka tā būs loģiskākā izvēle, pat ja mūzika tā pa īstam neaizgrābs.

The Factor - Ļauj man dzert
/The Sixties Are Over Man/

Pat nezinu ko teikt. Puķu stādīšana un Šlesers? Labāk būtu dzēruši un pārsaukušies par The Hector. Vienmēr esmu ierosinājis, un darīšu to arī turpmāk, ja īsti nav ko teikt, nevajag kautrēties no instrumentālās mūzikas. Nu, vai vismaz dziedāt tā, lai tekstu nevarētu saprast. Citādi nepamet sajūtas par čukčismu - ko redzu, par to dziedu. Jā, arī lirikas divās valodās rada jautājumu - kāpēc? Tas ir gadījumam, ja nu jāuzstājas kādā mūzikas festivālā Igaunijā? Vienvārdsakot, tāda reģionāls lietošanas multi-purpose rokmūzika, ar zināmu blūza piešprici, ko atskaņot piektdienās Liepājā pie Fonteina.

Ok, pārvarot pirmo šoku par Šleseru, un noklausoties visu līdz galam, tik traki tomēr nav. Dažas dziesmas ir, dažas nav, bet visam pāri tāda garāžas piegarša. Pēdējai dziesmai ir potenciāls kļūt par pļēguru himnu, ko dziedāt pie ugunskura. Tāda neliela, es pat nezinu, agrīnā Pearl Jam noskaņa, ja vien izdotos aizdzīt ainiņu, kad Valters un Kaža Latvijas Televīzijā aicina balsot par šo dziesmu sūtot sms. Man pašam, savukārt, visvairāk patika dziesma "nakts". Bet, jā, tas viss nekādi nemaina faktu, ka deviņdesmitie ir garām, un gada ieraksta statusam pietrūkst dažu santīmu, lai sanāktu gan šmigai, gan cigaretēm.

Sanctimony - Perfection
/Kaverversijas tautai/

O, man jau patīk, jo tikai piecas dziesmas. Uzreiz atrakstīšos, ka esmu no tiem, kam palicis rūgtums no tiem laikiem, kad Sanctimony mainīja savu muzikālo skanējumu uz pašreizējo, tādēļ ir grūti ir izvairīties no skepses vēl pirms vēl dzirdēts pats ieraksts. Bet grandi, šaubu nav, tādēļ arī atstāju uz beigām. Galvenais, ka grupai ir savs skanējums, paredzama izaugsme un sava publika. Jā, pilnīgi var just, ka man negribas izteikties par konkrēto ierakstu, tādēļ tāda atrakstīšanās ar vispār zināmām atziņām. Ok, labi, gada ierakstu nedabūs tāpēc, ka šis nav pilnasinīgs ieraksts. Toties pēc zvaigžņu stāvokļa un vispārējas loģikas Sanctimony tiks atzīta par labāko koncertgrupu. Ģeld? Expendable Youth... awwww cik mīļi! Man jau patīk kaverversijas. Un balāde? Wow!

P.S. Tā balāde, kā vēlāk izrādījās, arī ir kaverversija kaut kādai Lotai no agrīnajiem Odekoloniem. Tā teikt, intuīcija nepievīla.

Rebel Riot - Destructive Chaos
/Am I Evil?/

Njā, grupa, kurā spēlē Hetfīlda dubultnieks, nedaudz arī izklausās pēc agrīnās Metallica. Hit The Lights ir tā kaverversija, ko šai grupai obligāti vajadzētu kādreiz uztaisīt. Ja vien viņi nestrādā jau pie kādas ZZ Top kaverversijas. Nu, jā, klausos kā pēdējos, jo visvairāk arī interesēja. Rock'n'Riga šaurās telpas, jaunieši, kas fano par roka klasiku. Ja viena liela daļa situsies uz pūdeļroku, vai glemroku, tad Rebel Riot vairāk spiež uz ko mazāk ārišķīgu. Jā, un vēl tas vintidž skanējums. Arī savā ziņā modīga lieta arī ārpus Latvijas, līdzīgi kā Instagram, kad pie visām digitālajām iespējām, skaņa speciāli tiek atstāta tāda jēla, lai radītu veca ieraksta sajūtu. Rezumājot, ekspektācijas bija mazliet augstākas, bet ieraksts nav arī slikts. Grupai vismaz ir sava seja un skaņa, un tas nav maz.

Tātad, personīgajā topā - 1. Deodium, 2. Apēdājs, 3. Rebel Riot.

Savukārt, mana prognoze par galvenajiem lauru plūcējiem - 1. Frailty, 2. Deodium, 3. Diseim.

FOTO: Scissor Sisters Palādiumā

FOTO: Soulfly klubā Melnā Piektdiena

Ha! Kādu laiciņu atpakaļ Makss jau bija Rīgā, tikai toreiz Sapņu fabrikā. Ar to es biju domājis grupas Soulfly koncertu Sapņu Fabrikā, kuras sastāvs pa šo laiku ir pamainījies. Vecākus notikumus un sen jau nojaukto Rīgas Sporta pili šoreiz liksim mierā. Melnajā piektdienā Kavaleru bija krietni daudz, tādēļ arī koncetturneja saucās "Maximum Cavalera Tour". Un velti daži gaidīja TO Igoru Kavaleru. Šis Igors ir Maksa dēls - zilmatains jaunietis, kam, šķiet, patīk agrīnā Nirvana. Otra viņa atvase arī bija mikrofona pavēlnieks citā grupā. Katrā ziņā, to visu var sagūglēt. Bet redz kur bildes.

FOTO: Prāta Vētra Jelgavā - Vēl viena klusā daba

Bloga nosaukuma labākajās tradīcijās, dažas bildes no Jelgavas koncerta.



Dažos vārdos par šo koncertu. Attiecības ar Prāta Vētras koncertiem man ir izveidojušās ļoti nesen, tādēļ, iespējams, ļoti nepamatoti ir izveidojies priekšstats, ka brīvdabas koncerti koncertturneju ietvaros ir tas, kas Prāta Vētrai padodas vislabāk. Prāta Vētra Positivus festivālā - ir redzēta arī interesantākas uzstāšanās. Arēna Rīga koncerts - labi, ka vismaz dziesmas ir zināmas. Mežaparka estrāde - lūk tā jau ir cita runa.

Jelgavā, kā jau daudzi, drošvien, zina, bija koncertturnejas "Vēl viena klusā daba" pirmais koncerts. Tā teikt, atkal viss sākas Jelgavā. Un priekšnesums tiešām bija izdevies gana krāšņs. Nebija kaudze ar augsti godātiem viesiem, toties bija gana daudz pozitīvu emociju gan par scenogrāfiju, gan "balto sesāciju", gan pašironisko video. Pasmaidīt bija par ko, pat ja Prāta Vētras mūzika tevi neaizgrābj līdz sirds dziļumiem. Bija arī ļoti daudz jauno dziesmu, kuras vēl šķiet ļoti svešas un savādas, ja neskaita radio nodrilētos singlus. Un pat dziesma Lantern, kas jau paspējusi nokaitināt tradicionālā radio klausītājus, un vispār man personīgi nesimpatizē kā autonoms skaņdarbs, kā mākslinieciska priekšnesuma muzikālais pavadījums šķita visai jauka.

Vienvārdsakot, albums ir albums, bet par sevi vajag atgādināt, kā arī publiku ar jaunajām dziesmām vajag iepazīstināt personīgi. Kas arī lieliski izdevās.

Melanholiskā rok izlase

Turpinot neauglīgo tēmu par labākajām rok dziesmām, kad teju jebkuru gatavu izlasi gribās mest pret sienu, un teikt, "Ou, tas ir roks?!", vienmēr rodas vēlme atgriezties pusaudža gados, un uzbāzties ar sev neargumentēti mīļām dziesmām, un likt visiem pārējiem arī šīs dziesmas iemīlēt. Lūk, tad piedāvāju kaut kādu neklasificējamu izlasi, ar kuru kopā, malkojot kādu dzērienu, un ievelkot sev tīkamu dūmu, ļauties melanholijai. Var, protams, ieliet arī glāzi piena, lai nebūtu jākāpj uz klasiskā grābekļa, un no rīta nenoraut pilnīgi nevajadzīgas nākamā rīta pašsajūtas problēmas, bet tas pie nosacījuma, kad iedzert un uzpīpēt rituāls šajos pavasarīgi vēsajos vakaros jau ir izpildīts.

Nine Inch Nails: "Just Like You Imagined"

Richie Kotzen: "You Can't Save Me"

Wolfmother: "Caroline"

Monster Magnet: "Space Lord"

Phillip Boa & the Voodooclub: "Rome In The Rain"

Rammstein: "Wilder Wein"

Aerosmith: "Dream On"

Red Hot Chili Peppers: "My Friends"

Metallica: "Bleeding Me"

Marilyn Manson: "Man That You Fear"

Velvet Underground: "Venus in Furs"

Tito & Tarantula: "Woke up blind"

Leonard Cohen: "Everybody Knows"

Tāds ļoti nepilnīgs saraksts, bet vienam vakaram der.

CD: Korn - The Path of Totality

Sen neesmu izteicies par muzikālajiem albumiem, tāpēc izmantošu iespēju saņemt komentārus iz sērijas "tu taču esi pilnīgi dumjš", jo būšu saraudinājis kādu no DūbStēpistiem... vai arī kādās citās vietās.

Sāksim ar to, ko visi jau zina. Sintētiskākais Korn albums viņu pastāvēšanas vēsturē, kas "true" Korn faniem liek atvemt žulti un "urrā" saucējus saukt nepieklājīgos vārdos. Let's face it, tad kad Korn parādījās, lomas bija mainītas, un jaunizceptie Korn fani ar visu savu modīgo Nu-Metal bija tie kājām mīdāmie tārpi. Tagad, izrādās, ka repojošie rokmūziķi ir pārkāpuši kaut kādus principus. Pats Deivis vēl pirms albuma izdošanas izteicās, ka elektronikas skatuve viņam patīk labāk, jo tanī "panku" skatuvē viņi bija kā baltās vārnas, un bija visu laiku jātaisnojas par kaut kādiem principiem. Tagadējais klausītājs ir atvērtāks un bez ideoloģiskām pretenzijām. Nu, un visbeidzot pēc kaut kādiem tur žurnāliem vai internetiem šis albums esot 2011. gada alfa un omega. Vai pat Rolling Stone nebija tas, kas kaut ko tādu apgalvoja?

Labi, štrunts ar visām modīgajām lietām, atgriezīsimies pie iemesla, kādēļ es vispār nolēmu izteikties par šo albumu? Lai gan nē, tieši par modīgajām lietām kā reiz arī ir runa. Tātad, paklausījos es albumu vienreiz - ir ok. Otro, trešo - nu jā, ja alerģiju neizraisa visi tie tirkšķi, piesieties nav kur. Galu galā, Reznors jau būs pieradinājis mūs pie tā, ko ar kabeļu un spuldzīšu palīdzību iesāka Emersons, Leiks un Palmers. Paklausoties šo visu vēlreiz pēc kādas pauzītes, šķiet jau pavisam labi, un teju gribās to visu ierindot kādā tradicionālākā žanrā, kā piemēram industrial rock. Piemēram, Way Too Far ar visiem bekiem vispār ir teju NIN. Deivisa īpatnēji melodiskā balss ir tik stabila vērtība, ka varētu apgrozīties biržā. Vienvārdsakot, Korn ir un paliek Korn, ar visām savām Korniskajām dziesmām, lai arī skanējums ir modernāks un nepierastāks. Un te nu tā daudziem hipsteriem briesmīgā atziņa: kāds nafig Dub-Metal? Tā vien gribās teikt, ka Dub Step nav nemaz mūzikas žanrs. Tas ir skaņas apstrādes vai sintēzes paņēmiens, ar kaut kādām pašiem vien zināmām raksturīgām īpašībām. Tā pat kā filma ar 3D efektu nepārstāj būt par filmu, tā pat piepičkājot Korn ar jocīgām skaņām, tas vēl nenozīmē, ka ir radies jauns žanrs. Same good old Korn.

Bottom line - par šedevru es šo albumu nesauktu, bet katrā ziņā kaut kas ievērības cienīgs tas ir, un nav nemaz slikti, ka tāds ir parādījies, nevis vēl viens albums ar visu to, kas jau ir zināms un dzirdēts. Tādiem pie datoriem piecos līkumos sakumpušiem, vadiem apkārušamies un cipariņus bīdošiem ofisa žurķiem kā es būs kā rezi, lai nebūt jābakstās pa jūtjubi, un apkārtējie ar savām telefonsarunām arī netraucētu.

Notikumu apskats: decembris

9. decembris un slavenais klubs Melnā Piektdiena. Rīgā viesojās metālisti no Baltkrievijas. Uz pirmajiem iesildītājiem nepaspējām, bet pašmāju Heaven Grey gan izdevās redzēt. Verons (tas, kurš patiesībā ir Ervīns) iepriekš bija redzēts bez basa, kā arī čellu neatminos redzējis. Bet nu jā, tagad jāiet uz Intrumentu koncertiem un Palladium, tāpēc vietējā andergraunda jaunumiem un tenkām netiek aktīvi sekots, un starp koncertiem arī kāds brīdis paiet. Bet par grupu - šķiet, ka man laikam patīk vairāk tas, par ko Heaven Grey varētu kļūt. Verona grupa, kura, kā baumo, vairs nemaz nepastāv, šķita daudzsološa. Uz doto brīdi Heaven Grey man atgādina britu kāzas: "Something old, something new, something borrowed, something blue..."

Kas attiecas uz cienītajiem viesiem no Baltkrievijas, Gods Tower piemīt kaut kāds primitīvs šarms. Es, protams, nerunāju par grupas vokālistu. Spēlē viņi kaut kādu rokmetālpanka eklektiku, bet dara to ar tādu aizrautību, ka spēj iedvesmot arī publiku uz beznosacījuma jautrību. Man mīļākais personāžs - ģitārists mikimausis. Es gan cenšos likt bildes ierobežotā skaitā, lai nekļūtu pārāk apnicīgs, bet tās sejas izteiksmes plikpaurainajam duracell zaķītim diži neatpalika no Patona (Mike Patton) gorīšanās. Vienvārdsakot, ar vikingpankiem, kuriem līdz jūrai tā patālu, muzikāli viss bija kārtībā.



Nu, un jau nākamajā dienā, 10. decembrī, bija jāskatās tiešraides, jāklausās radio u.t.t., lai uzzinātu, ka visas biļetes uz Arēnu Rīga ir izpirktas, bet dažas biļetītes tomēr vēl varot dabūt. Bet pats galvenais, bija jāiet uz pašmāju jaunizcepto supergrāvēju Instrumenti lielkoncertu Rīgā. Forši, superīgi, oriģināli, krāšņi - to visu jau es esmu stāstījis, tas viss sāk jau mani garlaikot pašu, un nekas šinī jautājumā nav mainījies. Mainījies ir tas, ka grupai Instrumenti nu bija iespēja nozibsnīt ar vērienu, un bija nedaudz bažas, vai lielajam zibsnim pietiks lādiņa? Un te, redz, sajūtas bija mazliet dalītas. No vienas puses šķita, ka nu tik dzirksteles šķīdīs, bet beigās prasījās vēl. No otras puses, pieejot jautājumam racionāli, Instrumentiem priekšnesuma ziņā pagaidām neviens nespēj tuvoties. Joks tanī, ka Instrumenti latiņu ir pacēluši augstu jo augstu ne tikai citiem, bet arī sev, un tādēļ rodas ekspektācijas, ka katru mīļu minūti tevi pārņems tāds "wow", ka visu koncerta laiku tu stāvēsi vaļā pavērtu muti. Bet bija gan gaismiņas, gan burvju mētelis, gan milzu gliemezis, gan ērmīgs orķestris, tādēļ bez "wow" neiztika. Arī nodrillētās Instrumentu dziesmas skanēja mazliet savādāk. Īpaši jau interesants likās elektronikas un dzīvo pūšamo instrumentu apvienojums, kas parāva vaļā vienu dimensiju vairāk. Vienvārdsakot, bija smuks un trekns punkts uz "i", un uz brīdi vajadzētu ielikt Instrumentus plauktiņā, lai atpūšas, un tad jau ar jaunu sparu.



29. decembris atkal vilināt vilināja ar Arēnu Rīga. Šoreiz sanāca tā, ka tiku parauts agrā bērnībā, kad populāri bija Smokie, un kaut kur pa ausu galam bija dzirdēta arī Bonnijas Teileres balss. Vienvārdsakot, kaut kāds veco hitu radio, kur praktiski visas dziesmas ir zināmas, tikai dzīvajā. Sākumā Bonnija Tailere sērsirdīgi uzdziedāja savas dziesmas, no kurām lielākā daļa bija par romantisko. Skanēja arī Simply the Best, kas vairāk pazīstama Tīnas Tērneres izpildījumā. Bija, protams, arī Eclipse, un pilnīgu histēriju izraisīja fināls ar kinomotogrāfā iemīļoto I Need a Hero.

Pēc 30 minūšu pauzes, turpinājums bija vēl graujošāks. Singlus birdināt nāca Kriss Normans ar savu grupu. Pēc enerģiska ievada, sekoja melodisks iestarpinājums, lai nobeigumā nobērtu padzīvojušos klausītājus ar tādiem hītiem, ka viss sēdošais parters pārsteidza apsardzi nesagatavotu, un ar sparu cēlās kājās un devās pie skatuves. Atkal jau, dziesmas nemaz neuzskaitīšu, jo tad būtu jānosauc visas, kā arī daudzas no tām ir zināmas teju no galvas, nemaz nezinot šo dziesmu nosaukumus. Vienkārši ierakstam YouTube Smokie un lieta darīta. Tāds, lūk, gada noslēgums.

Gads gan vēl nav beidzies, tāpēc iespējams rīt būs jādodas uz korporatīvo ballīšu pieprasītāko vietu, Palladium, lai klausītos Austru, ja nemaldos. Bet, ja būs iekāriens bildēt, noteikti reportēšu.

Teju ir noslēdzies vēl viens gads, un varu paziņot, ka noslēdzas arī mana māžošanās ar nosaukumu "notikumu apskats", kas sen jau ir pārvērties par pasākumu, kas tiek vilkts no sevis kā ar knaiblēm. Emocijas jāgāž ārā kamēr karstas, nevis jātaupa rītdienai. No kā arī tik daudz ironijas par notiekošo. Fotoaparātu gan vēl neesmu aizmetis pret sienu, tādēļ gan jau kāda bildīte šeit turpinās parādīties.

FOTO: Heaven Grey un Gods Tower klubā Melnā Piektdiena

Notikumu apskats: novembris / decembris

Novembris

3. novembrī uz Rīgu bija atbraukušas kārtējās leģendas. Neesmu sevi jebkad uzskatījis par Amorphis fanu, taču tikko izraku no krājumiem 1993. gada albumu. Kaut kāda iemesla pēc man tomēr šī grupa ir likusies piefiksēšanas vērta, un jāteic šis ieraksts man laikam patīk labāk nekā pats koncerts. Ok, nav jau tā, ka nemaz nepatika. Mūzika kvalitatīva, skaņa bija kārtībā, vokālists atraktīvs, rūcamais iekšā viņam labs, bet to laumiņu un vienradžu tomēr varēja būt mazāk. Bet, hei, es kaut ko teicu par kvalitāti? Arī meitenēm kaut kas ir jāklausās, un neuzskatu, ka esmu nometis laiku zemē apmeklējot šo koncertu. Es vismaz nebiju uz Kiviča grāmatas prezentāciju, ar pretenzijām uz mūzikas pazinēju.

Skyforger albuma Kurbads
prezentācijas koncerts,
Sapņu Fabrija, 2010-MAI-08

11. novembra krastmala attiecīgajā datumā. SIA Radikal beidzamo dziesmu dzirdēju no Latvijas Okupācijas muzeja otras puses. Toties uzspēju kā reizi, lai sarokotos ar pazīstamiem cilvēkiem, nogaršot kaut ko garšīgu, un noklausītos Skyforger. Šoreiz daba pret skaņu bija saudzīgāka, bet galvenais jau bija atmosfēra. Nu, tā, pa sirsnīgo, ar vecām un jaunām dziesmām. Un vispār, kam es to stāstu? Vienvārdsakot, bija visi, kam tur bija jābūt. Vecajiem Skyforger faniem tā īsti nav biji iemesla vilties, un ar Kurbada iznākšanu to skaits tikai vairojies. Nu, es domāju jaunieši sākuši klausīties Skyforger, bet, ko tur liegties, arī daudzi no vecajiem neizbēgami ir vairojušies, ar to, kas nu bija sanācis, ņēma līdzi uz koncertu.

Dzelzs Vilks klubā Kabata,
Spīdolas vakars, 2009-NOV-11

21. novembrī Dzelzs Vilks prezentēja savu jauno albumu Dzīvnieks Pilsētā. Artelī. Spēlēja, dejoja. Nu, kad būs albums, redzēs. Dzīvajā izklausījās pēc tāda... Dzelzs Vilka. Pa rādžiņu, kā reizi, tiek kruķīts retoriskais jautājums, "kāpēc ar mani, kāpēc tu drāzies", bet vēl ir savdabīga dziesma par... sesku? (Ar otro piegājienu uzrakstīju pareizi). Bet disku intereses pēc noklausītos.





Decembris 

Nu, par cik decembris nebūt nav iestājies vakar, garām ir palaisti, teiksim, Sanctimony ikgadējais pasākums, vai arī, piemēram, Iļģu 30 gadu jubilejas koncerts. Bet kas nav palaists garām?

Kilkim Žaibu 2010

9. decembrī klubā Melnā Piektdiena kārtējie Kilkim Žaibu laureāti mākslinieki brauc uz Rīgu uzdziedāt. Kur tad citur? Nevarētu teikt, ka esmu redzējis daudz baltkrievus šai pusēi spēlēdam. Parasti jau problēmas ar vīzām un tur esošo režīmu. Atgādināšu, kā ziņo prese, mēs jau kādu laiku esam Eiropas savienībā, mums ir saistošs Šengenas līgums, un Baltkrievijas demokrātija Eiropas Savienībā nav atzīta par gana demokrātisku. Kas zin, varbūt drīz tai sekos Krievija. Bet ne par politiku stāsts. Gods Tower, lai arī rada asociācijas ar Sargtorni, tomēr galīgi nav apgarotas večiņas, kas tirgo grāmatiņas. Kā rakstīts uz pagoniem - Pagan Folk Doom Metal. Nu, lai neizmežģītu smadzenes, es teiktu hevī metaļ, as visu Iron Man kaverversiju. Nu, tāda grupa - rokenrols, ar visām no tā izrietošajām, līdz ar ko ir piedzīvojusi neizbēgamas sastāva maiņas. Savdabīgs kolektīvs.

10. decembris būs kultūrpasākumiem bagāts. Vispirms krogā, bārā, vai vienkārši dzertuvē Aptieka grupa Malduguns prezentēs savu albumu Pēddzinis. Pirmo pēc kārtas. Sāksies pasākums 18.00.

Instrumenti albuma TRU prezentācijas
koncerts, Sapņu Fabrika, 2011-AUG-30

Tajā pašā 10. decembrī Arēnā Rīga pulksten 20.00 sāksies grupas Instrumenti Rīgas lielkoncerts. Nu, ko tur daudz lai saka? Drošvien būs uh, un eh!


Kas attiecas uz decembra otro pusi, drošvien, viss tā pat ir skaidrs. Visdrīzāk kaut kur varēs aiziet uz Olgas disenīti, paklausīties kādu garīgu muzīku, iedzert karstvīnu, apēst mandarīnu un nodziedāt džinglbelli. Izturību.

Amorphis klubā Melnā Piektdiena

Atraktīvs jaunietis.

Notikumu apskats: oktobis / novembris

Oktobris

Par koncertu 8. oktobrī Melnajā Piektdienā daudz nav ko teikt. Aizņemta sestdiena, un nebija vēlmes ļoti iedziļināties. Negura, protams, nospēlēja labi, lai arī performance līdz Kilkim Žaibu līmenim neaizvilka. Toties spranda stīva bija vēl nedēļu. Vienvārdsakot, vairāk tāds satikties, parunāt pasākums izvērtās, un iesildītāji ar dzirdēti tik ar vienu ausi.

15. septembra sestdienas viens no pieturpunktiem bija koncertzāle Palladium, lai paklausītos Annas Kalvi priekšnesumu Rīgas publikai. Šai pašā dienā, braucot uz Jūrmalu, bija mēģinājums iepazīties ar Kalvi daiļradi ierakstā. Secinājums - tik vienmuļi, ka meditēšanai mīkstos pēļos der, taču galīgi nepalīdz koncentrēties un saglabāt možumu, piemēram, pie stūres. Diezgan pamatoti bija gaidīt, ka dzīvais priekšnesums nebūs tik duļķaini vienmuļš. Cerības, protams, attaisnojās.

Šansons, drone, kantrī, Tarantino filmas saundtreks? No viskautkā pa kripitai. Pat padomju Brēmenes muzikantus varēja saklausīt. Spēcīga balss, viena ģitāra, daudz perkusiju, īpatnējas lirikas - tas viss uzprasījās uz to, lai tas tiktu nodēvēts par inteliģentu vai alternatīvu mūziku, lai gan pašas mūzikas, personīgi man, bija mazliet par maz. Drīzāk tāds dzejas deklamējums ar muzikālajām iestrādēm, kuras varētu pārtapt par dziesmām, ja piestrādātu pie muzikālā materiāla. Tas gan varētu laupīt mistisko auru. Vēl, nenoliedzami, mūzika bija ļoti sievišķīga, ko lielā mērā arī pierādīja atnākusī auditorija. Priekšnesuma beigās pietrūka vienīgi balta vienradža vai Pegaza parādīšanās uz skatuves, un pa brīdi piesauktais "devil" nespēja kliedēt šo uzburto margrietiņu smaržu. Ja es meklētu girly-rock, Garbage joprojām būtu mana izvēle.

Toties, vēl bez sarkanās bestijas uz skatuves, varēja pavērot otras daiļā dzimuma būtnes ņemšanos ar perkusijām un īpatnēju mūzikas instrumentu ar plēšām un taustiņiem. Nedz izlikšos, ka es zinu šī instrumenta nosaukumu, nedz arī papūlēšos to sagūglēt, bet īsumā gandrīz akordeons, tikai novietots uz galda guļus. Bet kopumā, koncerts un koncertzāle piestāvēja viens otram. Pirmais iespaids par par Palladium - cērtams kociņš. Ja vēl uz skatuves būs izdevība redzēt kaut ko enerģiskāku, ne tikai mirējus un raudātājus, tad jau varēs piedot arī Tuborg, kā vienīgo dzērienu, kas tuvināms alus nosaukumam.

21. oktobrī bija jādodas uz klubu Godvil, lai paklausītos baltkrievus Lyapis Trubeckoy (Ляпис Трубецкой). Grupas līderis jau kādu laiku ir atmetis kaitīgos ieradumus un pievērsties veselīgam dzīvesveidam. To var novērot ne tikai pēc izmaiņām ārējā izskatā, bet arī pašironiskajos dziesmu tekstos. Arī dziesmas kopumā ir mainījušas salīdzinot ar deviņdesmitajiem gadiem, un problēmas ar alkoholu ir nomainījušas problēmas ar režīmu. Grupas koncerti Baltkrievijā ir aizliegti, dziesmas Grai (Грай) un Belarus Freedom ir aizliegts Baltkrievijā atskaņot, kā arī Mihaloks (Сергей Михалок) ir saņēmis uzaicinājumu uz prokuratūru, visdrīzāk, sakarā ar izteikumiem intervijās beidzamā laikā. YouTube var sameklēt, ja ir vēlme.

Lai vai kā, šī grupa ar stāžu ir garā jauna un spirgta. Varbūt, vienīgi, viedāka par koncerta vidējo apmeklētāju. Ska, regejs, panks, roks – tas viss bija enerģiski, sirsnīgi un, varbūt, arī nedaudz dusmīgi. Protests izskan ne tikai pret konkrētām personālijām, konkrēto situāciju atsevišķā valstī, bet arī pret garīgu degradāciju un notrulināšanos kā tādu. Dziesmas no „vecajiem, labajiem laikiem” koncertā neizskanēja, un izskatās, ka grupa izvairās no šī perioda un pajoliņu imidža, kas gan ir izskanējis arī intervijās. Toties bija iespēja izglītoties postpadomju telpas alternatīvā skatuves vēsturē, jo grupas repertuārā ir parādījušie vairāki dažādu žanru kaveri. Vienārdsakot, grupa dalījās ar svēto dvēseles liesmu ar tiem, kas dvēselē palikuši jauni, un atsevišķiem divdesmitgadīgajiem onkuļiem būtu ko pamācīties no šiem jauniešiem, kas iesoļojuši pusmūžā. 

Novembris

2. novembris - 30 seconds to Mars Arēnā Rīga. Kā šodien pusaudži sāks Helovīnot, tā trešdien beigs Marsot. Cerams, ka slēgtās telpās šīs grupas priekšnesumi ir krāšņāki. Ja ne, laikam jau Eiropas provincēm tāds nepienākas.

3. novembrī ceļš atkal mērojams uz Melno Piektdienu. Tur uzstāsies grupa ar stāžu Amorphis. Šiem jūnijā jauns albums esot. Nemetīšos par lielu grupas fanu, bet vārds pats par sevi predefinē to, ka vajadzētu aiziet. Savulaik Skyforger, pēc koncertturnejas pa Somiju, ir spēlējuši Amorphis kaveru (kurai dziesmai, neatceros, neprasiet). Domājams, tas tomēr nav iemesls, kāpēc Amorphis iepriekšējais albums saucās Skyforger?

10. novembrī rokgrupa Laime Pilnīga ir nolēmusi uzstāties akustiski. Jeb MTV paaudzes terminoloģijā - unplugged. Koncerts „Laime Pilnīga unplugged under the parachute" notiks Artelī. Nav pati pazīstamākā grupa, bet galīgi par zaļiem gurķiem arī nenosauksi. Varētu būt vērts.

11. un 18. novembrī grupas Skyforger un SIA Radikal apvienos savus spēkus jaunatnes audzināšanā, un abos valsts svētkos sniegs koncertus. Lāčplēša dienā grupas koncertēs Rīgā, Strēlnieku laukumā. Pieredze rāda, ka vēja brāzmas spēj lauzt ne tikai kokus, bet arī skaņa ir visai materiāla lieta, un var tikt aiznesta projām, tāpēc manī ir zināmas bažas par to, kādi aparāti būs uzstādīti Ušakova priekšnamā koncertam, kurā tiks slavināti varonīgo latviešu vārdi? Taču, domājams, klubā Fontaine Palace valsts dzimšanas diena tiks nosvinēta pienācīgi, un pilnā sparā.

Un vēl simt un viens koncerts, bet dod dievs vismaz uz diviem no šiem aiziet.

Albumi

Slinkums liels, un kamēr uz galvas neuzkrīt, neesmu īpaši iesprindzis pat painteresēties, kur nu vēl noklausīties. Drillēju vecos gabalus. Bet šis tas ir dzirdēts.

Ляпис Трубецкой - Весёлые Картинки. Tā arī nesapratu, ir albums iznācis taustāmā formā, vai nav, bet lejupielādei grupa to jau izlikusi bija martā. Nu, pēc ziedojuma principa. Ja salīdzina ar dažiem iepriekšējiem, šis albums ir tāds liriskāks. Dziesmas ir ļoti dažādas. Tai skaitā šinī albumā ir Lukašenko nemīlētais Grai (Грай), kā arī kaverversija dziesmai Afrika no grupas Комитет Охраны Тепла. Kontrasti mulsina, bet dziesmas, jāatzīst, spēcīgas.

Red Hot Chili Peppers - I'm With You ir izraisījis vislielāko pārsteigumu. Pirmais singls, lai arī šķita dīvains, tomēr likās ok. Albums, lai cik gaidīts, kopumā šķita tik vienmuļš, ka vajadzēs saņemšanos, lai noklausītos līdz galam. Ok, ko tad es gaidīju, jo lai vai cik rock birkas kabinātu, popmūzika paliek popmūzika. Bet bija taču, kādreiz. Bija! Būtu tad labāk Navarro atpakaļ ņēmuši.

Nightwish - Imaginaerum būšot pieejams jau novembra sākumā. Kā jau minēju iepriekš, šis ir konceptalbums, un būšot arī filma. Pretendenti uz promo diskiem jau to ir nosaukuši teju pa gada albumu. Cik līdz šim ir sekots līdzi, grandiozumu just var uzreiz, bet ir nedaudz bail no pārlieka naivuma.

FOTO: Anna Kalvi klubā Palladium

Bez plašākiem komentāriem - tāda mūzika dumpinieciski, romantiskām sievietēm. Diezgan statisks priekšnesums. Kontrastam divas bildes no Roskildes, kur priekšstats radās par kaut ko dzīvāku un roķīgāku.

Autortiesības: Godmaņa filmas

Sakarā ar Guntara Rača izteikumiem savā kabatas portālā doremi.lv, kuriem mediji pievērsa pastiprinātu uzmanību, kurā Račs pauž savu sašutumu par, nu jau divreiz, bijušā premjerministra Godmaņa izteikumiem par filmu lejupielādi, ir vēlme Guntaram iebilst. Sāksim ar Guntara viedokli.

Ivars Godmanis nelegāli lejupielādē filmas


"Vakardienas LTV raidījumā -spēlē "Es varu būt premjerministrs" bijušais premjers Ivars Godmanis atzīstas, ka ir nelegāli lejupielādējis filmas.


Tad seko skaidrojums, ka lejupielādēt nelegāli filmas nav nekas krimināls, ja tās tiek lietotas tikai privātām vajadzībām. Visa zāle piekrīt, māj ar galvām un smejas un ar paceltām rokām apstiprina, ka dara tieši tāpat. Godmanis turpina '"Ja es tās filmas pavairotu un pārdotu tālāk, tad gan varētu runāt par kriminālām darbībām".
No tā mēs varam secināt, ka zagtas mantas iegūšana un bezmaksas lietošana nav nekas krimināls. Kā būtu, ja es paņemtu cienījamā Godmaņa automašīnu un izmantotu to personīgām vajadzībām un piedāvātu to bez maksas lietotot arī visiem citiem, kam rodas tāda personīga vajadzība? Vai es kādam būtu ko nodarījis pāri? Vai manas nesavtīgās darbības būtu kriminālas? Sekojot bijušā premjera loģikai, nē. Es taču to lietoju tikai savām personīgajām vajadzībām un tālāk nevienam nepārdevu.
Tas viss būtu komiski, ja vien to nesacītu kāda augsta , lai arī bijusī, valsts aumatpersona un šī brīža Eiropas parlamenta deputāts.
Tas, ka tas notiek, ir vispārzināms fakts. Taču apgalvot, ka tas ir normāli, nozīmē šādas darbības atbalstīt un teikt, ka neievērot likumus un citu cilvēku tiesības par savu darbu saņemt atlīdzību, tas ir normāli.
Varbūt arī " mazliet nemaksāt" nodokļus ir normāli? Varbūt "mazliet nozagt" no valsts ir ok?
Varbūt tieši tāpēc mēs esam tur, kur mēs esam?" 


Guntars Račs


Autortiesību jautājums ir tāds, kur joprojām ir vieta spekulācijām un viedokļu sadursmēm. Iemesls tam ir banāls. Autortiesību likumdošana, par patērētāju prātiem nemaz nerunājot, nespēj tik līdzi straujajam tehnoloģiskajam progresam. Šeit pat piemērus minēt ir lieki. Tad nu šis ir brīdis izvēlēties, kurā frontes pusē nostāties. Tā ir tāda pati izvēle kā izvēle starp demokrātiem, vai republikāņiem, bioloģisko lauksaimniecību, vai rūpniecisko lauksaimniecību, lētu elektrību, vai efektīvu tās izmantošanu. Man viedoklis autortiesību jautājumā ir diezgan vienkāršs - upe pret kalnu netek. No tā arī turpmākie spriedumi.

Guntaram ir sāpīga auto zādzības tēma, tāpēc viņš nekautrējas to izmantot savā retorikā. Kā var izlasīt portālu komentāros, daudzi ir norādījuši uz acīmredzamu atšķirību starp auto un autoru darbu - auto nevar nokopēt. Vismaz ne tādā izpratnē, kā video failu. Tanī brīdī, kad Guntaram izdosies nokopēt Ivara auto, varu derēt, ka Ivaram nebūtu nekādu pretenziju pret to, ja Guntars lietotu šo kopiju. Cilvēki ir gājuši arī tālāk, un apgalvo, ka viņiem nebūtu iebildumu, ja no viņu auto tiktu pavairots arī desmitkārtīgi, un kopijas lietotu visi, kam nav slinkums. Kādēļ? Jo auto īpašniekam nebūtu nodarīta nekāda skāde, kamēr viņa brīvā lietošanā paliek auto oriģināls. Tādēļ salīdzināt auto īpašnieku ar autortiesību īpašnieku ir nevietā. Varam pafilozofēt arī tālāk. Neņemot vērā ekoloģijas un sastrēgumu jautājumus, vai tas, ka jebkurš cilvēks varētu pavairot auto to nokopējot, tas ir labi, vai slikti? Manuprāt, tas būtu fantastiski. Tomēr ir viena ieinteresētā puse, kas būtu ļoti apbēdināta par šādas iespējas parādīšanos. Tā ir auto industrija. Viņu traģēdija būtu tā, ka būtu jāver ciet rūpnīcas, jāatlaiž darbinieki, vai arī jāsāk ražot, piemēram, koka ķeblīši. Briesmīgs pārmaiņu un nestabilitātes periods, kas nestu lielus zaudējumus. Ciestu arī inženieri, dizaineri un citi cilvēki, kas ir iesaistīti jaunu auto izstrādē, jo arī viņi zaudētu stabilu peļņas avotu. Cik ilgi? Kamēr neparādītos kāds uzņēmīgs cilvēks, kas mācētu pārdot jaunu auto dizainus. Visiem gluži vienkārši būtu apnicis kopēt vienu un to pašu auto. Un ticiet man, apniktu jau pēc pus gada. Paskatieties kādas rindas veidojas pēc jaunāko modeļu telefoniem.

Notikumu apskats: septembris / oktobris

Septembris

Atzīšos, pirms došanās uz filmu Pearl Jam Twenty, 20. septembrī, neko daudz par grupas Pearl Jam dalībniekiem nezināju. Es pat ļoti ilgi nezināju, ka tas ir grunge, jo klausījos es vienkārši rokmūziku. Tādēļ filma deva iespēju man ielūkoties grupas vēsturē un mūziķu sejās. Toties es zināju dziesmas. Morāle? Drošvien morāles nav, vien tik daudz, ka man bija interesanti paskatīties, kas ir tie cilvēki, kas ir radījuši to mūziku. Tā teikt, saņēmu atbildes uz nekad neuzdotiem jautājumiem - kas, kad un kāpēc?

Bet vēl bez tā, ka filma man patika, filmu varētu raksturot kā sērīgi pozitīvu, un pavisam noteikti arī emocionālu. Filma par to, no kurienes tam visam aug kājas, par notikumu virkni, kas grupu ir novedusi līdz šodienai, par grupu, kas bija un ir savādāka, salīdzinājumā ar citām. Filmā nav seksa, narkotiku un tā rokenrola, kas ir aiz skatuves. Bet filmu noteikti jāredz, īpaši jauniešiem, kas sapņo tikt līdz zvaigznēm debesīs. Filma ir par patiesumu un mēģinājumiem nepazaudēties pēkšņās slavas priekšā. Slavas, kas nākusi tieši pateicoties patiesumam. Kā mēs zinām, ne visiem toreiz tas izdevās.

Oktobirs

Jau sestdien, 8. oktobrī, aizejot uz klubu Melnā Piektdiena, būs iespēja dzirdēt frāzi: "We are Negura Bunget from Transylvania". Kas gan nav gluži taisnība, bet Rumāņi viņi nudien ir. Tāda multiinstrumentāla atmosfēriska black metal grupa, ar mainīgu sastāvu, un tradicionāliem mūzikas instrumentiem. Kā stāsta zinātāji, no vairākiem dzirdēties koncertiem, tieši koncerts Melnajā piektdienā iepriekš ir bijis viens no labākajiem.

Tie, kas nav bijuši uz Palladium nobirdināt asaru Dēmiana Raisa mūzikas pavadījumā, var pretendēt uz Kaiser Chiefs 12. oktobrī. "Rubī, rubī, rubī" esot iekļuvusi kaut kādā tur lipīgāko popdziesmu topā. Laikam ar to pietiek. Pieņemu, ka vēl strēķītis dziesmu arī ir zināms, ja radio aparāts nav svešs. Nu, bet ja tu klausies radio LOL, tad jau, laikam, tev jau biļetes ir ķešā. Pārējām tumšajām dvēselēm es, laikam, nemēģināšu iestāstīt, ka tas ir kaut kas obligāti apmeklējams.

Vai esat bijis klubā Godvil? Nē? Tad to var mēģināt darīt 21. oktobrī. Rīgā viesosies baltkrievu ska-punk grupa Ляпис Трубецкой (Lyapis Trubeckoy). Ja jāmēģina raksturot žanrs, tad ska meets punk rock meets "mūzika iereibušiem cilvēkiem" (jebšu Labvēlīgais Tips). Bet vispār, grupa ir tik sena kā šī pasaule, vai vismaz postpadomju ēra noteikti, tāpēc ir jābūt vakar beidzot nolikušam malā trijdeksni, lai nezinātu vismaz par šādas grupas eksistenci. Kas attiecas uz ska, tad tas vairāk izpaužas grupas daiļrades 21. gadsimta daļā. Katrā ziņā mūzika cilvēkiem ar ironisku attieksmi, pancisku vienkāršību un vēlamas arī krievu valodas zināšanas. Baltkrievu? Nu, varēs kaut kā arī iztikt.


Lai jūs nepadomātu, ka grupa ir prasti krievu gopņiki, viņiem ir arī nopietnākas dziesmas, ne tikai visāda ālēšanās.

Ja nu gadījumā man atkal ir slinkums, vai rodas kāda kavēšanās, pieminēšu, ka pašā novembra sākumā būs arī gaudojošais 30 Seconds to Mars. Vienvārdsakot, nemanāmi ir atnācis rudens, un varu derēt, ka ir vēl miljons koncertu, par kurus es esmu gluži vienkārši aizmirsis pieminēt.

Albumi

Pavisam īsi. Sepultura - Kairos. Neredzu iemeslu slavas dziesmām, jo tāds godīgs old-school metāls vien ir. Lasīju viedokli, ka, salīdzinot ar Soulfly jauno plati, šis esot šedevrs. Nezinu gan. Soulfly, manuprāt, tomēr to visu thrash bīda uz priekšu, nezaudējot seju. Sepultura nu tik ļoti baidās pazaudēt seju, ka ekspluatē savu vārdu un klasisko death un thrash. Bet citādi nav slikti, un ņemot vērā, ka A-lex dēļ sava koncepta bija pirmais albums, pēc Maksa bonifācija brīvdienām, kuram es pievērsu uzmanību, tad šis pat neliek neizpratnē šķobīt ģīmi.

Opeth - Heritage. Grūts albums. Itkā jau Opeth, "uh" un "eh", un nevar noliegt, ka tur kaut kas ir, bet tāda aizgrābiena kā Blackwater Park nav. Labi, nevajag, protams, mušas jaukt ar kotletēm, bet ko tur padarīsi - ja ir viens labs albums, tad ir, un visu gribās mērīt pēc viņa. Bet... jāpaklausās vēl. Ir diezgan maz klausīts, un, drošvien, šim transgalaktiskajam lidojumam vajag ļauties kādos komfortablākos apstākļos bez stresa un ārējiem kairinātājiem.

FOTO: Instrumenti albuma prezentācija

Notikumu apraksts: jūlijs, august / septembris

Apsveicu visus ar reibušo pusaudžu dienu, kas uz vakarpusi kritīs kā lapas no koka. Tātad, festivālu sezona ir cauri pavisam galīgi un neatgriezeniski, un ir laiks rausties iekšā šauros un tumšos klubos baudīt subkultūras.

Vasaras otrā daļa

Salacgrīva, Positivus un daudz dīvainu grupu. Jūru šogad uz brīdi redzēju no kalniņa. Divās dienās nobraukti padaudz simti kilometru. Tā spilgti palicis atmiņā King Charles kāpiens skatuves konstrukcijās, un nez kādēļ asociācijas ar Kravicu jaunībā. Mūzika dzīvajā šķita interesanta. YouTube gan lika vilties, bet kopumā interesanta popkultūras parādība. Vēl viena ne mazāk dīvaina apvienība bija OK Go, kas esot slavena ar saviem videoklipiem. No videoklipiem esmu vien redzējis nesen iznākušo video ar Muppet Show, bet dzīvajā patika enerģija ar ko krāsainie vīriņi ņēmās uz skatuves. Šķiet vēl ko piebilst nav ko. Positivus kā Positivus. It kā solīju bildes, bet nu jau, drošvien, atstāšu nākamā gada festivāla ieskandināšanai.

Trāķos, savukārt, notika Roberta Plāna un Band of Joy koncerts. Nebija nekāds Led Zeppelin, protams, bet ko tādu gaidīt, manuprāt, bija arī lieki. Ļāvos pārsteigumam. Un, lai arī kantrī un blūzs nav manu mīļāko žanru sarakstā, tomēr tajā Amerikas dienvidnieku trinkšķināšanā kaut kas ir. Ban of Joy iedvesa jaunu dzīvi diezgan vecām un pazīstamām dziesmām, to skaitā arī dažām Led Zeppelin dziesmām. Plānts ar savu zvaigžņoto pavadošo grupu, protams, bija vakara zvaigzne, kas Trāķu pils salu uz laiku emocionāli pārcēla uz Amerikas dienvidiem, taču patīkami pārsteigumi sagaidīja jau tad, kad uz skatuves kāpa brāļi Dikinsoni. North Missisipi Allstars, šķiet, ir spējīgi mūziku izspiest no jebkā, kam ir stīgas. Arī no cigāru kārbas un kaut kāds bundžas. Un, jā, lieliskam skanējumam pietiek arī ar diviem cilvēkiem, un daudzskaitlīga grupa nav obligāta prasība.

Otrdien, 30. augustā, norisinājās uzreiz divi albumu prezentācijas koncerti. Lai piedod Red Hot Chili Peppers, bet dzīvā mūzika tomēr vilina vairāk, tāpēc devāmies uz Sapņu Fabriku, kur pašmāju Instumenti teica pateicība vārdus visiem, kas piedalījās jaunā albuma "Tru" tapšanā. Paši Instrumenti apgalvoja, ka "Tas nav koncerts", taču dziesmas tika spēlētas. Bez tam tika rādīti video, izziņots koncerts Arēnā Rīga, un celebrēt šo visu notikumu atnāca diezgan daudz cilvēki. Principā, kulturāls cilvēks noteikti nepalaidīs garām faktu, ka Instrumenti kaut ko ir paveikuši. Tāds priekšstats radās. Instrumenti, savukārt, atkal spēja izdomāt kaut ko jaunu, tādēļ dziesmas tika prezentētas pat uz veselām divām skatuvēm. Kas attiecas uz pašu albumu, par to vēlāk.

Septembris


Forum Cinemas atkal ķērušies klāt populārajai mūzikai. Red Hot Chili Peppers koncerts ir garām, taču 20. septembrī tiks rādīta dokumentāla filma Pearl Jam Twenty. Principā nosaukums izsaka visu.

Savukārt jau rīt, 2. septembrī, Melnā Piektdiena atklās koncertu sezonu. Spēlēs Diseim, Katalepsija, Opifex, Frailty un Relicseed. Būs arī Metal Karaoke.

Albumi

Instrumenti - True. Disks ar kvalitatīvu mūziku, kas satur daudziem jau zināmu dziesmu kompilāciju. Ja vien tas nebūtu pirmais albums, teju vai gribētos teikt, ka tas ir Instrumentu best-of. Bet par cik tas tomēr ir pirmais albums, tad jāteic - viss tas labais, kas ir Instumenti, ir šinī albumā. Vismaz no mūzikas ierakstu viedokļa.

Vēl viena pašmāju debija ir Grondh ar savu Necilvēks. Neesmu gan vēl dzirdējis, bet no tā ko esmu dzirdējis, interesē dzirdēt (jā, es to speciāli). Var jau smīkņāt, bet man tas lēnais un smagnējais black patīk. Un atzīsim, tādas tīra žanra pērles Latvijā... faktiski var teikt, ka nav nemaz. Visiem kaut kādi sānsoļi un ārlaulības bērni ar citiem žanriem.

Vēl viens black metal devums ir no zviedru Craft. Kopš iepriekšējā albuma ir pagājis krietns laiks, tāpēc Void iznākšana izraisīja lielu interesi.Vinilu, piemēram, nopirkt nevarēja jau tanī brīdī, kad viņš tikai iznāca. Izmisumā dauzu galvu pret ķieģeļu sienu. Ja patika Terror Propaganda, noteikti ir jādzird arī Void. Albums drūms kā kodolsprādziena sekas.

Protams, kā tad var nepieminēt nu jau iznākušo Red Hot Chili Peppers albumu I'm With You? Arī no šīs grupas ļoti ilgi nekas jauns nav bijis, tādēļ interese ir liela. Dzirdējis neesmu, tāpēc komentēt nevaru, tomēr trīsas šis albums rada tādēļ vien, ka tas ir RHCP.

Septembris nu tad ir tas mēnesis, kurā ir jāparādās Opeth jaunajam albumam Heritage. Visiem jau šīs ziņas virsū neskrien, bet viss tas "Opeth to, Opeth šito" jau ir apnicis. Albumu, lūdzu, tagad! Līdz šim dzirdētais ir daudzsološs.

Progresija ir sarosījusies, un pie tam vienas izdevniecības paspārnē. Arī Dream Theater jaunajam albumam A Dramatic Turn of Events vajadzētu nākt klajā septembrī. Iepazīties līdz šim bija iespējams teju ar visa albuma fragmentiem. Pagaidām izklausās pēc Ayreon. Slikti, labi - to mēs redzēsim. Jā, un, protams, jaunais bunģieris.

Nu, tā kopumā turam buru, dzeram alu, izbaudām beidzamās siltās dienas. Tekstu nepārlasīšu. Variet lamāties.

Kauņa, 25-JUL-2011.