CD: Pain - Cynic Paradise

Ir dažas grupas, kuru albumu iznākšanu pavada liela ažiotāža. Šoreiz gan runa būs par Pain, nevis Guns N’ Roses. Pain, Pain, Pain! Pain visās malās, tādēļ nolēmu es arī ievērtēt viņu jaunāko veikumu. Līdz šim man Pain bija asociējies ar mainstream vācu industriālo roku, neskatoties uz to, ka grupa ir no Zviedrijas. Varbūt nepamatoti. Kāds tad ir jaunais albums? Pamatā jau tas pats Pain vien ir, ar ritmiskām melodijām, taisnu industriālu ģitāru skanējumu un kaudzi elektronisku mūzikas elementu. Daudzviet atgādina Rammstein skanējumu, kas it kā nebūtu nekāds liels brīnums, lai arī ne tik smagnējām ģitārām. Taču pavisam negaidīti dažas dziesmas arī atklāja elementus no Linkin Park, Amerikas dienvidiem raksturīga roka un arī klasiskās mūzikas. Lai arī mēdz būt gadījumi, kad mūziķi pārcenšas ar dažādu žanru mūzikas elementu miksēšanu, man personīgi šinī albumā tas likās patīkami atsvaidzinošs. Tik pat atsvaidzinoši un dzirdei atlogojoša ir Anett Olzon balss parādīšanās atsevišķās dziesmās, kas gan kompozīcijas padara mazliet popsīgākas. Kāpēc dzirdei atslogojoša? Nekad īpaši neesmu jūsmojis arī par Hypocrisy, un tieši dēļ vokāla, kas, bez šaubām, ir gaumes lieta. Visā visumā albums uztveršanas ziņā ir ļoti viegls, ritmisks un domāju galvenā mērķauditorija ir jaunieši, kurus nebiedē rokmūzikas krustojums ar elektroniku, kā arī nemeklē pārlieku virtuozitāti, kosmiski netveramu vēstījumu vai nejēdzīgu smagnējumu.

Atsevišķa rindkopa ir veltāma šī albuma dziesmu vārdiem. Parasti es tiem nepievēršu pastiprinātu uzmanību, pirms esmu kārtīgi iepazinies ar muzikālo materiālu, taču šinī albumā atrodamie klišejiskie teksti (“Too many women, too little time”, “What doesn’t kill you, make you stronger”, “Live fast, die young”, u.c.) mani ļoti uzjautrināja. Tāda nihilistiska balāde šai industriāli bezpersoniskai pasaulei, no kuras jāmēģina raust labumus, kamēr vien esi dzīvs, taču gandarījumu tie nesniedz. Cienījamie mākslinieki sen jau nav puišeļi, un drīzāk piederētos pie „generation of the past”, kuras galu viņi paredz. Varbūt tās ir bailes no pusmūža krīzes, vai varbūt tā neglābjami jau ir pienākusi, vai arī visticamāk gluži vienkārši tiek atbalstīts stereotips, ka kārtīgam rokmūziķim ir jābūt mačo, uzdzīvotājam un jāšķauda uz sabiedrības normām. Albuma nosaukums vien ir ko vērts. Katrā ziņā man bija jautri.

Rezumējot jāteic, ka albums ir profesionāli nostrādāts, mērķauditorija ir skaidra, kā arī nolemts panākumiem. Visspilgtāk šķiet šo faktu spēj raksturot fakts, ka tas ir iznācis Nuclear Blast paspārnē. Arī priekš sevis esmu atzīmējis dažas dziesmas, un albums noteikti ir patērējams kā atslodzes un uzmundrinājuma līdzeklis garajās darba dienās. Viens no personīgajiem favorītiem ir dziesma „Feed Us”, gan dēļ klasiskiem mūzikas elementiem iepītiem ģitāras rifos, gan dziesmas vārdiem, kas ironizē par mūsdienu patērētāju sabiedrības interesēm. Personīgi ļoti „mīļa” tēma. Lai gan ko tur liekuļot, tas cilvēka prātus ir satraucis visos laikos, un arīdzan liela daļa mūzikas industrijas uz tā vien turas.