pirmdiena, 2008. gada 22. decembris

CD: Nickelback - Dark Horse

Pirms sāku stāstīt, kāds ir jaunais Nickelback albums, man ir paziņojums. Dārgie jaunieši, džeki, ja jūs vēl neesat savai meitenei izdomājuši ko dāvināt Ziemassvētkos, un zināt, ka viņai patīk rokmūzika, šis albums ir atbilde uz jūsu lūgšanām. Fiksi joz uz veikalu – viņai patiks. Visdrīzāk smaržas, rotas un citas sievišķīgas lietas viņai patiktu labāk, bet ja tu ne velna tajās nejēdz, tad arī mūzikas CD būs labi. Īpaši šis.

Ar to principā varētu arī pietikt, bet laikam tomēr man būtu jāpamato šis apgalvojums. Nickelback vienmēr bijuši meiteņu elki, un šinī ziņā nekas nav mainījies. Kvalitatīva rokmūzika ar lipīgiem meldiņiem, ļoti gaiša un ar pretenzijām uz popsu. Sanāk atcerēties jaunību un 90-to gadu beigu diskotēkas. Patiesībā albumu varētu sadalīt divās daļās -proporcijā 50 pret 50. Albums sākas ar divām ritmiskām un roķīgām dziesmām, kas izpildītas gana klasiskā amerikāniskā stilā. Albumā tādas netrūkst, un tālāk ir vēl labākas, kā jau minēju, ar ļoti lipīgiem meldiņiem, kas gluži kā radīti, lai kļūtu par radio singliem. Taču pēc pirmajām divām dziesmām tiek norauta „rocene”, un iezīmējās otrs dziesmu kopums – sērsirdīgās mīlas balādes. Nebūšu kategorisks, gan jau arī džeki klausās tādas dziesmas, taču personīgi man viņas izraisa vēlmi pārslēgt nākamo dziesmu. Nebūt neuzskatu, ka rokmūzikai jābūt tikai un vienīgi ātrai un agresīvai, taču tieši šis sērsirdīgums un popmūzikas skanējums mani atbaida. Pieļauju domu arīdzan, ka „čirkainais” ar saviem vokālajiem dotumiem nemaz nespētu nodziedāt tādu kārtīgu roka balādi, kaut ko līdzīgu kā Kriss Kornels, bet varbūt kļūdos.

Rezumējot jāteic, ka ir daudz labāk nekā biju gaidījis. Nickelback ir viena no tām grupām, ap kuras albumu ir sacelta liela ažiotāža, un līdz šim es ignorēju ziņas par to. Bet ja reiz šis albums ir tik nozīmīgs, ka par tā parādīšanos Latvijas veikalu plauktos parādās ziņas medijos, nolēmu es arī viņam pievērsties. Darīju to ar lielu skepsi, bet rezultātā jāatzīst pat, ka pārsteidzošā kārtā var teikt, ka man viņš patīk. Iespējams palieku vecs. Ne velti mēdz teikt, ka vecums ir otra bērnība. Žēl vien, ka tā patikšana attiecas tikai uz pusi no dziesmām.

Nav komentāru: