Ar mērķi - provocēt

Runāt par mūziku ir tas pats, kas dejot par arhitektūru, tāpēc nedaudz par popkultūru. Nekādu Ameriku neatklāšu, vien atkārtošu to, ko visi jau zina.

Ir pilnīgi skaidrs, ka ceļš uz atzinību popmūzikā ir bruģējams ar mēģinājumiem šokēt iesūnojušo sabiedrības daļu. Protams, nebūt nav slikti, ja cilvēks māk arī dziedāt un kaut ko jēdz no mūzikas, bet publika šinī jautājumā nav pārāk prasīga. Būtiskākais ir klausītājam spēt identificēties ar dziesmas saturu. Tai ir jābūt kādai sociālai parādībai, ko sabiedrība nez kāpēc turpina noliegt, vai kādai mūsdienīgai, jaunai tendencei. Mūzikas patērētājus, ja var tā izteikties, piesaista viss nenormālais, un ne jau tādēļ, ka viņš pats būtu piedzīvojis ko dramatisku. Tā ir identificēšanās ar sajūtu, ka kaut kas ar šo sasodīto pasauli nav kārtībā, un ir kāds, kam pietiek drosmes pateikt visai pasaulei, ka viņš ir tāds, kādus sabiedrība nosoda. Aiz bailēm realizēt savas vēlmes, vai apjukuma, ko tad konkrētais indivīds vēlas no dzīves, veldzējums tiek meklēts kaut kur citur. Un mūzika ir vien no šiem veidiem. Tā rezultātā dumpinieki tiek izcelti saulītē, lai būtu kāds, kas iebristu publiskā parka zaļajā zālājā un visiem redzot nokārtotu savas dabiskās vajadzības, tādējādi paužot savu – hei, mēs šeit arī esam, visā savā nenormālībā! Šie dumpinieki arī kļūst par tiem, kas sāk diktēt tās vērtības, pēc kurām tiekties. Tā nu rodas tēzes, ka jādzīvo ātri, un jāmirst jaunam. Dziesmu teksti kļūst par kultūrvēsturisku pieminekli tā brīža jauniešu savstarpējām attiecībām, parāda to attīstību, ikdienas sīkumus, vārdu krājumu u.c. Tas nav nedz labi, nedz slikti. Tas ir dabiski. Taču viennozīmīga ēnas puses šai parādībai ir mūzikas otrā plāna loma. Normālam cilvēkam, ar ko es domāju tradicionālo vērtību atzīšanu, kurš alkst kvalitatīvas mūzikas, šāda parādība var sagādāt grūtības. Labākajā gadījumā saturs netraucē mūzikai. Ja nē, tad meklēt vienotību muzikālajā gaumē ir krietni grūtāk. Taču tā visa rezultātā ir vēl viena parādība – dažādu grupu atkalapvienošanos. Tā nu sanāk, ka tā saucamie smagsvari ir grupas, kas spēlē jau ne pirmo gadu desmitu. Tās ir pieprasītas dēļ savas prognozējamības. Prognozējama ir gan interese par grupu, gan muzikālais saturs. Atliek vien pievienot šovu.

Literatūras skolotājas šobrīd gaidītu sacerējuma nobeigumu, taču tāda nebūs. Katrs lai izsecina to, ko pats vēlas. Mani uz šīm pārdomām uzvedināja vien jautājums – kāda velna pēc man būtu jāklausās kāda ņaudēšana, vai ikdienas rutīnas apraksts? Man taču ir pilnīgi vienalga. Un kādēļ rādžiņi drillē vienu dziesmu uz riņķi līdz apnikumam?