Uzreiz pie kopīgā. Abas grupas skaļi un uzstājīgi tiek lamātas par latviešu Metallica. Abām ir īpatnēja dziesmu tematika. Ne tur nāves eņģeļu, ne karadarbības, ne elles bezdibeņu. Abām grupām šis ir debijas albums. Tas par tēmu - New Latvian Thrash Metal. Visbeidzot abu grupu sastāvs. Acīm redzot Latvijā ne tas izplatītākai mūzikas žanrs ir visai nabadzīgs ar spēlēt gribošiem un, galvenais, varošiem jauniešiem. Jāatzīst, abu grupu debijas albumi, no ieraksta kvalitātes viedokļa, ir labi padevušies, ko tur liegties. No tradicionālā debijas kasetes skanējuma grupas ir spējušas izvairīties. Iespējams pateicoties interneta laikmetam, jo nav vajadzības kaut ko izdot tikai tādēļ, lai sevi spētu promotēt un meklēt klausītāju ārpus koncertiem. Bet tad nu pie atšķirīgā.
Kas attiecas uz muzikālo daļu, šausmīgi mulsina un galvu jauc fakts, ka vieni grupu dēvē par latviešu Metallica, citi par jauno Huskvarn. Tas laikam izriet no lielas vēlmes uzslavēt grupu, vai arī bēdīgajām zināšanām. Protams, nav iespējams spēlēt thrash un neizklausīties pēc kādas citas grupas, īpaši ja grupa ir jauna. Un kā būtu, piemēram, ar Slayer, kas man prātā nāk vispirms, visdrīzāk vokāla dēļ? Manuprāt Relicseed ir thrash eklektika, pie tam grupai jau ir sava seja un stāsts. Ļoti patīk dziesmu mainīgā daba, garās instrumentālās un melodiskās iespēles, un, protams, tradicionālie rifi, kas pārlīst kā medus pār dvēseli, kā pēcgarša kādam izsmalcinātam ēdienam vai dzērienam. Retumis ir iepīts arī kāds latviskāks motīvs, un, lai nebūtu jābūt pārāk nopietnam vai melanholiskam, arī deva pašironijas un smaida. Teksti, patiesībā, nav tik taisni, kā sākumā varēja šķist, lai gan šī panciski sociālā tematika man nav pārāk tuva. Akurāt līdz Rage Agains The Machine "sociālismam" vai NIN filosofiskumam nedavelk. Varbūt jāļauj nosēsties vēl vairāk, un domas mainīsies. Prologs un Epilogs ar vijoļu skaņām lieliski noslēdz riņķveida kompozīciju un piešķir albumam pabeigtības sajūtu.
Labi, štrunts ar mērķauditoriju. Pievēršamies daiļradei. Un te akurāt ir jāteic, ka SIA Radikal ir viscaur Metallica. Te pat ir grūti ko vairāk piebilst, jo pietiek iztēloties rēcošu Hetfīldu ar ģitāru rokās, un viss top skaidrs. "Hey", "yeh" un "riff" lielā koncentrācijā. Nojaušu, ka Rakovskis ir grupas Hamets, savukārt Dainis ar Gustavu mēģināja enkapsulēt Hetfīldu. Es teiktu, izdodas gana teicami. Kas attiecas uz dziesmu tematiku - teksti ir diezgan sadzīviski vienkārši un maskulīni. Tu esi tāds vienkāršs, atklāts un neizbēgami naivs cilvēks, un tev ar to visu jādzīvo šinī čūsku midzenī, kur tevi uz katra soļa mēģina izčakarēt, tādēļ laikam jau tas arī ir monokarš - viens pret visu pasauli. Nu, pilnīga proza. Lai šo rifu un solo mūziku papildinātu ar lielāku pievienoto vērtību, ieteiktu nākamajā albumā pievērsties Čakam vai Rainim. Tas tagad ir diezgan populāri, izskatās, un tas uzreiz albumu padarīs par konceptuālu, kas arī, starp citu, tagad ir diezgan populāri.
----------------------------------------------------------------------
Tātad, Relicseed vs. SIA Radikal? Pirmajā brīdī gribās teikt, ka Relicseed ir lielāks potenciāls, bet nupat es šaubos, ka šī spēlīte ir tik vienkārša. Tas ir kā vērtēt Retiarija vai Sekūtora izredzes uzvarēt gladiatoru cīņā. Izveicība pret pamatīgumu, radošie meklējumi pret brendu, Edgars pret Gustavu. Drošvien, izvēle izdarāma atkarībā no dvēseliskā stāvokļa konkrētajā brīdi. Un ja vēl viņi piestrādātu pie tiem tekstiem...
* Tas saucas digitālais laikmets. Disks tiek paņemts rokās vienu vienīgu reizi, lai izšķirstītu bukletu, un pārdzītu dziesmas mp3 formātā. Pēc tam pat aizmirsti, kā tas disks ir bijis iepakots, ja vien tas nav bijis kaut kas īpaši atšķirīgs.
3 komentāri:
kur tu izrāvi radikāļu plati ar plastmasas vāciņu? man ir kartons :D
Hmmm! Prezentācijā.
varbūt tev kaut kādu ļevo iesmērējuši :) es vēl kā reiz nopriecājos, ka labs iepakojums :)
Ierakstīt komentāru